Evelīnas Godunovas vārdam garš ievads nav nepieciešams, tomēr bez tā iztikt nevar. Pēc Rīgas Baleta skolas absolvēšanas 2010. gadā viņa dejojusi Latvijas Nacionālajā baletā, saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu par Džuljetas lomu, bet 2015. gadā Evelīna Rīgu pameta, lai kļūtu par solisti Seulas “Universal Ballet”. Viņas karjeras spēcīgākais atspēriena punkts ir 2017. gadā iegūtā zelta medaļa Maskavas Starptautiskajā baleta konkursā. Pēc tā Evelīna dejojusi Berlīnes Valsts baletā, 2018. gadā tikusi nominēta žurnāla “Dance Europe” gada labākās dejotājas titulam, bet kopš pagājušā gada viņa ir soliste vienā no ASV prestižākajām baleta trupām – Bostonas baletā.

Kad redakcijā izdzirdējām, ka pirms Ziemassvētkiem Evelīna uzstāsies Rīgā, cerējām viņu uz sarunu noķert šeit. Tas neizdevās, tomēr pirms gaidāmā “Gulbju ezera” cikla Bostonas baleta repertuārā ar Evelīnu sazvanījās Laura Jasmane.  

Tu Rīgā biji uz ļoti īsu mirkli, vai ne?

Jā, ieskaitot Galā koncertu, četras dienas. Sanāca ļoti, ļoti īsas tikšanās ar visiem, laika nebija nemaz, gulēju pa divām stundām. Rīgā man ir tik daudz cilvēku, visu laiku jāskrien, visi jāsatiek. Kad ar vīru atbraucu uz Bostonu, beidzot izgulējos.

Kā tev izdodas savienot regulāro ceļošanu ar attiecībām?

Mans vīrs ir baletdejotājs, mēs iepazināmies Seulā, pēc tam kopā strādājām Berlīnē. Pirms parakstīt līgumu ar Bostonas baletu, mēs braukšanu uz ASV pārrunājām. Ar viņu ir ļoti viegli. Viņš ir mans cilvēks, lieku problēmu nav, mēs vienmēr esam uz viena viļņa. Droši vien tāpēc arī aizbraucu uz Seulu – lai satiktu savu cilvēku. Jo, kad nolēmu doties prom no Rīgas, viss bija diezgan labi. Es braucu ar bailēm, jo zināju, ka man šeit dod un turpinās dot solo lomas. Un tieši tajā brīdī nolēmu: “Ah, laižam!” Es aizbraucu, kad viss bija labi.

Tā taču ir milzīga drosme. Gan toreiz, pametot Rīgu, gan tas, kā šobrīd maini darbavietas.

Varbūt tā ir drosme, es nezinu… Analizējot un domājot jau vienmēr kļūst bail. Bet dzīve visu saliek pareizajos plauktiņos. Droši vien nekad nevar palikt tur, kur tu nejūties kā tu pats. Tas ir pirmais signāls, ka kaut kas ir jāmaina. Ja tu esi citāds nekā atmosfēra tev apkārt. Ja tu neiederies kā mazs puzles gabaliņš, tad sava vieta jāmeklē citur. To, ka jābrauc projām, es izdomāju vienā mirklī. Man garām gāja labs draugs un pajautāja: “Evelīna, kāpēc tu vēl esi šeit?” Arī citi teica, ka man ir jāredz, kas notiek pasaulē. Un aicinājumi dejot citur bija. Bet pietika ar vienu frāzi, lai es saprastu, ka ir laiks visu rediģēt un mainīt. Arī sevi. Man vienmēr ir gribējies uzzināt vairāk; ja apkārt nenotiek nekas, ir garlaicīgi. Mans pirmais lielais baleta konkurss bija Džeksona (ASV Starptautiskais baleta konkurss – red.), tur redzēju, kā dejo cilvēki no visas pasaules, par mani jaunāki un vecāki. Tur jau redzēju atšķirības. Tad aizbraucu uz Ukrainu, uz Serža Lifāra Starptautisko baleta konkursu Doneckā. Tur redzēju, ar kādu gaumi dejo Austrumeiropā: ar kādām roku kustībām, emocijām, ar kādu loģiku. Skatīties video Instagram – tas ir viens, bet pieredzēt, kā cilvēks stāv aiz kulisēm, par ko viņš domā, kā viņš izdejo lomu, kā tiek galā ar stresu, ar slidenu grīdu, gaismām, – tas ir kas pilnīgi cits. Katrā māksliniekā notiek… vesels karš. Tev ir bail nokrist, tev ir bail nenogriezt piruetes, paslīdēt; ir jākoncentrējas uz vienu vai divām lietām, ko tu gribi izlabot un parādīt skatītājam. Redzēt šo visu un gaumi, to, ka cilvēki ne tikai dejo, bet arī ieliek dejā dvēseli, plus viņi dejo ļoti tīri, viņi domā, ko dara, un atceras par pedagogiem – droši vien tāpēc es nevarēju palikt uz vietas.

Tu minēji, ka ieraudzīji Austrumeiropas skolu, būtībā – Vaganovas skolu tās esencē, bet mēs Rīgā taču arī esam šīs metodes turpinātāji.

Jā.

Un tomēr tu saki, ka ir atšķirība.

Kā lai to formulē… Rīga tomēr ir mājas. Mājās tu redzi visu no sāniem, no skatuves. Un kopš 1991. gada daudz kas ir mainījies. Rīga ir kļuvusi eiropeiska, bet austrumos kopš padomju laikiem skolu sistēmas nav mainījušās. Pirms kara Ukrainā baletam Austrumeiropā bija ļoti ciešas attiecības ar Krieviju, pedagogi ceļoja no un uz Maskavu. Katrs pedagogs savam audzēknim sniedz zināšanu briljantus, kuri ir jāsaudzē, jāatceras. Tāpēc arī man ir grūti formulēt – ja tu neesi tur, kur zina, tu nezināsi nekad. Rīga tomēr ir maza, šeit ir maz pedagogu. Viena pedagoga aiziešana Rīgā jau ir traģēdija.

Un tomēr mūsu dejotāji uz ārvalstīm brauc maz.

Es nezinu, kāpēc. Viss ir atvērts.

Esmu dzirdējusi par gadījumiem, kuros mācības vai karjeras uzsākšana ārvalstīs nozīmē to, ka Rīgas trupā tu atpakaļ vairs neesi gaidīts. Tas taču var radīt milzīgu baiļu sajūtu – tu pamēģināsi, tev nepatiks, gribēsi atgriezties mājās, bet kā baletdejotājam tev nebūs, kur.

Es nezinu. Es nekad neesmu atgriezusies. Ja tu brauc, tad tu brauc, viss.

Tu domā, ka atpakaļceļu nemaz nevajag?

Es nezinu. Es dzīvoju gan Rīgā, gan Seulā, gan Bostonā un Berlīnē, varbūt kādu dienu dzīvošu, nezinu, Austrālijā. Es esmu pasaules cilvēks. Man nav domas, ka kaut kur ir jāapstājas, ka ir jāizvēlas, kur būt. Mana dzīve rit kā rit, un man viss patīk.

Tu esi tik pozitīva. Tev ir tāda enerģija!

Droši vien tāpēc, ka te vēl ir rīts. (Smejas.) (Sarunas laikā Bostonā ir pulksten divi dienā, Rīgā – deviņi vakarā – red.)

Man jāatzīstas – pirms pāris mēnešiem es YouTube pildīju testu “Atpazīsti balerīnu”. (Smejas.) Tur bija Jana Salenko, Marianella Nunjesa, un tad parādās Evelīna Godunova!

Kaut kāds ārprāts! Blakus Janai un Marianellai… Bet viņas patiesībā ir tik foršas. Ļoti forši cilvēki un vienreizējas balerīnas. Vissvarīgākais, ka viņas ir superīgi cilvēki.

Man jau liekas – jo vairāk cilvēks ir sasniedzis, jo vienkāršāks, piezemētāks viņš ir.

Tā droši vien ir tad, ja cilvēks ir sasniedzis to, ko viņš gribēja, un ir tur, kur jūtas labi. Tad viss vēl ir priekšā, ir jādomā par uzdevumiem, kas gaida, nevis par to, kur viņš ir šobrīd. Viņam ir labi. Un ir viegli justies labi, esot līdzās tādiem cilvēkiem.

Tu esi tik līgani visu izklāstījusi, ka man visi jautājumi sajukuši vietām. Kāpēc izvēlējies pāriet uz Bostonas baletu?

Kāpēc ne? (Smejas.) Bostonā ir viena no spēcīgākajām baleta trupām Amerikā. Šeit ir ļoti labs repertuārs, šeit ir Džordžs Balančins, šeit ir viss – milzīga pasaule vienā valstī.

Jāatzīstas, ka es pēdējo gadu laikā esmu kļuvusi par lielu Džordža Balančina fani, un, uzzinot, ka tu dejosi ASV, mana pirmā sajūta bija sajūsma par to, ka tu dejosi daudz Balančina!

Ar Balančinu asociējas deja un prieks. Amerikā tiešām var pieredzēt Balančina garu. Piemēram, šeit tev nebūs daudz mēģinājumu. Kā Ņujorkas baletā – viņiem nekad nav daudz mēģinājumu, viņi iet uz skatuves un dejo. Viņi ar muskuļiem pazīst katru soli. Viņiem ir drosme. Balančins ir par to, ka uz skatuves tu dzīvo, esi pilnīgi brīvs, tu dejo no sirds un esi muzikāls. Balančins ir dzīves un jaunības svinēšana. Droši vien tāpēc arī tev viņš tik ļoti patīk. Jo gribas dejot, gibas dzīvot, gribas lēcienu izpildīt īstajā notī – tajā, kuru horeogrāfs gribēja uzsvērt. Lai viss burbuļo.

Jā. Jā. (2022. gadā publicēta autores recenzija par Džordža Balančina “Serenādi” ar nosaukumu “Cool neoklasika, un arī man gribas dejot” – red.) Man ļoti patīk Balančina baletu dzīvesprieks un hierarhijas trūkums. Es tieši vakar biju uz “Serenādi” un ar baudu skatījos uz horeogrāfiskajiem zīmējumiem, kuros nav lielo klasisko baletu loģikas. Viss mainās, viss plūst.

Tomēr viņa baletos ir struktūra, un Balančina fondā to saglabā ļoti precīzu. Izskatās, ka dejotāji kustas tik brīvi un vārdus aizstāj ar kustībām; viss balstās mūzikā, bet pie sevis viņi skaita taktsmēru. Bet, jā, Balančins ir brīvs. Ķermenim ļoti patīk dejot viņa baletus, ķermenis tajos kaifo.

Bet viņa baletu kustību amplitūda taču ir vājprātīga! Lai to baudītu, jāsasniedz ļoti augsts tehniskais līmenis.

Tāpat, kā mēs katru rītu tīrām zobus, tā arī trenējam savus muskuļus. Bez disciplīnas nekur. Tu vari būt supertalantīgs, ar fantastiskām dotībām, bet, ja necieni savu ķermeni un profesiju, ilgi tu nedejosi. Atskatoties uz savu karjeru, es saprotu, cik daudz dejotāju esmu redzējusi un ka visa atslēga ir darbs. Darbaspējas var mainīt visu, neatkarīgi no talanta. Balets ir par drosmi, par disciplīnu, par mīlestību pat tad, kad tu baletu nemīli. Kad viss tikai sāp, tu vienalga ej un dari. Ir jāmāk atlaist savus iekšējos pārdzīvojumus un bez emocijām darīt to, kas jādara. Bet uz skatuves ir jābūt iedvesmotam. Tāpat arī klasikas treniņstundā. Pat tajās bēdīgajās un drausmīgajās dienās, kad esi ļoti, ļoti noguris, tu ej un dari. Tad tu varēsi kalnus gāzt.

Vai, mainot trupas, tev ir bijusi sajūta, ka tev ir jāpielāgojas? Jāmaina sava dejas maniere?

Noteikti. Katru reizi. Katra trupa baletu uztver citādi. Ir citi akcenti, cita attieksme, cits stils. Ir jābūt spējīgam pielāgoties, ir jābūt… zinātkāram, hungry for information.

Un tomēr bieži runā, ka baletu nacionālās iezīmes izzūd, ka atšķirības starp dažādām dejas manierēm izzūd. Tu ieej Instagram, un tur visi it kā rādot vienu un to pašu – lai ir augstāk, vairāk.

Instagram un realitāte… Slikts salīdzinājums.

Bet tu pati esi ļoti aktīva Instagram.

Jā, bet tā nav dzīve. Internetā var redzēt daudz, bet, ja tu pats nebraukā un nemēģini, tas neko nedod. Iemācīties un saprast var, tikai esot tajā iekšā. Katram teātrim ir sava darba ētika, darba struktūra. Eiropā, piemēram, bija ļoti daudz mēģinājumu, mēs daudz domājām, ar pedagogu runājām par lomu, klausījāmies mūziku. Lomas sagatavošanai tika veltītas sešas nedēļas. Un bija precīza struktūra – ir jādara tas un tas. Tu vari sniegt savu emociju, bet katram solim jābūt perfekti tīram, ar pēdām jārada garša, ar balansu jāapstādina laiks. Eiropā viss notiek mierīgi un lēni. Savukārt ASV viss ir ātrs – gan lomas mācīšanās process, gan dejas temps. Tev neviens nestāstīs, par ko ir loma, tas jāzina pašam. Ir jālasa, ir jābūt gatavam, uz skatuves tu tiec ātri, ir daudz izrāžu. Šeit uz skatuves tu vari būt brīvāks nekā Eiropā. Eiropa ir vairāk par kārtību. Deja ASV ir vairāk par tevi pašu. Pat “Žizelē” šeit skatītājam var iedot vairāk. Bet lielākā atšķirība droši vien ir ātrums.

Vai tas nozīmē, ka arī kļūdas netiek uzskatītas par katastrofu, bet par normālu procesa sastāvdaļu?

Kļūdas uz skatuves nepatīk nevienam.

Ok, tad es neveikli te meklēju kādu labestības aspektu.

Bet patiesībā tur ir daļa taisnības, jo ASV pat skolās raksta nevis ar pildspalvu, bet ar zīmuli, lai uzrakstīto vienmēr var izdzēst un pārrakstīt. Domāju, ka tā ir kultūru atšķirība, kas sākas jau bērnībā. Atkal atgriežamies pie citādības – nav jābrauc tālu no Rīgas, kaut uz Helsinkiem, lai piedzīvotu ko pilnīgi jaunu. Katra kultūra ir atšķirīga, katra kultūra dejo citādi un mākslu iedvesmo pilnīgi citādi. Es atceros sevi Rīgā – jā, es zināju, ka pasaule ir liela, bet to nav iespējams aptvert, ja turp nedodies. Un tomēr visur ir balets. Katrā valstī tas būs citāds.

Tas man liek atcerēties, ka nesen man uzdeva jautājumu – Laura, vai tev patīk balets? Tā laikam ir reakcija uz recenzijām un rakstiem, kuros par izrādē redzēto vai kādu baleta aspektu ne vienmēr esmu paudusi pozitīvu viedokli. Bet es saprotu, ka uz šādu jautājumu tā īsti nemaz nevaru atbildēt. Balets ir tik daudzšķautņains, un manam skatījumam jābūt tieši tādam – ne vienkāršotam un seklam, es nevaru reducēt baletu uz izrādēm un tiem aspektiem, kuri man patīk. Analoģiski būtu veselu nozari, piemēram, literatūru vai glezniecību reducēt uz grāmatām un gleznām. Un tieši tām, kuras uzskatām par labām.

Jā, es arī īsti nevarētu teikt, ka man patīk vai nepatīk balets… Jautājums drīzāk ir par to, vai man, redzot baletu, gribas dzīvot vai negribas. Ja es atnāku uz izrādi un tā mani iedvesmo, ja rodas jautājumi, gribas mainīties un uzzināt ko jaunu, tad tā ir īsta māksla. Tad rodas laimes sajūta. Mēs visi dzīvojam rutīnā, mums visiem vajag iedvesmu, vajag saprast, ko mēs gribam. Iedvesma varētu būt skaistā atslēga. Protams, baleta māksla ir sarežģīta, ir kļūdas, ir vērtējumi – vai dejotājs dejo pareizi vai nepareizi, vai balerīna ir skaista vai… Baletā ir viss. Baletdejotāja profesija ir savdabīga, mūsu jaunajā realitātē tā ir neērta. Pasaules ideja ir mainījusies, mēs gribam, lai katrs ir unikāls, lai katrs ir savā ziņā ideāls. Balets tomēr šo domu minimizē. Balets ir neērts, tas ir kā armija, baletam ir jāatdod dvēsele, un vēl jāsaglabā iedvesma.

Vai gribi teikt, ka baleta vērstība uz perfekciju ir šodienas pasaulei neērta?

Balets ir par unikālu, neeksistējošu perfekciju. Dejotājs visu dzīvi cenšas būt perfekts, lai gan patiesībā viņš var būt tikai viņš pats – diezgan labs un foršs. Bet kopš bērnības, kopš baletskolas tu centies kļūt par to, kā nemaz nav. Nekur un nekad. Neviena balerīna visā pasaulē, lai cik fenomenāla, nedomā, ka viņa ir fenomenāla, viņai vienmēr prātā būs doma par perfekciju. Tāpēc balets ir neērts, jo tas nav par to, kāds tu esi, bet par to, kāds tu būsi. Bet perfekts tu nebūsi nekad. Un pasaule tagad grib būt brīva un forša. Ne-ideāla.

Man ļoti patīk tavs formulējums par neesošo perfekciju, kuru cenšamies notvert. Šobrīd Jaunā Rīgas teātra repertuārā ir izrāde “Melnais gulbis”, un tās režisors Alvis Hermanis programmiņā stāsta, ka 20. gadsimta garumā krievi baletu dejojuši labāk par visiem citiem. Es nevaru šādam apgalvojumam piekrist. Es nevaru pieņemt spriedumus, ka “šī balerīna ir labākā” vai “šis balets ir labākais”.

Krievu skola ir viena no vislabākajām pasaulē, to mēs nevaram apšaubīt, bet nekas nevar būt “vislabākais”. Varbūt perfekcija ir visas pasaules, visu piecu metožu aptveršana (Vaganovas, Burnonvila, Balančina, franču un Angļu Karaliskā baleta Karaliskās akadēmijas baleta skola – red.), bet tam mums pietrūks laika. Un katram ir savs labākais. Katru iedvesmo kas cits. Katru padara laimīgu kas cits, bet mēs iedomājamies, ka visi apkārt ir tādi paši kā mēs. Atgriežoties pie baleta tēmas – pedagoga uzdevums ir būt psihologam un zināt, kā strādāt ar katru audzēkni. Neviens nebūs perfekts, bet katram ir savas stiprās puses. Es vakar šeit, Bostonā, biju uz skolas izrādi, un tur tiešām varēja redzēt, ka pedagogi zina, kā runāt ar bērniem, kā no bērna izveidot mākslinieku. Paslēpt to, kas nesanāk, un pasvītrot superīgo. Katrs cilvēks ir talantīgs, bet blakus jābūt kādam, kas šo talantu pamana. Protams, otra lieta ir nekad nepadoties. Saglabāt disciplīnu, darīt to, kas jādara, un tas, kas ir tavs, pie tevis atnāks. Savukārt tas, kas nav tavs, pie tevis nekad neatnāks. Vai atnāks un ātri aizies. Bet ir jāstrādā. Soļiem nav jābūt milzīgiem, nav jāmēģina pierādīt sev un citiem, ka tu uztaisīji to iesildīšanos uz visiem simts procentiem. Nē, vismaz uz desmit procentiem, bet katru dienu. Muskuļi visu atcerēsies. Nav jābūt trakam. Treniņstundā katru dienu ir jāatrod kas jauns. Es joprojām dievinu treniņstundu pie stieņa.

Man liekas, Silvija Gijēma ir teikusi, ka viņai riebjas “taisīt stangu”.

Silvijai droši vien stangu vispār nevajadzēja. (Smejas.) Nē, es treniņstundu dievinu. Es katru dienu izdomāju, kā es strādāšu, kāds būs mans uzdevums. Piemēram, šodien uzsvēršu muzikalitāti – mēģināšu variēt ar kustību tempiem, pat ja kombinācijā tie visi ir vienādi. Izpildot, piemēram, battement fondu, kāju var atvērt lēnām, bet savākt ātri. Vienmēr jāizdomā, kāpēc šodien esmu baleta zālē.

Es vēlos ar tevi parunāt arī par laikmetīgo baletu.  Šodien klīdu pa Berlīnes baleta mājaslapu. Laikmetīgumu tur, protams, var nolasīt itin visā, bet man patika, ka klasiskas “Gulbju ezera” versijas aprakstu viņi sāk ar vārdiem: “Izmantojot klasiskās dejas mediju, “Gulbju ezers” ir stāsts par…”  Šādi viņi uzsver, ka klasiskā deja nav galvenais kustības veids, bet tikai viens no daudziem.

Tagad Kristiana Špuka vadībā Berlīnes balets tiešām top vēl laikmetīgāks. (Kopš 2023./2024. gada sezonas Špuks ir Berlīnes baleta mākslinieciskais vadītājs – red.) Tagad tas kļuvis par tādu kā Špuka teātri. Bet katras trupas repertuārā tomēr jābūt lielajiem klasiskajiem baletiem, jo tie uzdod galvenos jautājumus.

Kas ir galvenie jautājumi?

Kas tu esi? (Pauze.) Ko tu dari? Vai tu dari to pareizi? Kas ir labi, kas ir slikti? Kas ir vientulība? Kas ir mīlestība? Kā tu audz? Vai tu audz savā lomā? Vai tu vari redzēt sevi no malas? Kur tu virzies?

Un kādus jautājumus uzdod laikmetīgais balets?

Laikmetīgais balets ir vairāk par skaistumu, par spēku. Par brīvību, jaunu iedvesmu, jaunu formu. Par visu jauno, citādo, to, ko vēl neesi redzējis. Par svaigo. Par iekšējo spēku, ko nevar izteikt vārdos. Par daļu sevis, jo, skatoties laikmetīgo baletu, iespējams ieraudzīt tikai to, ko vari aptvert. Savukārt klasiskais balets pamāca. Klasiskais balets jautā: “Kas tu esi?”, savukārt laikmetīgais uzdod jautājumus “Ko tu redzi? Ko tu jūti?”. Tajos fināls bieži ir atvērts, tāpēc atbildes jāmeklē pašam.

Bet klasiskais un neoklasiskais balets taču ir tik daudzveidīgs. Biju plānojusi pirms intervijas aptvert tavu bijušo un esošo repertuāru, bet tas likās neiespējami. Re, man viss galds aprakstītām lapām noklāts. (Rāda.) Piemēram, “Romeo un Džuljetu” tu esi dejojusi trīs versijās – Džona Kranko, Keneta Makmillana un Rīgas versiju Valentīnas Turku horeogrāfijā. Tās tomēr ir vienas klasikas trīs versijas.

Un visas trīs superīgas. Vienreizējas. Ir ļoti interesanti, kā horeogrāfi redz. Nu, piemēram, atgriežoties pie glezniecības tēmas – vienā un tajā pašā gleznā katrs redzēs ko savu, katram radīsies savs jautājums. Katrs akcentēs ko citu. Informāciju, ko devis Šekspīrs, nevar aptvert. Tās ir tik daudz, tu vari paņemt vienu lugas personāžu un uztaisīt filmu par katru no tiem, katrs dzīvo savā realitātē. Klasika ir neaptverama. Un, protams, jāpiemin Sergeja Prokofjeva ģeniālā mūzika.

“Romeo un Džuljeta”, manuprāt, ir tas gadījums, kad dejai bieži ir grūti tikt līdzi mūzikai. Piemēram, “Bruņinieku deja” muzikāli jau ir tik ikoniska, tik smaga, tik spilgta, ka neviena horeogrāfija netur tai līdzi. Ir grūti panākt, ka horeogrāfija nepazūd aiz mūzikas.

Man liekas, tur pat nevajag horeogrāfiju. Prokofjeva mūzika jau ir perfekta. Tā jau ir ar tik spēcīgu atmosfēru, ar sajūtu, ka notiks kaut kas un tas nebūs nekas labs. Nedomāju, ka kāds varētu šo deju iestudēt nepareizi, jo mūzika jau dod visu.

Es nedomāju ko nepareizu, bet gadījumu, kurā horeogrāfija nobāl mūzikas priekšā.

Tur var pat stāvēt, un tas būs perfekti.

Tieši tā – Rūdolfa Nurijeva versijā “Bruņinieku deja” ir ļoti eleganta, spēcīga, bet minimālistiska, ar vēsturiskās dejas manieri; to nevar salīdzināt ar Valentīnas Turku versijas drāmu un špagatiem. Man liekas, tas arī vislabāk tur strādā.

Manas mīļākās ir Makmillana un Kranko versijas. Makmillanam pirmā vieta, es vispār viņu dievinu. Un Leonīda Lavrovska versija arī ir superīga. Šekspīrs ir malacis. (Smejamies.)

 Evelīna, tu man atstāsi sajūtu, ka esmu runājusi ar kādu motivācijas treneri. Es pēc šīs intervijas būšu kā debesīs.

(Smejas.) Es bez mākslas nevaru dzīvot. Es tiešām esmu laimīgs cilvēks. Tu forši sāki šo interviju, sakot, ka es esot drosmīga. Es nekad nebiju par to domājusi, analizējusi, man vienmēr licies, ka tas viss vienkārši kaut kā notika. Mana dzīve izveidoja tādu taciņu, kādu izveidoja. Atgriežoties pie mākslas tēmas – tā spēj sniegt pareizās atbildes. Māksla mūs padara labākus. Māksla nav par tevi, par to, kas tu esi, par tavu egocentrismu; tā ir par tevi kā instrumentu. Māksla ir kā kompass, kas ved pa pareizo, tavu personīgo taciņu. Mēs visi esam gan labi, gan slikti. Mums vienmēr ir izvēle: vari neaiziet uz treniņstundu šodien, bet rīt tev atkal būs iespēja izlemt – iet vai neiet. Tad varēsi izvēlēties pareizi. Un tad vēlreiz pareizi. Un vēlreiz. Māksla ir par risku, par spēju atdot visu savu dzīvi, lai kaut ko mainītu, jo tikai tad var iegūt ko jaunu. Man bija grūti aizbraukt no mājām, man patika būt Rīgā. Bet tagad nav sajūtas, ka man nav, kur atgriezties. Tagad visa pasaule ir manas mājas. Un ir jābrauc skatīties gleznas – mēs ar vīru tūlīt dosimies uz Hārvardu, uz mākslas muzeju. Es mīlu muzejus.

Pirms laižu tevi skatīties gleznas, man ir viens neērts jautājums, bet tu arī iepriekš pievērsies mākslas ētiskajam un politiskajam aspektam. Gatavojoties intervijai, es noskatījos pavisam svaigu sižetu par to, ka, iestudējot “Riekstkoža” ķīniešu deju, Bostonas baletā piesaistīti ķīniešu dejas speciālisti. Mēs žurnālā nesen publicējām Laumas Bergas-Brokas recenziju par “Riekstkodi”. Viņa ar savu darba pieredzi Honkongas baletā varēja pastāstīt, ka tur  piedzīvojusi pilnīgi citādu ķīniešu deju –  ķīniešu akrobātu izpildījumā, mēģinot izvairīties no stereotipizācijas un tuvojoties kam autentiskam. Kāds ir tavs viedoklis šajā jautājumā?

Raksturdejas, tāpat kā balets, ir milzīgs žanrs. Iestudējot raksturdejas, tev ir jāzina, ko tu dari. Protams, ja ir iespēja iegūt pareizu informāciju no cilvēkiem, kuri zina, kādai jābūt autentiskai, piemēram, ķīniešu dejai, un palīdz izlemt, kuru no visām ķīniešu dejām tu vispār vēlies attēlot, tas noteikti ir jāizdara. Galvenais ir zināt un mēģināt saglabāt autentiskumu. Tā tomēr ir raksturdeja, tie nav joki. Ķīniešu dejai ir jāizskatās kā ķīniešu dejai, nevis fantāzijai par to. Lai radītu, ir jābūt gudram. Profesionālam. Un saprotošam.

Titutlfoto autors: Dean Barucija