Gluži kā skulptūra, viņa tiek radīta mūsu acu priekšā – šeit dūc kā darbnīcā, un plastmasas aizslietņu ielokā viņas āda tiek noklāta ar bronzas spīdumu. Kosmētiskās procedūras jeb mākslas darba tapšanas noslēgumā atklājas trenēts, kopts,  šmauga vidukļa iezīmēts kails cilvēka ķermenis. Tā forma atgādina sengrieķu vai renesanses perioda skulptūru, bet tikko iegūtā nokrāsa vedina uz šī bālā ideāla kritiku. Igauņu mākslinieces Ūves Lidijas Tomperes performance “Flex” uz neatkarīgās dejas skatuves “STL” (“Sõltumatu Tantsu Lava”) Tallinā ir devīgs, ar posthumānistiskiem motīviem eksperimentējošs darbs, kura daudzie vizuālie, intelektuālie, emocionālie un sensoriālie slāņi sasūcas cits citā, padarot tā radītā efekta atšķetināšanu par sarežģītu uzdevumu.

Intīmi un universāli

Flex ir daudznozīmīgs jēdziens – tas apzīmē gan materiāla (objekta, lietas), gan cilvēka ķermeņa daļas saliekšanu vai izstiepšanu. Ja iztēlojamies muskuļu un locītavu aprises, ko saliektā vai izstieptā un sasprindzinātā ķermeņa daļa atklāj, tad nonākam pie šī termina slenga nozīmes: lielīšanās, izrādīšanās. Koncepts flex cilvēku, tā ķermeni un spējas ļauj uztvert kā no indivīda atdalītu, abstrahētu materiālu – manipulējamu, demonstrējamu objektu. To, par ko rūpēties, ar ko lepoties, ko rādīt pasaulei un uzskatīt par “es”. Šādas subjekta un objekta lomu spēles Ūves Lidijas Tomperes darbā atklājas caur noslēpumainu, “parastajam cilvēkam” teju ezoterisku nodarbi – kultūrismu jeb bodibildingu. Tas performancei piešķir neaizmirstamu vizuālo veidolu un rada māksliniecei acīmredzami personīgu, tomēr universālu stāstu par sevis un pasaules pārvarēšanu. Telpa, lietas, materiāli, to raksturi un uzvedība kļūst par pilnasinīgiem performances dalībniekiem, liekot māksliniecei veidot nemitīgas spriedzes pilnas attiecības ar tiem.

Kā uzbūvēt ķermeni

Ar plašiem, bet ieturētiem un konkrētiem žestiem Ūve Lidija darbojas ap atribūtiem – cementa pulveri, eļļas pudeli, ūdens kanniņu –, rādot teatrālu, tomēr dabiski vieglu, modelei vai balerīnai līdzīgu piesardzību. Kaķveidīgie, perlamutrīgie nagi padara viņas žestu aprises precīzākas un uzdevumu – svarīgāku. Viņa uzvelk bodiju, kas uz kailā ķermeņa kā uz sporta automašīnas iezīmē aerodinamiskas, mērķtiecīgas līnijas. Viņa izdzer no cementa pakas izsmeltu pulveri – šeikerī samaisītu dzērienu, lai ķīmiskie procesi kā ambrozijs ielītu viņā un viņas muskuļi sacietētu gluži kā cementa putra, kuru viņa rūpīgi dozējusi un lējusi formās, ik pa laikam pāri plecam atmetot koķetozirgasti. Pieaudzētu skropstu biezoknī ietērptas acis atklāj skatienu, kas nebaidās no auditorijas. Viņa ir tik tuvu, ka ļauj pamanīt spīdumu un striju švīkas uz viņas ādas. Iepretim skatītāja pozīcijai piezemētā kvadrātveida skatuve atgādina smilšu kasti, laboratoriju, kurā viss notiek zinātniskā, izmērītā kārtībā. Līdz mirklim, kad Ūve Lidija bērnišķīgā pašpārliecinātībā cenšas uzbūvēt ļumīgu svaru stieni, caurdurot caurspīdīgus želejas blokus. Tie cits pēc cita sašķīst, un lieliski izspurdz vilšanās pilns kunksts, kas mākslinieces performativitātē ļauj ielauzties autentiskai klātbūtnei. Pat ja ideja, ka želeja spēs imitēt cementa cietību un izturēt metāla stieņa un gravitācijas spiedienu, jau sākotnēji likusies muļķīga, mākslinieces rituālā tapšana skatītāju ir padarījusi par viņas līdzjutēju. Netīrie želejas gabali, kas izšķīduši pa melno grīdu un tagad atgādina aisberga daļas melnā, ledainā okeānā, uzzīmē izgāšanās skaistumu, cilvēka visvarenības sabrukumu.

Akmens ir cements ir muskuļi ir cilvēks ir elpa

Performances dramaturģiskais kodols ir spēle ar pretstatiem – iekšējo un ārējo, horizontalitāti un vertikalitāti, apzinātību, mērķtiecību un neparedzamību. Tāpēc tēma par cilvēku šeit atklājas dabiski, spontāni, ļaujot pasaulei un tās likumsakarībām runāt pašām par sevi. Pēc performances “plāna” sabrukšanas (pēdiņās, jo performances definīcija ietver neparedzamības klātbūtni) rodas iespaids par mākslinieces maldīšanos pa performances naratīvu. Tomēr darba plašajā universā šāda bezmērķība, nemitīga tapšana sevi spēj attaisnot un pārvērsties pārlaicībā. Tas ir kosmoss – gan cilvēkam neaptverama, ārpus ierastās loģikas dzīvojoša shēma, gan kārtība (no sengrieķu valodas κόσμος / kósmos – kārtība). Tiešām – gribas iebāzt galvu cementa mikserī un iekliegties. “Flex” izmantotie materiāli piedzīvo agregātstāvokļu maiņas, kuras iezīmē ciklisku tripu – mākslinieces āda trīs un trinas pret akmeni, bet akmens citā dzīvē bijis šķidrs kā cementa masa, kas var arī būt cieta kā betons, kas kādreiz bijis arī sauss pulveris, kas pārvēršas un izgaist mākonī, kam dzīvību piešķir mākslinieces izelpa.

Tāpēc liekas loģiski, ka šajā mūžīgās atgriešanās limbo Ūve Lidija simbolizē arī sabrukumu – viņas ideālais tēls tiek iznīcināts, viņa slīd, krīt, pūlas saslaucīt, sagrābt želejas gabalus, ko piespiest krūtīm un sejai un izgaršot. Cilvēka cieņpilno, pastiepto vertikalitāti, ko mākslinieces staltajā tēlā uzsver viņas caurspīdīgās augstpapēžu platformenes, pārņēmusi horizontalitāte. Ieraugām zaudētāju – cilvēku uz zemes, cilvēku, kas ir zemāks par zemi, cilvēku, kas ir zemāks par cilvēku. Lai gan horeogrāfiski šī metafora nepārsteidz, sabrukums šoreiz šķiet tik traģisks, tik spontāns un īsts, ka ar želejīgu segu apklātais gulošais ķermenis, kuru skatītājs vēro no paaugstinājuma, spēj vienlaikus stāstīt senu vēsturi un personīgi aizkustināt.

Nokrist un uzripot Olimpā

“Flex” stāsta par mūžīgām likumsakarībām, bet neieslīgst klišejās, nepaļaujas uz mūžsenām patiesībām un neiegrimst vājumā un atklātībā kā uzticamā mākslinieciskā paņēmienā. Šķietami harmoniski, humoristiski, pazemīgi un personīgi tiek izgaismotas cilvēka instinktīvās alkas pēc grūtībām, cietais pauris, kas nemitīgi liek darīt ko smagāku un sarežģītāku, pacelt ko lielāku. Performances noslēgumā Ūve Lidija ar mehānismu palīdzību vertikālā kaudzē krāmē akmeņus, bet katra masas pacelšana notiek ar pašas pretsvaru – viņa nolaižas arvien zemāk. Tā vienlaikus ir apbrīnojama, spēku apliecinoša un totāli bezjēdzīga nodarbe. Vai nemitīga sevis uzlabošana ir arī pašmērķīga ciešanu kultūra; vai progress ir tautoloģija, loģiski neiespējama pretruna? Vai, lai uzkāptu uz podesta un lepni pozētu, nepieciešams sabrukt zemē?

Tie ir gan centieni dot (vai atdot) balsi lietām un priekšmetiem, gan fascinējošs skatiens uz cilvēku kā uz dižu un vienlaikus mazu un mazisku būtni, kas mēdz darboties ar automātisku inerci. Toties iespaidīgi, eleganti un ar skaistām muskuļu aprisēm.

Titulfoto autore: Alana Proosa

*Laura Jasmane ir “Dance.lv Žurnāla” baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.