Kristīne Brīniņa

1. oktobra rītā Liepājā līst. Domāju – vai izrādi atcels? Nē, lietus noteikti neatturēs radošo komandu no darba rādīšanas. Lietus arī neatturēs Liepājas iedzīvotājus no legālas iespējas iekļūt bijušajā “Liepājas metalurga” rūpnīcā. (Ikdienā nepiederošām personām teritorija ir slēgta.) Mēs esam izredzētie. Radošā komanda ir izredzēta iedot otro elpu milzīgajai teritorijai, kas lēnām sagāžas zem sava vēstures svara. Skatītāji ir izredzēti, jo paguva nopirkt biļeti uz izrādi, kas acumirklī tika izpārdota. Savukārt mana izredzētība ir šī recenzija – dienasgrāmatas pieraksti –, kas deva iespēju apmeklēt notikumu.

Ap plkst. 12.45, neilgi pirms izrādes sākuma, spīd saule un par lietu atgādina tikai retas peļķes. Skatītāji ir ieradušies laicīgi, un pūļa svinīgais satraukums pielīp arī man. Pie “Liepājas metalurga” ieejas sagaida laipna sieviete, kas pasniedz karti ar izrādes maršrutu. “Tas ir vecs papīrs,” viņa svarīgi norāda uz karti. “Vai tas ir no šejienes?” jautāju. Sieviete nav pārliecināta. Kautrīgi piebilst, ka viņa stāsta tikai to, ko viņai ir uzdots teikt.

Uz paaugstinājuma uzkāpj Baiba Bartkeviča, “Liepājas Mākslas foruma” mākslinieciskā vadītāja, un ruporā saka ievadvārdus. Festivāls ir uzaicinājis horeogrāfi Olgu Žitlhinu radīt citādāku šīs industrijas telpas pieredzi, tālredzīgi raugoties 2027. gadā, kad Liepāja būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un teritorijā ir paredzēta dažādu kultūras procesu un vides simbioze. Baiba izsaka vēlēšanos, lai rūpnīca kļūtu par inspirāciju jaunām idejām, uzsverot, ka “Metalurgs” ir spēlējis milzu nozīmi cilvēku dzīvē. Baibas runas laikā pamanu no tālienes sārtā treniņtērpā tuvojamies Olgu ar metāliski sudrabotas krāsas baloniem rokās. Viens apsiets ap kaklu. Ceļā viņa iedod pa kādam balonam dažiem no skatītājiem. Arī man viens tiek.  Olga pievienojas Baibai un arī saka ievadvārdus. Viņa lūdz skatītājus būt atbildīgiem, uzmanīgiem, turēties kopā un mēģināt nenovirzīties no kartē atveidotā maršruta. Viņa uzsver, ka teritorijā ir ļoti bīstami un ir bijuši gadījumi. Skatītājos atskan mazliet satraukta un jautra čalošana. Olga turpina: “Mēs gribējām lidot visur, bet mums neļāva.” Runas noslēgumā viņa aicina neskaidrību gadījumā ar jautājumiem vērsties pie cilvēkiem ar baloniem, kuriem var arī sekot kā gidiem. Es ar savu balonu, kuru jau paguvu apsiet ap elkoni, izbrīnīta skatos apkārt, vai esmu vienīgā, kas īsti nejūtas kompetenta nest šādu atbildību. Sastopos ar vairākiem līdzīgi samulsušiem acu skatieniem. Mēs sasmaidāmies, iejūkam pūlī un dodamies ceļā.

Skatītāji tūristu garā fotografē vidi – fiksē aizlieguma uzrakstus, brīdinājuma zīmes. Tālumā dzirdama basu pulsācija, piešķirot notikumam disidentisku noskaņu. Ja būtu vakars, tad droši vien būtu sajūta, ka mēs visi dodamies uz reivu.

Esam nonākuši pie ķēžu ceha, mēs ejam iekšā un virzāmies pa kāpnēm uz augšu. Skatam paveras plaša, garena telpa, kas pielieta ar ritmiskām skaņām. Priekšpusē uz betona grīdas sēž Olga, spēlējoties ar neliela izmēra ķēžu posmiem un mazām lietiņām, kuras no attāluma nevaru saskatīt. Viņai aiz muguras stiepjas augstu podestu rinda, kuru virsma ir nosegta ar zaļiem un ziliem tepiķiem. Gar logu sienu ir sastājušies 13 dejotāji – laikmetīgās dejas studenti Artūrs Nīgalis, Mārīte Supe, Imants Ilgažs, Polīna Fiļipova, Anastasija Čornaja, Anna Marija Puķe, Mārtiņš Emīls Aržanovskis, Dita Andersone, Lelde Beāte Kuzņecova, Lauris Limbergs, Rūdis Vilsons un apmaiņas programmas studentes no Polijas Joanna Debska un Zofia Žvirblinska. Skaisti un jauni, ģērbušies bēšos toņos. Viņu skatiens ir laipns, kas ļauj justies gaidītai. Pretējā sienas pusē uz nelielas skatuves atrodas mūziķis Juris Kaukulis un flautiste Liene Dobičina. Mākslinieku radītā mūzika ne man vien liek ceļiem locīties un galvai ritmiski šūpoties. Tālienē uz podesta kā uz nelielas salas dejo Rūdis Vilsons – brīnišķīga, hipnotizējoša plastika. Ar laika intervālu uz katra no podestiem pa vienam parādās dejotāji, līdz izveidojas kustīgo ķermeņu perspektīva. Skatītāji var brīvi pārvietoties. Es dodos uz telpas galu. Dzirdu spārnu vēzienus un ieraugu tālumā balodi, kas nolaižas uz kolonnas. Viņa skatiens pievērsts dejotājiem – fiziski spēcīgiem un harizmātiskiem. Dejotāji ar kustībām šķietami sasaucas, sarunājas, izdejojot horeogrāfiju kanonos, unisonā. Viņi izpilda vienādu kustību partitūru, bet var redzēt, cik ļoti atšķirīgs ir katrs, kopā veidojot daudzveidīgu ansambli. Skatītāji rada paralēlo horeogrāfiju – telefonus turošās rokas stiepjas uz augšu, cenšoties iemūžināt vizuāli iedarbīgo ainavu, kurā deja, mūzika, gaisma un skarbā telpa transformējas poētikā.

 Eju atpakaļ pie Olgas, kas turpina sēdēt ar muguru pret notiekošo. Dejotāji šķiet kā viņas pagarinājums. Viņa necenšas pārbaudīt vai kontrolēt. Iespējams, tā ir ļaušanās un pilnīga uzticēšanās. Pieeju viņai tuvāk – uz zelta papīra atgriezuma viens otram blakus guļ divi putnu skeletiņi. Olga uz mani paskatās un paceļ plaukstas žestā, kas, šķiet, izsaka: “Tā nu tas ir.” Dzīvības un nāves tēma ieguļas domās un vēlas uzkavēties. Olgai pievienojas bērni un no ķēdes posmiņiem sāk komponēt dažādas figūriņas. Pie manis steidzīgiem soļiem pienāk tā pati sieviete, kas pie ieejas izsniedza maršruta karti. Viņa norāda uz milzīgo kasti telpas vidū, kurai apkārt kā pēc sprādziena ir izmētātas papīra loksnes. Sieviete dedzīgi čukst, ka kartes tika izdrukātas uz šīm vecajām “Metalurga” afišām. Es viņai pateicos par informāciju. Viņa aiziet šķietami apmierināta.

Dejotāji, noslēdzot dejas frāzi, pa vienam nokāpj no podestiem un iziet no telpas. Pēdējā paliek Mārīte Supe – spēcīgs, sportisks ķermenis, apveltīts ar izcilu balansu kā austrumu cīņu meistarei. Kustības savijas cita citā, spēlējoties ar dažādām krāsu dinamikām. Viņa savā dejas telpā iekļauj arī skatītājus, brīžiem uzsmaidot vai veidojot acu kontaktu. Dejas kustība līgani pāriet mierīgā nokāpšanā no podesta, un arī Mārīte dodas ārā no telpas. Vēlos dejotājai sekot, būdama pārliecināta, ka nekļūdīgi izprotu noteikumus, bet pie izejas mani aptur festivāla darbiniece, norādot, ka tālāk iet vēl nedrīkst. Viņai ir teikts, ka vispirms ir jāsagaida, kad no skatuves nokāps mūziķis. Mēs gaidām. Kaukulis nokāpj no skatuves.

Vēl pirms brīža tuvplānā redzētie dejotāji ir izvietojušies uz jumtiem, torņiem, trepēm, radot jaunus virzienus, kuros vērst un aizturēt skatu. Dejotāji ir kā metabūtnes – starpnieki starp rūpnīcas konstrukcijām, dabu un cilvēku kuplo pulku. Viņi iedzīvina vidi cieņpilni, neizvirzot sevi priekšplānā kā solistus. Plastiskie ķermeņi brīžiem saplūst ar teritoriju vai to papildina, atstājot svarīgo brīvo telpu skatītājiem, kurā redzēt citādāk, uzkavēties atmiņās, iztēloties un vienkārši ļauties sarunām. “Tas ir balonu tēvs,” čukst kāds skatītājs savai kompanjonei, norādot uz tālumā dreifējošo Rūdi. Balonu ieskauts, viņš ir kā gaiši zils gubu mākonis, kuru pa “Metalurga” pļavām rotaļīgi dzenā vējš. Olga mēģina Rūdi sasaukt, jo acīmredzot viņam jau ir jābūt citā vietā. Bet Rūdis nedzird un tālumā planē. Olga lūdz skatītāju palīdzību. Skatītāju koris sauc: “Rūdī! Rūuuudīiii!” Sasaukšana izvēršas par aizkustinošu solidāru rīcību. Rūdis sadzird saucienus un steidzīgi virpuļo pie gaidošajiem kursabiedriem.

Vairākos pastaigas posmos tiek atskaņota Baibas Bartkevičas balss, kas klausītājus iepazīstina ar vēsturiskiem faktiem: “19. gadsimta otrajā pusē Latvijā martenkrāsnīs sāka ražot tēraudu no lūžņiem; lielākais uzņēmums bija rūpnīca Liepājā Böcker & Co, kura dibināta 1882. gada 28. septembrī.

140 gadu

100 000 cilvēku

30 miljoni tonnu metāla

1 miljards naglu

60 miljoni kilometru stieples

1500 reižu aptin zemeslodi.” 

Esam metāllūžņu pārstrādes ceha tunelī. Zelta un sudraba folijas kostīmos tērptie dejotāji veido aleju, kas ved skatītājus pie Kaukuļa un Lienes, kuri spēlē koncertu uz sliedēm esošas dzelzs platformas. Soļojot cauri tunelim, pievēršos kādam kungam. “Tā ir pļaujmašīnas pēda,” viņš skaidro blakus esošajai dāmai, norādot uz jocīgu “gludekli”. “Tā ir no ķets,” viņš turpina. “Ķets?” es iesaistos sarunā. “Ķets ir latviešu vārds čugunam,” viņš man paskaidro, liekot uzsvaru uz vārdu “latviešu”. Mēs turpinām ceļu, tuvojoties mūziķiem, kuri spēlē jūtas iekustinošu mūziku. Tuneļa galā krīt sudrabota migla, ko veido divi dejotāji, kas no neticama augstuma birdina smalkus folijas gabaliņus. Kinematogrāfiska un pārpasaulīga sajūta. Skatītāji stāv ap mūziķiem un vēlas uzkavēties. Juris spiests uz mirkli pārtraukt ģitāras spēli un aicina skatītājus ceļu turpināt. Šai vietai piestāv mūzika, piestāv koncerti. Pamanu Paulu Vītolu, jauno mediju mākslinieci. Paula dalās vērojumos, atzīstot, ka vide ir brīnišķīgi piemērota izstādēm. Arī citi skatītāji apspriež iespējamības, kas balansē starp utopiju un humora pilnu iztēles rotaļu. Kāds iztēlojas akvaparku, skatoties uz līkloču trubām, vai vietu amerikāņu kalniņiem. Baibas vēlēšanās ir piepildījusies – inspirācija ir notikusi.

Izrādes noslēdzošais posms. Dejotāji sapulcējas ceļa galā un vienojas putnu spārnu vēzienos, kam piemīt šķietami asa un mehāniska kustību daba. Dejotājputni ir pretēji trauslajiem izkaltušo putniņu skeletiem, kas atdusējās ķēžu cehā uz zeltainās folijas. “Pati Olga nedejos?” dzirdu čukstam skatītāja balsi. Izrādē Olga tik tiešām nedejo. Olga savu putnu deju izdejo jau vismaz divus gadus ārpus izrādes robežām. (Kopš pandēmijas laika ir iespēja sekot līdzi sociālajos tīklos publicētajām dejas miniatūrām let’s do birds, kas brīžiem parādās starp #pijamadancepractice dejas epizodēm.) Izrādē viņa savu dejas balsi nodod talantīgajiem laikmetīgās dejas studentiem. Putnu deja savelk sākumu ar galu kopā, dzīvības un nāves tēmu padarot par caurviju motīvu. Mehāniskos putnus aizslauka “balonu tēvs”.

Šo izrādi vai performanci varētu pieskaitīt pie ekoloģiskās jeb ekodejas žanra, kas ļoti tiešā veidā liek pārdomāt dabas un industrijas sasaisti ar dzīvības un nāves cēloņsakarībām. Kas notiks ar šo teritoriju, un kurā pusē tās darbība nostāsies? Vai dabas pusē, veidojot videi draudzīgus kultūras procesus? Vai tādas ekonomikas pusē, kas liek garajiem skursteņiem kūpēt, veicinot dabas piesārņojumu? Un kādu rītdienu vēlas Liepājas iedzīvotāji? Kamēr šie jautājumi riņķo galvā, redzu aptuveni deviņus gadus vecu meiteni, kas plūc puķes. Pretējā pusē mamma ar aptuveni piecus gadus vecu dēlu lasa ābolus. Smiltsērkšķu krūmi izslējušies ceļa malās, bērzi saauguši uz jumtiem, sūnu paklājs izklājies uz asfalta, čūskas iekārtojušās brikšņos, un stirnu pēdas liecina par ganībām. Ģimenes ar bērniem mijiedarbojas ar dabu, baudot tās augļus, un, šķiet, visam dzīvajam šeit ir vienkārši labi.

Attēli: skati no izrādes, publicitātes foto ohm.lv.