Anna Paula Pujēna*

Starp milzīgās, gandrīz nomācošās Rīgas Starptautiskā kino festivāla (“Riga IFF”) programmas mūžamežiem atrodami vairāki seansi, kas veltīti dejai, solot uz lielā ekrāna iemūžinātu kino un dejas satikšanos. Tādi ir Itālijas un Latvijas dokumentālais kopdarbs “Dzīves tango”, kinomākslas paraugs “Peldmāja” ar grieķu aktrisi un dejotāju Ariani Lābedu vienā no galvenajām lomām, dokumentālā filma “Izdejot Pīnu Baušu”, kas paskaidrojumus neprasa, vienīgi piebilstams, ka Baušas radītās partitūras izdejos ielu dejas, klasiskā baleta un tradicionālo afrikāņu deju mākslinieki.  Un ir vēl kāds neordinārs projekts, uz kuru tad arī šī raksta fokuss. Tas ir īsfilmu cikls “Deja + pilsēta”, kas festivālā būs skatāms piektdien, 18. oktobrī, plkst. 18.00 kinoteātrī “Splendid Palace”.

Cikls “Deja + pilsēta” ir piecu valstu – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Francijas un Ukrainas – kopprodukts. Deviņas īsfilmas, kas katra filmēta kādā arhitektoniskā objektā ar nacionālu vai arhitektūras pieminekļa nozīmes vērienu. Tos atdzīvina, iekustina vai izdejo viens vai vairāki dejotāji. Pirms ķerties pie plašāka apraksta, pavisam īsi gribas pastāstīt par pašu projektu, jo “Riga IFF” būs pirmā reize, kad to izrādīs starptautiski. Projekta iniciatori ir lietuviešu neatkarīgā filmu studija “Just a moment”, savukārt Latviju projektā pārstāv “Air Productions”. Kopdarbā  piedalījušies 11 dejotāji no augstāk minētajām piecām valstīm, starp kuriem  ir arī Artūrs Nīgalis un Mārīte Supe no Latvijas īsfilmā “Mīlestības un skumju cirks”. Katrai no īsfilmām arī savs režisors, no Latvijas tie ir režisori un dejotāji Valērijs Oļehno īsfilmai “Drāmas karalis” un Rūta Ronja Pakalne īsfilmai “H61”. 

Tā kā sevi neuzskatu ne par pilnībā no kino lauka vai noteikti ne no dejas nākušu, bet vienmēr abām jomām profesionālu vai personisku interešu vadībā tuvu stāvošu cilvēku, atļaušos būt par satikšanās vietu šiem abiem ar vārdiem grūti aprakstāmajiem lielumiem – dejai un filmai. Un cerēt, ka piešķirtie vārdi ir uztverami, paskaidrojoši un seansu apmeklēt rosinoši. 

Pavisam īsi apkopojot, varētu teikt, ka katra filma kalpo kā īss lirikas paraugs, kā poēzija starp dejotājiem, kino valodu un arhitektūru. Manā prātā deja ir ļaušanās kustībai, ķermeņa atbrīvotībai tādos virzienos, kādos ikdienā tas parasti nedodas vai arī, tieši otrādi, kādos ļoti apzināti ļaujas visvienkāršākās kustības varai. Man tā ir brīvība. Arī filma ir ne mazāk romantiska. Kā no skatītāja, tā veidotāja viedokļa tā ir ļaušanās, iegrimšana kustīga, plūstoša attēla, skaņas un formas pasaulē. Tas ir aicinājums pazust un iegremdēties. Īpaši, ja runa ir par kinoteātra apmeklējumu.

Tāpēc pirmais, par ko man jādomā, ir – ko nozīmē skatīties deju uz ekrāna. Nenoliedzami tas ir atsvešinājums, jo skatītāju un dejotāju šķir ekrāns, laika un telpas nobīde. Tomēr paradoksāli kino spēks ir arī tuvplāns – gan vizuāli, kadra pietuvinājuma izpratnē, gan audiāli, aktivizējot skatītāja maņas, kad ausī dzirdama dejotāja elpa, apģērba švīkstoņa, soļa atbalss tukšā telpā. Arī pieskāriens ēkas sienai, kāpņu margai, grīdai vai dejas partnerim tiek izjusts tikpat kā uz savas ādas, kļūstot par daļu no ekrānā redzamās vides. Un, kas ir interesanti, skatoties dejas filmu, mans ķermenis ir mierīgs – ne tā, kā vērojot dejas izrādi, kad ir gandrīz neiespējami nosēdēt mierā, cik ļoti ķermenis lūdzas, lai to arī izkustinātu. Iespējams, tas saistīts ar aktivizētajām maņām – redzi un dzirdi, kas pārņem vadību un ir vienlīdz spēcīgas kā kustība. Bet to pajautājiet tiem, kuri vairāk zinās pastāstīt par afekta teoriju kinomākslā. Dažas no īsfilmām izvēlas doties pa tīri vizuālu ceļu un atsakās no dejotāja ķermeņa radītajām skaņām, tās notušējot un pakļaujot mūzikai. Šāds solis, manuprāt, par daudz atsvešina, lai īso filmiņu skatītu kā kinomākslas, dejas un arhitektūras simbiozi, zūd tas, ko es varētu saukt par taustāmību, un filma pietuvojas reklāmas vai mūzikas videoklipa estētikai. 

Dejotāja un arhitektūras saskare noteikti ir priekšplānā, taču interesanti ir tas, kā filmās parādās pilsētvide un daba. Lielākoties tajās redzam tikai dejotājus, apkārtējā vide un pilsēta ienāk tikai caur skaņu fonā, piemēram, baznīcu zvani, cilvēku balsis, noslāpētas vai tālumā aiz loga braucošas mašīnas. Savukārt tajās filmās, kurās redzama arī daba, tā nav pretstāvošs spēks, bet gan sevī iekļaujoša un vienmēr klātesoša. Vai varētu būt, ka cilvēks un viņa radītā vide, kā arī kustība tajā ir tikai dabas turpinājums, nevis pretnostatījums? Lietuviešu dejotājas Grētas Grinevičūtes režisētajā īsfilmā “Mēs būsim pēc mums” satiekas visi šie elementi un vienīgajā no pārējām kadrā līdz ar dejotājiem ienāk arī citi ēkas iemītnieki, pilsētas iedzīvotāji un pati pilsēta. Šo īsfilmu izceļu tāpēc, lai rastos izdevība ieminēties par citu lietuviešu filmu, kurā Grinevičūte atveido vienu no galvenajām lomām, – filmu “Lēni” (“Slow, Tu man nieko neprimeni”, 2023), kas piedāvā izbaudīt cita veida intimitāti. Tādu, kādu parasti neesam pieraduši redzēt uz ekrāna, un, manuprāt, tas panākts tieši ar laikmetīgās dejas klātbūtni filmā.

Atgriežoties pie cikla “Deja + pilsēta”, visas īsfilmas vieno arhitektūra un dejotāji, taču nenoliedzams vienojošais faktors tajās ir arī askētiska vide, asimetrijas un simetrijas spēles, areālie kadri, jau pieminētie tuvplāni, kas radījuši vienreizēju atmosfēru, brīžiem pasakainu un ārpus laika esošu, pat šausminošu, bet reizē arī dzīvei pietuvinātu un nomierinošu. Nezinu, vai tas bijis apzināts projekta priekšnoteikums vai arhitektūras spēks, kam nav bijis iespējams pretoties un kas tā vien aicinājis spēlēties ar taisnajām un ne tik taisnajām līnijām un cilvēka ķermeni tajās, nemaz nerunājot par kustības pievienoto dimensiju. Dažreiz šīs spēles kalpo tikai kā paņēmiens patīkamai vizualitātei, taču lielākoties tas piešķir gandrīz eksistenciālu svaru, un īsās filmiņas kļūst par elpu aizraujošu, vārdiem grūti izsakāmu pārdzīvojumu. 

Nobeigumā lai izskan vienā no īsfilmām sirsnīgā ironijā ietērptie vārdi – saki “jā” priekam, saki “nē” skumjām, saki “jā” interesantai dzīvei. Ar to gribu teikt, ka vienīgais ceļš, kā piedzīvot īsfilmu ciklu “Deja + pilsēta”, ir baudīt. Mazāk domāt un vairāk just. 
P.S. “Saki “jā” interesantai dzīvei” –tā es jūtos, nokļūstot laikmetīgās dejas vidē.

Titulattēls: Kadrs no Martas Pulkas filmas “Mīlestības un skumju cirks”.

*Anna Paula Pujēna nupat pabeigusi maģistra studijas Latvijas Kultūras akadēmijā programmā Audiovizuālā un skatuves māksla. Iepriekš strādājusi mūzikas, kino, vizuālās mākslas un kultūrpolitikas praktiskajā pusē, tagad pievērsusies kultūras un mākslas pētniecībai. Īpaši aizrauj tēmas par adaptāciju – viena mākslas darba pārtapšanu citā. Kā arī, kas ir ne mazāk būtiski, uzskata, ka muzikālo improvizāciju sastāvā viena partija būtu jāatvēl dejotājam.