Ramona Galkina

Sekundes kustībās, minūtes ainās, stundas mēģinājumos, mēnešus vai nu jau pat gadus autori – horeogrāfi un izpildītāji Elīna un Rūdolfs Gediņi un vizuālie mākslinieki, scenogrāfi Krista un Reinis Dzudzilo – pavadījuši, radot izrādi un uzturot to elpojošu. Pēc Covid-19 pandēmijas dēļ divreiz atceltām pirmizrādēm, beidzot, ar trešo piegājienu, 2022. 1. februārī uz Dailes teātra Lielās skatuves skatītāji varēja ieraudzīt kustību izrādi “Ļoti labas minūtes”. Iespējams pat, ka šis gaidīšanas režīms, lai gan no visiem iesaistītajiem prasījis daudz nervu un spēka, ir devis izrādei vēl lielāku briedumu, piesātinātību un intensitāti.

“Ļoti labas minūtes” skatījos un uztvēru kā vizuāli spilgtu dejas izrādi un tikai pēc izrādes noskatīšanās pievērsu uzmanību tam, ka publicitātes materiālos tā ir definēta kā kustību izrāde, lai gan īsti nespēju rast argumentus – kāpēc. Uz skatuves nenoliedzami ir dejotāji, izrādes veidotāji ir horeogrāfi, kustību materiāls ir horeografēts – frāzēts, organizēts un precīzi strukturēts laikā un telpā –, un izpildījums ir profesionāliem dejotājiem atbilstošā meistarībā.

“Ļoti labas minūtes” saredzu kā mākslinieku personīgu refleksiju par gandrīz pirms gadsimta rakstīto filozofa Valtera Benjamina (1892–1940) “Maskavas dienasgrāmatas” (1926/1927) tekstu, kurā autors fiksējis jūtu pārdzīvojumus saistībā ar teātra režisori Annu (Asju) Lācis (1891–1979). Lai gan Benjamina teksts bijis impulss šīs oriģinālizrādes radīšanai, būtiska ir arī autoru – Gediņu pāra un Dzudzilo pāra – attiecību pieredzes klātbūtne izrādē.

Apsēžoties pēdējās rindās, redzu, ka zāle ir skatītāju piepildīta. Skatuves vidū acis piesaista intensīvi sarkans kvadrāts, kas šķiet kā aizvērts teātra priekškars. Izrādei sākoties, tas paceļas, atklājot kubveida telpu, darbības vietu, kuru apdzīvo divi dejotāji – Viņa un Viņš. No ārpasaules atdalītā spēles telpa raisa dažādas asociācijas – varbūt tas ir cīņas laukums vai boksa rings, bet varbūt Maskavas Sarkanais laukums, bet varbūt tā ir skatuve vai gulta, bet varbūt…?  Sarkanajai telpai  abās pusēs melnā nekurienē izceļas izgaismotas zīmes V un Λ, kas varētu būt gan Asjas un Valtera vārdu pirmie burti, gan uz augšu un leju vērsti simboli “Viņš”, ”Viņa”. V un Λ atrodas ārpus aktīvās darbības telpas, bet ir klātesoši, atgādinot par personībām, kuru attiecību peripetijas raisījušas impulsu izrādes tapšanai. Jā, Valters un Asja caur šiem simboliem ir turpat blakus, lai gan nošķirti viens no otra. Un visai šai formā lakoniskajai, bet jēdzieniski ietilpīgajai bildei Dailes teātra Lielās zāles skatuve ar padomju modernisma skaidrajām līnijām ir atbilstošs rāmis. Jā, tā ir īstā vieta, kur notikt šai izrādei!

Uz sarkanā kvadrātveida paaugstinājuma kreisajā, tālākajā stūrī pie galdiņa sēž spilgti sarkanās ziemas drēbēs tērpušies sieviete un vīrietis. Viņi spēlē kādu galda spēli. Katrs gājiens ir ne vien kustībā redzams, bet arī dzirdams, kauliņiem saskaroties ar galdu, iezīmējot laikrites ātrumu. Viņi pieceļas un sāk apdzīvot telpu ritmiski smalki izstrādātā, niansētā dejas frāzē un dara to blakus, sinhroni. Zinu, ka uz skatuves ir Elīna un Rūdolfs, taču senlaicīgie ziemas mēteļi, cimdi, cepure, lakats, velteņi liek domāt par citu laikmetu.

Spēle ir priekšvēstnesis vēlāk dejotajam. Mūzikas nav, bet ausīs ienāk dejotāju kustību radītā skaņa, un skatuves darbības ritms kļūst ne vien redzams, bet arī dzirdams. Lai arī atrodos tālu no skatuves, katra, pat vismazākā, skaņa ir labi uztverama – dejotāju soļi pret grīdas klājumu, elpa, auduma švīksti. Skaņa rodas no fiziskas kustības, darbības, un tā palīdz iedzīvoties notiekošajā.

Deja veidojas kā fiziska, ķermeniska spēle – atšķirīgos ritmos, kustību ātrumos un frāzējumos. Kustības kā sekunžu rādītāja virzība pulksteņa ciparnīcā ir īsas, atdalītas, precīzas, ekonomiskas, konstruktīvas vai arī palēninātas kā laiks, kas velkas, kad gaidi ko ļoti gribētu. Brīdī, kad dejotāju izpausmē sāk pavīdēt kādas aktieriskas nianses, rodas sajūta, ka viņi tūlīt sāks runāt, bet tas nenotiek. Izrādē viņi nerunā, taču teksts skan – skan audio ierakstā. Tie ir atsevišķi, savstarpēji nesaistīti vārdi krievu un vācu valodā. Atskaņotajās sievietes un vīrieša balsīs nav emocionalitātes, bet ir vārdi, kas vedina meklēt sasaisti ar uz skatuves redzamo.

Izrādes gaitā dejotāji pamazām atbrīvojas no siltā apģērba, vispirms paliekot sarkanos sporta tērpos ar trīs svītrām gar sāniem, kas ir dejotāju, arī Elīnas un Rūdolfa, ikdienā bieži valkāts apģērbs. Pakāpeniski dejotāji izlobās arī no tiem, paliekot sportiskos pludmales kostīmos, kļūstot arvien personiskāki – elīniskāki un rūdolfiskāki, gan katra atpazīstamības, gan viņu savstarpējās komunikācijas ziņā. Tajā pašā laikā, pat brīžos, kad attiecības dejotāju starpā kļūst ķermeniski emocionālas, spēcīgā formas dominante neļauj pārjūtināties, ļaujot man palikt vērotājas pozīcijā. Uz skatuves piedāvātās situācijas ir shematizētas, taču šīs shēmas ir piepildītas – katrs žests un kustība nes daudzslāņainu informāciju, kas rodas dejotāju saskarsmes kvalitātē un ķermeniskajā apzinātībā. Tādējādi, lai arī piepildīta ar dejotāju savstarpējo alķīmiju, man “Ļoti labas minūtes” tomēr paliek formas izrāde.

Izrādes dramaturģiju strukturizē scenogrāfija, ierāmējot dejas notikumus atsevišķās ainās jeb attiecību epizodēs, nodalot tās vienu no otras ar scenogrāfisko elementu “horeogrāfiju”, kurā uzmanība no dejotājiem tiek pārvirzīta uz simboliem, cipariem, burtiem, uz kuriem dinamiski mainās projicēti attēli.

Gediņi sarkano telpu iedarbina visās trijās dimensijās. Spēles centrs izrādes gaitā pakāpeniski pārvietojas un ietekmē dejotāju virzības ģeogrāfiju, kas, veidojot apļus, pusapļus, līnijas, paspilgtina attiecību spēli. Spēcīgu simbolisko slodzi nes arī horizontāles un vertikāles attiecības un dažādās fiziskā kontakta intensitātes un kvalitātes, dejotāju ķermeņu saskares laukumu ģeogrāfija, viņu augumu pretspēle, piemērošanās, pretmērošanās, pieļaušana, nepieļaušana, pacelšanās un nolaišanās, pieliekšanās un atliekšanās, pieskaršanās, nepieskaršanās, atraušanās, triekšanās un ietriekšanās, piespiešanās, iespiešanās.

Dejotāju savstarpējais savietojums nes ne tikai vizuāli atkodējamu, bet arī ķermeniskās pieredzes ziņā bagātīgu informāciju. Tādējādi var nolasīt attiecību nianses un to attīstības dinamiku. Savukārt piesātinātās pauzes kā palielināmais stikls izceļ, uzsver to, kas jāpamana. Stopkadri kustībā ir kā foto, kas skatītājam dod laiku apjaust, nolasīt zīmes vai situācijas. Jā, tā ir ķermeniska saruna, līdzīgi galda spēlei – kustība, pauze, gājiens, pauze, pretgājiens.

Viņas un Viņa attiecības nav simetriskas, to centrs ir novirzīts. Tāpēc jau notiek kustība, jo stabilitātē virzības nav, stabilitāte ir statiska. Ķermeņu veidotās formas un dejotāju fiziskajās darbībās šeit un tagad izpaustā komunikācija sasaucas ar scenogrāfijas elementiem – cipariem, burtiem, apļiem –, kļūstot par ietilpīgiem simboliem. X ir kā vertikālē savienotu V un Λ smaiļu trauslais, nestabilais saskares punkts, caur kuru notiek komunikācija, savstarpēja enerģijas apmaiņa un sinerģija. Tāpat kā simbols darbojas abu dejotāju augumu veidotais h, kurā viena vertikāle saliecoties pieskaras otrai. Paradoksāli, bet tieši statiskākā Viņa bieži ir vizuāli dominējošā. Viņa ir ass, ap kuru Viņš atkal un atkal riņķo fiziski izaicinošos kustību rakstos. Viņš cenšas aizraut, ieriņķot savā trajektorijā arī Viņu, dažbrīd pazaudējot pats savas kustēšanās daudzveidības iespējas, ieejot automātiskas inerces dzītā atkārtojošā ciklā. Šajā daudzslāņainajā dejotāju augumu saspēlē mazliet svešāda šķita aina ar baltajiem punktiem, kas it kā pārceļo no video projekcijām uz skatuves. Manuprāt, ne balto punktu parādīšanās brīdis, ne iemesls nav īsti organiski, un visa aina, lai arī vizuāli skaista un jēdzieniski iederīga, šķiet kā iestarpināta vai līdz galam neatrisināta.

Izrādes scenogrāfija un horeogrāfija ir nesaraujami saaustas – saskanīgi un iekļaujoši. Tas ir neatdalāms veselums. Skatuves iekārtojuma tīrās formas pieprasa absolūtu precizitāti ķermeņos, izstrādātu un noslīpētu kustības izpausmi. Tas ir kā perfekts, telpisks ekrāns, kurā notiek no apkārtējās pasaules nodalīta 3D animācija. Uz skatuves notiekošo padarīt vēl spilgtāku un saredzamāku palīdz gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa darbs. Viņa gaismu maģija padara sarkano vēl sarkanāku, balto – baltāku, melno – melnāku. Elīnas un Rūdolfa precīzā ķermeniskā dikcija, iekustinot skatītāja ķermenisko uztveri, kustību tekstu padara lasāmu, raisot asociācijas, kas nesatilpst verbālā domu formulējumā.

Dailes teātra uzdrošināšanās atvērt Lielās zāles durvis dejas izrādei, manuprāt, ir attaisnojusies. Teātra vadības uzticēšanās Gediņu un Dzudzilo komandai balstās viņu profesionālajā reputācijā – iepriekšējos radošajos sasniegumos un veiksmīgajā darbībā dažādos teātros.

Ar “Ļoti labām minūtēm” Latvijas laikmetīgā deja ir pārkāpusi kādu nosacītu robežšķirtni – tā no eksperimentālām skatuvēm, pamestām rūpnīcām, galerijām, muzejiem, ielām un citām alternatīvām telpām ir uzkāpusi arī uz lielās teātra skatuves. No sirds vēlu, lai izdodas izrādi parādīt gan 10. aprīlī, gan pēc tam un arī ārpus Latvijas robežām un lai lielās skatuves paliek atvērtas laikmetīgajai dejai. “Ļoti labas minūtes” es noteikti vēlos redzēt vēlreiz, bet šoreiz – no zāles pirmajām rindām. Paredzu, ka no tuva attāluma izrāde mani aizvedīs vēl citās dejotāju izpausmju niansēs, augumu un telpas saspēlēs un zīmju interpretācijās.

Attēls: skats no izrādes, foto Agnese Zeltiņa.