Marija Līna Lībiete*

Esmu lielpilsētas meitene, visu pagājušo gadu dzīvoju Parīzē, aizņemta ar darbiem un mācībām. Dienas vienā steigā – paspēt, izdarīt, nenokavēt, satraukties.

Bet vasarā uz pāris nedēļām atbraucu uz Latviju. Un sagadījās, ka mana sirdsdraudzene Terēze, kas jau gadu dzīvo un mācās Austrijā, arī ir Latvijā un kopā ar savu draudzeni, kura savukārt jau gadu dzīvo Lietuvā un, tāpat kā Terēze, ir beigusi Rīgas Baleta skolas laikmetīgās dejas nodaļu, veido un uzved pašas savu izrādi, kurā pašas arī dejo. Terēze mani uzaicināja uz darbizrādi, kas notika Mazsalacā un, izrādās, bija daļa no biedrības “LAUKKU” organizētā festivāla “Ražas svētki”. 

Mazsalaca? Nekad iepriekš neesmu tur bijusi.

Pusdienlaiks. Zem klajas debess saule silda vaigus. Pie Mazsalacas pilsētas bibliotēkas pagalmā izkārtoti krēsli.  

Pirmais priekšnesums “Barišņikovi dejo”. Šī ģimene izstaro tik daudz sirsnības, vienkāršības un rūpju citam pret citu. Tās uzņēmība, degsme un patiesībā arī manāmais talants dejot tiešām liek domāt, ka Mihails Barišņikovs ir viņu rados. Lai nu kā būtu, tam īstenībā nav nozīmes, jo šī ģimene mani aizkustināja citādi, bet tikpat ļoti. Sirdi sildošā labsirdība un vienkāršība lika pārcilāt pašai savas vērtības.

Domāju – kāpēc es tik ļoti cenšos un pēc kaut kā skrienu savā lielajā pilsētā…? Ko un kam es gribu pierādīt? Šī ģimene liekas tik mierpilna un laimīga, šķiet, viņi vairāk dzīvo sev, nevis kādam citam. Ja mēs salīdzinātu Parīzes satraukto, ikdienas darbu nomākto un steidzīgo cilvēku masu ar Latvijas iedzīvotājiem, kas daudz laika pavada pie dabas, – to vienkārši nevar salīdzināt. Šķiet, esmu tik ļoti pieradusi pie pilsētas steigas, mūžīgā skrējiena un neredzamajām sacensībām, ka Mazsalacā pieredzētā nesteidzīgā dzīve pie dabas krūts, bez stresa un milzīgas cilvēku plūsmas likās īpaši pievilcīga. Šķiet, ka lielpilsētā cilvēki mēdz aizmirst vienkārši būt un dzīvot. Es tajā brīdī sajutos kā viena no viņiem – muļķīga vāvere ritenī, dzenoties pakaļ savai astei, mēģinot kādam kaut ko pierādīt, tikai nezinu, kam un ko.

Gribas paņemt sev līdzi uz pilsētu to mieru un sirsnību. 

Otrais priekšnesums. Laikmetīgā deja. “Nu un”.  

Abas dejotājas – Terēze Zabarovska un Kate Kaparkalēja – ir ļoti talantīgas. Tuvas draudzenes, par spīti tam, ka tagad katra dzīvo citā valstī, spējušas attālināti izveidot šo darbizrādi ar tikai pāris mēģinājumiem klātienē. 

Pārceļoties uz dzīvi citā valstī, sākotnēji, kad vēl nav atrasti savējie cilvēki, nākas daudz vairāk laika pavadīt vienatnē ar savām domām. To es zinu un pati esmu izjutusi. Laiks meklēt jaunus draugus? Kā iederēties? Vai vajag iederēties? Varbūt reizēm ir bail būt vienatnē. Pietrūkst cilvēku, kas runā dzimtajā valodā. Veidojas un nostiprinās attālinātās draudzības. 

Cik labi tomēr, ja mums ir kāds, kam no sirds uzticēties, kāds, ar ko dalīties gan labajā, gan arī nelabajā, lai saglabātu saprātu, apzinātos, ka neesi viens. Bet vai mēs spējam palīdzēt viens otram vai tomēr tā pa īstam tikai paši sev? Izrādē izmantotās balss ziņas no abu meiteņu reālās sarakstes lika to pieredzēt vēl personīgāk…

Trešais priekšnesums. “Neveiklais strēlnieks”.

Desmit dažādu garšu saldējumus “Rullējumus” izsniedza desmit dažādi tēli pie desmit dažādām dziesmām – kā īsas dažādu multeņu epizodes. Pārsteidzoši – visus desmit attēloja viens vienīgs Artūrs. 

Nesaprotu, kā to visu tik ātri varēja dabūt gatavu.

Aizraujoša pieredze pilnīgi visām maņām.

Godīgi sakot, viens no vislabākajiem saldējumiem, ko jebkad esmu ēdusi. Saldējums ar karameli, banāniem, riekstiem un šokolādi, ko man pasniedza mačo multeņu varonis ar “Eye of the Tiger” dziesmu fonā. 

Nolīst lietus.

Tuvojas saulriets, parādās migla. Lauku mājas “Kalniņi”. Ievas Saulītes izstādes atklāšana man lika domāt par to, cik daudz mēs, cilvēki, stiepjam sev līdzi vai noglabājam lietas, kas vairs nenoder. Gan fiziski, gan līdz ar to arī garīgi. Gandrīz visi Ievas Saulītes darbi tika radīti no viņas pašas un viņai tuvu cilvēku lietām, kas vairs nenoder, aizņem vietu. Drēbes, pērlītes, žurnāli. Varbūt vairs nevajag visu stiept sev līdzi, varbūt izveidot no tā kaut ko par laiku, kad šīs lietas vēl bija nozīmīgas. Atcerēties. Ļaut tam būt. Bet pašam doties tālāk. Ļauties atkal jaunajam. 

Gluži nejauši nonācu šajā festivālā, kas izvērtās par tik neikdienišķu, atmiņā ļoti paliekošu, patīkamu pieredzi – vienu no spilgtākajām šajā vasarā.

Mums vajag dažādību. Vajag atšķirīgas pieredzes. Vajag skatīties ārā no sava burbuļa. Lai uzdotu sev jautājumus un apšaubītu arī paši savas jau iestrādātās vērtības un idejas, kas liktu tām nostiprināties vēl spēcīgāk, vai lai pavērstu tās mazliet citādi, vēl tuvāk savai patiesībai. Māksla liek cilvēkam domāt. Māksla spēj runāt, neizmantojot vārdus. Tāpēc tai kaut kā izdodas mūs aizskart vēl spēcīgāk par vārdiem. Katru tā spēj uzrunāt mazliet citādi. 

Šāda bija mana pieredze. 

Jūtos pateicīga visiem, kas to uzbūra.

*Marija Līna Lībiete jau otro gadu dzīvo Parīze. Aizraujas ar kultūru, valodām un mākslu. Tikko ir uzsākusi psiholoģijas studijas. Marija savu jauno pieredzi raksturo, kā šķietami skaistu ceļu uz vēl nezināmu galapunktu.