Kristīne Brīniņa*

Laikmetīgās gaisa dejas izrāde “Laika nospiedumi” ir īpašvietas jeb site-specific darbs, kas tapa aizvadītajā vasarā izrādes norises vietā Ēdas dzirnavu kompleksā. Dzirnavas atrodas netālu no Kuldīgas Rumbas pagastā. Radošajā procesā komanda iepazinās ar vietas vēsturiskajām liecībām, kuras kļuva par vadmotīvu izrādē. Dejotāju un horeogrāfu ansambli veido Sabīne Neilande, Mārtiņš Emīls Aržanovskis, Nauris Miķelis Goba, Aigars Larionovs un Laura Gorodko. Mūzikas autore ir igauņu komponiste Paula Hakkaja jeb Freya Algiz. Producente – Sintija Boldiševica. Komandā ir arī riginga¹ eksperts Uģis Čakars, kurš ir ne tikai gaisa jeb vertikālās dejas aprīkojuma uzstādīšanas un lietošanas instruktors, bet arī jauns entuziasts un Ēdas dzirnavu kompleksa īpašnieks, kurš to iegādājās pirms diviem gadiem. 

Šobrīd Uģis dzirnavu kompleksā arī dzīvo un teritoriju iekopj kopā ar dzīvesbiedri Kristiānu Griķi. Divu gadu laikā Ēdas dzirnavu komplekss ir kļuvis par brīnišķīgu miera ostu. Uģis vidi ir organizējis tā, lai dotu vietu dabai izpaust savvaļai raksturīgo apveidu, tajā pašā laikā iekārtojot pastaigu takas un mazas, dabas ieskautas pieturvietas, kur uzkavēties cilvēkiem. Kokos ir iekārti no auklām pīti tīkli, kuros var iesēsties, iegulties, šūpoties. Dabas nostūros instalētas dažādas uz fizisko aktivitāti rosinošas konstrukcijas. Ir ierīkoti soli, kā arī tipī telts – vigvams ar izkārtotiem matračiem un spilveniem gar sienām un ugunskura vietu centrā. Šķietami šamaniskais, pirmatnējais satiekas ar radošiem risinājumiem, lai veidotu tuvas un cieņpilnas attiecības ar dabu. 

Pārpasaulīgais un vēsturiskais

Izrāde “Laika nospiedumi” norisinās 14. septembrī plkst. 12.00 un 15.00. Formāts apvieno dejas mākslas darba pieredzi ar ekskursiju, sniedzot skatītājam iespēju bez maksas apmeklēt kultūrvēsturisko dzirnavu kompleksu un to pieredzēt caur dejas radīto iztēli. Es dodos uz izrādi plkst. 15.00 kopā ar Martu, piecus gadus veco meitu. Ierodamies nelielā autostāvvietā, kur skatītāji tiek sagaidīti ar karstu tēju un smalkmaizītēm, kas lietainajā dienā ir tieši laikā. Skatītājiem tiek izdalītas izrādes programmiņas. Par laimi, uz izrādes brīdi lietus ir mitējies, un sekojam aicinājumam doties uz izrādes sākuma punktu. 

Lēni un nesteidzīgi pa koka stumbru ar iekares drošības sistēmas starpniecību lejup nolaižas gaiši zili batikotā kombinezonā ģērbies Uģis Čakars. Viņš izstāsta skatītājiem, ka izrāde vedīs cauri Ēdas dzirnavu kompleksa vēsturei un viņš būs šī ceļojuma gids. Mēs sekojam Uģim pa pēdām. Komponiste Freya Algiz ar savu pavadoni, izslejot rokas virs skatītāju galvām, plaukstās tur bluetooth tumbiņas, no kurām skan viņas komponētā elektroniskā noskaņu mūzika. Ēdas dzirnavu kompleksu ieskauj koki, krūmi, pļavas. Lai gan rit tikai pirmās izrādes minūtes, Martas acis mirdz un viņa paziņo, ka grib, lai izrāde notiek mūžīgi.

Izrādi veido dejas pastaiga, kuras pieturas punktus savij dabā, vēsturiskās vietās un Uģa radītos objektos modelētas dažādas horeogrāfiskas situācijas. Mēs šķērsojam nelielas mītiskas ainavas, kurās dejotāju ķermeņi neparastās pozās sakļaujas ar koku stumbriem vai ir iekomponēti objektos, veidojot dzīvās gleznas. Gaiši zilos un sārtos kombinezonos tērptie dejotāji un arī dejas pastaigas gids ir kā no debesīm nolaidušies mākoņi, kas kopā veido fantastikas filmas sajūtu, kurā pazūd skaidra nojauta par laiku un vietu, kurā atrodamies. Piesātinātajā zaļumā mākoņcilvēki plūst cauri ainavām, padarot tās par pārpasaulīgām vietām. No vienas puses, izrādes tagadnes laiks šķiet netverams, bet tajā pašā laikā ir skaidra atsauce uz pagātni, vēsturi, kas ir apaugusi ar sūnām, saknēm un krūmiem. 

Izrādes programmiņā līdzās izrādes aprakstam ir dejas pastaigas karte ar vēsturisko vietu pieturas punktiem un to skaidrojumiem. Pastaigas laikā ir iespēja uzkavēties tādās vēsturiskās vietās kā domna (krāsns, kurā, lielā temperatūrā karsējot rūdu, var iegūt dzelzs izstrādājumus). Kādas citas pieturas vietas aprises liecina par reiz bijušu plašu ūdenskrātuvi. Vēl viena pieturvieta ir dambis un pastaigas noslēgumā – ūdens dzirnavas, kas tika uzbūvētas 1756. gadā, kad kompleksu pārpirka Vilhelms fon Ketlers. Ēdas dzirnavu un dzelzs manufaktūras kompleksā pēc hercoga Frīdriha fon Kazimira iniciatīvas notika dzelzs un čuguna ražošana, izmantojot vietējās upes ūdens spēku un pieejamo rūdu. Atskatoties vietas pagātnē, cilvēks šeit pārņēma dabas resursus un tās spēku ekonomiskas labklājības vajadzībām. Izrādē dejotāji ar ķermeņiem pārraksta vēsturi, lai piešķirtu vietai jaunu nozīmi, priekšplānā izvirzot dabas vērtību.

Spēle ar gravitāciju

Izrādes horeogrāfiju veido gaisa dejas. Izmantojot aprīkojumu un sarežģītus kustību elementus, kas izaicina gravitāciju, dejotāju ķermeņi brīžam pārtop par dabas parādībām. Tiek izmantotas sarežģītas platformas – koku stumbri, tīkli, zari, sienas –, paplašinot vertikālo plakni. 

Aigars Larionovs un Mārtiņš Emīls Aržanovskis, pamīšus saudzīgi un vienmērīgi kāpelējot pa līdzās stāvošu koku stumbriem, atgādina zarkukaiņus. Kamēr viens rāpjas augšup, otrs dodas lejup ar galvu uz leju. Tā ir apbrīnas vērta fizikalitāte. Ir ainas, kur tiek iedzīvināta iztēle par vietas vēsturisko veidolu. Piemēram, reiz esošā ūdens tilpnē, kas šodien ir plaša pļava, ir novietota laiva, no kuras Naura Miķeļa Gobas siluets ar spaini izsmeļ ūdeni. Darbība notiek lielā attālumā no skatītājiem, veidojot brīnišķīgu spēli ar mērogu starp mazo cilvēku un plašo dabu. Martas mīļākā aina norisinās virs upes, kurai pāri iekārts tīkls. Tajā atrodas Sabīne Neilande un Laura Gorodko. Izmantojot tīkla atsperīgo virsmu, abas dejotājas krīt, atlec, lido dažādos akrobātiskos veidos. Tīkla atlecošo iespaidu pastiprina pārējie dejotāji, kuri, esot katrs savā tīkla stūrī, to kustina, palielinot tīkla kustības un līdz ar to arī dejotāju lidojuma trajektoriju. Pie neprecīzas darbības ir risks iekrist upē. Noslēdzošā ainava ir uz Ēdas dzirnavu fasādes. Kāpjot ārā no augšējā stāva logiem, dejotāji virzībā uz leju izdejo akrobātiskas dejas sekvences. Daļai dejotāju, sasniedzot zemi, ir jāpagūst atgriezties augšstāvā, kamēr citi turpina gaisa deju, tādējādi veidojot vertikālās dejas plūsmas nepārtrauktību. Kopumā izrādē dejotāji nemēģina slēpt procesu vai aprīkojumu, kas ļauj nepakļauties gravitācijai. 

Izrādē īpaši pievilcīgi šķiet brīži, kad kāds no dejotājiem atrodas takas punktā, lai skatītājiem palīdzētu pārvarēt kādu šķērsli, piemēram, pārkāpt pāri nokritušam kokam. Skatītāju plūsmas virzienā tiek pavērsta plauksta, pret kuru atbalstīties, dejotājiem paliekot šķietamā atsvešinātībā, skatienu vēršot pret zemi. Tas arī nojauc robežas starp dejas sākumu un beigām, visu izrādi saaužot vienotā horeogrāfiskā rakstā.

Gaisa dejas aizsākumi

Domājot par vēstures un šodienas attiecībām gaisa deju kontekstā, grūti nedomāt par horeogrāfi Trišu Braunu (Trisha Brown, 1936–2017). Trišas Braunas četrdesmit piecus gadus ilgo horeogrāfisko meklējumu plašo ietekmi, iespējams, varētu saskatīt daudzos laikmetīgās dejas darbos. Viņa turpināja savas pedagoģes, horeogrāfes Annas Halprinas (Anna Halprin, 1920–2021)² aizsāktos dejas eksperimentu ceļus. Tāpat kā Halprina, Brauna attīstīja jaunas dejas koncepcijas, veidojot sadarbības ar vizuālo mākslu, tekstu un arhitektūru, kopā ar domubiedriem dažādos veidos pārskatot un izaicinot tradicionālos priekšstatus par deju.³

Lielākoties Braunas ieguldījumi dejā saistās ar viņas radīto unikālo kustību terminu krājumu, kas pēta gravitācijas ietekmi uz kustību, veidojot būtisku ieguldījumu atbrīvošanās (release) tehnikas attīstībā. Mazāk zināmas ir Trišas Braunas inovācijas gaisa dejas ieviešanā un site-specific jeb īpašvietas izrāžu formas aizsākšanā. Brauna tiek uzskatīta par pirmo dejas mākslinieci, kas ir radījusi aprīkojumā balstītus priekšnesumus, kas saistās ar viņas darbības pirmo desmitgadi, kurā viņa lieliem triepieniem mainīja dejas uztveri un tās attiecības ar ķermeni un vidi, rezultātā kopumā transformējot dejas ainavu un tās vēstures gaitu. 70. gados tapa Braunas pirmie ar Džadsona Dejas teātri nesaistītie, tā dēvētie “aprīkojuma cikla” (equipment cycle) grupas darbi, izmantojot dažādus rekvizītus vai vienkāršus mehānismus, piemēram, trīšus, siksnas un virves,  slavinot un vienlaikus izaicinot gravitāciju. Novietojot dejotāju ķermeņus visai ekstrēmās situācijās, dejā fizikas likumi satikās ar inženierzinātni, stingri nododoties izvēlētās koncepcijas izpētei. Viens no Braunas lakoniskākajiem un iespaidīgākajiem aprīkojuma darbiem ir “Cilvēks iet lejup pa ēkas sienu” (“Man Walking Down the Side of a Building”, 1970). Īpašvietas darbs sākās, vīrietim stāvot uz septiņstāvu ķieģeļu ēkas jumta malas. Viņš bija šķietami neiespējamā veidā noliecies uz priekšu, sasniedzot 90 grādu leņķi attiecībā pret ēku, un tad lēni un mierīgi kāpa lejup pa ēkas fasādi, atrodoties paralēli zemei. Darbs raisīja pārdomas ne tikai par dejas attiecībām ar gravitāciju, bet arī dzīvību apdraudošiem riskiem. Darbs notika Ņujorkā, SoHo rajonā.⁴

Domāju: kā tas ir – horeogrāfei 1970. gadā nonākt pie šādas idejas, kur ķermenis gravitācijas, augstuma un telpas ziņā novietots nebijušā vidē, un novērot jauno komponentu ietekmi uz kustību? Mūsdienās virvju un dažādu ierīču izmantošana dejā, lai paplašinātu ķermeņa iespējas laikā un telpā, vairs nav radikāla izvēle. Amerikāniete Elizabete Streba (Elizabeth Streb), argentīniešu trupa “De La Guarda”, francūži Filips Dekuflē (Philippe Decouflé) un Montalvo, brazīliete Debora Kolkere (Deborah Colker) un daudzi citi ir izmantojuši sarežģītus aprīkojumus, kas, iespējams, ir Braunas vienkāršo aprīkojuma deju evolūcija. Latvijā horeogrāfe Agnese Vanaga ir veidojusi gaisa dejas horeogrāfijas Nacionālajā teātrī izrādēm “Sieviete” (režisore Ināra Slucka, 2016), “Tango bez asinīm” (režisore Ināra Slucka, 2018). Ir bijusi Lienes Gravas gaisa dejas izrāde “Kvēldiegs” (2018), kur bija arī Agneses Vanagas līdzdalība gaisa dejas horeogrāfijas radīšanā. Bet kopumā, īpaši raugoties laikmetīgās dejas mākslas virzienā, Latvijā gaisa deja vēl joprojām ir reta parādība. 

Attīstot gaisa deju

Sarunā ar izrādes “Laika nospiedumi” radošo komandu uzzinu, ka izrādes ideja radās, dejotājiem satiekoties kopīgā notikumā ar Ēdas dzirnavu saimnieku Uģi Čakaru. Uģim radās vīzija, kā apvienot radošos un iemaņu resursus. Aprīkojumā balstītās dejas jeb gaisa dejas ir Uģa aizraušanās, kuru viņš gribētu Latvijā attīstīt. Līdz šim Uģis ir sadarbojies ar teātriem, nodrošinot skatuves māksliniekus ar alpīnisma iekarēm un citu nepieciešamo drošības inventāru, kā arī apmācot tā izmantošanā. Uģis skaidro, ka gaisa dejas attīstība ir ierobežota, jo trūkst piemērotu telpu, kurās būtu iespējams to apgūt. Telpām ir jābūt gana augstām un ar piekļuvi sienām, kuras izmantot kā dejas virsmu. Tādēļ, piemēram, sienu pieejamības trūkuma dēļ Rīgas cirka ēka nav piemērota gaisa dejas izglītībai. Bet, neraugoties uz to un saliekot spēkus kopā, ir veiksmīgi aptverti esošie resursi, iestudējot izrādi “Laika nospiedumi” Uģa Čakara īpašumā. Nav ierasts un ir gluži brīnumaini, ka gaisa dejas popularizēšana, attīstīšana nāk no cilvēka, kas nav saistīts ar skatuves mākslu, bet piedāvā savus personiskos resursus un zināšanas dejas attīstībai. Gribētos, ka šādas iniciatīvas sabiedrībā iegaismojas aizvien biežāk. 

Turpinājums

Neraugoties uz to, ka “Laika nospiedumi” ir īpašvietas izrāde, kas tapusi, iedvesmojoties no Ēdas dzirnavu kompleksa topogrāfijas, tā, šķiet, ir pielāgojama arī citām kultūrvēsturiskām vietām, kur ir klātesoša daba. Arī izrādes formāts ir veiksmīgs un piemērots dažāda vecuma auditorijai. Ne tikai mani, bet arī Martu izrāde aizrāva. Abas ceram, ka darbam vēl būs iespēja dzīvot un sasniegt ieceres mērķi – pievērst uzmanību kultūrvēsturiskām vietām, aktualizējot jautājumu par dabas un cilvēka turpinājumu, kurā varētu piepildīties Martas ilgas pēc prieka pilnas mūžības.

*Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja.  Ir absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē, kā arī studējusi Liepājas Universitāte Jauno mediju mākslas programmā. Šobrīd studē rakstniecību maģistrantūrā Liepājas Universitāte.
________________________________________________________________________________________________________________