Jana Kukaine

8. jūnijā festivāla “Laiks dejot” ietvaros notika Evas Kronbergas un Jāņa Putniņa kopdarba “Ideal Fe[male]” pirmizrāde. Tās veidotāji to sauc par “personīgu ceļojumu”, “eksperimentu” un “mēģinājumu runāt par tēmu, kas skar sievišķo un vīrišķo, tiem mijiedarbojoties”. Ar dzimti saistīto tēmu aktualizēšana, kas vērojama ne tikai šajā darbā, bet arī citās festivāla programmas izrādēs (piemēram, Andra Kačanovska “Vientuļais gans” un Mišeles Bušē “Monomīts”), Latvijas kultūras telpā ir ilgi gaidīta un apsveicama parādība. Taču jājautā – cik nopietns, informēts un kritiskā refleksijā balstīts ir piedāvātais iztirzājums? Kādu īsti dzimtes kārtību izrādes “Ideal Fe[male]” autori tiecas, viņu pašu vārdiem runājot, “apstrīdēt, piedzīvot, pretstatīt, iztirzāt, izprast, iemīlēt un iemiesot”?

Izrādei piemītošais pretrunīgums parādās jau tās nosaukumā. Angļu valodā jēdzienu pāris “female/male” parasti tiek lietoti kā pretstats pārim “woman/man”, ilustrējot klasiskā feminisma teorijas piedāvāto “sex/gender” nošķīrumu (latviski to var tulkot kā “dzimums” un “dzimte”¹). Proti, apzīmējumi “female/male” tiek attiecināti uz cilvēka dzimumu – viņa ķermeņa bioloģiskajām un anatomiskajām īpatnībām, piemēram, noteiktu hromosomu klātbūtni vai spēju saražot specifiskas dzimumšūnas (olšūnas vai spermatozoīdus). Savukārt “woman/man” raksturo to kultūras uzslāņojumu, kas regulē cilvēku izskatu, uzvedību, vērtības un pārliecības, lai tie atbilstu kategorijai “sieviete” vai “vīrietis”. “Mātīte/tēviņš”, iespējams, ir precīzākais “female/male” tulkojuma variants, taču ir gana problemātisks savā neveiklībā (piemēram, “female body” tad būtu “mātītes ķermenis”). Īsumā, latviešu valodā pastāv zināmas terminoloģiskas grūtības, tāpēc izrādes angliskais nosaukums vedina domāt par apzinātu lingvistisku stratēģiju, kā šīs grūtības apiet, un vēlmi izteikties precīzi².

Tātad, vai izrādes veidotājiem bija padomā mums kaut ko pavēstīt par abu dzimumu bioloģiju? Šķiet, ka nē, turklāt šajā gadījumā atsaukšanās uz ideāliem būtu gaužām neiederīga (bioloģijas kontekstā pastāv normalitātes, nevis idealitātes standarts). Vai arī izrādes autori ir gājuši tālāk un, sekojot jaunākajiem pavērsieniem feminisma teorijā, atteikušies no dzimuma un dzimtes nošķīruma vispār, uzsverot, ka arī daba (tostarp cilvēka anatomija, fizioloģija un bioloģija) nav nekas cits kā vēl viena kultūras konstrukcija, proti, valdošo ideoloģiju un zinātnisko diskursu produkts? Šāda izrādes interpretācija būtu valdzinoša, taču gaužām nepamatota, tāpēc jāatzīst, ka izrādes nosaukums mani turpina mulsināt.

Priekšnesuma laikā lomu sadale notiek “automātiski”: Jānis Putniņš uzņemas male, savukārt Eva Kronberga – female repertuāra izpildi, ko pastiprina spilgts “sievišķības” atribūts – vizuļojoša dīvas kleita. Man jādomā par to, kāpēc šāda atribūta nav Jānim Putniņam, kura tērps šķita vienkārši praktisks. Vai tāpēc, ka vīrietis ir dzimumneitrāls cilvēcības standarts, bet “par sievieti kļūst”? Vai arī vīrieti – kā jau sievietes pretmetu – arī raksturo pretēja darbība, proti, izģērbšanās (izrādes sākumā viņš novelk kreklu, kuru, glīti salocījis, noliek malā)?³ Dejas priekšnesuma pirmā daļa, kas norit, abiem personāžiem darbojoties savrup, var tikt uztverta kā ironiska atsauce uz šobrīd Latvijā izplatītajām praksēm: klēpja tīrīšana un 30 dienas svārkos sievietēm, jaunais garīgums un apzinātība – vīriešiem. Par spīti spīguļojošu vizuļu ietērpam, sieviete tiek atklāta kā haotiskais un mežonīgais, proti, dabiskais, savukārt vīrietis (par spīti atkailinātajam torsam) – kā sakārtotais, mērķtiecīgais un racionālais kultūras princips. Tiesa, viņam klājas arvien grūtāk – spēcīgo roku vilktās līnijas sāk acīmredzami grīļoties un noturēt mērķa apziņu prasa arvien lielāku piepūli, taču kritiskā brīdī palīgā atsteidzas Viņa, piedāvājot atbalstīties uz savas galvas. Sieviešu pienākums “stutēt” vīriešus ir vecs kā pasaule, un arī mūsdienās netrūkt ģimenes konsultantu, kas pārim ieteiks tieši šādu attiecību modeli kā ilgtspējīgu un abu partneru interesēm (un spējām!) atbilstošu.

Tiesa, sākoties abu dejotāju ciešākai mijiedarbībai, pašaizliedzīgās mātes tēls ir tikai viens no daudzajiem, ko Evai Kronbergai nākas iemiesot. Šajā nenoliedzami kaislīgajā, emocionāli nospriegotajā, sviedriem un asinīm piesūcinātajā dejas horeogrāfijā skūpsti mijas ar sitieniem, uzticība – ar atraidījumu, padevība – ar pazemojumu, lūgumi – ar pavēlēm. Padauza un grīdas lupata ir nākamās lomas, kurp ved šo attiecību scenārijs, un, bioloģijai kļūstot par likteni, Evas Kronbergas atveidotā sieviete arvien vairāk sāk atgādināt objektu pretēja dzimuma pārstāvja muskuļotajās rokās, kurš ar to var darīt visu, kas ienāk prātā, – viņas spējas uz pašnoteikšanos ir diezgan vājas. Iespējams, šo iespaidu pastiprina dejotājas garie mati, kas ik pa brīdim aizsedz seju. Tiesa, arī horeogrāfijas iekšējā loģika mērķtiecīgi virzās uz objektivizāciju, piemēram, pār seju tiek novilkta tā pati kleita – it kā tiek uzlikta “ideālās sievietes” maska vārda tiešajā nozīmē, daudz neprātojot par to, vai zem šīs maskas iespējams elpot.

Kāpēc sievietēm patīk tikt objektivizētām?⁴ Vai sievietei uz skatuves tas patīk? Vai viņa uzskata to par neatņemamu “sievišķā un vīrišķā mijiedarbības” daļu? Ja tā ir cena, ko viņa gatava maksāt, tad – ko īsti viņa pērk? Vai tā ir izdabāšana heteronormatīvai loģikai, kas paredz, ka sievietei jābūt kopā ar vīrieti, lai vispār būtu? Un kas šajā gadījumā ir vīrieša intereses pamatā? Vai toksiskā vēlme sevi apliecināt uz partneres rēķina, pret kuru viņš itin drīz zaudē cieņu, taču izrādes beigās, atsacījies no visām jaunatklātajām Austrumu filozofijām, grēku nožēlas uzplūdos (fonā skanot “GusGus” dziesmai “Is Jesus Your Pal?”) atgriežas kā padevīgs bērns? Un viņa, protams, viņam piedod, jo sievietēm ir maiga sirds. Kā jebkura rafinēta ideoloģija, arī heteronormatīvisms ir uzdevies par dabisku lietu stāvokli, kas izpaužas “instinktos” un “sajūtu līmenī” – abi termini noraida refleksijas nepieciešamību un paredz aklu ticību, tādējādi ir īpaši parocīgi ideoloģijas mērķu sasniegšanai.

Izrādes muzikālo fonu veido jau minētā elektroniskās mūzikas grupas “GusGus” un popdīvas Britnijas Spīrsas kompozīciju izlase. Paralēli attiecību risināšanai dejotāji ik pa laikam pieiet pie datora, lai uzliktu nākamo dziesmu. Šāda taktika izrādi brīžiem padara līdzīgu mājas ballītei, brīžiem – MTV klipam, uz skatuves notiekošajam kļūstot par dziesmu tekstu ja ne gluži ilustrāciju, tad interpretāciju. Man liktos loģiski, ja abu dejotāju gaumes tomēr atšķirtos – tādā gadījumā jēgu iegūtu nepārtrauktā mētāšanās starp datoru un skatuvi, citādi izrādes muzikālā vienveidība un dārdošie basi pēc kāda laika kļūst nedaudz apnicīgi. Horeogrāfijas pakārtošana dziesmas garumam varētu būt konceptuāls risinājums, kura potenciāls šajā gadījumā tomēr nav pilnībā izmantots, drīzāk atstāts pašplūsmā un rada zināmu paredzamības iespaidu.

Noslēdzot pārdomas par izrādi, uzdrošinos apgalvot, ka tās autoriem ir izdevies parādīt, ka sievišķā un vīrišķā saskarsmes ceļš caur ērkšķiem (kas ir egoisms, gaidas, vilšanās, izpratnes trūkums un tā tālāk) tomēr ved pie zvaigznēm. Vai šie debesu ķermeņi galu galā nav lēti spīguļi? Šādas kritiskas iztaujāšanas man izrādē pietrūka visvairāk.

1 Lai arī pēc dažu pētnieku domām, “gender” tomēr būtu jātulko kā “dzimumsocialitāte”, tomēr jāatzīst, ka šīs jēdziens skan smagnēji un atšķirībā no “dzimtes” Latvijas diskursīvajā telpā nav iedzīvojies.

2 Jāpiebilst, ka mūsdienu feminisma teorijā “female/male” un “woman/man” dihotomijas tiek apšaubītas un šāds domāšanas binārisms vairs nav nepieņemams.

3 Atbrīvošanās no drēbēm publikas priekšā ir kultūras prakse ar izteiktu dzimtes kodējumu: vīrietis var atkailināt ķermeņa augšdaļu vienkārši tāpēc, ka ir karsti, sievietei zaļo gaismu augšdaļas atsegšanai dod striptīzs.

4 Visaptveroša atbilde uz jautājumu ir pārāk izvērsta, lai ietilpu zemsvītras piezīmē, taču vienkāršota tās versija varētu būt tāda, ka patriarhālā sabiedrībā objekta statuss ir viens no retajiem bezproblemātiskajiem stāvokļiem, kas atļauti sievietēm, un tā ieņemšana kultūrā tiek sankcionēta dažādos veidos, tostarp par pakļaušanos tiek dalītas balvas: gan simboliskas (apbrīns, cieņa, vīriešu uzmanība, statuss u. tml.), gan materiālas (puķu pušķi, kažoki, finansiāli nodrošināta dzīve u. tml.).

Foto no izrādes: Julia Zhitluhina