Katrīna Rudzīte

Performanču festivāls “Starptelpa”, kas šogad norisinājās no 17. līdz 19. jūnijam, sakrita ar praida nedēļu. Tāpēc, no Dance.lv negaidīti saņēmusi piedāvājumu uzrakstīt par festivāla atklāšanas vakara programmā iekļauto Alena Māršala (Aloun Marchal) performanci SonoR, kādu brīdi domāju, vai tajā laikā tomēr labāk negribu doties uz bāru “Diagonāle” klausīties podkāsta “Muša” ierakstu, kurā turklāt tieši šajā reizē kā viena no runātājām piedalījās arī man tuva draudzene. Tomēr, fragmentāri paskatījusies e-pastā saņemto SonoR ierakstu, sapratu, ka šajā darbā ir kaut kas tāds, kas mani ārkārtīgi pievelk un valdzina, lai gan nevarēju skaidri noformulēt, kas tieši tas ir. Tāpēc nolēmu, ka vēlos performanci noskatīties un piedzīvot arī klātienē. Uzreiz gan jāpiebilst, ka bez iespējas pirms un pēc izrādes paskatīties ierakstu, man būtu bijis daudz grūtāk uztvert tās vizuālo pusi. Izrāde gan lielā mērā ir balstīta tieši skaņas pieredzē, un to noteikti var baudīt arī, tikai klausoties, tomēr man radās iespaids, ka kustību horeogrāfija tajā ir pietiekami svarīga. Grūti teikt, vai mani šis darbs būtu tik ļoti uzrunājis, ja es to būtu galvenokārt tikai klausījusies. Savukārt tieši mūziku un citus audiālus elementus, kā arī emocionālo spriegumu nevarētu tik spēcīgi sajust, tikai noskatoties ierakstu, bet neapmeklējot performanci klātienē.

SonoR ir skaņas un horeogrāfijas saspēle, ko izpilda četras zviedru mākslinieces: Gilda Stilbeka (Gilda Stillbäck), Matilde Rance (Mathilde Rance), Nellija Zagora (Nelly Zagora) un Sandra Abuava (Sandra Abouav). Izmantojot bezvadu mikrofonus, kas pārraida un pastiprina balss, pēdu, plaukstu un citas ķermeņa radītas skaņas, dejotājas uzbur grotesku ainavu, kurā dziļas rīkles skaņas nomaina liriski maigas noskaņas, mežonīgus un brīžiem monstrozus dzīvības izvirdumus – kluss maigums un tiekšanās pēc saskaņas un rāmas līdzāspastāvēšanas. Smeldzīgi nostalģiskais te savijas ar komisko, tādējādi performancē tiek aptverts plašs un blīvs emociju spektrs.

SonoR apraksts vēsta, ka tā ir “oda rotaļīgumam. No mūzikas spēlēšanas līdz mirušās spēlēšanai, no dejotājas spēlēšanas līdz liedaga skaņu atveidei, četras dejotājas transformē sevi līdz ar pašu izspēlētajām spēlēm. Viņu ķermeņi ģenerē mūziku, un viņas aktivizē vidi ap sevi.” Daudzveidīgie balss un ķermeņa skaņu radītie efekti noteikti ir viens no iespaidīgākajiem šīs performances elementiem.

Man patika un likās iederīga performances noslēgumā izspēlētā radio šova epizode. Kāda mūziķe uzaicināta uz šovu, lai atskaņotu dziesmu, kuras tapšanas pamatā ir visai traģiska leģenda par kalnu ciematu viduslaiku Japānā. Ciematu piemeklējis bads, tāpēc nepieciešams upurēt vecākās sievietes, meitas aizved viņas uz kalna virsotni, lai tur atstātu nomirt (latviešu folklorā sastopams līdzīgs stāsts ar vecīšu vilkšanu uz mežu ragaviņās). Taču intervētāja dziesmas nosaukumu izrunā nedaudz nepareizi, kā arī viņas intonācijas un akcents neviļus piešķir šai ainai viegli absurdu un komisku noskaņu, kaut gan tajā it kā nav pilnīgi nekā smieklīga. Tādējādi tiek mazliet izbalansēta performances kopumā ļoti piesātinātā un sakāpinātā emocionālā tonalitāte.

Šķiet, aspekts, kas mani tik ļoti piesaistīja, jau pirmoreiz ielūkojoties SonoR videomateriālā, bija dejotāju ekspresivitāte un spēja apdzīvot savu ķermeni pilnībā, kaut kāda absolūta, iemiesota klātbūtne telpā. Likās pavisam piemēroti, ka brīvu krēslu trūkuma dēļ performanci vajadzēja skatīties, sēžot uz grīdas, kā es, starp citu, jūtos ļoti komfortabli. Sēdēšana uz grīdas pastiprināja izjūtu par šajā darbā būtisko ķermeņa un telpas saikni. Skatoties SonoR, prātā ienāca doma, ka šī performance kaut kādā ziņā iemieso to, kāda es neesmu, bet gribētu būt kādā citā realitātes versijā. Mēģināju vispirms pati sev precīzāk noformulēt un izskaidrot šo gana abstrakto secinājumu, bet tas nevedās viegli.

Nekad neesmu jutusies pārāk ērti savā ķermenī. Bet, pat neko daudz nezinot par horeogrāfijas specifiku un laikmetīgo deju, domāju, nekļūdīšos, izsakot apgalvojumu, ka nodarbošanās ar to prasa spēju savā ķermenī justies atbrīvoti un komfortabli, justies ķermenī kā mājās. Tā ir sajūta, ko es piedzīvoju tikai atsevišķos uzplaiksnījumos, lai gan pēdējā laikā tas notiek biežāk.

Interesanti, ka par festivāla “Starptelpa” tēmu šogad izvēlēta citādība (otherness), kas, protams, vedina domāt arī par citādību tieši ķermeņa kontekstā un visiem tiem neskaitāmajiem iemesliem, kāpēc ķermeņi tiek citādoti, izstumti vai marginalizēti. Nespēja justies savā ķermenī kā mājās ir gan individuāla un dziļi privāta, gan politiska situācija. Līdz ar to arī risinājumi un mēģinājumi nodibināt vai atjaunot kontaktu ar savu ķermeni, lai tajā justos ērti, meklējami gan privātajā, gan publiskajā un politiskajā telpā. Taču dažkārt robežas starp privāto un politisko ir tik grūti novelkamas un savstarpēji pārplūstošas, ka rodas apjukums. Piemēram, es nejūtos ērti, jo mans ķermenis man traucē darīt dažādas lietas. Bieži tieši ķermenis ir bijis izolācijas iemesls. Vienlaikus es nejūtos ērti, jo sabiedrība uzskata, ka mans ķermenis ir problemātisks un nepareizs. Es nespēju apdzīvot savu ķermeni un būt tajā droša, jo apkārt ir pārāk daudz balsu, kas mēģina pateikt, kas ar to nav kārtībā, pārāk daudz balsu, kas to ignorē, kamēr man nav iespējas tās ignorēt, jo tās ir pārāk skaļas un uzstājīgas. Dažkārt diemžēl traucē arī tās balsis, kuras mēģina pateikt vai ieteikt, kā savā ķermenī justies labāk veidos, kas konkrēti man nav piemēroti un nestrādā.

Tāpēc šobrīd es tiecos pie tādām ikdienas un mākslas pieredzēm, ko intuitīvi sajūtu kā sev nepieciešamas un noderīgas, lai pakāpeniski, dažāda izmēra soļiem tuvotos atvērtai un pilnasinīgai ķermeniskuma izjūtai. Tās var būt stundām garas pastaigas, gulēšana parkā zem kokiem vai Tanjas Tagakas (Tanya Tagaq) mūzika (starp citu, arī viņa nodarbojas ar rīkles dziedāšanu). Un tās var būt dejas performances, kuras es, iespējams, nesaprotu, līdzīgi kā nesaprotu gleznas vai skaņdarbus, bet kuras mani tuvina sev pašai.

Attēls: skats no izrādes, publicitātes foto.