Dita Jonīte*

Nule kā laikmetīgās dejas mākslas programmas studenti kļuvuši par Latvijas Kultūras akadēmijas absolventiem. Taču diplomdarbu tapšanas “krustvārdu mīklās” – tā es iztēlojos sarežģīto plānošanu savu oriģinālhoreogrāfiju veidošanā, piedalīšanos kursabiedru izrādēs un producēšanā – Olga Žitluhina pamanījās radīt apstākļus, lai studiju biedri satiktos arī kopīgā notikumā. 12 studenti kopā ar sava kursa vadītāju sakomponēja lēni plūstošu dejas izrādi “Trīsošā migla”. Lai arī izrādes norise ir mierīga un trausla, visu tās laiku mana uzmanība tiek noturēta nemainīgi – “Zirgu pasta” tumšajā Karamazovu zālē piedzīvoju to, kā dzīves laiks pazūd, iztek, izplūst, izplešas. 

Izrādei sākoties, skatītāji savās sēdvietās var nokļūt tikai tad, kad ir izgājuši cauri dejotāju vadītam miglas autu labirintam. Tie ir “auti” – tā es sev nodēvēju plāno, puscaurspīdīgo materiālu, kas ir vairākus metrus garš un kādu divus metrus plats (ideja un vizuālais ietērps – Olga Žitluhina, Margarita Germane). Auti dejotājiem rokās palīdz veidot tādus kā koridorus, ejas, tuneli. Vispirms tie sakrokoti guļ uz zāles grīdas, pēc tam tie ceļas augšup (kā migla!), tiek veidots riņķveida ceļš, kas galu galā katram no skatītājiem ļauj arī nokļūt sēdvietās šai zālei ierastajā skatītāju malā. Man gan gribas būt viltīgai, un es diezgan drīz izkāpju no skatītāju gājiena pa organizētajiem “miglas vāliem”, jo tik ļoti šo skaisto procesiju gribas redzēt arī no malas.

Endrjū Bērda mūzika fonā palīdz radīt tādu atmosfēru, kur jūtos aicināta iekļauties relaksējoši liegajā kustībā. Man arī diezgan labi patīk, kā Olga Žitluhina, skatītājiem ejot zālē, informē par to, ka visi rosināti ļauties, būt kopā ar jaunajiem māksliniekiem šajā laikā un telpā, bez spiediena. Ienākot zālē, vairums skatītāju nedaudz mulsi smaida. Tā jau arī ir, ne katrreiz dejas izrādes ievadā esi daļa no kustīgā notikuma. Zālē ir puskrēsla, kurā ar gaismu palīdzību (gaismu konsultants Oskars Pauliņš) aiz autiem redzami dejotāju lēni kustīgie silueti. Kad skatītāji jau ieņēmuši savas vietas, kaut kur fonā arī parādās skatuves dūmu mākoņi, turpinot ietīt sajūtā par brīdi kādā meža pļavā, vēlā vasaras vakarā vai agrā, agrā rītā. Auti, kas viegli kustas un tiek izgaismoti ar sānu gaismām, te paceļas, te nolaižas frontāli pret skatītāju vietām. Starp kustīgajiem autiem dejotāji kā maldugunis parādās un pazūd. Viņu augumi saskaņojas ar gaismas stariem un autu vieglo plīvojumu pašu vadītajās gaisa plūsmās. Dejotāju iekustināti, faktiski dejo arī šie auti, un rodas pārliecība, ka arī pati telpa sākusi dejot. 

Izrādes vidusdaļā vairāk parādās arī kāds ekspresīvāk horeografēts ķermenis, tad duets, vēlāk arī lielākas grupas. Taču saspēle ar autiem turpinās. Kādā ainā divi dejotāji vienā no autiem ietin trešo un velk pa apli kā kukainīti tīklā. Tīkls var pārvērsties par plīvuru, kleitu, apmetni, bet tas var būt arī “tilts”, uz kura satikties diviem ķermeņiem. Savukārt jau nākamajā ainā auts zem dejotāja kājām rada asociācijas ar ūdens straumi, bet solo dejotājas kustību kombinācija met vieglu tiltu uz Olgas Žitluhinas pidžamdeju sēriju – tas ir izjusts kontakts ar savu ķermeni šeit un tagad, šajā telpā un pustumsā. Līdzībās runājot, jauniešiem tūliņ būs jākāpj ārā no savas skolotājas trauksmainās upes un jāmeklē savas gultnes, jāmeklē virziens savam ceļam. Vai šī ideja būtu pamatā arī nākamajai ainai, kurā starp miglas autiem sāk spīdēt kustīgas gaismiņas? Lūk, īstās maldugunis! Tās fonā viz, auti lēnām aizvirzās uz dibenplānu, bet frontāli pret skatītāju, autu dejas iekustināti un iedvesmoti, pa vienam, katrs ar savu kustību kombināciju, bet visi kopā dejotāji attīsta kustīgu daudzbalsību. Ir bauda vērot, kā šie 12 jaunieši katrs atsevišķi savā ķermenī, tomēr joprojām kopā ar pārējiem ir kustībskanīgs veselums. 

Vai ainā, kurā visi dejotāji rindā stāv pret skatītājiem ar muguru un maziem solīšiem tuvojas publikai (vienlaikus attālinoties no savām ēnām uz dibensienas), līdz palien zem skatītāju sēdvietām un izzūd skatienam, viņi saplūst ar mums – vērotājiem? Vai viss? Tas izrādās tikai pirmais izrādes fināls. Tāpat izrādās, ka viens no dejotājiem tomēr ir palicis sēžam kādā no skatītāju rindas krēsliem. Pieceļas, iet pa apli, un viņam pakāpeniski pievienojas grupas biedri. Tas ir tilts uz Olgas Žitluhinas veidoto pirmo pilnmetrāžas dejas izrādi “Kad pūcei aste ziedēs”! Arī tajā dejotāji, cits aiz cita soļoja vienā ritmā un vienā elpā. Meklējot, kā īsti tika pierakstīts “Pūces” izrādes nosaukums, pārlūkprogramma man izmet gan “Tēzaura” piedāvājumu skaidrot idiomu, gan mākslīgā intelekta formulētu definīciju Olgai:  “Žitluhina ir skaista un noslēpumaina ziedēšanas parādība.” Nevaru nepiekrist.

Līganajai soļošanai dažādos satvērienos kolonnā pa apli seko vienkārša dejas soļu kombinācija, tieši tik vienkārša, lai jebkurš no skatītājiem to varētu uzreiz uzķert. Un tiešām tiek aicināti arī skatītāji. Kāds kolonnā iesoļo arī bez īpašas aicināšanas. Es ar’ gribētu un gan jau tiktu pāri savai kautrībai ātrāk, ja sēdētu pirmajā rindā. Ļoti gribējās būt šajā atvērtajā un iekļaujošajā kustību meditācijā kopā ar jauniešiem – lai iedrošinātu tālākajam ceļam. Varbūt pat kādu gabaliņu vēl viņiem izdosies iet visiem kopā? 

*Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe, “Dance.lv” žurnāla redkolēģijas locekle, LU LFMI Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente.

Foto autore: Jūlija Žitluhina