Jau otro gadu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves norisinājās NMV Rīgas Baleta skolas klasiskās dejas koncerts. Patiesībā šāds koncerts operā notiek jau izsenis, taču pēdējo gadu laikā tas pēc jaunas identitātes meklējumiem no kādreizējā “izlaiduma koncerta” kļuvis par “klasiskās dejas koncertu”. Lai gan nosaukuma maiņa šķiet tikai sīka detaļa, tā tomēr norāda uz skolas vēlmi veidot klasiskās dejas programmas audzēkņiem iekļaujošāku vidi, kurā katram koncerta dalībniekam ir vērtība, un atteikties no formāta, kur vienā koncertā piedalās gan klasiskās, gan laikmetīgās dejas programmas, skaidri norādot uz abu programmu nodalījumu.

Nemainīgs ir šī gada klasiskās dejas programmas izlaiduma kursa pedagoģes Regīnas Kaupužas apbrīnojamais spars un uzņēmība koncerta organizēšanā. Raugoties uz eleganto Regīnas fotogrāfiju koncerta programmiņā, ir tiešām grūti noticēt, ka skolā aizvadīti jau teju četrdesmit darba gadi. Regīnas vadībā skolu šogad absolvēs astoņas talantīgas audzēknes: Anabella Mia Austvika, Nika Judinceva, Marija Māra Markus, Mariella Pūpola, Jeva Niemtseva (Yeva Niemtseva), Elīna Ruža, Uļjana Saiko (Uliana Saiko), Demija Krauze.

Tā kā koncerts pārklājas ar manu migrēnas lēkmi, atviegloti uzelpoju, kad pirmā tiek pieteikta aina no Augusta Burnonvila baleta “Silfīda”. Biju gaidījusi nedaudz pieklusinātu apgaismojumu, bet ne tik bagātīgu scenogrāfiju ar elegantām un neuzbāzīgām dekorācijām. Vienmēr priecājos, ka šādu numuru iestudēšanā iesaistīti vairāki skolas pedagogi, kas rezultātā gandrīz vienmēr panāk noslīpētu kordebaleta sniegumu.

Arī koncerta turpinājums ar Elzas Leimanes “Blue-Blue” un Džordža Balančina “Čaikovska pas de deux” bija skolas kontekstā mūsdienīgs un rietumniecisks. Nikas Judincevas dejojumā bija manāma mūsu skolai jauna vēsma – ievēroti Balančina tehnikas pamatprincipi, piemēram, pagriezieni, kuros “punktiņš” vērsts pret skatītāju zāli, kā arī Balančina horeogrāfijai raksturīgās roku kustības un pozas, ļaujot saskatīt, visticamāk, viespedagoga Rainera Krenštetera ietekmi iestudējuma procesā.

Pēc veiksmīgas un mūsdienīgas koncerta pirmās daļas piedzīvoju nelielu mulsuma brīdi, kad austrumu vējš atnesa Mariusam Petipā piedēvēto pas de deux no baleta “Talismans”. Pretēji populāram uzskatam, šis pas de deux, kurš mūsdienās saglabājies ar atsauci uz Petipā oriģinālo baletu, patiesībā ir padomju laikos tapis darbs – 1955. gadā to radīja Pēteris Gusevs. Sīkāk iedziļinoties Guseva biogrāfijā, ir acīmredzams viņa pienesums baleta attīstībai arī starptautiskā līmenī. Vienlaikus pašsaprotami, bet arī mulsinoši šķiet tas, ka viņa drauga – Džordža Balančina – darbus mēs šādā kontekstā nekad nevērtētu. Un tomēr – vai, ņemot vērā šī brīža politisko situāciju, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves šodien ir vieta padomju laikos krievijā tapušam darbam? Līdzīgs jautājums radās arī par fragmentu no Latvijas Nacionālā baleta repertuāra izrādes “Bahčisarajas strūklaka”. Ir skaidrs, ka mūsu kā pēcpadomju valsts kultūras vēsture ir dziļi savijusies ar tā laika krievijas kultūru. Liela daļa PSRS propagandas izrāžu tika dejotas arī Latvijā, neizbēgami kļūstot par daļu arī no mūsu vēstures. Tomēr, manuprāt, situācija pasaulē ir iezīmējusi brīdi, kad Latvijas dejas telpai būtu jāpielāgojas sabiedrības vērtībām, jāizvērtē savs saturs un tas, kuriem darbiem nevēlamies ļaut izzust, bet kurus labāk atstāt vēsturē. Neraugoties uz manu politisko atkāpi un personīgajām antipātijām pret šīm horeogrāfijām, arī šo numuru izpildītājas bija labi un akadēmiski sagatavotas baletdejotājas, un tas mazuma piegaršu tikai pastiprināja – būtu gribējies meitenes redzēt kādā klasiskā vai romantiskā baleta fragmentā.

Par kursa augsto līmeni liecina jau tas, ka piecas no astoņām audzēknēm dejoja duetu fragmentus vai klasiskā repertuāra pas de deux, kas norāda uz spēju sagatavot un izpildīt vadošo solistu partijas. Ja nemaldos, trīs audzēknes uz skatuves grieza fouetté, kas ne vienmēr ir pa spēkam pat pieredzējušām kordebaleta dejotājām. Raugoties uz izlaiduma kursu, prātā ienāk vārdu salikums “meiteņu spēks” (girl power), jo audzēknes, kas tikai pēc gaidāmās skolas absolvēšanas varēs sevi saukt par baleta māksliniecēm, nereti ēnā atstāja savus partnerus – jau pieredzējušus baleta māksliniekus. Vēlos īpaši izcelt Uļjanu Saiko, kuras dejojumā vērojams skolas audzēkņiem reti piemītošs miers un pārliecība par to, ka ikviens spertais dejas solis izdosies.

Pirmo reizi skolas klasiskās dejas koncerta vēsturē tika izpildīta izlaiduma kursa audzēknes horeogrāfija. Piektās baleta klases audzēknes izdejoja Nikas Judincevas “Momentu”, kurš operas zālē ienesa jauneklīgu vieglumu un kurā bija manāma iedvesma no Džordža Balančina darbiem. Zīmīgi, ka koncerta pirmajā daļā Niku redzējām tieši Balančina horeogrāfijā.

Savukārt īsi pirms Nikas debijas beidzot kopā uz skatuves kāpa septiņas no astoņām izlaiduma kursa audzēknēm jau pieredzējušās horeogrāfes Milanas Komarovas neoklasiskajā baletā “Skice”. Darbam cauri vijās jau pazīstamais Milanas rokraksts, bet, par spīti tam, tā nomierinošā gaisotne ieplūda skatītāju zālē, meditatīvā stāvoklī ievedot arī horeogrāfes darbu pazinējus. Šis neoklasiskais balets būtu lieliski iederējies arī koncerta izskaņā, bet šoreiz tam sekoja jestrā Mersedesas deja no baleta “Dons Kihots”, kas ļoti spēji lika skatītājam atgriezties realitātē. Laikam tās mērķis bija sagatavoties eksotiskajam Iļjas Vlasenko “Rubīnu kvēlam” koncerta noslēgumā.

Domājot par šo recenziju, sastapos ar pretrunu sevī. No vienas puses, es atbalstu pozitīvu motivāciju un ticu, ka tieši šādi iespējams sasniegt vislabāko rezultātu. Šādu pieeju praktizēju savā pilates treneres darbā, un ne reizi vien esmu novērojusi, ka kustību pieredze, kuras pamatā ir pozitīva motivācija, treniņa laikā spēj negaidīti uzlabot klienta pašsajūtu un veselību. Lai gan ar šādu pieeju strādāju ikdienā, rakstot baleta recenziju, manī iezogas no baleta vides aizgūtas domas: “Nepārslavē! Audzēknes atslābs un izlaidīsies! Ko padomās citi, tā taču nav pieņemts!” Tāds kā baleta mantojums manī, kurš vispirms nāk ar negatīvo, un tikai pēc tā ar kripatiņu pozitīvā. Vai ar baletdejotāju arsenālā ierasto “nebija slikti”. Tomēr, domājot par šo koncertu un skolas audzēknēm, kā arī zinot, cik daudz darba astoņu gadu laikā ieguldīts, man gribējās šo mirkli iemūžināt tādu, kādu to piedzīvoja absolventes – skaistu un svinīgu. Pat ja šis ir tikai sākums.

Titlfoto: Milanas Komarovas darbs “Skice”, foto autore: Evelīna Vītola

*Lauma Berga-Broka dejojusi Somijas Nacionālajā baletā un Honkongas baletā, bijusi Rīgas Baleta skolas vadītājas vietniece.