Modris Cers saņems Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu

19/03/2013

Latvijas teātra darbinieku savienības organizētajā ikgadējā Teātra dienas balvu pasniegšanas ceremonijā, kas šogad notiks 28. martā, Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu saņems LNO baleta mākslinieks, pedagogs un vadošais baleta repetitors Modris Cers. Lilitas Bērziņas balvu saņems Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, Harija Liepiņa balvu saņems JRT aktieris Gundars Āboliņš, savukārt Eduarda Smiļģa balvu saņems režisors Dž. Dž. Džilindžers.

„Vienam no visu laiku izcilākajiem latviešu baleta Skolotājiem – Latvijas Nacionālā baleta vecākajam pedagogam-repetitoram Modrim Ceram – baleta mākslinieki veltījuši ne vienu vien slavas dziesmu.

Savulaik pats būdams izcils baleta solists, Modris Cers savus varoņus veidojis vīrišķīgus, uzticamus un patiesus. Bet nu jau daudzus gadus dzīvē un mākslā rūdīto talantu iegulda jaunākajos kolēģos.

Darbīgs, rūpīgs, uzticams. Modra audzēkņi, kuru vidū mirdz teju visi Latvijas Nacionālā baleta vadošie solisti, saka: viņa klātbūtne radot drošības sajūtu, jo ikvienā darbā tiek meklēta jēga un loģika, ik kustība, žests un vaibsts – pamatots līdz sīkumam.

Kā reiz par Modri izteicies baleta kritiķis Eriks Tivums – „solistu nostādītājs uz kājām un viņu galvu apskaidrotājs”.”

/LNO sabiedrisko attiecību vadītāja Ieviņa Ancena/

„Modris Cers ir viens no ilggadējiem baleta pedagogiem-repetitoriem, kas savu skatuvisko pieredzi un profesionālās zināšanas jau turpat 50 gadus dāsni sniedz topošajiem un esošajiem baleta māksliniekiem. Viņa vadībā savu māksliniecisko karjeru veidojuši daudzi šodien atzīti baleta mākslinieki, starp kuriem būtu minami Inese Dumpe, Andrejs Rumjancevs, Elza Leimane-Martinova, Raimonds Martinovs, Aleksejs Avečkins, Baiba Kokina u.c. Saņemot Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu gribas novēlēt arī turpmāk nezaudēt darba sparu un radošumu šai skaistajā un gaistošajā dejas mākslā!”

/Gunta Bāliņa/

Modris Cers beidzis Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, mācījies pie T. Vītiņas, Artura Ēķa, V. Bļinova, I. Koškina. Beidzis Maskavas Valsts teātra mākslas institūta pedagodu repetitoru kvalifikācijas celšanas kursus (1987), mācījies pie A. Meserera un M. Semjonovas. LNO baleta solists (1963 – 1986), repetitors no 1977. gada, LNO baleta trupas vadītājs (1990 – 1992), RHV pasniedzējs (1973 – 1987).

Modra Cera nodejoto lomu spektrs bija ļoti plašs, sākot no demī klasikas, klasikas līdz oriģinālhoreogrāfijām. Ievērojamākās lomas: Viktors Heils „Turaidas roze” (1966), Pas-de-deux „Žizele”(1967), Zilais putns „Apburtā princese” (1967), Princis „Riekstkodis” (1968), Andris „Negaiss pavasarī” (1968), kapteinis un ierošu nesējs „Inku zelts”(1969), Huligāns „Jaunkundze un Huligāns”, Pāns „Pāns un Sīringa” (1968), Pjērs Grenguārs „Parīzes Dievmātes katedrāle” (1970), Hosē „Karmena” (1971), Bazils „Dons Kihots”, Nuralī „Bahčisarajas strūklaka” (1972), Antonijs „Antonijs un Kleopatra” (1973), Fabricio „Mirandolīna” (1974), Pas d’esclave, Vergs „Korsārs” (1974), Kapitoni „Doktors Aikāsāp” (1977), pas de trois „Gulbju ezers”(1977), Alēns „Veltīgā uzmanība”(1978), Tibalds „Romeo un Džuljeta” (1982).

Kā pedagogs un repetitors ir strādājis ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko vadītāju Aivaru Leimani, Latvijas Nacionālā baleta menedžeri Elitu Bukovsku, Aleksandru Rumjancevu, Andreju Rumjancevu, Inesi Dumpi, Zitu Ersu, baleta asociācijas vadītāju Litu Beiris, Genādiju Gorbaņovu, Marianu Butkēviču, Zani Lieldidžu, Viesturu Jansonu, Tatjanu Repinu, Guntu Bāliņu, Helēnu Diņņikovu, Tatjanu Fedoņenko, Aelitu Himelreihu, Artūru Bluku, Jūliju Gurviču, Alekseju Avečkinu, Sergeju Neikšinu, Viktoriju Jansoni, Margaritu Demjanoku, Elzu Leimani, Raimondu Martinovu, Ritu Lukašēviču, Ringoldu Žigi, Viktoru Seiko, Sabīni Guravsku, Baibu Kokinu, Arturu Sokolovu, Juku Mijaki, Zigmāru Kirilko, Jolantu Lubēju, Alisi Prudāni un daudziem citiem baleta māksliniekiem.

Par nopelniem baleta mākslas attīstībā Modrim Ceram ir piešķirts Latvijas Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums (1976), Triju zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme (2003) un Latvijas Gāzes balva par mūža ieguldījumu baleta mākslā (2010).

Eriks Tivums “Cilvēks no zaļās grāmatas: Modris Cers”, DANCE.LV žurnāla publikācija “Erika Tivuma baleta romāns. 1. aina”

“Sarkanajā” viņš vēl neiekļuva. Tā bija 1966. gadā Maskavā/Ļeņingradā izdotā pirmā baleta enciklopēdija PSRS, tāda maziņa. Bet, vienalga, vajadzīga. Gan šai, gan nākamajai, “zaļajai”, tekstus par Latvijas baletu rakstīja Elza Siliņa, mūsu vecākā, mūsu pirmā baleta kritiķe un vēsturniece, kura Modri ļoti mīlēja. Ļoti, bet klusiņām. Viņš Siliņai likās tiešs un godīgs.

Taču tā ir cita lappuse.

Nu viņš ir vecākais pedagogs-repetitors. Solistu nostādītājs uz kājām un viņu galvu apskaidrotājs. LNO baletsolists līdz pat Lemberga ēras beigām, 1987. gadā, kādu laiku arī baleta trupas vadītājs – kad baletā pēc šefa negaidītās aiziešanas sākās nestabilitātes un juku laiki, par kuriem gan tagad toleranti cenšas aizmirst vai vismaz tādus nepieminēt. Bet tieši tādi pārbauda baleta ansambļa izdzīvotspēju un katra pašvērtību grūtību laikos.

Modris vienmēr un visur, visās hipostāzēs, bijis darba cilvēks. Uzticams, izpildīgs, rūpīgs. Un – vienmēr ieinteresēts. Kurš apdomā un izdomā, kas, kā un kāpēc dejā un tēlā, kustībā, žestā un mīmikā jādara. Nevis klausīgi izdara no/ līdz, kā likts. Viņa baleta varoņi bija vīrišķīgi, uzticami un patiesi, bet viņu radītājs bieži vien latviska darba vīra pacietībā iegrimis un izstrādāja to, ko baletmeistari pirmā sastāva premjeriem, tā sacīt, iedvesmas mirklī uzmeta un uzfantazēja.

Šīs īpašības vislietāk noderēja un noder repetitora un pedagoga darbā.

Modris necieš paviršību, necieš paļaušanos uz to irreālo putnu – Iedvesmu. Kas nav pilnā kājā un pilnās emocijās iemācīts un iedejots, arī uz skatuves, izrādē nebūs ne pilnā kājā, ne pilnās emocijās.

Un vēl – Modris kā reti kāds prot nostādīt uz kājām. Iedot ticību sev, pašpaļāvību, tehnisku stabilitāti. Taču savienotu ar emocionālu atvēršanos. Kustība nav sausa, kustībai vienmēr jābūt emocionāli ietonētai, dramatiskai. Nedramatisks var būt vien miris dejotājs vai aizmidzis dejotājs.

Modra klātbūtne solistos rada drošības sajūtu, un nav nejaušība, ka viņu par savu pedagogu izvēlas balerīnas, kurām it kā pienāktos strādāt ar repetitorēm-sievietēm, tām, kas pašas ar katru muskuļa šķiedriņu un nervu galu izjutušas viena vai otra primadonnas tēla satvaru un tehnisko veidolu.

Protams, kāds var pārmest, ka neba nu vīrietis-pedagogs būs īstais sieviešu dvēseles noslēpumu zinātājs… Bet varbūt tieši būs?! Mums taču nemaz nešķiet paradoksāli, ka sievišķīgākās, skaistākās dejas un variācijas prīmām sacerējuši Petipā, pēc tam Fokins, Balančins, vēl citi. Gulbis ir Ivanova un Fokina sievietei radīts simbols, jo viņiem tieši balerīna bija dejas vērtības mērs un dejas idejas nesēja. Vajadzēja atnākt XX gs. otrajai pusei, divu pasaules karu salauztajām un izmisušajām paaudzēm, lai Bežārs censtos pierādīt, ka Gulbis – tas ir vīrišķības fenomens, vīrieša simbols. Droši vien taisnība ir kaut kur starp šiem uzstādījumiem.

Un Cera izpratne par sievišķību baletā, dejā nav zemāk vērtējama kā, teiksim, Tangijevas, Pankrates u.c. pārliecības.

Modra stundās nav miegainības, viņa acs visu pamana un reaģē gandrīz uz visu. Ar aizrādījumu, ar joku, ar mazu ironiju. Ar lielu ironiju un lielām dusmām kādreiz. Ārā dzīšanu iz baleta zāles. Jo Modris necieš slaistīšanos un pašapmierinātību. Pašapmierinātība nav pašapziņa. Pirmais kā tāds izkrāsots pūslis plivinās gaisā, acīs krītošs un viegls. Otrais smagi iet pa zemi, pārdomādams un pārlikdams ik soli, lai lidotu tad, tajā vienīgajā vakarā, vienīgajā izrādē vienīgajam skatītājam. Jo katra izrāde ir vienīgā.

2003. gada 16. oktobrī Modris svinēja 40 darba gadus baletā. Pie viņa jauneklīgās stājas un dzīvesspara tas ir ievērojams cipars. Padomju laikos tādiem par godu rīkoja impozantas jubilejas ar vaininieku sēdināšanu zelta krēslos, viņu lomu atrādi baletskolas audzēkņu spēkiem utt. Modrim tādas špāses ne īpaši vajadzīgas un pat nepiestāv. Jo viņa šodienas darbs jau turpat apkārt ap jubilejas datumu vijas – 4. oktobrī Viktorija eleganti nodejoja Gulbi, 12. oktobrī Jūlija bija spoža Medora, 15.oktobrī Elza ar Raimondu tikās kā Romeo un Džuljeta. Viss jau tepat ir, ikdiena kā no avota sastrāvo dejas straumē, lai uz šo mirkli, vienu vakaru veldzētu dejas izslāpušos.

Tādi vēl ir. Un viņiem Modris strādā.

Fotogrāfijās:

1. Modris Cers mēģinājumā ar Sergeju Neikšinu un Elzu Leimani-Martinovu. Latvijas Nacionālās operas publicitātes foto

2. 2010. gadā, saņemot Latvijas Gāzes gada balvu operai par mūža ieguldījumu. Foto: Gunārs Janaitis, Latvijas Nacionālās operas publicitātes foto