Kristīne Brīniņa*

Uz Lilijas Liporas dejas izrādi “23 hromosomas” dodos 31. augustā. Teātra “Dirty Deal Teatro” uzgaidāmajā telpā ar ziediem rokās pulcējas izrādes radošās komandas piederīgie un draugi, kā arī citi teātra apmeklētāji. Tā ir otrā pirmizrādes diena, un gaisā vēl joprojām jūtama svētku noskaņa. Katra pirmizrāde ir notikums, kurā noslēdzas radošais posms un ilgāku vai īsāku mūžu uzsāk jaunradītais darbs. 

Mātes un meitas 

Lilija Lipora ir pievērsusies reāliem attiecību stāstiem starp sevi un meitu Artu Liporu, tāpat izrādē piedalās vēl viens mātes un meitas pāris – Katrīna Albuže un Anda Albuže. Visas četras ir pieaugušas sievietes. Uz skatuves viņas izdejo notikumu paralēles, spēlējoties ar kopīgo un atšķirīgo mātes un meitas attiecībās dažādos vecuma posmos. Izrādes nosaukums “23 hromosomas” apzīmē bioloģisko kodu, kuru Lipora ir izmantojusi kā metaforu mātes un meitas saiknei. Darba apraksts vēstī, ka izrādes uzmanību saista ne tikai ģenētiskā saikne kā pavediens, kas savieno pagātni ar tagadni, bet arī izzīmētas psiholoģiskās attiecību nianses. Pie izrādes dramaturģiskā ietvara strādājusi dramaturģe Tatjana Meļehova.

Domāju, cik daudz izrādes sievietes viena otrai bija gatavas atklāties un atzīties. Cik viegli vai grūti bija šķetināt uzkrāto kopīgo pieredzi un atstātos psiholoģiskos un emocionālos nospiedumus. Sieviešu ģimenes saišu līknei ir kāds milzu spēks, kuru ietekmē arī sociālās nastas – pārmantotās sieviešu lomas un uzdevumi, kas var nesakrist ar katras pašizjūtu un dzīves redzējumu. Pastiprinātā saikne un ietekmes intensitāte sakņojas kopīgos ciklos – kā ķermeniskos, tā emocionālos. Un arī tad, ja starp māti un meitu attiecības ir atsvešinātas, ir šis spēcīgais magnēts, kas saasina identitātes un sevis apzināšanās jūtību caur ģimenes sieviešu pieredzēm.  

Grūti paceļams smagums

Izrādes ievadā uz skatuves uznāk Anda Albuže, kas no izgaismoto priekšmetu rindas paņem veclaicīgu brūnu ādas čemodānu, ar kuru tiek iesākta izrādes tēma. Andai ir sarkana berete, un viņa ir ģērbta vairāku slāņu drēbēs, kas plīvo līdzi kustībām. Te jāpiemin, ka Anda Albuže nav dejotāja, bet Liepājas teātra aktrise. Viņas kustības šķiet nepretenciozas, tās vada konkrēta vajadzība, plastika ir precīza un klātbūtnes piepildīta (horeogrāfija – Lilija Lipora un Katrīna Albuže). Viņa ir pilnībā atdevusies spēles apstākļiem un dzīvi reaģē uz skatuves partneri, vai tas būtu čemodāns, meita vai citas sievietes. Anda izspēlē klaunādes žanram raksturīgu cīņu ar koferi, kuru nav iespējams pacelt, jo tā smagumu veido tukšums.  Piepildot to ar Andas drēbju virskārtām, tas top viegls. Arī viņai pašai fiziski, šķiet, ir kļuvis vieglāk. Šo etīdi nolasu kā ilgas pēc pašas piepildījuma, un tai  burtiski seko bērns – Katrīna Albuže uzsāk iešanu mātei pa pēdām, līdz viņa tiek mātes pamanīta. 

Izrādē tiek izdejotas rūpes, pieaugšana, meitas nevēlēšanās pārgriezt emocionālo nabassaiti ar mammu, bet mātes uzstājība uz patstāvību meitā izraisa dusmas un spītu, kas izpaužas nebēdnīgā pārgalvībā, piemēram, Katrīnas Albužes zaķa dejā – mazliet neprātīgā, ar erotisku piesitienu. Katrīnas deja uz mirkli sašķeļ izrādes pieklusināto atklātību, kas, šķiet, ir noslēpta aiz nevainīgās un rotaļīgās dejas/spēles manieres. Kontrastē arī fiziski agresīvi izspēlētās konfliktsituācijas starp mātēm un bērniem, kas negaidīti pārsteidz ar brutālo raksturu un uz mirkli vajadzīgi sašūpo telpu. Katrīna māti burtiski atgrūž ar lēcieniem pret viņas ķermeni, līdz māte nokrīt zemē. Arī aina ar Artas uzkāpšanu uz gulošās mātes Lilijas muguras, kura, ķermenim trīcot, cenšas piecelties, rada pārdzīvojuma smaguma iespaidu. Mātes iztur meitu radītās sāpes, un vienlaikus katra, kā māk, cenšas meitas pasargāt. 

Sieviešu pieaugšanas posms tiek izspēlēts abpusēju rūpju žestā. Esot viena otrai blakus kā neatkarīgas sievietes, viņas apzinās savu sievišķo spēku, kuram autore velta arī raganisku rituālu, kurā visas vienojas. 

Apģērbs kā maska

Izrādes izpildītājas raksturo dažādība, kuru akcentē ne tikai dejas valodas atšķirība, bet arī apģērbs, kas pārspīlējuma dēļ kalpo kā ironisks pašportrets (kostīmu māksliniece Baiba Grīna). Anda mazliet atgādina komisku pasaku vai filmu tēlu (sarkanā berete uz īsu mirkli liek domāt par Sarkangalvīti, bet šis sarkano cepurīšu iekodētais iespaids izšaujas cauri domām gluži instinktīvi un veikli tiek atmests). Arta ir oranžīgi sārtā svinīgā kleitā, kurā varētu, piemēram, spēlēt vijoles solo orķestra priekšā. Lilijas kimono stila baltā blūze ar brūno kombinezonu domas virza etniskuma un dabas virzienā. Savukārt Katrīnas apģērbu veido sajaukums starp indiešu tradicionālo kostīmu un ekstravagantu panka ietērpu. Apģērbi rada izteiktu teatralitātes iespaidu, kas, šķiet, apgrūtina pārvarēt pašironisko dauzīšanās noti un sasniegt dziļu attiecību atklāšanos uz skatuves, iegremdējoties dažādās attiecību teritorijās un izceļot konkrētas šo abu pāru saišu nianses. Rodas sajūta, ka pieredzes netiek tālāk par apģērba kā maskas virsslāni. Tajā pašā laikā izrādes izpildītājas ir saaugušas jūtīgā partnerībā – arī tajos brīžos, kad ir pie tukšām skatuves sienām un tumsā vēro notiekošo. 

Gaismu mākslinieks Andris Landaus radījis gaismu laukumus, kas kalpo kā psiholoģiskās telpas, kurās tiek iegaismoti dažādi pieredžu posmi. Izgaismotais vienojošais laukums brīžiem sadalās sīkākās vienībās, iezīmējot vajadzību pēc nošķirtības un vienatnības. Visi, kas paliek pustumsā, kļūst par novērotājiem – kā mātes un meitas, tā skatītāji. 

Somas un pārdomas

Izrādē simboliska loma ir piešķirta dažāda veida “somām”, kas ir vēl viens dejotāju portretējuma rīks un palīdz atainot psihoemocionālos stāvokļus. Soma kā ilgas pēc piepildījuma, ietvars ar atšķirīgu saturu, pieredzes nasta, kas tiek nodota otram. Katram šī lieta ir atšķirīga. Katrīnai – bērnišķīga skolas soma, Artai – vijoles futrālis, Andai – jau pieminētais čemodāns, bet Lilijai – grozs. Priekšmeti kļūst par ķermeņa pagarinājumiem, ar kuriem tiek izdejoti notikumi un sajūtas. Arta no futrāļa izņem vijoli, kas izrādē kļūst par viņas pavadoni. Instrumenta spēle brīžiem papildina izrādes muzikālo skanējumu ierakstā, iepludinot jaunu tēmu, melodijām savstarpēji sarunājoties (mūzikas autore Arta Lipora, skaņu operators Viesturs Balodis). Arta prasmīgi spēj apvienot vijoles spēlēšanu ar deju. Vijole, šķiet, ir kā viņas brīvības un personības manifestācija. Ir mirklis izrādē, kad  mamma tiek ielaista šajā vijoles radītajā telpā, izveidojot trauslu tuvības brīdi.  

“Ko tu domā savā somā?” ir izrādes izskaņas idioma, ko ierakstā ir ierunājušas izrādes izpildītājas, līdz balsis sāk pārslāņoties cita pār citu, veidojot balsu mutuli. Ko es domāju savā somā? Domāju par savām attiecībām ar mammu un to, ka tās atšķetināt būtu liels pārbaudījums. Tādēļ vien apsveicu izrādes dalībnieces ar drosmīgo soli. Būtu interesanti dzirdēt, kādu iespaidu darbs ir atstājis uz viņu attiecībām šodien. Kopumā izrādes notikumu līkni veido dzīves nogriežņi, kurus var attiecināt uz daudzām ģimenēm. Izrāde maz atklāj detaļas, bet atver telpu, kurā pašam ir iespēja preparēt savu un ģimenes dzīves bagāžas somu pa vīlēm un pārdomāt tās nozīmi.

*Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja.  Ir absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē, kā arī studējusi Liepājas Universitāte Jauno mediju mākslas programmā. Šobrīd studē rakstniecību maģistrantūrā Liepājas Universitāte.

Foto: Agnese Zeltiņa