Es palikšu namā, es palikšu domās, es palikšu dēlā… (Imants Lasmanis)

Ir aizvēries skatuves priekškars, apklusuši aplausi un lēni dziest skatuves prožektoru gaisma. Ir iestājies klusums… Zemes putekļus un ikdienas smagumu pametis, nu viņš ir iegājis pa Mūžības vārtiem, lai tur paliktu uz visiem laikiem.

Latvijas baleta mākslas zvaigznājā Modrim Ceram bija īpaša vieta gan kā dejotājam, gan kā pedagogam un repetitoram. Vispirms jau kā dejotājam ar savu tikai viņam raksturīgo „cerisko” dejas stilu un lomu traktējumu. Modris daudz dejojis donu Hozē „Karmenā”, nepavisam ne lirisku skaistuli – Seviljas čigānu meiteņu sajūsmas objektu, bet vīrieti – karavīru, kura vīrišķīgajā kaislē dzīvoja tieksme pēc jauneklīgas tīrības un jūtu patiesīguma. Rada šim tēlam bija Pjērs Grenguārs – vienkāršs un iejūtīgs. Savukārt Huligāns, Bazils, Inku ieroču nesējs, Kapteinis, Vergs – tie visi bija spēcīgi un kaisli tēli, kuros varēja iztikt vien ar ārējo spožumu, tomēr viņš spēja tiem piedot tieksmi pēc dvēseles skaidrības un tiešuma attiecībās. Arī akadēmiskajā klasikā Modra Zilais putns, princis Riekstkodis bija no šīs pasaules, nevis naivi romantiskās pasakas varoņi. Turpretim Sprīdītis un Fabricio pavisam puiciski, bet Alēns smīdināja līdz asarām. Mākslinieks nebaidījās ieiet arī komiķa darbības lokā.

Iemantojot  visu  dejotāju atzinību un mīlestību, ar kuriem Modris Cers strādājis vairāk nekā 50 gadus, esot baleta pedagogs repetitors, viņš īstenojis sava skolotāja Igora Koškina vairāk par visām citām mācīto patiesību – mākslā vajadzīgs pacietīgs darbs.  Pateicībā par to, šodien visa baleta saime skumst un noliec galvu mākslinieka, pedagoga, repetitora un vienkārši gaiša, mīļa cilvēka priekšā!

Gunta Bāliņa