Dita Jonīte

Vai ik gadu Cēsu Mākslas festivālā pa vidu mazākām un lielākām vizuālās mākslas izstādēm, vareniem muzikāliem notikumiem un pieprasītiem teātra iestudējumiem sastopama arī deja. Šogad sagadījies tā, ka programmā “Teātru Grand Prix Cēsīs” visi trīs darbi ir izteikti horeogrāfiski – Dailes teātra “Eiridīke”, kuras režisore ir horeogrāfe Anna Abalikhina, “Valmieras puikas”, kurā nozīmīgu darbu ieguldījusi horeogrāfe Agate Bankava (Valmieras teātris, rež. Jānis Znotiņš), un fiziskā teātra izrāde “Rakstāmgalds” no Somijas.

Kauri Honkakoski iestudējums pirmizrādi piedzīvojis jau 2017. gadā – laikā, kad arvien skaļāku balsi sāka iegūt dažādi ultralabējie politiskie spēki. Režisore, veidojot šo izrādi kustību valodā, vēlējusies saprast, kas notiek ar cilvēkiem, kad viņu patiesības kļūst par dogmām. Cilvēka dabā ir tieksme uz progresu, nepārtraukti savu dzīvi iekārtot labāk un labāk, taču tas reizēm var novest pie traģēdijām – karš ir viens no dramatiskākajiem piemēriem, kur uz dzīvību un nāvi cīnās divas vienlīdz stipras pārliecības. Tagad mēs zinām, ka 2014. gadā bija sācies īsts karš Donbasā un Krimas aneksija bija tikai pirmie “drosmīgākie” soļi Ukrainas un ukraiņu iznīcināšanas plānā. Bet pilna mēroga iebrukums Ukrainas ziemeļos 2022. gadā arī Somijai bija signāls domāt par pēc iespējas ātrāku iestāšanos NATO. Uz šī fona gandrīz septiņus gadus vecā izrāde šķiet mazliet naiva. Tā ir pat nedaudz poētiska un reizē jautra rotaļāšanās par tādām tēmām kā vara, ticība, dogma, īstā un vienīgā patiesība.

Uzmanību piesaistīja apzīmējums “fiziskā teātra trupa”. Ar fizisko teātri parasti saprot tādas izrādes, kurās starp skatītājiem un performantiem notiek īpaši spēcīga enerģijas apmaiņa. Šajā teātrī arī izpildītāji visbiežāk ir līdzautori un dramaturģijas veidošanā tiek izmantotas dažādas ķermeniskās prakses. Nozīmīga izrādes kvalitāte meklējama iespējā notikumu pieredzēt “klātbūtnē” – telpā, kurā skatītāji un performanti labi jūt cits citu, visiem klātesošajiem pieņemot atvērtas attiecības. Zinot šos fiziskā teātra izrādes priekšnoteikumus, jo īpaši bija žēl par izvēlēto spēles vietu – Vidzemes koncertzāles “Cēsis” Lielo zāli. Uz šīs skatuves daudzkārt spēlēti arī teātru mazās formas iestudējumi, tā pilnīgi noteikti izrādēm atņemot kamerformāta galveno vērtību ­– tuvplānu un īpašo izrādes atmosfēru, kurā nav ceturtās sienas vai milzīga attāluma starp skatītāju rindām un augsto skatuvi. Vēl vairāk skatītāji var būt apdalīti šādās fiziskā teātra izrādēs, kur telpas apdzīvošana notiek visos kustību vektoros. “Rakstāmgalda” horeogrāfija, kas veidojas, performantiem aktīvi un precīzi ik ainā mainot vietu un ķermeņa pozīcijas spēles telpā un veidojot kustību zīmējumus savā starpā vai ar scenogrāfijas objektu (kā šajā gadījumā – sešu mobilu rakstāmgaldu) apspēli, no zāles redzama tikai daļēji.

Iestudējuma pieteikumā arī izcelts spēcīgais mīmu ansambļa darbs. Un tiešām – visas sešas trupas dejotājas demonstrē lielisku aktiermeistarību. Taču smalki dzīvajai mīmikai, lai arī gaismojums bija gana atbilstošs, pilnvērtīgi izsekot varēja vien pirmo rindu skatītāji. No tālākām rindām šī tematiski laikmetīgā izrāde brīžiem atgādināja ilustratīvu drāmbaletu – izrādi, kurā ar pantomīmas un dažādu dejisku kustību kombināciju palīdzību tiek izstāstīts skaidri saprotams stāsts. Šajā izrādē tā bija vairāku epizožu kompozīcija. Kādā no tām uz skatuves ir piecas skolnieces pie rakstāmgaldiem un priekšā viens nedaudz lielāks rakstāmgalds, pie kura “strādā” maza auguma skolmeistare (asas, precīzas kustības un pozas, naidīgi viltīgs acu skatiens, bezierunu paklausības pieprasīšana), un ir skaidrs, ka tā vienkārši ir ilustrācija varas attiecībām skolā. Epizodē, kurā skolmeistare, spoži izgaismota un turoties pie katedras, imitē diktatora uzrunu pūlim (veroties tumšajā skatītāju zālē), var atpazīt diktatoru un, redzot parafrāzi žestam, ko pazīstam kā sveicienu Hitleram, arī rodas tikai viena konkrēta asociācija.

Izrāde ir kolāža, kuru veido īsāki un garāki stāsti, kustību valodā apspēlējot slimīgas un pat patoloģiskas varas attiecības, bet ļoti inteliģenti un maigi. Patiešām patīkami vērot vieglumu, ar kādu kustas performantes, kā arī vajadzīgo sinhronitāti, demonstrējot perfektu līdzināšanos un precīzi izpildītus kustību frāžu atkārtojumus. Estētiski un kinestētiski viena no saistošākajām ainām ir aktrišu “ceļojums” citai aiz citas pa diagonālē izkārtoto rakstāmgaldu rindu – te ar galvu lejā, te pārkaroties pāri, lēni kūleņojot no viena galda uz nākamo. Lai gan aktrisēm ir atšķirīga augumu kompleksija, ansambļa izjūta ir labi jūtama pat šajā sarežģītajā “ceļojuma” horeogrāfijā. Cīņā par savu rakstāmgaldu, vietu zem saules vai varas troni nav nekā oriģināla, un dresūrā nav nekā radoša. Iespējams, arī tāpēc skatīšanās pieredze drīzāk ir nogurdinoša. Pavadošais muzikālais fons gan ir dinamisks un mainīgs – iemidzinoši dūdojoša skaņa, spalgi vadones svilpieni, valsis, maršs, ritmiskas frāzes vai skaņas pulsācijas.

Savā ziņā amizanti, ka festivāla mājaslapā visām Grand Prix izrādēm kādas kļūdas pēc notikuma ilgums norādīts divas stundas (faktiski gan katrai no šīm izrādēm ir atšķirīgs ilgums). Ejot uz pasākumu, parasti ar izrādes ilgumu rēķināmies un tam noskaņojamies. Kad pirmā “Rakstāmgalda” stunda bija pagājusi un šķita, ka nu jau visas iespējamās šīs tēmas interpretācijas izspēlētas, prātoju – interesanti, kas vēl varētu sekot? Un tad arī izrāde pēkšņi beidzās. Režisore, aprakstot iestudējuma tēmu, gan arī saka: “Man bija bail par to, pie kā tas viss var novest.” Ar to domājot cilvēku nepārejošo ticību labākai sevis versijai. Tātad ir tikai loģiski, ka izrāde šķietami nekā nebeidzas, jo nav jau tāda zelta griezuma starp absolūtu personisko brīvību un dzelžainu disciplīnu. Dzīve notiek tagad un tā, kā protam to piedzīvot šajā brīdī, kur nozīme ir katrai mazākajai mūsu izvēlei.

Titulbilde: Izrādes publicitātes foto