Šonedēļ jubileju atzīmēja viens no spilgtākajiem Latvijas Nacionālā baleta premjeriem, tagad jau Rīgas Baleta skolas pedagogs Marians Butkevičs. No spilgtākajiem daudzu iemeslu dēļ – skatītāji atceras viņa harizmu, lielisko, enerģisko aktierspēli un šarmu. Kā pie viņa dzimšanas dienas sveiciena komentē kāda skatītāja: “O, jā, no viņa prinčiem varēja ģībt!” Savukārt Mariana kolēģiem droši vien atmiņā labi palicis fakts, ka mēģinājumu un treniņstundu starplaikus viņš mēdza pavadīt, ģērbies halātā. Kā atklājas intervijā, viens no galvenajiem Mariana karjeras dzinējspēkiem bijusi milzu neatlaidība. Tad jau laikam arī Mariana halātā ir kas simbolisks – tas, ka baleta zāle viņam ir kā mājas.

Dzimšanas dienas rītā ar Marianu sarunājās Latvijas Nacionālā baleta solists Antons Freimans. 

Antons Freimans: Man pirmo reizi ir uzticēts kādu intervēt, un ir milzīgs prieks, ka tas esi tieši tu, jo liekas, ka mēs esam līdzīga veida dejotāji – ar līdzīgiem temperamentiem. Cik atceros, tu arī biji dejotājs – aktieris.

Marians Butkevičs: Jā, vienaldzība uz skatuves man nepatīk.

Bet vispār šī ir tāda jubilejas intervija. Ir jājautā par tavu sākumu. Kā tas notika – ka puisi 70. gados aizveda uz baletskolu un ka viņam iepatikās balets?

Es agri sāku dejot. Jau bērnudārzā. Tur man vislabāk patika kustēties, ņemties, lēkāt visādas polkas, ganiņu dejas. Ar meitenēm. Un tad vēl kostīmi… Likās, ka tas viss izskatās pēc tādas pasaciņas. Un skatītājiem arī patika. Mani ieteica aizvest uz tautas deju ansambli “Dzintariņš”, kuru vadīja Zinaīda Zeltmate. Tolaik dejot “Dzintariņā” bija ļoti prestiži. Tur mani kādu sešu gadu vecumā pirmo reizi pielika pie baleta stieņa. Starp divām meitenēm. Un es nesapratu, kas notiek, skatījos uz tām meitenēm ar skaistajām stājām, kurām viss tik labi sanāk, un domāju – ko es te daru? Bet es jau nevaru atpalikt! Un skolotāja iet garām un saka: “Tur’ muguriņu, tur’ muguriņu!” Taču es tikai domāju par to, kāpēc nevaru tik smuki kā tās meitenes izdarīt. Tā es sāku vingrināties arvien biežāk, un deja mani paķēra. “Dzintariņā” bija baleta nodarbības, nu, stienis, un tad bija dejas – kā tad tu tur neizvirzīsies priekšā! Nestāvēsi taču pēdējās rindās, gribas solo dejot! Sākumā negāja tik raiti, bet vēlāk skolotāja redzēja manu uzcītību un sāka man uzticēt nelielas lomas. Bet attiecībā uz baletu – jā, tas bija 1973. gads, gadu pēc tam, kad atvēra šo skolu. (Rīgas Baleta skolas ēku Kalnciema ielā – red.) Toreiz iestājeksāmenos bija kādi 150 puiši, no kuriem trīs kārtās atlasīja piecpadsmit. Vecākajās klasēs mācījāmies jau tikai četri, tad trīs. Un teātrī es paliku viens…

Tad sanāk, ka tu biji labākais no labākajiem.

Nu, tas, kāpēc mani klasesbiedri baletu pameta, bija arī likteņa sakritības, dzīvesposmu maiņas, tomēr viņi arī sākotnēji bija teātrī. Bet pēc gada, diviem kādam pienāca pavēste no armijas, kādam radās citi iemesli. Tāpēc viņi aizgāja, lai gan visi bija jauni, labi, izglītoti mākslinieki ar perspektīvām. Kas gribēja cīnīties, tas cīnījās līdz galam. Viegli nav, un viegli nebija. Gana prasīgi bija gan repetitori, gan kolēģi, gan vecākie kolēģi, kuriem ne vienmēr patika, ka viņiem ko aizrāda. Bet jāieklausās ir visā. Gribu pateikt lielu paldies gan saviem repetitoriem, pedagogiem, gan vecākajiem kolēģiem, no kuriem esmu tik daudz mācījies – no tik daudzām spilgtām personībām, kuras stāvēja Latvijas baleta pirmajās rindās. Bez šaubām, laiki mainās. Tajā laikā bija daudz heroisko baletu, daudz “spēka” baletu.

Kas līdzīgs akrobātikai.

To jau tas gadsimts paģērēja. Visi gribēja dejot Spartaku. Bija laiki, kad šeit ciemojās tik daudz trupu. Atceros Kubas baletu, “Joffrey Ballet” kompāniju, kas vispār bija kosmoss, likās, ka tāds balets nav pieņemams, jo toreiz dzelzs priekškara dēļ bija redzēts ļoti maz kas. 

Man tieši ir jautājums par tavām attiecībām ar laikmetīgo baletu, jo viens no pirmajiem baletiem, kurā tevi redzēju, bija Allas Sigalovas “Dzeltenais tango”. Man liekas, ka tu biji viens no pirmajiem mūsu dejotājiem, kas tiešām labi dejoja laikmetīgo baletu. Beigās tu pārtapi par tādu universālu dejotāju – labu gan klasiskajā, gan laikmetīgajā baletā. 

Nu, man nācās…

Nācās? Vai arī tev tiešām patika? Jo tev bija arī projekts “Voceks” Dānijā…

Tas bija ļoti labs projekts, tas bija crazy, jo bijām no dažādām valstīm – no Zviedrijas, Dienvidamerikas, Vācijas un no Latvijas. Kad man pirmo reizi nācās saskarties ar ko tādu, tādu laikmetīgo baletu, es domāju: ko es te daru?! Atšķirībā no klasiskās dejas, tā ir cita leksika. Es mācījos to valodu. Sanāk sevi nedaudz lauzt, lauzt savu sapratni par laikmetīgo baletu. Par Allu Sigalovu – viņa bija maksimāliste. Strādājot ar viņu, mēs ar Alekseju Avečkinu (Latvijas Nacionālā baleta premjeru – red.) baleta zālē vienmēr palikām pēdējie, viņa mūs nežēlīgi mocīja. Aleksejam sapratne par to, ko darām, atnāca daudz ātrāk, jo viņš bija jaunāks un ko līdzīgu bija jau mācījies. Bet es sāku no nulles. Tomēr Alla mācēja motivēt, un, nedod dies’, manam trakumam pateikt, ka tu to nevari! Tad man vēl jo vairāk to gribas.

Ieslēdzas “Dzintariņš”. (Smejas.)

Jā, jā. Kāpēc viņi tā var, bet es nevaru? Bet jā, laikmetīgais balets bija ķermeņa laušana. Nav vairs kvadrāta, ir lauztas līnijas. Taču tas rezultāts tomēr tika panākts. 

Es tā sapratu, ka savu karjeru tu sāki un noslēdzi ar raksturlomām, piemēram, es ļoti labi atceros tavu Tibaltu. Bet klasiskās lomas tev sāka dot pēc trīsdesmit gadu sasniegšanas…

Ne gluži. Lai nopelnītu klasiskās izrādes, “Žizeles” pas de deux, putniņu (Zilā putna pas de deux baletā “Apburtā princese” – red.), tika izdejots viss kordebalets no A līdz Z. Arī operās dejoju, toreiz tajās bija daudz baletdejotājiem piemērotu fragmentu. 

Bet, runājot par lomām klasiskajās izrādēs – es biju ļoti neatlaidīgs. Tas bija mans trakums, versmainā jaunība, maksimālisms. Es nevarēju iziet no baleta zāles, domāju – nē, man ir jādejo. Vienalga, ir ballīte vai kas, no rīta ir jāiet trenēties. Tad jau pakāpeniski mani pamanīja, sāka dot kādas mazākas solo lomas, tad Aleksandrs Lembergs savā “Divertismentā” ar Mocarta mūziku man pirmo reizi piešķīra divdeju kopā ar Loru Ļubčenko. Un tā pakāpeniski apauga mana klasisko lomu bāze. Mani uzspridzināja mans “Kihotiņš”: mums bija pirmās viesizrādes Itālijā, Francijā, visi iet peldēties, ir saule, ūdens, zemenes, vīns un vēl viss cits, bet es tomēr paliku neatlaidīgs. Es tur ņēmos un ņēmos pa skatuvi, un tad Aleksandrs Lembergs ar impresāriju Jūliju Algarovu mani pasauca pie sevis. Domāju – šausmas, kaut ko būšu savārījis. Bet viņš saka: “Tā, puisi, es gribu, lai tu paprovē – tagad ir vasara, es redzu, ka tev tā peldēšanās ne visai iet pie sirds, es gribu redzēt tevi “Donā Kihotā”, sāc strādāt.” Un tas man iedeva tādu motivāciju! Es domāju, ka no zāles ārā nelīdīšu, kamēr neuztaisīšu to, ko vajag.

Tad tu divdesmit gadu vecumā nodejoji Bazilu?

Jā, septiņpadsmit gados es sāku dejot teātrī, astoņpadsmit gados es dejoju visu, kas bija iespējams, gan kordebaletu, gan kaut ko no solo lomām. Kad man bija deviņpadsmit, pie mums iestudēja “Pasaules radīšanu”, kur man bija traka loma – Nelabais –, kas man deva labu fizisko bāzi, jo tas bija tāds “spēka”, atlētisks balets. Domāju, ka tagad daudziem tāds balets nebūtu parocīgs. Tas bija fizisks maksimālisms. To varētu salīdzināt ar Borisa Eifmana baletiem, kur ir tik daudz kustību. No zāles izskatās vienkārši wow!

Iespaidīgi.

Jā, bet reāli tu esi putās. Fiziski izsmelts.  

Varu tikai iedomāties. Bet vai tev palika kas nenodejots? Kāda loma, pēc kuras tu tiecies, kāds ideāls? Vai tie bija tie prinči vai tomēr kas cits?

Prinču lomas man sākumā it kā gribējās dejot, bet mans pedagogs Valentīns Bļinovs man pareģoja, ka prinčus es nekad nedejošu.

Tad jau slikts pareģis. (Smejas.)

Nē, viņš manī saskatīja arī labas lietas, teica, ka manas izrādes būs “Dons Kihots”, “Korsārs”, viņš mani redzēja raksturlomās. Bet, kad man jau bija pieredze un radās sapratne, tad jau pazuda tā sajūta, ka ir spēks un gribas visu, tā iracionālā vēlme dejot visu, mest pa gaisu. Kad ir sapratne, tad jau var citas lietas. Bet pēc tam, kad man sākās tāda renesanse, Bļinovs man atvainojās. “Korsārā” es izdejoju gandrīz visas lomas.

Atceros tevi Birbanto lomā.

Ne tikai Birbanto, sākotnēji Irēnas Strodes iestudējumā biju gan Konrāds, gan Vergs, gan Puķu pārdevējs, gan viens no korsāriem, kaut kad man vajadzēja arī Pašā lomā kādu sasirgušo aizstāt. Bet tolaik tā bija norma. Es pat vienreiz “Donā Kihotā” izgāju kā Sančo Pansa. Ar polsteriem un vati pārklāts, ar pieliktu degunu. Bet es taču neesmu nekāds Sančo Pansa.  

Tas ir kolosāli, jo man liekas, ka šodien ir pārāk liels iedalījums tajos, kuri grib dejot tikai klasiku, un tajos, kuri dejo raksturlomas. Bet forši taču ir dejot visu.

Ja tu esi labs dejotājs, tad arī vari nodejot dažādas lomas.

Tu kādā intervijā arī biji teicis, ka labam dejotājam ir jāmāk dejot visu.

Jā, es uzskatu, ka dejotājam nevajag būt lepnam.

Tā taču ir ļoti garlaicīgi. 

Tā ir rutīna. Tā tu paliec vienā līmenī. Bez šaubām, lielie mākslinieki tāpat atrod nianses, piemēram, saspēlē ar balerīnu notiek kaut kā jauna meklējumi. Bet vienreiz man nācās dejot “Donu Kihotu” ar dejotāju no Japānas, kura dejoja Lietuvā. Viņa toreiz atbrauca uz Rīgu, lai aizvietotu kādu no mūsu solistēm. Es tad jautāju, kāpēc viņa neiemācās mūsu “Dona Kihota” iestudējumu, un atbilde bija, ka viņiem viss ir ieprogrammēts, ka viņi visu vienreiz ir iemācījušies, un tā arī paliek. Bet es jau esmu pieradis pie pārmaiņām. Tallinā bija līdzīga situācija, man vienas dienas laikā bija jāpārmācās visa izrāde, tas bija kosmoss.

Bet tāpēc arī tev tāda karjera sanākusi, ne? Jo tu esi daudzpusīgs un atvērts dejotājs.

Jā, no vienas puses, tādas situācijas ir stress, no otras, ir ko atcerēties. Tā ir pieredze.

Labi, mēs parunājām par tavu karjeru, bet tagad ir jāsaprot, kā no tās karjeras aiziet. Man, piemēram, tā ir problēma, jo es nezinu, ko darīšu pēc baleta. 

Bet tu taču esi horeogrāfs.

Nē, nu beidz, tas ir kā hobijs. 

Labi, hobijs, bet ar to taču ir jāstrādā, tas ir kā darbs. Kāpēc gan ne?

Bet tu pēc aiziešanas no baleta aizgāji uz pedagoģiju. Ir jocīgi, ka man par tevi ir jāmeklē informācija enciklopēdijā, jo mēs esam strādājuši kopā. Enciklopēdijā var redzēt, ka tu strādāji skolā no 1997. līdz 2001. gadam, tad bija pauze, un tad tu atkal atgriezies baletskolā. Tas mani vedināja uz domu, ka varbūt tev pedagoģijā ir bijusi vilšanās sajūta? Vai arī pedagoģija vienmēr bija apzināts ceļš?

Tolaik te, skolā, bija kāda problēma. Man liekas, ka bija izlaiduma klase bez pedagoga, mēs tikāmies ar Haraldu (Haralds Ritenbergs, toreizējais baletskolas direktors – red.), un viņš man jautāja, cik tad ilgi es vēl ņemšos pa to skatuvi. Es teicu, lai pagaida, man Aivars Leimanis dod lomas, es braucu viesizrādēs, esmu formā. Bet viņš tāpat saka, lai nāku strādāt uz skolu. Es atnācu. Sākumā likās, ka tu visu zini, jo tu taču jau gadus divdesmit esi nostrādājis visā tajā virpulī, bet, piedod man, nekā tu nezini. Lai gan frāze “grāmatas nedejo” ir nodeldēta, grāmatas tomēr ir jāpalasa. Ar savu pieredzi vien ir absolūti par maz. Ir jāzina metodoloģija, akadēmiskās tradīcijas. Toreiz sanāca, ka tas izlaiduma kurss bija mana pirmā prove. Kursā bija Andris Pudāns, kurš gan nekļuva par izcilu klasiskā baleta premjeru, bet arī viņš pats domā, ka no mani pārņēma ko labu – viņš ir labs aktieris, labs raksturlomu dejotājs. Viņš ir teātra cilvēks, radīts teātrim. 

Un tad arī Latvijā sākās jezga par to, ka pedagogam ir nepieciešami papīri, augstākā izglītība. Man likās, ka man nav laika mācīties, es taču visu laiku esmu uz skatuves dēļiem. Bet nu, pierunāja mani. Sākumā bija universitāte, nezinu, kāpēc, bet es gribēju mācīties Vēstures un filozofijas fakultātē. Lai spētu saprast citu pasauli, jo teātris mums ir tāds būrītis, kurā mēs visi cits citu pazīstam. Izejot ārā no teātra, var ieraudzīt citu pasauli, kurā tu sāc bīties. Mēs tik daudz ko nezinām. Bet ikdiena un darbs tomēr ņēma virsroku. Tad, kad samazinās slodze, tad jau var atļauties iet mācīties. Un nekad nav par vēlu, man tas sanāca pēc četrdesmit. 

Kad mācību laikā bijām semināros, es sapratu, cik nozīmīgi ir tas, ka tu kā pedagogs vēl esi spējīgs rādīt kustības. Man bija problēma ar gūžu. Tagad viss ir labi, mūsu ārsti ir brīnumdari. Tagad es lecu, griežos, ne vairs tik aktīvā veidā, bet tomēr…

Es apbrīnoju, ka tu pēc karjeras baletā neesi fiziski salauzts. Ir bijušie dejotāji, kuriem problēmas ar ķermeni var pamanīt, bet tu tiešām esi možs.

Es trenējos katru dienu. Es agri ceļos, varbūt tas nav īsti normāli – celties piecos, puspiecos. 

Tas nav normāli. (Smejas.)

Daudziem tas nav pieņemami, arī manam sunim, kuram ir jautājumi par to, kāpēc es vārtos pa grīdu ar vingrošanas bumbām un visādiem tādiem elementiem, bet man tas tā ir iegājies. Mums baletā arī vienmēr bija agrās stundas desmitos.

Es atceros, ka tu vienmēr no rīta esi zālē. Es ienāku, un tu jau esi tur, savā halātā.

Jā, es vienmēr nācu uz treniņstundu laicīgi, es nevarēju ieskriet zālē pēdējā mirklī, tas man nav pieņemami. Jā, var gadīties visādas aizkavēšanās, man bija kolēģi, lieli mākslinieki, kas treniņstundā ieradās uz fondu. 

Uhh…

Tie laikam bija tie talantīgie. (Smejas.)

Tu biji talantīgs dejotājs, bet tagad tev ir talantīgi dejotāji –Aleksandrs Osadčijs, Kristaps Jaunžeikars…

Nē, klausies, ir viena laba lieta: visi ir unikāli. Jautājums ir par to, kā tas attīstās, kur katram tā unikalitāte slēpjas. Mēs neizvēlamies baletu, tas izvēlas mūs.

Cik fatāli.

Beigu beigās balets taisa dabisko atlasi. Tā tas notiek jau skolā, ne jau visi audzēkņi aiziet uz teātri. Mums jau arī nav, kur strādāt. Viens teātris uz visu valsti. Bet ir paaudžu maiņa. Vieni atnāk, otri aiziet. Kas var ilgāk noturēties uz tā brieža, kā Uldis Dumpis dziedāja, – ja vieta vēl ir brīva, tad tu turies. Bet cik ilgi – tas vienmēr ir jautājums.

Jāmāk aiziet ar cieņu. 

Jā, man bija, kur iet. Es sāku strādāt skolā pa otram lāgam, kad tava klase mācījās pie Aleksandra Kolbina. Es jums pasniedzu tikai aktiermeistarību. Tā bija laba pieredze, jo toreiz pasniedzu gan aktiermeistarību, gan divdejas, gan raksturdejas, esmu visu skolas kombināciju izgājis. Izņemot, protams, laikmetīgo deju. Nu, neslikti sanācis.

Galīgi neslikti! Paskaties, es biju tavs audzēknis aktiermeistarībā, un es esmu labs aktieris.

Es daudz mācījos no personībām. Mana pirmā loma bija mazais Francis Helēnas Tangijevas-Birznieces “Riekstkodī”. Biju pārbijies, lai gan skatuves pieredze man jau bija, bet te iznāk visi mākslinieki, Droselmeijeru toreiz dejoja slavenais Alfrēds Spura. Viņš man jautāja: “Tu dejosi šovakar?” Es apstiprinu, un viņš man atbild: “Klausi mani! Es tev palīdzēšu. Tikai lai tev tās actiņas mirdz. Dejo!” Un man tās acis palika… Es domāju tikai par to, lai nenokavētu pirmās taktis.

Tad tā bija tava pirmā loma?

Jā, bija Francis, un tad nāca pas de trois “Riekstkodī”. 

Bet par to laikam būs iespējams izlasīt tavas sievas grāmatā. (Drīzumā iznāks Zanes Blumbergas-Butkevičas grāmata “Dejotāju gars” – red.)

Jā, prezentācija būs 13. aprīlī, plkst. 14.00 Jāņa Akuratera muzejā. Viņa raksta par notikumiem no dzīves, pa mazumiņam, par otru baletdejotāja dzīves pusi – par apstākļiem, sajūtām. Bet es esmu tikai viens no grāmatas personāžiem. Nekad nebiju domājis, ka ar grāmatām var būt tāda jezga. Man likās, ka tā ir tikai teātrī. 

Noslēdzot mūsu sarunu, jāpievēršas nākotnei. Reiz tu esi teicis, ka, ja tev būtu daudz naudas, tu atvērtu konditoreju baletdejotājiem. Vai mums ir cerības?

Neķeršos klāt. Kā teica mana sieva, ar uzņēmējdarbību es galā netikšot. Tur taču ir jābūt, jāstrādā visu dienu, tā tikai vizuāli liekas, ka, ai, tu tur būsi kā ģenerējošās smadzenes. Varbūt deviņdesmitajos bija vienkāršāk.

Kāpēc tev vispār bija tāds sapnis?

Manam vectēvam padevās konditorejas izstrādājumi, viņš pat gribēja braukt uz Austriju mācīties. Laikam to arī izdarīja, bet sākās karš, izsūtīšanas un izjauca to visu. Bet man ar gatavošanu iet neslikti. Biju iedomājies ko līdzīgu kā kafejnīca pie “La Scala”, kur visi mākslinieki pēc izrādes atnāk pasēdēt, fonā skan mūzika…

Kā teātra bāru, bet pie operas. 

Jā. Tādas, mazas, garšīgas lietiņas, kuras padara dzīvi saldāku.

Bet varbūt tad vēl būs?

Nē. Nu, nezinu. Pasapņot jau var. Bet kāds no manis gan uzņēmējs, ja man ir cita misija? Ja man te ir labāk? Ja man te sanāk? 

Titulfoto: Marta Ozoliņa