Laura Jasmane

Nākamgad apritēs 30 gadu, kopš Aivars Leimanis ir Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskā vadītāja amatā.  Baleta simtgades kontekstā viņš šī gada novembrī un decembrī ticis intervēts daudz. Dance.lv mērķis bija saruna no dejotāja skatpunkta, pievēršoties jautājumiem, kuri citiem medijiem neinteresē. Cerētās atbildes ne vienmēr tika sagaidītas, bet dažkārt vērtīgākais slēpjas starp rindām.  

Laura Jasmane: Sākšu ar tikko notikušo “Serenāde. Carmina Burana” pirmizrādi. Likās zīmīgi, ka jubilejas gadā netiek iestudēts kāds liels klasiskais balets, bet divi viencēlieni.

Aivars Leimanis: Es Carmina Burana pat neuzskatu par viencēlienu. Tas visur tiek iestudēts kā viens balets. Mēs pievienojām Balančina “Serenādi”, jo, ja būtu tikai Carmina Burana,  tā būtu oratorija ar baleta piedalīšanos. Ja Balančins klāt, tad tomēr tā ir baleta pirmizrāde. Šāds savienojums ir veiksmīgs, jo var redzēt, kā Balančina idejas ir transformējušās mūsdienu horeogrāfijā.

Bet vai fakts, ka tā nav klasika, bet kas laikmetīgs un neoklasisks, nav liecība par trupas māksliniecisko virzību? 

Pie mums jau viss ir iestudēts. Taču būs arī lielie klasiskie baleti – nākamajā rudenī ir plānota “Veltīgās uzmanības” pirmizrāde. Ir pagājuši simts gadi kopš mūsu baleta dibināšanas, tagad ir laiks Aštonam (Frederiks Aštons, britu horeogrāfs – red.). Viņa veidotā “Veltīgā uzmanība” ir visslavenākā šī baleta versija, kas patlaban iestudēta Londonā, Berlīnē, visos lielajos teātros. Bratislavā to iestudēja šogad, Prāgā pirms pāris gadiem. Valsts pirmie teātri cenšas iestudēt, lai gan tas ir dārgi.

Runājot par klasiskā un modernā baleta līdzsvaru. Vai dejotājiem vienlaikus pielāgoties gan laikmetīgā, gan klasiskā baleta izpildei nav ļoti sarežģīti? Kā notiek repertuāra veidošana?

Es nedomāju, ka tā ir pielāgošanās. Dejotāji ir apguvuši dažādu horeogrāfu rokrakstus. Vislielākais izaicinājums, protams, bija Geke (Marko Geke, baleta “Ņižiniskis” horeogrāfs – red.), tas vispār ir kosmoss. Viņi veiksmīgi ar to tiek galā. Mēs negribam būt klasiskā baleta muzejs, mēs gribam iet līdzi laikam, tomēr es uzskatu, ka arī laikmetīgajam baletam klasika ir mugurkauls. Jābūt pamatam – klasikai, uz kuras bāzes var visu likt virsū.

Man pēdējā laikā ir daudz pārdomu par klasiskā baleta nozīmi šodien. Vai skatītāji, kuri nāk uz klasisko baletu un laikmetīgo baletu, nav radikāli atšķirīgi?

Varētu teikt, ka uz Geki nāk Jaunā Rīgas teātra publika. Es biju domājis, ka tādu, kas ies ārā no zāles un cirtīs durvis, būs daudz vairāk. Pirmajās izrādēs kādi desmit cilvēki aizgāja, bet tie, kas nāk tagad, jau zina, uz ko nāk un ko viņi grib redzēt. Veidojot repertuāru, ir jāņem vērā, ka klasiskais balets tajā būs vismaz 10 līdz 15 gadu. Ja mēs iestudējam kādu laikmetīgu darbu, tie ir, maksimums, trīs gadi.

Kāpēc?

Jo publika nenāk.

Zāles patiešām ir pilnas? Arī tagad, krīzē? Pavasarī, kad pati biju uz operas skatuves, atceros reizes, kad, skatoties uz otro balkonu, bija redzams, ka skatītāju rindas nav piepildītas. Bet tās, šķiet, ir atsevišķas izrādes.

Par to arī varam priecāties.

Balets “Raimonda”, piemēram, ir pazudis no repertuāra.

Mēs nevaram visu vienlaicīgi pacelt. Šosezon atjaunosim “Bajadēru”. Kovida krīzes laikā izlaidām gandrīz divus gadus un teātrī ienāca jauna paaudze, nevaram visu atjaunot uzreiz. Deviņpadsmit pilnmetrāžas baletu ir ļoti daudz. Somijā, Zviedrijā ir astoņi baleti gadā. Mums ir divreiz vairāk.

Vai nav tā, ka Baltā nama tēls un aristokrātiskā aura biedē tos, kuriem varētu patikt laikmetīgais balets? 

Es nezinu, kāpēc viņi baidās, bet uz decembri un janvāri biļetes ir praktiski izpirktas. Mēs varam priecāties. Ja daudzi teātri pasaulē vēl nav no kovida atguvušies, jo skatītāji uz teātri nākt baidās, tad mums zāles ir pilnas. Skatītāji balso ar savām biļetēm.

Kas, jūsuprāt, padara pirmizrādi par veiksmīgu? Latvijas teātrī, piemēram, vērā ņemams ir konkurences aspekts.

Mēs jau arī konkurējam, tikai citā līmenī. Mēs konkurējam ar Viļņu, Tallinu, ar Baltijas valstīm.

Tomēr vidējais skatītājs redz baletu tikai Latvijā. Par teātra izrādēm ir tik daudz mediju, tik daudz cilvēku, kas raksta un pauž savas domas.

Man jāsaka, ka arī baleta kritika nebrauc nekur un neredz izrādes, piemēram, Amsterdamā un Helsinkos.

Vai būt vienīgajai profesionālajai dejotāju trupai Latvijā nav riskanti?

Ko dod otra trupa Igaunijā, kur ir savākti zemas raudzes dejotāji un ne pārāk labi horeogrāfi?

Šis varbūt ir slikts piemērs, tomēr konkurences uzturēšanai atskaites punkts ir nepieciešams.

Mēs konkurējam starptautiskā līmenī. Latvijas līmenī nav jākonkurē. Te nav, ar ko konkurēt. Labāk, lai ir viens labs balets, nevis vairāki slikti.

Ņemot vērā, ka es pazīstu intensīvo pirmizrādes veidošanas grafiku un zinu, ka “Serenāde” un Carmina Burana ir stilistiski atšķirīgi baleti, – vai baletetdejotāja darbs šodien nav daudz sarežģītāks nekā agrāk? Vai šāds repertuārs neatstāj sekas uz dejotāju veselību?

Tagad plānojam repertuāru tā, lai modernais un klasiskas balets ir sabalansēts. Lielāko robu dejotāju veselībā iecirta kovids. Ne tikai mūsu trupā, runājot arī ar saviem kolēģiem gan lielos, gan mazos teātros, visur bija viens un tas pats. Pēc kovida laikā piedzīvotā izrāžu slodzes trūkuma, atgriežoties izrādēm, sākās traumas. Tas tā bija visur.

Kā ir ar baletdejotāja statusu sabiedrībā šodien? No sarunām ar padomju laiku un 90. gadu baletdejotājiem atmiņā spilgti palikuši stāsti par mēnešiem garajām viesizrādēm, ko visi vienmēr minēja kā milzīgu plusu un kā vienu no lietām, kas dejotāja darbu padara ekskluzīvu.

Tie bija citi laiki. Diez vai šodienas dejotāji izturētu 90. gadu asiņainās viesizrādes. Katru dienu autobusā 300 līdz 400 km, vakarā izrāde, divas. Toreiz bija cita motivācija. Divu, trīs dienu komandējuma nauda bija mūsu mēnešalga Rīgā. Toreiz mēs smējāmies, ka dejotāji nopelnīja valsts prezidenta algu. Tagad mēs, protams, nevaram braukt tādās viesizrādēs, un, ja braucam, tad braucam uz labu teātri. Mums arī dienas naudas ir augušas, vairs nav tādu viesizrāžu, kuras varētu atpelnīt tikai ar biļešu ienākumiem. Mēs esam par dārgu, varam braukt tikai uz teātriem, kur pretī ir atbilstoša dotācija.

Runājot par dejotāju atalgojumu – dejotāji šodien darba pauzēs skrien uz otru darbu, mācīties vai pēc bērniem.

Bet mūsu ārzemju dejotāji pēc darba laika paliek treniņzālē pie svara stieņiem vai zālē – viņi ir atbraukuši strādāt, pilnveidoties un augt.

Tad, jūsuprāt, vaina ir motivācijas trūkums mūsu dejotājos?

Nē, vienkārši mūsu dejotāji ir mājās, un blakus vienmēr ir citi darbi.

Bet finansiālais aspekts?

Pēdējais algu pielikums bija ļoti jūtams, bet tagad inflācija atkal visu ir noēdusi, būs jādomā, kā to risināt.  Bet, protams, dejotāji brīvajā laikā var darīt visu, ko vēlas.

Vai tas nemaina darba kvalitāti, attieksmi pret darbu?

Bet vai mēs esam vienīgie tādi? Horvātijā un Slovēnijā, kur strādāju, visi dejotāji apmēram 100 kilometru rādiusā vada pulciņus, kolektīvus, studijas.

Vai tas nav skumji? Domāju, aiz laba prāta neviens nemeklē otru darbu, kad pirmais aizņem sešas dienas nedēļā.

Baletā par miljonāru reti kurš kļūst. Tādus uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt.

Starpība starp kordebaleta dejotāja algu un miljonāru ir pietiekoši liela, lai par šo jautājumu diskutētu. Runājot par ārzemju dejotājiem – vai tirgus atvēršana nebūtu milzīga motivācija arī vietējiem dejotājiem? Vai šeit nevalda atslābums, zinot, ka katram ir sava vieta?

Neredzu šobrīd vajadzību sieviešu kolektīvā ieviest papildu konkurenci, tā jau ir pietiekoši liela. Bet vīriešu vidū ārzemnieki patiešām ir svaiga vēsma.

2013. gadā intervijā teicāt, ka trupas virziens ir saglabāt mūsu skolu, bet pirms desmit gadiem ārzemju dejotāju skaits trupā bija minimāls.

Toreiz mums bija tādas algas, ka ārzemju dejotājus pie mums nevarēja dabūt. Tagad mums ir konkurētspējīgas algas.

Tad tas bija algas jautājums vai problēma ar to, ka nebija pietiekoši daudz vietējo vīriešu dejotāju?

Bija, bet varbūt ne tādā kvalitātē kā gribētos. Bet bija. Bija periods, kad skolā (Rīgas Baleta skolā – red.) piecus gadus nebija neviena vīriešu izlaiduma. Kordebaletā arī notiek kadru mainība, jo ap gadiem trīsdesmit daudzi saprot, ka solisti nebūs, tad laicīgi iet darīt ko citu.

Vai jūs nebiedē situācija ar vīriešu trūkumu?

Mums bija izsludināta vakance, pieteicās ap 250 dejotāju. Daudzu līmenis, protams, ir zem jebkuras kritikas, bet Itālijā un Rumānijā, piemēram, ir dejotāju pārprodukcija.

Patlaban mūsu trupas vīriešu kolektīvu pakāpeniski nomaina ārzemju dejotāji…

Tagad baletskolā ir daudz puišu. Cerība ir, galvenais, lai viņi sasniedz attiecīgu līmeni.

Kā ir ar Latvijas Nacionālā baleta budžetu? Par teātriem ir diezgan plaša informācija – kam tiek vairāk, kam mazāk.

Balets vienmēr ir izpārdots. Vienmēr, protams, gribas lielākus jauniestudējumus, lielākas dekorācijas, bet var uztaisīt baletus arī ar minimālu scenogrāfiju. Galvenais, lai ir interesanti dejotāji, horeogrāfi, kaut kas jauns un mūsdienīgs.

Jūs esat Latvijas Nacionālā baleta vadītājs jau 30 gadu. Kas ir bijušas lielākās grūtības trupas vadīšanā? Kāda bija jūsu vīzija, kad sākāt darbu?

Katram laikam ir kas savs. Tikko iznākušās grāmatas “Gadsimts vai viens mirklis?” ievadā stāstu, ka pirmais bija savest kārtībā lielās klasiskās izrādes. Visas bija braucienos nodriskātas un noputējušas. Gribējas tās padarīt dinamiskākas, atraktīvākas, tas tika izdarīts. Tad bija ārzemju horeogrāfu piesaiste. Manā laikā vienu reizi piecos gados kāds atbrauca. Bija tikai pašmāju horeogrāfi ar klasiku vai neoklasiku. Kādreiz braucu uz konferencēm ne tikai uz rietumiem, bet arī uz austrumiem, kur bija vadītāji no bijušās Padomju Savienības. Bagātā Azerbaidžāna lepojas ar to, ka viņiem ārzemnieks no Maķedonijas ir iestudējis viencēliena tango. Mums pēdējos desmit gados ir bijuši 30 ārzemju horeogrāfi. Es par to savos laikos varētu tikai sapņot.

Vai lielākais mūsu baleta kvalitātes radītājs ir horeogrāfi no ārzemēm, kas iestudē savus darbus šeit?

“Pērs Gints” ir labs piemērs. Es “Pēru Gintu” iestudēšanai dabūju gadu pēc pirmizrādes. Tikai pēc tam tas tika ietudēts Vīnē un Cīrihē.

Bet jūs minējāt, ka publika nenāk uz laikmetīgo baletu un ka šīs izrādes repertuārā nav ilgāk par diviem, trīs gadiem.

Bet, ja šis balets repertuārā būs retāk, tad domāju, ka varēs ilgāk. Galvenais ir dabūt izrādi laicīgi. Mēs bijām pirmie, kas iestudēja Carmina Burana pēc pirmizrādes Monreālā. Nākamgad šī izrāde būs Bratislavā. Uz “Drakulu” bijām pirmie rindā, šī izrāde dabūja gada labākās izrādes titulu Austrālijā. Kšištofs Pastors (baleta “Drakula” horeogrāfs – red.) vispirms to iestudēja pie mums, pēc tam Varšavā, Helsinkos, citā baletā Austrālijā. Galvenais ir laicīgi noķert interesantu produktu.

Tas ir jūsu darbs. Bet vai šo izrāžu iestudēšana ir apliecinājums arī trupas kvalitātei?

Protams. Kšištofs Pastors teica, ka kopš 90. gadu beigām pie mums tik spēcīgu sastāvu neatceras.

2013. gada intervijā ar humoru atbildējāt uz jautājumu par jūsu iespējamo pēcteci. Kopš šīs intervijas ir pagājuši gandrīz desmit gadi.

Kad Somijas baleta simts gadu pasākumā bija sevi jāprezentē, es teicu, ka vadu trupu jau 30 gadu, un skanēja aplausi, visi apsveica, sakot – jūs acīmredzot ļoti labi strādājat. Latviešiem atkal visur jautājums – vai neesat aizsēdējies? Rietumos uz to citādāk skatās. Makkenzijs ABT (American Ballet Theatre – red.) vada vienu gadu ilgāk nekā es, Helgi Tomassons Sanfrancisko baletu vada jau 35 gadus (šī gada vidū paziņots par Tomassona aiziešanu no Sanfrancisko baleta mākslinieciskā vadītāja amata – red.), Pīters Martins Ņujorkas baletu arī vadīja vairāk nekā 30 gadu. Galvenais ir rezultāts. Vai tu māki iet līdzi laikam, vai arī esi ieciklējies pagātnē. Uz tādiem jautājumiem atbildu – ja baleta līmenis būtu krities, skatītāji nenāktu, izrādes nebūtu interesantas, tad tā varētu jautāt. Bet šajā gadījumā šāds jautājums ir vienkārši nekorekts. (Pēc diktofona izslēgšanas Aivars Leimanis piebilst, ka nevēlas, lai viņu no operas “iznes ar kājām pa priekšu” – red.)

Šaubos, vai šāds jautājums ir nekorekts. Neesmu vienīgā, kas jums to uzdod, laikam tam kāda nozīme ir. Kā jūs redzat baleta nākotni? Kāds būs Latvijas Nacionālais balets pēc desmit gadiem?

Mūsu trupas mugurkauls ir klasiskais balets. Gribētos pievērsties 20. gadsimta klasikai – Džonam Kranko, Viljamam Forsaitam. Bet galvenais, protams, ir jaunas pasaules pirmizrādes. Un mūsu horeogrāfi. Nākamajā sezonā būs Raimonda Martinova “Džungļu grāmata”, Ēriks Ešenvalds raksta mūziku Milanas Komarovas horeogrāfijai. Viss tiek plānots attīstībai.

Attēls: fotogrāfs Kristaps Kalns, LNOB publicātes foto