Laura Jasmane*

Veidot pilnmetrāžas oriģinālbaletu nenoliedzami ir izaicinājums. Jāņem vērā, ka jaunai izrādei repertuārā būs jāstāv līdzās baleta “smagsvariem” – klasiskā baleta iestudējumiem, kuri repertuārā dzīvo jau gadu desmitiem un skatītāju pievilina ar atpazīstamu nosaukumu vien. Lai gan viencēlienus un deju numurus dažādiem projektiem un izrādēm regulāri iestudē vairāki jaunās paaudzes baleta horeogrāfi, Raimonds Martinovs ir pirmais, kuram dota iespēja veidot savu pilnmetrāžas darbu –  baletu “Džungļu grāmata”. 

Latvijas Nacionālajam baletam Raimonds pievienojās 2000. gadā. Šodien viņš ir vadošais baleta solists, bet kopš 2016. gada Raimonds strādā arī kā baleta pedagogs un repetitors. Uz skatuves viņš nebaidās būt dramatisks, pat fotoattēlos pamanāms, ka notverts kustības mirklis, poza iemieso intensīvu tēla emocionālo pasauli. Tomēr, sastopot Raimondu operas gaiteņos, viņš vienmēr ir mierpilns, diplomātisks un humora pilns. “Introverts dzīvē, ekstraverts uz skatuves,” viņš secina sarunā.

Raimonds izceļas citu baletdejotāju vidū, jo publiski paudis savu nostāju sabiedriski nozīmīgā jautājumā – dzīvnieku aizsardzībā. Tādēļ arī viņa “Džungļu grāmata” būs balets ar mērķi ne tikai piedāvāt ko skaistu un aizraujošu, bet arī aicināt skatītāju uz pārdomām par sevi un savām attiecībām ar dabu.

Ar Raimondu sarunājās “Dance.lv Žurnāla” baleta nozares redaktore Laura Jasmane. 

Laura Jasmane: Iestudēt savu pilnmetrāžas baletu – tas taču ir sapnis, ne? Redzu, ka, izdzirdot šo jautājumu, tavā sejā iemirdzas smaids.

Raimonds Martinovs: Jā. Es vēl joprojām nevaru to aptvert. Tagad sākas izrādes tapšanas finiša taisne, bet, kad parādījās pirmie izrādes plakāti, es gandrīz apraudājos. Pēc tam jau sāku pierast, bet tad atkal redzu – te parādās kāds raksts par “Džungļu grāmatu”, te kas cits. Ir sirreāli. Kā tad, kad notiek kas ļoti sen gaidīts, bet vajag vēl ilgu laiku, lai saprastu, ka tas ir pa īstam. Es joprojām esmu tādā… pusfantāziju pasaulē.

Laikam pirmizrādē būs tas sitiens, ka šis beidzot ir pa īstam?

Domāju, ka pat tad nesapratīšu, ka tas tiešām notiek. Laikam to aptveršu tikai sezonas beigās, kad varēšu uztaisīt sezonas kopsavilkumu un saprast, kas ir izdarīts.

Tu minēji, ka pie “Džungļu grāmatas” strādā jau piecus gadus.

Ja tā godīgi, kopš “Abām malām” (deju lielizrāde “Arēnā Rīga”, kuras horeogrāfs bija Raimonds – red.), kopš 2018. gada. Tie ir seši gadi. Jo pēc “Abām malām” bija pauze, kuras laikā strādāju pie horeogrāfiskām miniatūrām, bet gribējās ko vairāk. Manuprāt, jebkuram radošam cilvēkam ir sajūta, ka, neko nedarot, notiek slīkšana. Bezdarbība, prāta nenodarbinātība – tā ir stagnācija. Gribējās kaut ko radīt. Pamazām dzima pa idejai. To sajūtu ir grūti izstāstīt – kā ir domāt par projektu tik ilgi un tad pirmo reizi dzirdēt izrādes mūziku orķestra izpildījumā. Ieraudzīt pirmo plakātu. Pieredzēt pirmo mēģinājumu, kaut vienatnē – mēģinot zālē un filmējot sevi. Protams, vislielākais gandarījums pienāk, kad saproti – viss, šis oficiāli notiek! Tomēr atskatoties tāpat ir sajūta, ka šie pieci gadi ir bijis viens mirklis.

Šis man vieš lielāku skaidrību, jo labi atceros tavu diplomdarbu, tad “Abas malas”, bet pēc tam, liekas, esi iestudējis tikai solo numurus. Tomēr lielākā daļa mūsu jauno horeogrāfu ir iestudējuši pa viencēlienam… Ir sajūta, ka tu kādu laiku biji paslīdējis zem radara.

Bija vēl “Izstādes gleznas” (2015. gadā Latvijas Nacionālajā baletā veidota izrāde – red.), kurai radīju foršu, jautru fināla gabalu. Bet es nevaru sēdēt un neko nedarīt. Slinkot apnīk. Slinkot ir grūti. Tāpēc es sāku darbu pie šī. Jāsaka milzīgs paldies Kārlim Lācim, kurš bija ļoti pretimnākošs. Mēs izveidojām pirmo epizodi, no kuras turpinājām un turpinājām. Un Didzis Jaunzems, kurš izveidoja pirmo skici scenogrāfijai. Un, protams, Elīna Milta-Niedrāja, kura mēneša laikā bija sagatavojusi pirmos kostīmu uzmetumus. Izrādes komanda ir tiešām fantastiska. Viena lieta ir iet pie komandas un teikt, ka šeit mums ir datums, līdz tam mums ir jāuztaisa, no mums gaida. Bet ir citādi, kad vērsies pie cilvēkiem bez skaidra plāna un saki: “Būs! Strādājam, parādām, un būs!” Entuziasms un cerība – divas lietas, kas mūs motivēja.

Būt dejotājam ir pavisam citādi, viņam ir viens ceļš – sava loma, sava horeogrāfija. Horeogrāfam ir desmitiem tādu ceļu, ir scenogrāfija, horeogrāfija, mūzika, kostīmi. Nekad neaizmirsīšu, kā bija pirms “Abām malām” – es tur skraidu stresā, un man kāds pienāk klāt un pasaka, ka viņam nav zeķīšu. Tajā brīdī liekas, ka varētu uzsprāgt. Tāpēc, ja tā godīgi, būt dejotājam ir daudz vienkāršāk. Jo īpaši šajā gadījumā, kad esmu idejas iniciators, pats esmu savācis komandu, esmu atbildīgs gan par viņiem, gan ideju kopumā. 

Tad jau beidzot esi atradis darbu, kas ir grūtāks nekā dejotājam.

Jā. (Smejamies.) Zini, ir tas Danninga-Krīgera efekts. Kad liekas, ka zini visu, bet patiesībā – jo vairāk tu uzzini, jo vairāk saproti, cik daudz nezini. Liekas, ka varētu visu, bet, kamēr pats neesi izgājis tam cauri, tu īsti līdz galam nesaproti, cik milzīgs darbs ir ieguldīts. Tāpēc vislielākā kvalitāte ir pacietība. 

Mani samulsināja tas, ka tavai “Džungļu grāmatai” nav dramaturga. Baletā gan tā neesam ieraduši, tomēr laikmetīgajā dejā dramaturgs ir normāla izrādes komandas sastāvdaļa. Šeit libreta autors esi tu. Radjarda Kiplinga “Džungļu grāmata” tomēr ir tik apjomīgs darbs ar tik daudziem tēliem, notikumiem, bet no mūsu pirms intervijas pārmītā sapratu, ka laikam man bijis nepareizs iespaids par to, cik lielā mērā esi balstījies Kiplinga darbā. Tagad tu esi nodēvēts pat par izrādes režisoru…

“Režisors” – tas skan ļoti skaļi. Līdz tam vēl tālu jāiet. Bet attiecībā uz dramaturga lomu es teiktu, ka man gribējās oriģinālu “Džungļu grāmatas” skatpunktu. Esmu jau teicis, ka katram atmiņa darbojas citādi, filmas, izrādes, grāmatas katram atmiņā atstāj ko citu. Tāpēc šo baletu gribējās veidot no bērna perspektīvas. Grāmatu ir izlasījis bērns, kurš savieno sapņu pasauli un realitāti. Šajā baletā ir personāži, kuru grāmatā nav. Bet beigās viss tiek attaisnots un pamatots. Jo katrs personāžs ir daudzslāņains, ar savu stāstu.

Man ļoti patīk ideja par bērna perspektīvu. Liekas, ka bērniem pārāk bieži piedēvējam primitīvu, vienkāršotu domāšanu, tad izrādēs saliek sprādzienus…

Bet sprādziens būs.

Tā jau ir Latvijas Nacionālā baleta firmas zīme. (Smejamies.) Bet bērna perspektīva ir sarežģīts uzdevums.

Ja godīgi, tad mans piemērs ir paša bērnība. Man neko daudz nevajadzēja – dzīvniekus, dabu un pašam sevi. Tā arī bija mana perspektīva šoreiz. Laikam tad sanāk neliels stāsts par sevi. Es par to nemaz nebiju iedomājies.

Tas ir personīgs balets.

Jā. Gribu parādīt tās lietas, par kurām mēs ikdienā neiedomājamies. Ko mēs uzskatām par pašsaprotamām. Mums ir jumts virs galvas, ir ēdiens uz galda. Mēs pat neaizdomājamies, ka cilvēkiem pirms gadiem simts nebija to iespēju, kādas mums ir tagad. Negribu iegrimt filozofiskās tēmās, tomēr visvairāk vēlos, lai skatītāji aizdomājas. Lai bērni uzdod jautājumus vai lai vecāki uzdod jautājumus bērniem. Man tas ir būtiski, tāpat kā, pašam izdejojot lomas – lai skatītājs par tām domā ilgi. Gribas, lai tā nav vienkārši jautra izrāde, lai tas ir kas vairāk. 

Vai drīkst teikt, ka kaut kādā mērā šis ir politisks balets?

Kādā mērā?

Tā nav gluži pasaka, abstrakcija. Tas nav balets kā atslodze, kuru mēs neievietojam šodienas kontekstā. Tā nav tikai estētiska, vizuāli patīkama pieredze, bet mēģinājums iebīdīt skatītāja domāšanu citā perspektīvā.

Jā, tāds ir tas klasiskā baleta lāsts. Vienmēr domājam, ka tas ir vienkārši baudījums – atnāk princis, ierauga princesi, viss, happy end. Mani šāds skatījums vienmēr ir nedaudz “uzvilcis”. Bet pat prinča lomai ir pamatojums. “Apburtajā princesē”, “Gulbju ezerā”, jo īpaši “Žizelē” princis tomēr ir pietuvināts realitātei. Man gribas lauzt stereotipu, ka balets ir nevarīgs mākslas veids, kur pusaizmigušā pozīcijā var skatīties, kā dejotāji uz skatuves valsē. Man tā nekad nav bijis. Gan kad pats dejoju, gan kad veidoju horeogrāfijas. Man negribas…

Dejot dejošanas pēc?

Jā. Ir jābūt pamatojumam. Ir jābūt saturam. Man gribas vest skatītājus sev līdzi, ieaicināt izrādē. Man negribas, lai viņi pasīvi sēž un skatās, kā mēs te dejosim. Man ir dažādi triki, ko izmantoju, lai ieaicinātu skatītāju savās lomās. Negribu atklāt par daudz, bet arī šajā izrādē būs tādi elementi. Varu tikai pateikt, ka tas būs saistīts ar cūku...

Tu tikko stāstīji par aicināšanu līdzi kā vienu no savas horeogrāfijas mērķiem. Bet kā bija, kad tu iestājies horeogrāfijas studiju programmā Mūzikas akadēmijā? Tā bija tiešām radīšanas inerce, kas no tevis lauzās ārā, vai…

Jā, tieši tas. Radīšanas inerce, kas no manis lauzās ārā. Nē, nu tiešām! Es iestājos akadēmijā, jo gribēju uztaisīt izrādi par savu elku, Aleksandru Godunovu. Es teiktu, ka deja un horeogrāfija iet roku rokā. Katrs dejotājs ir horeogrāfs, jo katrs interpretē lomu pa savam, vēl jo vairāk, kad aizbrauc horeogrāfs, tad katrs galīgi interpretē pa savam… (Smejamies.) Tāpēc radīt savu horeogrāfiju – man tas ir dabīgi, kā spert nākamo soli.

Esi tu – dejotājs, tu – horeogrāfs, bet tu esi arī repetitors. Man laikam ir ļoti vienkāršs jautājums: kas ir grūtāk – dejot pašam vai strādāt ar kādu citu?

Strādāt ar kādu un pašam vēl dejot. (Smejas.) Bet, ja nopietni, tikai tagad, kad redzu sevi no repetitora puses, es saprotu, cik dažkārt esmu bijis nekorekts pret Modri Ceru. (Latvijas Nacionālā baleta repetitors līdz 2015. gadam – red.) Jo, izejot uz skatuves, sev jāsaka, ka esi labākais, ka esi pasaules centrā un tu vari visu. Tas ir grūti, it īpaši tādam introvertam kā es. Savukārt, aizejot no skatuves, ego ir jāatliek malā. Man šķiet, ka Modris to pārprata kā iedomību, kas patiesībā bija pašmotivācija.

Repetitora darbs ir kā tēva loma. Kad izrādes laikā aizkulisēs bija Modris, vienmēr bija iekšējs miers. Ir grūti dejot pašam un vienlaikus strādāt ar citiem. Vēl grūtāk ir tad, ja dejotājiem, ar kuriem strādā, pietrūkst muzikalitātes. Tad var ar pieri skriet sienā, jo kā var iemācīt ko tādu?! Ir gan arī kas pozitīvs – jaunā paaudze. Priecājos par Dariusu Florianu Katanu (Latvijas Nacionālā baleta solists – red.) – muzikālu, talantīgu cilvēku, kuram ir prieks nodot tālāk stafeti, zināšanas un pieredzi. Redzēt, ka cilvēks ir kā švamme, kas uzsūc visu un novērtē tavu ieguldījumu. Arī kā repetitoram ir ļoti būtiski neņemt skatuvei nepieciešamo ego līdzi uz baleta zāli. Tādā gadījumā tu dejotājam nedosi visu, tu viņu uztversi kā konkurentu. Tad pašam ir jānokāpj no pjedestāla un jāļauj tur nostāties audzēknim. Pretējā gadījumā tu esi negodīgs pret to cilvēku, tu viņam nodari pāri. Repetitoram ir jāprot būt otrajā plānā. Un, ja audzēknis tevi uz pjedestāla paņem sev līdzi, tad viss ir izdevies.

Es nesen dzirdēju līdzīgu domu – pedagoga mērķis ir panākt, ka students viņu pārspēj. Un tajā brīdī, kad vairs neko nav iespējams dot, audzēknis ir jāpalaiž.

Jā. Un, ārprāts, cik tas ir grūti! Tas ir kā ar bērniem. Bērns aizlido no ligzdas, tad tu sēdi, pūt un esi pārlaimīgs, kad viņš tev piezvana. Un to tu visdrīzāk novērtēsi tikai tad, kad tev jau pašam būs bērni. Tāpat ir arī šeit. Kad pats māci, tad to novērtēsi.

Man ir līdzīga pieredze ar savu baletskolas skolotāju Zani Lieldidžu-Kolbinu. Ja esmu godīga, tad tā pa īstam reālo Zanes ieguldījumu, upurēšanos esmu sapratusi tikai pēdējos gados, kopš pati pasniedzu. 

Jā, upurēšanās ir atslēgvārds. Cilvēks iziet uz skatuves, un tadā!, visi aplaudē. Es uzskatu, ka, ja dejotājam ir pirmizrāde, arī repetitoram, pedagogam ir jāiziet uz skatuves un jāpaklanās. Tas ir arī viņa vai viņas sasniegums.

Kā pirmo nozīmīgo lietu dejotājos, ar kuriem strādā, tu minēji muzikalitāti.

Jā, muzikalitātes trūkums mani ļoti “uzvelk”. Ar to man ir grūti, šai ziņā man vēl ar sevi ir jāstrādā, šeit laikam atkal visu redzu no savas perspektīvas, jo man pašam ar muzikalitāti problēmu nav bijis nekad. Tieši otrādi, es mūziku vienmēr izmantoju kā veidu, lai kaut ko pateiktu. Bet daudziem dejotājiem mūzika ir fons, kaut kas tāds “starp citu”. Bet ir taču muzikāls akcents, kuram atbilst arī horeogrāfa nolūks. 

Man liekas, tas saistīts arī ar koncentrēšanos uz dejas “trikiem”, kaut ko efektīgu.

Arī, jā.

Nu, labi, šodien tev sanāca trīs piruetes divu vietā, it kā forši, bet mūzika taču iet uz priekšu…

Jā. Es vienmēr esmu teicis, ka ir trīs veidu dejotāji – ir gudri, viduvēji un ne visai gudri dejotāji. Ne visai gudrie dejotāji der Galā koncertiem, konkursiem, kuros var uzlikt vienu smaidu, iziet un nodejot variāciju, kuru esi dejojis jau piecsimt reižu. Viduvēji dejotāji māk ko citu – imitēt gudros dejotājus. Savukārt gudrais dejotājs māk izveidot tēlu, lomu, “iznest” izrādi, izstāstīt stāstu. Tā arī ir mākslas augstākā pakāpe. Konkursi gan var būt noderīgi un vajadzīgi – pieredzes gūšanai, sevis pārvarēšanai, lai saprastu, ka labāk dejot izrādēs, ne konkursos. Bet daudziem, jo īpaši bērniem, jebkura iespēja doties uz skatuves ir noderīga.

Tavas pirmizrādes nedēļā Rīgā viesojas Akrama Hana balets – arī “Džungļu grāmata”. Un interesanti, ka jūsu interpretācijas ir līdzīgas – arī Akramam tas ir Radjarda Kiplinga grāmatas materiāls, kas skatīts no bērna perspektīvas. Tomēr laikam ir viena milzīga atšķirība – cik noprotu, tava “Džungļu grāmata” būs diezgan ilustratīva, tieša, piemēram, tērpos. Videomateriālā ievēroju absolūti fantastiskas maskas. Hanam savukārt ir videoprojekcijas, kas iemieso džungļu atmosfēru. Vai tevi nebiedēja, ka tavam darbam būs nepieciešama plaša scenogrāfija, tas nebūs laikmetīgajos baletos bieži sastopamais minimālisms gan kostīmos, gan scenogrāfijā?

Vispirms vēlos uzslavēt mūsu operas butaforu cehu. Viņi ir uztaisījuši fenomenālas maskas, ja nešaubos, ap deviņdesmit. Tiešām, cepuri nost, viņi ir padarījuši apbrīnojamu darbu. Jāņem vērā, ka maskas ir dejotājiem, viņiem tajās ir jākustas. Pirmie masku prototipi bija ļoti smagi, tad meklējām citus masku veidus, kuri neierobežos horeogrāfiju un dejotājus. Bet, runājot par Hana darbu, kuru gan neesmu redzējis, varu vien iedomāties, ka ir sarežģīti, varbūt pat nereāli braukt viesizrādēs ar iespaidīgu scenogrāfiju, videoprojekcijas šeit noteikti ir glābiņš.

Maskas mums ir tiešas, bet daži kostīmi jau ne tik ļoti. Savukārt scenogrāfija ir pilnīgi netieša, mēs negribējām radīt ko skaidru, jo izrādes primārā auditorija nav tikai bērni, kuriem taisīt ko nepārprotamu, šis ir balets visai ģimenei. Scenogrāfija šeit simbolizē dabu. Bet es nevaru pateikt, ko konkrēti. Sākumā tas bija zieds, tad gliemežvāks, tā mēs pamazām nonācām līdz īstenotajai idejai. 

Videosižetā redzēju, ka arī horeogrāfija ir tāds salikums no kaut kā abstrakta un kaut kā tieša – tu izmanto arī dzīvnieku žestus un simboliku. Un kāpēc tev pēkšņi parādījās tik līdzjūtīgs skatiens?

Jo bez tā nevar. Tā ir izrāde arī bērniem, lai bērni saprot, lai viņiem nav garlaicīgi. Lai viņi saprot, ka šie, piemēram, ir nagi. (Rāda.) Tur slēpjas galvenā personāža doma: kur viņš iederas – dabā vai pilsētā, kur ir viņa mājas, viņš ir cilvēks vai dzīvnieks? Šeit būs saspēle starp galvenā varoņa dzīvniecisko un cilvēcisko daļu. Es ilgi domāju, kā to visu parādīt, lai nav banāli un pārāk tieši, bet sapratu, ka dažām lietām tādām ir jābūt. Man liekas, ka šajā gadījumā bija jāatrod laba simbioze starp kaut ko abstraktu, metaforisku un tiešu. Bet būs arī banāli, vienkārši smieklīgi brīži.

Gatavojoties šai intervijai, es domāju par taviem darbiem salīdzinājumā ar citiem mūsu horeogrāfiem – Antonu Freimanu, Elzu Leimani, Milanu Komarovu, lai gan Milana rada ko daudz neoklasiskāku. Tavi darbi liekas ekstravertāki, enerģiskāki, bezbailīgāki, dramatiskāki. It kā tu nebaidītos “spļaut uz āru”.

Varbūt. Sevi jau no malas grūti redzēt. Bet es nekad neesmu no tā kautrējies – dzīvē es esmu nosvērts, bet uz skatuves… Nu, es vēlos vienkārši pārņemt skatuvi. Es citādi nemāku. Tā laikam tas notiek, arī radot horeogrāfijas. Man liekas, ka skatītājs vēlas redzēt emocijas. Jā, tad jau laikam sanāk, ka esmu introverts dzīvē, bet ekstraverts uz skatuves. Sarunājuši!

Tu esi liels dzīvnieku mīlis. Bet Kiplings “Džungļu grāmatā” ne vienmēr glaimojoši izsakās par dzīvnieku uzvedību un īpašībām…

Njā, vilki, piemēram, neuztraucas par to, vai viņi ir kādam samelojuši vai ne, viņu mērķis ir vienkārši izdzīvot un vairoties. Pat konflikta laikā viņi paši sevi nodod, piespiežot vai paceļot asti. Tā skaidri var zināt, kurš ir alfa. Bet tad jau man vajadzētu taisīt baletu par dzīvniekiem – zālēdājiem. Paldies par ideju! Bet tāpēc jau tas ir bērna atstāstījums…

Izšļūci.

Jā. Veiksmīgi.

Man kā cilvēkam, kurš mācījies filozofiju, ieraugot dzīvnieku uzvedības vienkāršošanu, antropomorfizāciju tādā ikdienas līmenī, nedaudz sāk raustīties viena acs.

Nu, tā svarīgākā atšķirība ir tāda, ka cilvēkiem ir izvēle, bet plēsējiem – nav. Viņiem ir jāizdzīvo. Mums ir lielveikals un mūsu izvēles. Kā piemēru vienmēr izmanto to, ka dzīvnieku pasaulē arī gadās visādi, piemēram, ka lauvas ēd savus mazuļus un dara daudz ko citu. Bet ir taču arī zālēdāji. Kāpēc tos neņemam sev par piemēru?

Man ir ļoti vienkāršs, tomēr sarežģīts jautājums – par ko, tavuprāt, ir “Džungļu grāmata”?

Par to, kur ir mūsu mājas. Dabā, pilsētā? Un kas mēs vispār esam? Kur mēs iederamies? Vai tiešām evolūcija nosaka, kas mēs esam, vai tomēr mums ir iespēja izvēlēties? Evolūcija nav princips “spēcīgākais izdzīvo”, nē, evolūcija ir spēja adaptēties. Mans galvenais mērķis ar šo darbu ir jautāt sev – vai tiešām tas, kas es esmu, ir tas, kas es vēlos būt? Ieraudzīt labāku sevis versiju šodien. Piedzīvot personīgo evolūciju.

Runājot par evolūciju un adaptāciju, man tev ir jautājums no teātra un dejas kritiķes Ditas Jonītes. Kāpēc lāča lomu tavā baletā neizpildīs Kārlis Lācis?

Ehh, hmm… Es negribu atklāt pārāk daudz, bet humors izrādē būs. Kārlis neies uz skatuves, bet viņam jautāju, kuru lomu viņš grib izpildīt, un viņš teica, ka labprāt būtu lācis. Ja tā godīgi, lāča lomu var adaptēt… 

Viss, viss, liekam daudzpunkti!

Jā, es negribu pārāk daudz atklāt. Bet tur būs atsauce uz komponistu. Kā gan es varu neizmantot viņa uzvārda un tēla sakritību? Tā būs gan programmiņā, gan uz skatuves, tāpēc es ceru, ka cilvēki, kas zina komponistu, sapratīs. 

“Džungļu grāmatas” sākumā Bagira saka Mauglim, ka nekad nespēs viņam līdz galam ieskatīties acīs, jo viņa ir dzīvnieks, bet viņš – cilvēkbērns. Vai, tavuprāt, starp dzīvnieku un cilvēku ir nepārraujama robežšķirtne? Mēs nekad nespēsim iegūt dzīvnieka pieredzi. 

Es domāju, ka tādas robežšķirtnes nav. Mēs esam dzīvnieki. Mēs tagad esam izveidojuši tādu sabiedrību, kurā apgalvojam, ka esam civilizēti, bet tajā pašā laikā notiek kari, cilvēki nogalina cits citu… Mēs esam dzīvnieki, tas parādās mūsu uzvedībā, mūsu žestikulācijā, ķermeņa valodā. Mūsu locītavas ir nožēlojamas, mūsu redze ir nožēlojama – ne mēs redzam infrasarkanos starus, ne ultravioletos, mēs patiesībā varētu šeit šobrīd sēdēt un peldēties radiācijā, neko par to nezinot. Zirgi redz uz priekšu un atpakaļ, mēs tikai šeit. (Rāda.) Mēs esam tikai sevi apģērbuši dzīvnieki, vieni no pieciem lielajiem primātiem, mums tuvākie ir bonobo (pērtiķu suga – red.) un šimpanzes, attālākie – orangutani un gorillas. Pat mammai vēderā mums ir apmatojums, aste, kurus pēc tam mēs nometam. Mēs neesam ne ar ko pārāki, bet tas arī nav iemesls izmisumam. Mēs esam daļa no dabas. Ļoti labi ir teicis astrofiziķis Lorenss Krauss: “Zvaigznēm vajadzēja nomirt, lai mēs būtu dzīvi.” Un tas ir vistiešākajā nozīmē, jo atomi mūsu kreisajā rokā, iespējams, ir nākuši no citas zvaigznes nekā mūsu labajā rokā. Mēs esam zvaigžņu putekļi. Tas taču ir fenomenāli. 

Gribu padalīties arī savā – skatītājas priekā par tavu “Džungļu grāmatu”. Ir tik forši zināt, ka nākšu uz baletu un tas būs kas jauns, nevis kas tāds, uz ko jau jāskatās no noteiktas perspektīvas. 

Es ļoti ceru, ka tas būs kas svaigs arī dejotājiem, jo mūsu jaunajai mākslinieku paaudzei vēl nav bijusi iespēja iejusties dzīvnieku tēlos. Vecākajām paaudzēm bija balets “Doktors Aikāsāp”, kur bija jātēlo zvēri. Es ceru, ka arī jaunajai paaudzei tas būs interesanti. Nu, bērni ir sajūsmā. (Rīgas Baleta skolas audzēkņi, kas piedalās izrādē – red.) Viņi saka, ka šī būs viņu mīļākā izrāde. Ta ka ceru, ka dejotāji novērtēs iespēju… izdzīvot mūsu senču kustības. (Smejamies.)

Šobrīd man ir sajūta, ka es vairs neko nesaprotu. Šobrīd viss notiek automātiski, jo ir stress, satraukums par to, kā izrāde saliksies kopā, bet, kad pamostos no rīta, es domāju, ka negribu būt nekur citur, gribu būt tieši šeit un tagad. Es zinu, ka gribēšu atgriezties šajā brīdī.

Titulbildes autore: Annija Ungura

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, pašreiz studē filozofiju un cenšas rakstīt.