Dita Jonīte*

Pēc koncertuzveduma “Māls” fināla izskaņas visi dalībnieki, Reiņa Rešetina aicināti, kopā sasaucās “mā-la cilts! mā-la cilts!”. Uzvedums divus vakarus pēc kārtas (16. un 17. augustā) bija laimīgi izdzīvots, izdejots, izdziedāts. Savukārt man 2000 amatierkolektīvu dalībiekiem, kā atbildot, gribējās saukt “ma-la-či! ma-la-či!” Ir teju neticami, ka ar amatieriem iespējams iestudēt tik pamatīgu, krāšņu, emocionālu un gaumīgi patriotisku uzvedumu.

“Māls” tika reklamēts kā Cēsu kultūras galvaspilsētas gada centrālais notikums. Sākotnēji tā norises vieta bija paredzēta Lodes māla karjerā, pēc tam Žagarkalnā, bet galu galā tas norisinājās Cēsu Pils parkā. Iespējams, ka Lodē vai Žagarkalnā būtu citādi organizētas skatītāju sēdvietas, kamēr Pils parkā no tālākajām rindām praktiski nebija redzamas norises laukumā pie estrādes skatuves. To gan lielākoties kompensēja iespēja uzmanību pievērst citām darbības “ligzdām” – dejošanai uz estrādes skatuves, kora darbībām uz akmens kāpnēm jeb podestiem, filmējumiem sānu ekrānā, mūziķu grupai pašā estrādes augšā. Un pilnīgi noteikti šāda “kamerformāta” pluss bija tas, ka visi uzveduma dalībnieki bija pietiekami tuvu – gan cits citam (mūziķi, dejotāji, koristi), gan veidojot kopīgu telpu ar skatītājiem (dalībnieki pārvietojās arī pa skatītāju rindu ejām).

Uzveduma galvenā tēma – māls – kādam asociējas ar podiem un amatniecību, kādam ar rotām vai SPA procedūrām, citam ar Lodes ķieģeļu ražotni. Jo īpaši Cēsu novada iedzīvotājiem. Pat ja kultūras galvaspilsētas vēstījums tika iecerēts plašākā skanējumā, vērojot šo koncertuzvedumu, gandarījumu sagādāja apziņa, ka “māla cilts” stāsts veidojis spēcīgu novada identitātes izjūtu. Turklāt šajā māla stāstā ļoti organiski ievijies cēsinieka Haralda Sīmaņa fenomens. Uzvedumā iekļautas divas viņa dziesmas – “Ezers” un “Ar tevi vien”. Pirmā no tām lielā mērā palīdz veidoties pirmajai lielajai emocionālajai kulminācijām – kur satiekas pagātne, Lodes māls, skaistie filmējumi ezerā, jauniešu dueti, “Latvian voices” skanīgums, kora daudzbalsība (kora aranžijas veidojusi Laura Jēkabsone). Savukārt dziesmā “Ar tevi vien” negaidīti saslēdzas ideja par māla dakstiņiem jeb māla “kāpšanu debesīs” un Sīmaņa jumiķa arodu. Novadniekiem nemaz nav jāatgādina Sīmaņa personības īpašā loma Latvijas kultūrtelpā – to iespējams sajust un uztvert, ieklausoties viņa dziesmās un to vārdos.

Pārējo muzikālo partitūru sacerējuši Mārtiņš Maļevskis, Laura Jēkabsone un Kaspars Bārbals, kas lielākoties radīts, iedvesmojoties un vadoties no Ingas Cipes dziesmu tekstiem (viņa arī idejas autore un režisore). Katra no šīm muzikālajām vienībām nekavējoties uzrunā, rada vēlmi šūpoties līdzi tās ritmam un tvert šķietami vienkāršos, bet trāpīgos dziesmu vārdus, lai vēl ciešāk saplūstu ar uzveduma dalībniekiem un šī novada māla cilti.

Jau deju uzvedumā “Balts” 2023. gadā Reinim Rešetinam līdz ar tēlainajām un horeogrāfiski ietilpīgajām intermedijām izdevās radīt spēcīgu caurviju kustību stāstu tematiskajam koncertam. Taču uzvedumā “Māls” Rešetins ir bijis jūtīgs un gudrs “virpriesteris” (deju mākslinieciskais vadītājs) – uzveduma deju horeogrāfiju autori ir arī novada kolektīvu vadītāji Lāsma Skutāne, Andis Kozaks, Patrīcija Zemniece, Paula Anna Āboliņa, Sandra Bārtniece, Evija Bišere un Māris Brasliņš. Tāpat sava īpaša telpa atvēlēta Artūram Nīgalim, kas Māla lomā ir gan aktieris- dejotājs, gan horeogrāfijas autors. Lai gan uzvedumā horeogrāfiju veidojuši deviņi horeogrāfi, kustību valodai ir vienots raksts un mērķtiecīgs raksturs. Katram no horeogrāfiem acīmredzot bijis iedots precīzs uzdevums, kas realizēts ar atbilstoši varošiem un gibošiem dejotājiem. Pirts, talka, rotaļas, uguns vai ūdens deja – katrai no uzveduma dejām bijusi paredzēta sava vieta, laiks un jēga kopējā uzveduma horeogrāfijā. Bija prieks vērot šos priekšnesumus, ko ar azartu un apzinību izpildīja dažāda vecuma grupas. Horeogrāfi lieliski iztikuši bez īpašiem ģeometriskiem laukuma zīmējumiem un brīžiem dejas iestudējuši vienkārši organizētas grupās. Nav iespējams pateikt, kuru no dejām te gribētos izcelt, jo drīzāk jūtu vēlmi to visu noskatīties vēlreiz no sākuma līdz beigām. Gribētu atkal redzēt gan mazos bērniņus putnu dziesmās un rotaļās, gan baltos, skaistos tīņus (“Balabaska”), gan jaunās meitenes uz mucām (“Pagalms. Mīdeklis”) un tautas tērpu dailē, nākot pa pils parka kāpnēm (ievadot daļu “Māla rotas”). Pat asprātīgās ķieģeļcepļa kolonnu dejas (“Būvceplis”) organiski ievijās uzveduma poētiski ievirzītajā atmosfērā. To lieliski papildināja arī video mākslinieku Mārtiņa Purmaļa un Lauras Čaupales darbs, vakara izrādes norises Pils parkā savienojot ar filmējumiem citās vietās (karjerā, ceplī, ezerā u.c.). Atsevišķos momentos šis tas varbūt arī šķita pārāk ilustratīvi – piemēram, “Amatniecības” daļā ekrānā redzamas dažādas darbības un aktivitātes ar mālu, bet to visu izteiksmīgi “paskaidro” vēl Viļa Daudziņa balss.

Šoreiz aktīva loma bija iedalīt arī kopkorim, kuru veidoja 10 novada kori. Viņi ne tikai dziedāja enerģiskās Marikas Austrumas vadībā, bet daļēji realizēja dzīvās jeb darbīgās scenogrāfijas funkciju (scenogrāfs Didzis Jaunzems). Gan brīžiem ar plāksnēm rokās, tā nodrošinot “ekrānu”, uz kura spēlēties noskaņu gaismu un video projekcijām, gan pašiem aktīvi kustoties ar dažādiem priekšmetiem rokās (krūzes, ķieģeļi u. c.). Ja nu vēl ko būtu gribējies – labāku apskaņošanu, lai kora balsis nenomāktu tehniskie pastiprinājumi, kas balsis padarīja metāliskas.

Īpaši sākuma daļā labi bija izdevies savienot uzveduma numurus tā, lai pārejas ir plūstošas, kas šādos amatierkolektīvu pasākumos ir neierasti (jo uzvedumi lielākoties tiek veidoti kā koncertnumuru programmas – deja, aplausi, deja, aplausi). Tomēr – jau sākot ar uzveduma otro daļu dejas un dziesmas bija tik dzīvelīgas un enerģijas pilnas, ka skatītāji acīmredzot nespēja savu prieku un “paldies par emocojām” nekādi paturēt pie sevis. Tikai žēl, ka uzvedums bija skatāms vien pāris reizes un to redzēja salīdzinoši maz skatītāju. Ļoti gribētos, lai skatuviskās tautas deja attīstītos arī šādā virzienā, kur organiski līdzās dzīvo gan tradīcija, gan modernais cilvēks, kurš novērtē gan pagātnes mantojumu, gan šodienas vitalitāti.

Titulfoto autore: Sintija Cērpiņa

*teātra un dejas kritiķe.