Maija Tjurjapina

Hiphopa dejas pārstāve, pasniedzēja un horeogrāfe Anastasija Jasvina (agrāk – Vorkunkova) 2021. gadā Dejas balvas ceremonijā saņēma Dance.lv žurnāla specbalvu Dancepunkc par milzu ieguldījumu, Latvijā popularizējot pasaulē aktuālākos mūsdienu deju stilus, kā arī par jauno dejotāju un horeogrāfu iedvesmošanu un konkursa Best Show iedibināšanu. Sarunā ar Dance.lv žurnāla mūsdienu deju redaktori Maiju Tjurjapinu Anastasija atskatās uz savu pieredzi dejā kopš 1990. gadiem.

Maija Tjurjapina: -Pastāsti, kā tu nokļuvi dejā.

Anastasija Jasvina: -Sāku dejot  apmēram astoņu gadu vecumā. Sāku ar estrādes dejām kaut kādā pulciņā blakus mājām, kur mani aizveda mamma, jo ļoti gribējās kustēties. Pie apzinātas dejas stila izvēles, pietuvināta tam, ko daru tagad, nonācu 13 gadu vecumā. Kad mācījos Herdera vidusskolā, klasesbiedrenes uzaicināja un studiju Dance of Street pamēģināt. Aizgāju kompānijas pēc. Mēs bijām septiņas, pamēģinājām pie visiem iespējamiem treneriem. Iepatikās, taču neredzēju sevi šajā skolā. Un šie paši treneri ieteica aiziet pie mana pirmā pasniedzēja un mentora Aleksandra Kolosovska – Aleksandroid Malysh, kurš tajā laikā pasniedza “Dzelzceļnieku klubā”, kas šobrīd ir “Maskavas nams”. Tā sanāca, ka no mums, septiņām draudzenēm, dejās paliku es viena, sāku trenēties pie Aleksandra Malysh, kurš īstenībā bija divreiz garāks par mani. Iemācījos savus pirmos viļņus un fiksācijas. Tikai vēlāk uzzināju, ka esmu atnākusi trenēties pie “nopelniem bagātā PSRS robota”, kurš ir arī viens no pirmajiem graffiti writer (grafiti mākslinieks – angļu val.) Latvijā. Turpat treniņos iepazinos ar saviem pirmajiem komandas biedriem. Sākām ceļot, lai paplašinātu redzesloku, apmeklēt dažādas meistarklases, sacensības un festivālus.

-Kas bija tava ceļa mainītājs – pagrieziens? Notikums, kurš tev lika celt kvalitāti, ielūkoties tālāk par hip-hop?

-Kad es sāku dejot un attīstīties, izmantojot man tajā laikā pieejamos resursus (interneta ar soctīkliem nebija visiem mājās kā tagad, un informācijas apmaiņa un ceļošana arī nebija tik vienkārša), es īsti nesapratu, ka jau esmu Latvijas hip-hop aizsākumos, ka tā ir vesela kultūra, daļa no kā lielāka, kas jau sen bija attīstīts visā pasaulē. Vienkārši dejoju, jo man patika mūzika un kustība, ko man mācīja. Bija fantastiska sajūta dejot kaut ko, nezinot ko, bet kas tevi ļoti aizrauj. Malysham bija pieejamas video kasetes ar mūzikas videoklipiem un ierakstiem no deju čempionātiem un sacensībām. Kasetes tolaik veda no Krievijas. Tieši no pieejamiem video ierakstiem visi iedvesmojās. Mani deju  pamati bija mana pasniedzēja redzējums, par ko tagad esmu viņam ļoti pateicīga, jo tas iedvesmoja attīstīties. Kaut, protams, kopumā man nebija ne jausmas, kā šī kultūra izskatās globāli.

Informācija tolaik bija ļoti ierobežota. Mani pirmie braucieni bija uz Igauniju un Lietuvu, kur iepazinos ar zviedru dejotājiem. Pirmais lūzuma, izmaiņu punkts man bija iepazīšanās ar Tomasu Benstemu (Thomas Benstem), zviedru dejotāju un jau tajā laikā ļoti atpazīstamu horeogrāfu, kad viņa klasē iemācījos pirmo liriskā hip-hop horeogrāfiju. Tagad es saprotu, kas tas ir, bet toreiz man tas bija atklājums. Iemācījos kustēties ne vien mūzikas ritmā, bet arī vokālā, vārdos. Nākamais izmaiņu punkts notika 2006. gadā, kad kopā ar komandas biedreni Darianu devāmies uz Juste Debout atlasi un finālu Parīzē – manu pirmo “īsto” hip-hop pasākumu, kur ieraudzīju, kā dejo freestyle, un, starp citu, arī iepazinos ar house dance. Protams, mēs braucām piedalīties, jo agrāk piedalījāmies visur, kur braucām. Ar mūsu dalību Latvija pirmoreiz tika pārstāvēta šī pasaulslavenā pasākuma atlasē. Mūsu komandas nosaukums bija Basic Boogie Moves.

–Starp citu, ļoti labs nosaukums.

-Jā! Mums bija neizsakāmas patriotisma sajūtas, atrodoties tur, pārstāvot Latviju. Tad likās, ka tas ir nereāli svarīgi – kruti, un tagad saprotu, ka tas patiesi tā bija.

–Mūsu vispār bija maz. To, kuri tobrīd brauca piedalīties pasaulē.

-Jā! Pirmo reizi aizbraucām un uzreiz arī piedalījāmies, nesaprotot vēl, cik nopietns pasākums tas ir. Līdz tam braucām vien uz Lietuvu un Igauniju, daudz mazākiem pasākumiem. Turklāt piedalījāmies tikai breaking (breakdance) sacensībās, izpildot to, ko mācējam. Vēlāk braucām ar Latvijas breakdance komandām arī uz daudz lielākiem pasākumiem, piemēram, Battle of the Year Vācijā, bet pārsvarā tikai uz breakdance sacensībām.

–Jo bijāt komandā, breaking komandā. Kādreiz visas komandas bija breika, un tajās bija pāris “augšu” dejotāju: popperi, lokeri (poppers, lockers). Latvijā gan pārsvarā dejoja savu šo stilu interpretāciju, arī pašu izdomātas kustības.

-Jā! Pirmo reizi piedalījāmies nevis breika komandu batlos (breaking crew battle), bet gan hip-hop. Tā bija Parīzes atlase, un daudzi mums teica – malači, ka piedalāties šeit, jo atlases uz šo pasākumu notiek visā pasaulē. Parīzes atlasē piedalījās augstākā līmeņa dejotāji no visas pasaules, jo tā bija tieši pirms fināla turpat Parīzē. Protams, tad mēs to nezinājām, un labi vien ir. Mums likās, ja braucam – piedalāmies, citu variantu nav. Dažreiz labi, ka ir tāda nezinātāja drosme. Sagatavojām sinhronu horeogrāfiju vienas minūtes garumā ar nelielu solo pa vidu. Tagad tas šķiet smieklīgi. Bet, jāsaka, bez šiem – savā ziņā izgāšanās un nezināšanas – momentiem, nebūtu nonākusi tur, kur esmu tagad. Tagad dejotājiem ir daudz vieglāk. Informācija ir visiem pieejama, vien jāmāk atrast vajadzīgo. Filtrēt. Un tad tu zini, ko un kā darīt. Tolaik informācijas nebija. Dari, kā jūti. Iedvesmojies no tā, kas tev ir apkārt. Tur redzējām, ka cilvēki kustas citādāk nekā mēs. Tas deva grūdienu doties tālāk, apmeklēt meistarklases, citas valstis, skatīties, kā notiek tur, uzdot jautājumus.

Tieši Juste Debout klasēs pirmo reizi iepazinu house dance. Iemīlējos. Tā sākās mans ceļš šajā deju novirzienā. Sāku aktīvi braukāt pa pasauli. Apceļoju Eiropu, divas reizes biju arī Ņujorkā. Apzināti devos pie nozares pionieriem – skatīties, mācīties, jautāt, meklēt informāciju. Jo no sirds patīk! Vēlāk biju arī daudzās deju nometnēs un festivālos. Kad pirmoreiz nonāc šādā atmosfērā, vēl nezini – kur, ko, pie kā. Bet man bija pārliecība, ka esmu īstajā vietā. Šis tad kļuva par pirmo galveno lūzuma, attīstības punktu.

–Tavuprāt, galvenais attīstības punkts?

-Ne attīstības punkts, grūdiens.

–Ir iziet no ierastās zāles, izbraukt ārpus Latvijas?

-Pašam! Pašam pieņemt lēmumu, pašam sakrāt tam naudu, pašam izbraukt. Jā! Ne tāpēc, ka tevi kur aizsūta, bet pašam pieņemt lēmumu aizbraukt svešumā, nonākt citā atmosfērā, saprast, kas tur notiek, kas ir citādāk vai nē, patīk, nepatīk, sastapt jaunus cilvēkus, iedvesmoties, uzzināt, kas viņi ir un kas viņus iedvesmo.

-Vai tev dzīvē ir bijuši kādi muļķīgi, neveikli atgadījumi? Pieminēji terminu “fiksācijas”. Atceros, kā pati dejoju bap, jo arī tā kasete atnāca no Krievijas. Metām plecus lejā, saliecot elkoņus un plaukstas, veicot fiksācijas. Vēlāk izrādījās, ka kļūdaini pop (popping – deju stila pamata kustība, muskuļu kontrakcija) tika sadzirdēts kā bap,un Krievijā radās nekur citur neeksistējošs deju stils, kurš gan visai ātri arī pazuda.

-Man ir divi smieklīgi stāsti. Pirmais kļuvis smieklīgs tikai tagad, jo ir ar ko salīdzināt. 2006. gadā piedaloties Juste Debout pasākumā Francijā, mēs ar pārinieci savam iznācienam sagatavojām sinhronu, bet visi pārējie dejoja freestyle, jo tās ir freestyle sacensības. Mēs dejojām, kā mums šķita, ļoti, ļoti labi. Tā ir drosme uzdrīkstēties, ko arī novēlu visiem, jo nekad nezini, kur tevi tas aizvedīs. Mums pēc tam pat bija intervija ar vietējo televīziju, un mēs lepni stāstījām par sevi. Tagad saprotu, ka mums nāca klāt, jo tik ļoti atšķīrāmies, ka viņiem radās interese, kas mēs esam. Bet īstenībā mēs vienkārši īsti nezinājām, ko darām.

Otrs stāsts ir par Malyshu. Viņš 1990. gados organizēja lielu ikgadēju hip-hop kultūras festivālu NRG, kurā bija iekļauti visi četri kultūras elementi – MC, grafiti, DJ un dejas (pārsvarā breakdance). Tajā laikā tas bija Baltijā lielākais festivāls, kurā piedalījās labākie kultūras pārstāvi no tuvākajām ārzemēm. Pirmo reizi uz Latviju bija uzaicināts pasaulslavenais DJ Renegade, kurš ir arī leģendārs dejotājs, mentors daudziem pasaulē slaveniem dejotājiem, ka arī tagad ir breaking organizatoriskās/tiesnešu komitejas pārstāvis olimpiskajās spēlēs. Viņš spēlēja breaking battle. Pirms pasākuma viņš jautā man un manām komandas biedrenēm: “Hei, meitenes, jūs arī piedalāties?”

Mēs: “Jā. Gatavojamies batliem. Parādījām savu locking rutīnu/sinhronu (kādreiz nezināja arī, kā pareizi izpildīt šo stilu, pastāvēja tāds PSRS stils, kur vienu no pamatkustībām twirl jeb wrist roll veica nevis ar delnas locītavas palīdzību, bet caur elkoņiem – M. T.).

DJ Renegade: “Interesanti. Kas tas ir? Kas par stilu?”

Mēs: “Tas ir locking.”

DJ Renegade: “O, nē, nē, nē. Tas nav locking. Locking ir šis. (Rāda kustības.) Kurš jums to iemācīja?”

Mēs: “Malysh.”

DJ Renegade (smejas): “Ohh, nē, tas nav locking, tas ir Malyshing.”

Šim jokam ir jau 20 gadu. Nesen, tiekoties ar Malyshu, atcerējāmies un smējāmies. Protams, ar cieņu pret viņu. Tas vienkārši bija laiks, kad mums bija kaut kāda sava, citāda fantāzija, stils nezināšanas dēļ. Un visi dejoja tā. Un tas bija pilnīgi OK! Starp citu, es locking nedejoju, bet ar visu cieņu pret stilu tagad par to zinu daudz vairāk.

–Nezināšanai piemīt milzīgs radošuma un drosmes potenciāls. Ko tu šobrīd izvēlies zināt, bet būt zināmā rāmī, un kam izvēlies iesācēja pure joy (tīrs prieks – angļu val.), nezinot, kas pareizi, nepareizi? Kas tev ir vērtīgs abos šajos apziņas stāvokļos?

-Noteikti! Katrā savas dejas dzīves posmā esmu saņēmusi ko vērtīgu. Nevaru iedomāties, ka kaut kas tāds notiktu šodien. Un, ja tas nenotiktu, tad nedotos tālāk izzināt. Neiepazītu jaunus cilvēkus, neinteresētos. Neapmeklētu tik daudz meistarklašu un pasākumu. Šobrīd mana galvenā vērtība ir apzināties, ko vēlos. Agrāk šīs apziņas nebija, bija tikai vēlme un patikšana, un tāpēc tu vienkārši ej un močī. Vienkārši kaut ko dari un īsti nesaproti – ko, bet ar baigo vēlmi, prieku un atdevi. Un tam arī, nenoliedzami, ir ļoti liela vērtība.

Tagad pedagoģiskajā darbā, dejojot un pasniedzot dažādus stilus, ļoti atbildīgi izturos pret sniegto saturu. Un arī tas ir saistīts ar šiem pagātnes notikumiem. Jo mēs, pedagogi, esam atbildīgi par tiem, kurus mācām. Mūsu audzēkņi veidos un attīstīs kultūru pēc mums. Tev jābūt pārliecinātam par to, ko māci. Ja neesi pārliecināts, dod rekomendāciju caur savu prizmu, mūzikas izpratni, bet lielākoties svarīga ir savu darbību apzināšanās pasniegšanā un sevis pilnveidošanā. Aha, gribu attīstīt šo – izvēlēšos atbilstošas klases. Vai palasīšu, paskatīšos, papraktizēšu. Sava ķermeņa apzināšanās. Stiprās un vājās puses. Traumas, kas mēdz būt. Arī pašam jāsargā sevi, piemēram, ceļgali. Par to arī ir jādomā, labāk – laicīgi.

Ja es tagad būtu pilnīgi iesācēja, būtu diezgan grūti nokļūt nezināšanā un nesaprašanā, jo tagad ir tik daudz brīvi pieejamas informācijas, soctīkli, ir daudz labu deju studiju ar pieredzējušiem pasniedzējiem. Ir tikai jānāk un jāpraktizē, tev visu iemācīs pareizi. Īpaši pēc pandēmijas ir parādījušies tik daudz online kursi. Pilnīgi viss ir pieejams, ir tikai jāmāk filtrēt un atrast sev gudru pasniedzēju, kas iedvesmo. Tagad attīstīties var daudz ātrāk, ir cita vide. Mans ceļš ir garš, bet interesants. Esmu ļoti pateicīga savai pieredzei! Diez vai tagad jaunie dejotāji var nonākt tādās jautrās situācijās, kādas man ir bijušas. Bet viņiem būs citas.

–Horeogrāfija vai frīstails/improvizācija?

-Labs jautājums. Es teikšu – abi. Ļoti atkarīgs no stila, mūzikas un garastāvokļa. Viennozīmīgi man ļoti patīk horeogrāfija un ļoti patīk arī frīstails. Ehh. Laikam jāpaskaidro?

–Piemēram, tev ir brīvdiena…

-Taisot brokastis virtuvē? Naktsklubā? Protams, frīstails. Priekšnesumam? Tomēr vairāk horeogrāfija. Pēc garastāvokļa un pēc mērķa. Tāpēc man arī grūti piedēvēt sev vienu konkrētu stilu. Es sevi uzskatu par multi style dancer (dažādu stilu dejotāju – angļu val.) jeb vienkārši dejotāju. Man ļoti patīk dejot, izbaudot dažādu žanru mūziku. Bet aiz cieņas pret jebkuru deju stilu, kas man interesē, ko dejoju un, jo īpaši, ko mācu citiem, es ielienu un veicu savu research (izpēti – angļu val.). Kaut gan ar laiku es ļoti cienu arī cilvēkus, kuri grib vienkārši dejot, hobija līmenī, sev. Jo kustība un deja, pirmkārt, ir domāta priekam un lai padarītu cilvēkus laimīgākus. Ne visiem gribas un arī vajag pētīt. Tomēr, ja esi pedagogs un dalies ar savu pieredzi un zināšanām, tad noteikti ir “jālien ar galvu”.

–Izstāsti, lūdzu, kādus stilus šobrīd pasniedz?

-Dejoju vai pasniedzu?

–Tas ir nākamais jautājums.

-Dejot varu jebko, ko vēlos. To man neviens nevar liegt. To, uz ko atsaucas mans ķermenis un dvēsele, man ir pilnībā brīva izvēle un tiesības dejot. Kā jebkuram cilvēkam.

Pasniegšana, savukārt, ir kas daudz nopietnāks, ar 100% pārliecību. Atkal pašapziņas jautājums. Ir cilvēki, kuri pēc triju klašu apmeklējuma ir tik pārliecināti, ka jebkurš no mums var tikai apskaust. Bet es neesmu šāds cilvēks. (Smejas.) Pirmkārt, es sevi pamatā uzskatu par hip-hop dejas pārstāvi. Tas ir mans pirmsākums un balsts mūzikā un dejā. Tas, ko iemīlēju, dodoties uz ārzemēm, ir house deja un mūzika. Ne tāda, kā Latvijā skanēja klubā La Rocca.

–Bija vietas, kur mazos pagrabos DJ spēlēja labu house mūziku.

-Es tos nezināju, mani neviens turp neaizveda, un diemžēl neviens par to agrāk man neteica, tāpēc sākumā, pirms kādiem 18 gadiem, La Rocca klubs bija mana vienīgā house mūzikas pieredze Latvijā. Tajā laikā nepazinu “pareizos” cilvēkus. Bet atkal tas ir mans stāsts, citam tas var būt citādāks. Šobrīd Latvijā ir tik daudz labu house DJ, kas regulāri organizē pasākumus, gan klubos, gan citās foršās vietās, kur var baudīt tiešām kvalitatīvu skaņu un izdejoties no sirds. Mēs ar draugiem diezgan bieži ejam un arī aicinām citus pievienoties!

Pēc Juste Debout un house dejas atklāšanas, dejas nometnē SDK 2009. gadā, es iepazinos ar dancehall un waacking. Jāsaka, ka mani dejā ļoti iedvesmoja un joprojām iedvesmo japāņu dejotāji Hiro (house deja) un Yoshi (waacking). Viņiem piemīt sava oriģināla stila garša un mūzikas izjūta. Protams, ka iedvesmo arī daudzi citi, bet šie bija pirmie. Hiro man bija pirmais fantastiskais mācīšanas un pasniegšanas piemērs. Yoshi iedvesmoja miksēt dažādu stilu tehnikas, pievienot savu groove un izpildīt to visu pie mūzikas, ko sirds vēlas, nevis pie kuras “vajag” pēc žanra. Tagad pati bieži izpildu waacking, miksējot ar house soļiem pie house vai hip-hop mūzikas. Turpat, SDK 2009, bija mana pirmā tikšanās ar dancehall. Tagad tā ir mana mīlestība.

Mūzika un deja. Vispār, lai sāktu kaut ko dejot, ir jāpatīk mūzikai. Ir jāgrib kustēties pie mūzikas. Katram muzikālā gaume ir atšķirīga, tāpēc vienmēr visiem iesaku, pirms iet uz regulārām nodarbībām, pamēģināt visu, kas iespējams, saprast, kāda mūzika vairāk uzrunā un uz kādām kustībām ķermenis vairāk atsaucas. Šobrīd nemetos ar galvu visos stilos, jo nav iespējams izrauties uz visām pusēm, un nevajag. Pati dejoju un jūtos kompetenta daudzos stilos, bet cieši praktizēju un pasniedzu vairāk house, waacking un dancehall. Tāpat jūtos ļoti tuva voguing jeb vogue kultūrai, mani tā ļoti ieinteresēja, jau Eiropā apmeklējot daudzas meistarklases, bet daudz tuvāk iepazinos ar šo stilu un underground ball kultūru 2010. gadā ASV, Ņujorkā, kur iepazinos ar Beniju Nindžu (Benny Ninja, the father of the House of Ninja), kura pārstāvji tagad ir visā pasaulē. Man arī paveicās kļūt par vienu no Imperial House of Waacking (pasaules waacking dejotāju apvienība – M. T.) Eiropas pārstāvjiem, kad King AUS (ex. Ninja, viens no Tyrone Proctor audzēkņiem) bija uzaicināts uz Rīgu un tiesāja pirmo waacking batlu Latvijā Riga Challenge 2012 / SDK Latvia Preselection sacensību ietvaros.

–Cik bija dalībnieku?

-Laikam desmit. Tolaik tas jau bija liels cipars. Mēs nebijām daudzi, kas Latvijā dejo waacking, bet Rīgā mums pat bija sava komanda Riga Waackers, ar kuras priekšnesumu tajā pašā gadā piedalījāmies arī showcase kategorijā.

Batlos no Latvijas bija seši dalībnieki, kuri zināja, ko dara, kas tam laikam jau bija ļoti labi. Viena no dalībniecēm bija arī Tess no Čehijas (viena no SDK Europe organizatorēm). Pēc uzvaras šajā batlā mani pievienoja Imperial House of Waacking, kam bija liels nozīmīgums. To sapratu nedaudz vēlāk.

Nākamajā Ņujorkas vizītē personīgi iepazinos ar šīs kustības pionieri, Soul Train dejotāju Tyrone “The Bone” Proctor. Man bija tā veiksme nokļūt viņa klasēs pieredzējušiem dejotājiem, kurās viņš vairāk deva uzdevumus personīgai izaugsmei, sava stila un rokraksta attīstīšanai un dalījās ar sevis pasniegšanas metodēm un tēla veidošanas noslēpumiem. Viņš mani iedvesmoja kā neviens cits pirms tam.

Ir grūti runāt par visu kopā, jo pārsvarā katrs dejotājs pārstāv vienu vai divus stilus, bet man patīk daudzi. Agrāk pārdzīvoju, ka vajadzētu izlemt, pieņemt lēmumu, kas ir mans, bet – nē. Es mīlu dažādu mūziku un kustības, ka arī cienu dažādas kultūras. Es esmu dejotāja un varu dejot, ko un kad vēlos. Kā es jūtos!

–Vai brauktu vērtēt pasākumu, kur redzi, ka organizatoriem nav sajēgas? Nepareizs stilu sadalījums, nepareizi uzrakstīts utt.? Vai izvēlies tikai zinošus organizatorus – tos, kuri kultūrā?

-Es atbalstu visus pasākumus, jo zinu, cik grūti ir organizēt. Pati esmu ļoti dažādu formātu pasākumu organizatore, tāpēc izvēlos atbalstīt jebkuru, kurš kaut ko dara. Tā ir drosme, vēlēšanās saliedēt, dalīties ar citiem, veidot atmosfēru. Pa trušno vai ne trušno (no angļu val. true – patiess) es ļoti reti esmu diskutējusi par šo tēmu. (Smejas.) Ja nu galīgi redzu – garām, tad ar savu klātbūtni varu ietekmēt, padalīties ar savu viedokli, pastāstīt dejotājiem viņu “kļūdas” (ja tādas ir) vai arī vienkārši ieteikt ko labu, kas noteikti noderēs. Ja redzu, ka notiek kas dīvains, piemēram, cilvēks piedalās hip-hop batlos, bet dejo pas de bourree.

–Šeit domāts ne klasiskās dejas, bet house dejas pamatsolis.

-Tā man ir sensitīva tēma. Dejotājs var vienmēr pienākt un pajautāt tiesneša viedokli. To ir ļoti ieteicams darīt, jo neviens tiesnesis neatteiks noderīgu padomu.

–Bet, ja nenāk un nejautā?

-Es parasti neuzbāžos ar padomiem, ja man nejautā, kaut man vienmēr ir ko teikt. Bet, ja jūtu, ka cilvēks grib attīstīties un ļoti cenšas, uzņemšos iniciatīvu un pieiešu pati, jo man rūp, kas te notiek. Ja redzu, ka cilvēkam ļoti patīk tas, ko viņš dara, es vienmēr atbalstīšu un padalīšos.

–Tavi nākotnes plāni un novēlējumi citiem dejotājiem.

-Sākšu nedaudz no citas puses. Katram dejotājam ir mirklis, kad viņa apkārtnē, deju skolā, dzīves posmā kaut kas traucē turpināt kā iepriekš. Ja tas, ko tu dejo, pēkšņi paliek tev garlaicīgs, vai nejūties vairs motivēts ka agrāk, vienmēr ir kas jauns, ko iemācīties. Nav jāatsakās dejot. Deja ir tik daudzpusīga. Es pati esmu tam labs piemērs.

Piemēram, sākotnēji esmu hip-hop dejotāja, bet vienā mirklī, kad krasi nomainījās mūzika, jutu, ka tas vairs nav mans. Es nesaku, ka tas ir slikti, viss mainās, attīstās. Es vienkārši vairs neredzu sevi hip-hop batlos. Neredzu sevi kustoties mūsdienu hip-hop pavadījumā. Un tas ir ok.

Vienā brīdī arī  house dejā sajutu, ka vēlos ko pamainīt, sāku meklēt, kas vēl interesants apkārt notiek. Izdzirdēju afrobeat, un tas iekustināja manu ķermeni. Pateicoties manai pirmajai mentorei Duņai Pačeko (Dunia Pacheco), tagad esmu tuva arī afrohouse deju pasaulei. Viņa organizēja vienu no lielākiem afro festivāliem Eiropā, kur es pirmo reizi tiku 2015. gadā.

Kā teicamniece stāvu pirmajā rindā visās klasēs, man viss sanāk, ķermenis jūtas lieliski, bet par visu pārējo nezinu neko. Nesaprotu, kāpēc vienā mirklī izolējam augšdaļu un kustinām tikai gurnus. Jāsāk izpēte. Galvenais, ka patīk! Man jāatrod atbildes uz šiem jautājumiem, un tas būs mans pirmais pakāpiens. Tā es iepazinos ar kuduro un afrohouse stiliem un daudziem citiem fantastiskiem dejotājiem un pasniedzējiem, kuri vēlāk palīdzēja man attīstīties. Tā es iemīlējos afrohouse, kam sekoja vēl daudzi citi ceļojumi, meistarklases un festivāli. Tagad pēc iespējas dalos ar savu pieredzi arī ar Latvijas dejotājiem. Esmu par šo. Vienmēr vari turpināt dejot un justies lieliski.

–Tātad nākotnē tu nepārstāsi dejot, vien meklēsi citas formas?

-Ļoti iespējams, ka pēc 30 gadiem dejošu milongu. Lai gan pāru dejās man šobrīd nav lielas pieredzes. Īsāk sakot – noteikti turpināšu dejot!

Par citiem nākotnes plāniem. Turpināšu rīkot ikgadējo starptautisko horeogrāfu konkursu Best Show. Man tie ir īpaši dejas svētki, kam galvenais uzdevums ir izveidot skaistu šovu, krāšņu deju pasākumu gan skatītājiem, gan dalībniekiem. Projekts uz vienas skatuves apvieno deju sezonas labākos priekšnesumus, sniedz pasākuma dalībniekiem mediju atbalstu un dod iespēju izveidot kvalitatīvu imidžu gan uz skatuves, gan profesionālai foto un video bildei. Best Show apvieno uz vienas skatuves dažādu deju stilu dejotājus jebkurā vecumā. Pasākums ļauj izbaudīt dejas mākslu ērtās, modernās telpās, uz skaistas skatuves, redzēt kvalitāti un dažādus specefektus, ka arī sajust īpašu atmosfēru.

Šis projekts ir mana attieksme pret deju. Atceroties jautājumu “horeogrāfija vai frīstails”, – gan, gan, bet lai estētiski noformēta, baudāma.

Ļoti daudzos konkursos žūrija liek daudz atzīmju (atsevišķi par tehniku, kompozīciju, imidžu utt.) un tad izvelk vidējo, bet mana nostāja ir tikai par vienu vērtējumu kopumā. Tu vienkārši skaties un uzreiz saproti – tev patīk vai nē. Ne tikai dejas profesionālim, bet arī citu žanru māksliniekiem, kas ir tuvi skatuves mākslai, ir objektīvs viedoklis par priekšnesumu. Tie arī veiksmīgi papildina Best Show žūrijas sastāvu. Esmu pārliecināta, ka profesionāla žūrija spēj pat ar vienu ciparu izvērtēt priekšnesumu, iekļaujot tajā visus sev svarīgos kritērijus. Pateicoties tam, katru gadu uzvar tiešām vislabākais, kas saņem Best Show labākā horeogrāfa titulu un vērtīgas balvas.

–Ko tu novēli jebkuram šīs intervijas lasītājam?

-Ja kaut ko ļoti gribas, nešaubieties, agrāk vai vēlāk – tas noteikti piepildīsies! Kad pirmoreiz biju Parīzē, ieraudzīju, ka tur ļoti populāri ir hip-hop un streetdance uzvedumi uz teātru un operas skatuvēm. Tad Latvijā kaut kas līdzīgs vēl nebija iespējams. Sapņoju un domāju, ka ļoti gribētu reiz nokļūt līdzīgā projektā, būt starp šiem dejotājiem uz lielās skatuves. Un pēc desmit gadiem, 2017. gadā, Latvijas Nacionālajā operā uzveda operu “Karmena”. Dalībai tajā tika atlasīti desmit hip-hop dejotāji, tai skaitā arī es. Un jā, režisore bija no Francijas, gaismu mākslinieks, tērpu dizainere, scenogrāfs – visi bija no Francijas. Īstais franču operas prodakšen ar manu dalību uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Sapņi piepildās! To novēlu arī jums.

Foto no Anastasijas Jasvinas privātā arhīva.