Inta Balode

„Izrāde par tiem, kas ir ceļā uz izlaušanos” – tik konkrēts teikums atrodams 13. februārī Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrādītās dejas izrādes „Rezervisti” pieteikumā. Vai izteikums un arī pati izrāde būtu uztverama kā lūgums pēc palīdzības grūtajā ceļā? Vai kā drauds tiem, kuru „rezervē” jaunie mākslinieki jūtas? Vai arī kā sabiedrībā aktuālās tēmas pieteikums? Pie tā, ka der visas atbildes, vairāk par visu „vainojamas” aktuālās tendences mūsdienu mākslā.

Ja jau laikmetīgajā dejā un teātrī uz skatuves vairs nav tēli, bet gan „oriģināli”, vai ir iedomājama dejas izrāde, kura nav par dejotāja dzīvi un likteni? Visa deja ir par deju. Vai pastāv iespēja nonākt tik tālu, ka alkas pēc patiesīguma noved absurdā noslēgtajā lokā, kurā skatītājiem, kuri savu dzīvi neidentificē ar dejotāja likteni, vairs nav ko darīt? Protams, ja dejotājs interesējas vēl par ko citu, nevis tikai deju un sevi dejā, ja cilvēks atrod laiku „pieslēgties pasaulei”, tad arī viņa klātbūtne uz skatuves vēstīs daudz vairāk. Tā ir atšķirība starp izpildītāju, kurš izlēkā un izloka horeogrāfa musturus, un mūsdienu mākslinieku, kurš zina, ko un kāpēc dara, un dara to ar savu, nevis svešu motivāciju un izpratni. Renesanses laikā visi darīja un prata visu, tad nāca šaurās specializācijas laiks, nu atkal atgriežamies renesansē. Es arī esmu dejotāja, gleznotāja, rakstniece, menedžere, konsultante, principā – eksperte itin visā. Tikai atšķirībā no Leonardo da Vinči visur esmu slikta eksperte, jo datu par pasauli ir „mazliet” vairāk.

Izrādes horeogrāfe Elīna Lutce (šī ir Elīnas pirmā izrāde uz “lielās skatuves” pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas 2011. gadā) un viņas kursabiedri Katrīna Albuže, Kristaps Ceļmalnieks, Sergejs Taraseņa ir mūsdienu mākslinieki un pagaidām nav aizrāvušies ar renesansi. Turklāt viņi ir pietiekami inteliģenti, lai nedomātu, ka ir jau ļoti lieli un gatavi, tādēļ arī izrādes tēma ar apzināti kautrīgo, nedrošo un vienlaikus apņēmīgo intonāciju viņiem tik labi piestāv. Pagaidām neviens nepamanās izlēkt īpaši augstāk par citiem, visi turas kopā, jo tā ir drošāk. Tajā pašā laikā katram ir savs solo, savs ceļš un brīžiem arī egoistiski izmantojoša attieksme pret pārējiem spēles partneriem.

Šajā dzīves posmā jautājums ir par virziena izvēli un atspēriena punktu, un mērķis attaisno līdzekļus. Ja jau kolēģis ir noguris un paklupis, tad kāpēc gan neizmanot brīdi, kad starmeša gaismā ir brīva vieta? Nepārprotiet, jaunie horeogrāfi neizmanto viens otra vājības, lai paceltos, pagaidām vēl viņi ir kopā, dīžājas uz iedomātā rezervistu soliņa, pagaidām vēl drakoniskā cīņa par vietu zem saules ir kā maiga metafora mūsdienu pasaules uzbūvei un mākslas prasībām. Īstā dzīve vēl tikai priekšā, taču šis rezervista mirklis ir ļoti būtisks. Tādēļ ka, jo tuvāk sākumam, jo vairāk variantu, vairāk iespēju izvēlēties, arī vairāk šaubu, kura taka ir īstā. Izrāde „Rezervisti”, par spīti gana konkrētajam sportiskā gara tēlam un it kā ļoti precīzi formulētajiem jautājumiem un iespējamajām atbildēm, var tikt lasīta dažādi. Jau studiju laikā aizsākto sportisko tēmu (Elīnas un Sergeja duets, kur viņi viens otram (vairāk jau Elīna Sergejam) dresē iekšā kādu dejas kombināciju) precīzi paplašinājusi māksliniece Ieva Kauliņa, kas skatuves telpu ietvērusi ar oranžu virvju cīņas ringa jeb caurspīdīgu kulišu konstrukciju, savukārt kostīmi atbilst stilizētai futbola spēlei ar ierasti laikmetīgas dejas topiņiem.

Izrāde par situāciju dzīvē

Dramaturģe Inga Gaile („Rezervisti” ir viņas debija dejas izrādes dramaturga lomā) formulē būtisku jautājumu – vai atteikšanās piedalīties sacensībās ir cilvēka cienīga rīcība? Kas ir tas, kas tomēr izdzen spēles laukumā? Ticam, ka varēsim mainīt pasauli? Esam sarūguši paši savā pārgudrībā, un vairs nav atlicis neviena, ko vainot? Izrāde no skatuves pārceļ mūs uz kaujas lauku vārdā Zeme, kur visi karojam par sazin ko. Te kāda jauna dāma (Eva Vancāne) enerģiski un īsti laikmetīgā garā emocionāli un tehniski pārliecinoši, bet vienlaikus ar nelielu smīniņu izpilda raustīgu brīvu kustību solo. Tikmēr pārējie min, ko tas varētu nozīmēt. Pragmatiskais vīrietis (Sergejs Taraseņa) mēģina nonākt pie vienkāršas patiesības, sakaitinātā līdzgaitniece (Katrīna Albuže) pasaka visu, ko domā, konfrontējot Evu ar tekstu īsti Ingas Gailes stilā un pasniegšanas manierē „tu gribi to dabūt no sevis ārā?”.

Taču bēda nav karā vai lielu ideju sadursmē, kur dzirksteles šķīst tā, ka pasaule nodreb un mainās. Nelaime ir, ka pēdējā laikā izvēlēm, ko dzīvē izdarām, bieži ir gurda motivācija, vēlams nepretenciozs izpildījums ar varbūt nelielu procesa prieku, un pēc tam darbība izplēn bez sekām. Jo ne ceļš bija tā vērts, ne līdzekļi gana aizraujoši. Šo sajūtu izrādes radošā komanda radījusi ļoti precīzi. Trāpīgi tvertā piespiedu aktīvisma sajūta piespiež mani garlaikoties, kaut arī es nemaz nezinu, kas ir garlaicība. Tagad zinu – garlaicība ir pasaules nogurums un apmulsums, jēgas un ticības zaudējums, tukša aktivitāte un raušanās, kas neved nekur citur kā tikai pa apli. Kulises ir atņemtas, paslēpties nav kur, izeja no skatītāju zāles ir skatuves vidū, prom tikt ar godu nav iespējams. Tā tā dzīve paiet.

Izrāde par situāciju dejā

Vairākās no pēdējā gada laikā tapušajām izrādēm („Kas ir Zeir?”, „Stundas”, “Pietiekami labs”) „nomokās” ar jautājumiem par to, kas ir dejas izrādes, kas ir deja, kā būt īstam, kā būt interesantam, gan jau arī par to, kā tikt pirktam. Mākslinieki mīņājas kulisēs ar jautājumu, vai es esmu gana labs, lai būtu uz skatuves? Nav gan iespējams viennozīmīgi pateikt, vai šajā pozā ir vairāk koķetērijas un sekošanas valdošajai modei runāt par aizkulisēm un procesu, vai varbūt tiešām jauno paaudzi nomoka patiesi kompleksi. Ja kompleksi ir patiesi, vai tie ir pamatoti? Ja ir pamatoti, tad ko lai dara, lai tos pārvarētu? Varbūt nevajag darīt neko, jo varbūt tieši pārspīlētās pašapziņas un pozitīvisma laikā Latvijas eksporta prece pasaules mākslas tirgos ir kompleksu mocīts latviešu dejotājs un horeogrāfs?

Tomēr, ja šaubas par savu jēdzīgumu ir tik sakāpinātas, tad kas vai kurš pie tā vainojams (vai varbūt – kam jāsaka paldies?)? Vai šaubas būs pamats attīstībai vai ieslīgšanai rezignācijā? Īpaši smieklīgi skan šādi izteikumi: „Jo vairāk es esmu laikmetīgajā dejā, jo vairāk es neesmu pārliecināts par to, to un to.” Un darītājs bieži ir darījis tikai vienu reizi. Saprotams, ka Olga Žitluhina un citi viņas paaudzes horeogrāfi var uzdot jautājumus par savu daiļradi, radīt izrādi no savu darbu fragmentiem, dažādos kontekstos reflektēt par dejas virzību un savu ceļu pēdējos divdesmit gados. Pavisam jaunajos kritiski distancētais skatījums, kas ir jau priekšā un iekšā pirms īstas pamēģināšanas tomēr var būt pārāk riskants.

Ne jau viss no teiktā attiecas uz „Rezervistiem”. Šajā izrādē drīzāk tiek izmēģināti veci un zināmi, un daudz izmantoti paņēmieni – atsauce uz sporta lomu mūsdienu sabiedrībā, neredzamās bumbas trenkāšana; skatuves gaismas nomaiņa ar parasto gaismu; soliste ar parūku pie mikrofona un kādas zināmas dziesmas vārdi, izdziedāti bez skaņas un guļus (Katrīnas Albužes pārliecinošs solo); apsēšanās pie skatītājiem; ķermeņa faktūras un kontroles izmantošana un demonstrēšana (Kristaps Ceļmalnieks tik viltīgi kustina savas lāpstiņas un plecus, ka sāku redzēt „svešos” zem viņa ādas). Arī izrādes struktūra kopumā gana kritiski palūkojas uz veidiem un paņēmieniem, ko mēdz izmantot dejas izrādēs. Tiem paņēmieniem, kas dažiem atnesuši veiksmi un dalību festivālos (negaidīti pavērsieni, kas seko pēc it kā neveikliem klusuma un tukšuma brīžiem), tiem paņēmieniem, kas patīk cilvēkiem (enerģiski unisoni), un tiem paņēmieniem, kas der abiem (atpazīstamu popdziesmu izmantojums, ko cilvēki uztver sirsnīgi un tieši, bet smalki kuratori – kā kritiku par sentimentalitāti un identitāti, ko definē popkultūras klišejas). Galu galā tāpat lielākie ieguvēji var izrādīties tie klusie ūdeņi (Sergejs Taraseņa labi izstāsta labā puiša stāstu – viņš ir visur, ir mierīgs, palīdz, noķer krītošos un, kad visi savu lielo emociju izdejojuši, laukums pieder viņam). Vai viņš pirmais tiks pamatsastāvā?

Ironiski izskan dziesmas vārdi: “This is just a simple song, that I’ve made for you on my own” (“šī ir tikai vienkārša dziesma (lasi – deja), ko esmu radījis es pats”). Katra horeogrāfa, mākslinieka un cilvēka sapnis – dzīvot savu, oriģinālu dzīvi, domāt savas, īstas domas, izdarīt iekšējas motivācijas vadītas izvēles, nevis plānot ieņemt kāda cita jau ieņemtu un gatavu vietu. Diemžēl pasauli kā tīru un svaigu vietu izdosies uztver tikai Dieva dotajiem.

Te iespējams lasīt Kitijas Balcares recezniju par Elīnas Lutces diplomdarbu „Melot nedrīkst izlikties”. Rakstu papildina Jurija Žitluhina fotogalerija.