Linda Krūmiņa

Domājot  par izrādi „Intervija ar Madonnu”, nevaru viennozīmīgi atbildēt ne par tās tēmu, ne emocijām. Par ideju un tās attīstību dzirdēju jau labu laiku pirms pirmizrādes 8. martā. Sajūtas mijās ar praktiskajiem plāniem, palīdzot izrādes producentu biedrībai  PIGEON-BRIDGE.  Pievienojos komandai un sāku sadzīvot ar domu par vientuļajām mātēm.

Izrādes tēma un uzdevums nav nedz vienkāršs, nedz arī tradicionāls. Kaut arī skartā situācija – sievietes, kuras audzina bērnus vienas – ir diezgan ikdienišķa,  tomēr teātrī vai dejā to bieži nenākas redzēt. Tādēļ, manuprāt, ikviens no izrādes komandas juta lielu atbildību par šādas tēmas apspriešanu publiski.

Arī izrādes vieta „Koka Rīga” radīja jaunas nepieredzētas situācijas. Mums par lielu prieku un pārsteigumu, nejauši sastaptie garāmgājēji bija ārkārtīgi ziņkārīgi par to, kas norisinās šajā ēkā. Redzot plakātus, kaut kādu rosību, viņi klauvēja pie durvīm, vaicāja par izrādi un citiem notikumiem. Šāda vietējo kaimiņu atsaucība un arī pārējo skatītāju ierašanās uz Rīgas nedaudz tālāko galu, vieš cerības par Krāsotāju, Lienes un Avotu ielas jaunu uzplaukumu.

Kā jau minēju, praktiskie uzdevumi pārklājās ar emocionālajām sajūtām. Krāmējot skatītāju krēslus, domāju: kā ir sievietei, kurai pašai nav vecāku vai radinieku, vienai audzināt bērnu? Vai es, augot bez tēva, izaugtu par citādu cilvēku? Vai sieviete priecājas par mātes lomu, ja bērna tēvs viņu ir pametis? Vai skatītāji labi redzēs no balkona sēdvietām? Vai skatītāji sapratīs, par ko ir izrāde? Par ko ir izrāde? Pirms tam es dalīju bukletus, plakātus, aicināju uz izrādi, sakot:„ …dejas izrāde par vientuļajām mātēm”, pat īsti nezinot kādā veidā šī tēma tiks skarta.  Neteikšu, ka, redzot „Interviju ar Madonnu”, esmu sapratusi kā ir būt vientuļajai mātei. Teikšu tikai to, ka piedzīvotais un redzētais mani vienaldzīgu neatstāja. Arī skatītāji zāli pameta spēcīgu pārdzīvojumu iespaidā. Pēc pirmizrādes saņemām dažādas atsauksmes, un tēmas, par ko tad ir izrāde, kļuva arvien vairāk. Arī mūsu starpā, uzdodot viens otram jautājumu, par ko ir „Intervija ar Madonnu”, atbildes bija atšķirīgas. Vienam tā bija par mīlestības atbildību, citam – par tās trūkumu. Un vēl kādam – par sievietes dažādajām lomām ģimenē un sabiedrībā.

Esot klāt mēģinājumos un piedzīvojot pirmizrādi, šoreiz vēl vairāk sapratu, ka izrāde atdzīvojas tikai ar tās fundamentālāko sastāvdaļu – skatītājiem. Pirms tam patiesais notikums tiek tikai iedomāts, tiek mēģināta sastapšanās, un izrādes esība vēl nav attaisnojusies. Ierodoties skatītājiem, dzirdot viņu reakcijas izrādes laikā, redzot viņu sejas pēc tam, visam darītajam (plānošanai, kārtošanai, pārrunāšanai, skriešanai utt.), tiek ieraudzīta jēga. Arī pašu izrādi es skatos citadāk, kad zāle ir skatītāju pilna. Šķiet, ka tad tas ir pa īstam, tad tas tikai sākas. Pēc divām emocionāli un visādi citādi pārbagātām dienām mēs atgriezāmies pie krāmēšanas, pakošanas un kārtošanas. Izrādes bija beigušās un mēs vācāmies āra no „Koka Rīgas”. Tur mēs atgriezīsimies maijā, kad atklāsim vēl citas sievietes lomas, uzklausīsim viņu stāstus, bet pagaidām meklējam līdzsvaru starp emocijām un racionālo domāšanu.

Nākamās izrādes: 11. maijā plkst. 14:00 (ar ielūgumiem) un 19:00, 15.maijā plkst. 19:00. Plašāka informācija šeit.