Agate Bankava*

Kad biju maza, ilgstoši vēroju pretējās mājas logus Kr. Valdemāra ielā 27–29. Sākumā tur dzīvoja dažāda paskata cilvēki, bet pamazām ēka kļuva tukša. Līdzīgi kā izrādes “Laika nospiedumi” telpa, tā bija veco laiku māja ar augstiem griestiem un lielu platību. Nesen šo māju restaurēja. Atceros, kā stāvēju pie pagalma vārtiem, kas no savas mutes meta ārā senās mājas ciešanas: putekļus, mitrumu un nelielu pelējuma smārdu kopā ar aukstu vēsumu. Šķita, ka māja priecājas, ka tā nebūs lemta mūžīgai aizmirstībai. Es domāju, ka arī ēka Kārļa Mīlenbaha ielā 12 ir pateicīga visiem izrādes “Laika nospiedumi” rāpotājiem, ložņātājiem un tiem, kas tic un redz iespēju šai būvei atkal dot jaunu elpu.

Izrāde “Laika nospiedumi” mūs ieved urbānā izpētē bijušajā Valstspapīru spiestuves ēkā. Staigājot pa pamestām ēkām, ir interesanti novērot, kā matērija pakļaujas laika zobam. Šajā ēkā reiz esot strādājis Ludolfs Liberts, vēl nesen Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija iespēja vērot šī mākslinieka darbu izstādi. Staigājot pa veco ēku un vienlaikus atminoties Liberta izstādes darbus, nokļūstu ceļojumā laikā.

Šķiet, ka katrs, reiz braucot gar kādu pamestu māju, kas gandrīz kļuvusi par graustu, ir vēlējies izstaigāt tās iekšieni. “Laika nospiedumi” ir ideāla sintēze starp trim plašu emociju gammu kairinošiem stāvokļiem – mākslas darba baudīšanu, adrenalīnu un ložņātāja refleksu. Ja tu gribi piedzīvot adrenalīnu, bet negribi riskēt, tad šī izrāde tev ir ideāli piemērota.

Izpildītāji mūs pavada – te rāpojot pa sienām kā skudras vai ķirmji, te sastinguši telpās kā cilvēki, kuri, iespējams, reiz šeit bijuši, te lidojot un staigājot virs mums, vienlaikus dodot iespēju izbaudīt un pievērst uzmanību ēkas arhitektūrai. Izrādē piedalās gan pieredzējuši profesionāli mākslinieki – Sabīne Neilande, Aigars Larionovs, Nauris Miķelis Goba, Laura Gorodko, Mārtiņš Emīls Aržanovskis, Roberts Frišenfelds, Uģis Čakars –, gan jaunākās paaudzes topošie mākslinieki – Rihards Rūdolfs Jubelis, Elizabete Ļaksa, Marta Elizabete Mulareka, Leonilla Upeniece, Samanta Rakovska –, kas ne tikai izpilda gidu lomu, bet kuriem tiek piešķirts arī savs mirklis skatuves telpā.

Patīkami izspēlējas valodas neesamība. Mēs, prāvs bariņš svešinieku, klīstam pa pamestas ēkas telpām no punkta A uz punktu B klusējoša gida pavadībā. Pārvietojoties ik pa laikam izskan dažādas frāzes: “O, kam šis ir domāts?”, “Atceros šo plakātu no savas bērnības”, “Kafija kādreiz maksājusi tikai 39 santīmus”, “Te ir lielas telpas, ko apgūt.” Visas šīs nejaušās skatītāju frāzes izrādei dod papildu slāni – mēs ne tikai vērojam aizgājušā laika telpu, bet vienlaikus arī pozicionējam paši sevi šajā laika ritējumā.

Rīgas cirka vadībai vajadzētu stāvēt rindā kā pirmajiem ar vēlmi izrādīt šo darbu arī savās telpās. Latvijā nemaz tik bieži netop pašmāju mākslinieku veidoti darbi, kas atbilst cirka disciplīnai. Vienlaikus cirks ir finansiāli nodrošināta un stabila iestāde – kāpēc lai nedotu tur vairāk vietas arī Latvijas māksliniekiem, kurus saista cirka disciplīnas iespējas?

“Dance.lv Žurnāla” redakcija aicina izlasīt arī Kristīnes Brīniņas recenziju “Mākoņcilvēki un mūžība” par izrādes “Laika nospiedumi” versiju Ēdas dzirnavās 2024. gada septembrī.

* Agate Bankava ir laikmetīgās dejas māksliniece. Dejojusi TDA “Uguntiņa”, absolvējusi Rīgas Baleta skolu un Latvijas Kultūras akadēmiju ar bakalaura un maģistra grādu laikmetīgajā dejā pie profesores Olgas Žitluhinas. Ir “Horeogrāfu asociācijas” un “LAUKKU” biedre.

Foto: Kristaps Ungurs