Anna Pierhuroviča

Signija Joce ir izrāžu vadītāja “Ģertrūdes ielas teātrī” un arī raksta recenzijas, ko iespējams izlasīt šeit. Signija apmeklēja Sintijas Upenieces un Oļega Pavlova organizēto Baltic Dance Cup 2022 čempionātu un piekrita padalīties savos iespaidos. Čempionātā piedalījās dejotāji dažādās vecuma kategorijās, piemēram, Mini Kids ietver dejotājus līdz piecu gadu vecumam, bet Adults 2 kategorija – no 31 gada vecuma. Baltic Dance Cup 2022 bija starptautiska žūrijas komisija: Edgars Kerpe (Edgaras Kerpè), Rītis Survila (Rytis Survila), Mants Svirskis (Mantas Svirskys), Rugile Dailidaite (Rugile Dailidaite), Ķēstutis Baranausks (Kestutis Baranauskas)  no Lietuvas, Roberts Larionovs (Robert Larionov) un Anastasija Tukova (Anastasia Tukova) no Igaunijas un Evita Lukša, Maija Tjurapina, Edgars Meilands, Jekaterina Pihtina un Darja Šubina no Latvijas.

Anna Pierhuroviča: -Es saprotu, tev pašai arī ir pieredze dejā. Tu minēji, ka esi dejojusi laikmetīgo deju kā daļu no mācību priekšmetu programmas Rīgas 64. vidusskolā. Tu arī esi dejojusi studijā PRO/X Creative, vai ne?

Signija Joce: -Jā, tur es dejoju mūsdienu dejas un sava veida laikmetīgo deju, bet vairāk es to sauktu par mūsdienu deju.

-Ļoti labi, ka pieminēji šo faktu. Pastāsti, lūdzu, kā tu izproti atšķirību starp abiem dejas veidiem. Es saprotu, ka laikmetīgās dejas priekšnesumus vai izrādes vienmēr nevar īsti saukt par izrādēm tādā formā kā teātrī, bet bieži vien tās ir izrādes. Ir kāds stāsts, kas tiek risināts caur kustību valodu, bet man šķiet, ka mūsdienu dejas uz šī fona ir vairāk par tehnisko izpildījumu un atsevišķiem numuriem, kas ne vienmēr nozīmē izrādes formātu. Mūsdienu dejās arī bieži ir horeogrāfijas, kurās tiek risināts stāsts, piemēram, šova deju kategorijā, kur bieži tiek izmantota laikmetīgās dejas tehnika un elementi. Mūsdienu dejās arī tiek veidotas izrādes un priekšnesumu formas, kā tu piemini. Kā tad atšķiras šie iedalījumi? (Abas smejamies.)

-Lūk! Deju žanri ir viena ļoti sarežģīta lieta, kas ļoti bieži pārklājas, un ir sarežģīti novilkt robežas. Šova dejas iespējams vieglāk salīdzināt savā starpā, te var būt vairāki numuri performancē, kas seko cits pēc cita. Laikmetīgās dejas izrādes salīdzināt būtu ļoti sarežģīti, jo tās ir tik ļoti atšķirīgas. Šova dejā reti būs priekšnesums, kurā dejotājs tikai nedaudz kustina plaukstas un stāv uz vietas, tur būs šovs, kas izklaidē. Šķiet, es laikmetīgo deju sauktu par dejas dzeju vai ko līdzīgu.

-O, tas ir skaists apzīmējums! Pasākums, ko apmeklēji, ir pavisam cita deju žanra sacensības. Pastāsti par savu pieredzi ar hiphopa kultūru un dejām.

-Hiphops ir man vismazāk pazīstamais no visiem deju žanriem. Neatceros, ka iepriekš būtu skatījusies hiphopa dejas jebkādā formā. Šis man bija pirmais šāda tipa pasākums! (Sajūsmas un pārsteiguma saucieni.) Man šķiet, ka daļa no Step Up filmu sērijas horeogrāfijām bija hiphops, tās man ļoti patika. Tajā brīdī es domāju, ka varbūt jāiet uz hiphopa dejām.

-Tāpēc, ka tās bija visur – kino ekrānos un populārās mūzikas videoklipos, ja?

-Jā, un tas vēl bija filmā ar stāstu, un bija forši identificēties ar tēliem. Šķiet, 2010. gadā skatījos TV pasaules čempionātu breikingā. Visticamāk, tas bija Red Bull BC One. Tas man likās ļoti forši, un dalībnieki bija tehniski ļoti spēcīgi, bija daudz grīdas daļas (floorwork).

-(Sajūsmas skaņas par korektas terminoloģijas lietošanu.) Mani vienmēr ir kaitinājis, ka mazizglītots skatītājs grīdas daļu gan mūsdienu dejās, gan laikmetīgajā dejā sauc par vārtīšanos pa zemi. Tāpēc ļoti novērtēju, ka neesi ignoranta pret šo. Tu starptautisku deju čempionātu apmeklēji Mežaparkā. Pastāsti par vietas atbilstību šādam pasākumam.

-Pasākums notika Mežaparka estrādes Kokaru zālē. Man ir tikai labākie iespaidi par šo vietu, tā ir mūsdienīga un patīkama. Bija labs apgaismojums, arī apskaņojums kvalitatīvs. Bet man, protams, radās jautājumi, kāpēc viss ir tik pārspīlēti krāsains, kāpēc pie griestiem ir zvaigžņu lampiņas un sniegpārsliņas. Es saprotu, ka ir Ziemassvētku laiks, visur ir egles un gaismas, bet laikam šajā gadījumā pasākuma scenogrāfija nebija tik svarīga, lai viss kopā būtu vizuāli estētiski. Bija melnā deju grīda, kā arī ekrāns ar projektoru tiem priekšnesumiem, kas izvēlējās fona videomateriālu kā papildinošo elementu. Jāpiemin, ka bija diezgan liels haoss no organizācijas puses, jo tie, kas tikko bija nodejojuši solo, uzreiz tika saukti dejot arī duetus bez pauzēm, un bija manāms, ka dalībnieki nesaprot, kas notiek un ko viņiem darīt. Turklāt bija daudz mammu, kuras kāpa uz skatuves, lai filmētu priekšnesumu. Kā parasti. Daudz vairāk bija mammu un tikai daži tēti. Bet man ļoti patika pasākuma vadītāja, viņa visā haosā spēja iedrošināt dejotājus un koordinēt pasākuma virzību. Ļoti liela nozīme bija tam, ka dalībnieki paši cits citu iedrošināja un atbalstīja, dejojot līdzi, atbalstot vokāli, nevis klusumā.

-Es teiktu, ka tas ir labāk par dejošanu sporta hallē bez deju grīdas, bez skatuves apgaismojuma, ar briesmīgu akustiku. Audiovizuālā komponente ļoti iespaido priekšnesuma kvalitāti.

-Tādā ziņā jā, noteikti. Es spēju salīdzināt tikai ar laikmetīgās dejas izrādēm, kur ir black box (t.s. “melnā kaste”), strādā gaismu mākslinieks, scenogrāfs. Labos gadījumos, kad visiem ir nauda. Tad ir iespējams pievērsties dejas detaļām.

–Tu skatījies hiphopa solo un duetus vairākās vecuma kategorijās: bērni (8 – 12 gadi), juniori (13 – 16) un pieaugušie (17+). Pastāsti par iespaidiem, vērojot šīs kategorijas.

-Bija ļoti daudzveidīgas kompozīcijas un horeogrāfijas. Pieaugušie, protams, ir tehniski spēcīgāki, viņiem ir bijis vairāk laika visu apgūt, turpretī bērni to ir sākuši relatīvi tikko. Katrs solists un duets dejoja vienu minūti pie organizatoru izvēlētas mūzikas. Junioriem un pieaugušajiem novēroju daudz izteiktāku kustību kontrastu un vairāk grīdas elementu, piemēram, kip-up, nekā bērniem, kuriem bija vairāk vienveidības. Bērniem bija ļoti maz grīdas kustību, praktiski neredzēju atsevišķas kustību izolācijas vai tempa variācijas, tomēr bērnu kategorijās ievēroju, ka ir daudz vairāk teatrālu kustību. Pāriem bija daži akrobātiskie elementi, solo to bija ļoti maz visās vecuma grupās. Katrā kategorijā piefiksēju, ka ir dejotāji, kuri ir būtiski izteiksmīgāki par citiem, bet man ir grūti pateikt, kas viņi bija, jo visi dalībnieki tika identificēti pēc numuriem. Vienīgais, kā varēju daļēji atpazīt dejotājus, bija pēc saucieniem mikrofonā – kur ir pazuduši dejotāji no x deju studijas?! Es saprotu, ka tie nav no Latvijas. Man īpaši palika prātā duets no Latvijas studijas Born 2 Dance, jo viņus atradu Instagram.

–Kā ar tērpiem? Ko ievēroji?

-Kopumā par kostīmiem man nav daudz ko teikt, jo tie bija diezgan atbilstoši. Bez atkailinātiem vēderiem, bez vecumam neatbilstošiem tērpiem, un tas bija labi. Bērnu kategorijā ievēroju dažus specifiskus gadījumus, kas man lika aizdomāties, piemēram, tipiskos armijas kamuflāžas tērpus ar sarkanām lentēm matos. Man liekas, tas bija uz laikmeta fona. Junioru un pieaugušo kategoriju dalībnieki bija daudz vienkāršāki un minimālāk tērpti, bet bērniem gan pamanīju spīdīgās ķēdes, stereotipiskās afroamerikāņu bizītes. Viennozīmīgi bērnu dejotājiem bija lielāks uzsvars uz vizuālo formu, ne tik daudz saturu.

-Manuprāt, hiphopa dejotāju vecums un dejas vizuālais tēls (tieši tērps) ir apgriezti proporcionāli. Forma nav tik svarīga kā dejas saturs, galvenais, ka dejotājam ir ērti izpaust sevi kustību valodā.

-Tieši tā. Tie pāri un solisti no pieaugušajiem, kas man visvairāk palikuši atmiņā, bija ar visminimālākajiem tērpiem. Gaumīgi, bet atbilstoši žanram, lai tērps nenoslāpētu deju.

-Pastāsti par muzikālo pavadījumu šiem numuriem.

-Mūziku izvēlējās organizatoru dīdžejs, lielākā daļa bija populāru dziesmu remiksi, ko atpazinu no lietotnes Tik Tok. Vienu dziesmu gan es īpaši piefiksēju, jo tā tika atskaņota bērnu kategorijai – Lil Pump un Kanye West kopdarbs I Love It.  Necenzētā versija.

–Oho, ar visām “n***a; I’m a sick f*ck, I like a quick f*ck” frāzēm un ikonisko “You’re such a f*ckin h**, I love it” ? Ko tu par to domā?

-Nav gluži 8 – 12 gadu vecumam atbilstoši, bet šī bija vienīgā tāda tipa dziesma, ko dzirdēju aptuveni trīs stundu garumā, kas liek domāt, ka, iespējams, dīdžejs pieļāva kļūdu lēmumu pieņemšanā, bet bija jau par vēlu, jo dejotāji jau atradās uz skatuves. Šo nevajadzēja atskaņot.

–Hiphops nenozīmē pilnībā brīvu ķermeni, tas prasa ļoti lielu izturību, spēku. Kādi iespaidi par dejotāju tehnisko izpildījumu?

-Kopumā – jo lielāka vecuma grupa, jo labāks tehniskais izpildījums. Ja bērnu kategorijā novēroju dalībniekus bez ritma izjūtas, tad es to pieņemu, jo viņiem jāgūst pieredze un jāattīsta savas spējas. Junioru un pieaugušo kategorijās bija vēl papildu apakškategorija – iesācēji, šajās vecuma grupās varēja redzēt izteiktāku atšķirību spējās. Šajās kategorijās man bija patīkami redzēt, kā viss ir ļoti kontrolēti un minimāli. Man liekas, no tā rodas teiciens, ka mazāk ir vairāk un ka tas strādā daudz labāk. Junioru un pieaugušo kategorijās pamanīju partneringa un kontaktimprovizācijas elementus, noteikti arī to, ka šie ir daudz pieredzējušāki dejotāji, kuri integrē savu kustību bāzi no dažādām tehnikām. Pamanīju elementus no locking un popping, tie ir tie, kurus atpazinu. Turpretī bērnu kategorijā vairāk izskatījās, ka viņi dejo ļoti vienveidīgi.

–Tas gan ir atkarīgs no katras studijas darbības virziena un tā, ko vadītājs vai horeogrāfs māca dejotājiem. Varbūt tie ir tikai hiphopa stili, varbūt dod papildus klasisko baletu vai laikmetīgo deju, varbūt akrobātiku. Ko pamanīji saistībā ar kustību dinamiku un atrašanos telpā?

-Solo kategorijās visos vecumos pārsvarā bija kustības augšējā līmenī, ļoti maz pietupienu. Izteikti dominēja roku kustības bez pārējā ķermeņa iesaistes. Bērni tipiski dejoja ļoti tuvu žūrijai, viens otram blakus, lai gan skatuves daļa bija vairāk nekā pietiekama visiem dalībniekiem. Dejotāji pārējos vecumos daudz vairāk izmantoja telpu, virzoties un mainot atrašanās vietu, mijiedarbojoties ar citiem dalībniekiem. Pāros bija daudz vairāk līmeņu dinamikas.

–Ņemot vērā, ka šādu pasākumu apmeklēji pirmo reizi, kas tevi pārsteidza?

-Tas, cik tehniski spēcīgi bija pieaugušie dejotāji, ka nebija vecumam neatbilstošu kustību virknējumu (piemēram, seksualizētas gurnu kustības bērniem), arī tas, ka nebija specifiski dzimumiem pielāgotas horeogrāfijas un tēli. Man ļoti patika, ka redzēju dejotāju prieku un emocijas, ka viņi tiešām dejo no sirds, viņiem patīk tas, ko dara. Es būtu gribējusi zināt atšifrējumu dejotāju numuriem, un būtu vērtīgi salīdzināt Baltijas valstu dejotājus, vai ir kāda būtiska atšķirība. Es noteikti gribētu pavērot citu deju stilu kategorijas šādos pasākumos.