Laura Jasmane*

Rīgas cirks vairs nevilina ar pērtiķīšiem, kuri ar skumjām acīm mūsos raugās no tumšajās Rīgas ielās izlīmētiem plakātiem. Tomēr mistiku šī ēka saglabā – doma, ka līdzās fast food ēstuvēm, aizdomīgiem juridiskajiem birojiem, lombardiem un autoskolām Merķeļa ielas dziļumos reiz mita dzīvnieki un vesela tradicionālā cirka kultūra, ir diezgan jocīga. Tāpēc Rīgas cirka spilgtā vēsture un identitātes maiņa ir perfekts konteksts vietai pielāgotām performancēm (site-specific performance) – kā apvienības “Fieldworks” (Norvēģija/ Beļģija/ Japāna) projektam “Carry on”,  kurš Rīgā tapis sadarbībā ar apvienību “IevaKrish&Tuvumi”. Atšķirībā no 2019. gada performances “Uzskaņo Rīgas cirku”, kas pievērsās tā identitātes meklējumiem, “Carry on” neizmanto cirka telpu mērķtiecīgai mākslas intervencei, bet sensoriālā un poētiskā veidā ļauj tai atvērties.

“Carry on” sevi dēvē par “ekspedīciju” un “telpisku pētījumu”, ko iespējams saprast dažādi – līdzīgi kā laba bērnu literatūra, šī performance aug līdz ar tās skatītāju. Tāpēc, no vienas puses, “Carry on” varētu interpretēt kā neparedzamu un spocīgu, no fantāziju kairinošiem, bet līdz galam neizskaidrotiem pavedieniem veidotu ekskursiju. No otras puses, šai promenādes veida performancei piemīt arī spēcīgs un precīzs teorētiskais pamatojums – vēlme izstumt skatītāju no stabilitātes sajūtas, kurā laiks un telpa ir fiksētas, vienmērīgi plūstošas, ikdienišķas un racionāli aptveramas kategorijas. 

Mūsu ceļojuma pavadoņi ir tēli, kuri kā cirka bijušo iemītnieku rēgi klīst pa ēku un meklē vairs neeksistējošas durvis, steidzas uz izrādēm, kuras jau sen kā beigušās, un iznirst no visnegaidītākajām vietām – skapjiem un tērpu kaudzēm. Tas ir Andreja Tarkovska filmu noskaņai līdzīgi nostalģisks, pārdabisks, pārlaicīgs ceļojums, kurā atmiņas materializējas un nepamet sajūta, ka vide mūs vēro. Telpa un objekti – gan kā matērijas sablīvējumi, pret kuriem atduras ķermenis, gan kā emocijas un domas raisoši fenomeni – šeit kļūst par ko vairāk nekā tikai cilvēka darbības fonu. Savukārt ierasti materiālais ķermenis parāda savu pārķermenisko dabu, kuru pagaidām varam definēt, vien izmantojot ar ezotēriku apvītus jēdzienus –  dvēseli, auru, enerģiju utt. Durvis virina neredzams spēks, vienā no istabām dalībniekus novēro kamera, ar kuru savienotajā ekrānā mēs sevi redzam kā enerģiju iztvaikojošas būtnes. Tā rezultātā posthumānisma filozofijai raksturīgā pretstatu – ķermenis un objekts, ķermenis un prāts, materiālais un neredzamais – pārvarēšana, ko kā mērķi norāda “Fieldworks”, kļūst ilustrēta un zaudē abstraktas teorijas smagumu. Šādā veidā iespējams izprast, kādēļ “Carry on” spēj bez horeogrāfijas tās tradicionālajā nozīmē pārklāties ar laikmetīgās dejas žanru. Šī performance ir ķermeņa paplašinājuma meklējumi, kuros telpa, objekti un ķermenis saplūst vienā matērijā, bet matērija pārkāpj fiziskā robežas. Prātā nāk lietuviešu hidrofeminisma domātājas Astrīdas Neimanis eseja “Mēs visi esam ūdens ķermeņi”: “(..) un visbeidzot es dzeru, un līdz ar ūdens plūdumu cauri manai mutei un lejā pa rīkli mans ķermenis kļūst par krusu, ciklonu, gubu mākoni (..)”¹

Ekspedīcijas foršo, rotaļīgo atmosfēru palīdz veidot mazākie auditorijas dalībnieki, kuri izdveš pa izbrīna spurdzienam, ir dzīvespriecīgi nepacietīgi un, nonākot kupola zāles plašumā, intuitīvi aptver telpu, paverot rokas un palēkājot. Atšķirībā no citām performancēm, kurās skatītāja pieredze bieži ir rūpīgi kūrēta, “Carry on” rada nejaušības sajūtu. Vienā no cirka nostūriem  ikdienišķais trio – galds, krūze un cilvēks – savienojas un, pārkāpjot fizikas likumus, peld trīsdimensionālā telpā, kurā laiks šķiet apstājies. Kustīgais spogulis, kurš Agneses Bordjukovas rokās seko performances dalībniekiem, ļauj saskatīties ar paša skatienu. Uz brīdi, kuru pavada sajūta par neizbēgamu laika plūdumu jeb ekskursiju grupas došanos uz nākamo telpu, rodas utopiski skaista un mirklīga ilūzija par cilvēka un objekta attiecību pastarpinājuma zudumu. 

Lai gan varu vien iztēloties, kā “Carry on” ticis īstenots baseinā, muzejā un citās lokācijās ārzemēs, tomēr kā ēkai, kas radīta izrāžu norisei, cirkam piemīt īpaša specifika – telpas ar krasi dažādām funkcijām un to sagādātās kontrastējošās estētiskās pieredzes. Šeit ir mākslinieka privātās telpas mājīgums jeb tējas paciņa, bļodiņa riekstu, krūzīte, zeķes, plediņš un, iespējams, pat spilvens atpūtai mēģinājumu starplaikos. Varbūt viss, ko redzam šajā istabā, eksistē vien kāda bijušā darbinieka atmiņā, un daļu no šīm lietām pilnīgi noteikti ir piepušķojusi mana fantāzija. Pretstats privātajam, mājas imitējošajam šeit ir performatīvais, publiskais, ko reprezentē cirka kupola zāle, kuras asij lēnām tuvojamies ceļojuma laikā. Atlikušais ir pāreja starp privāto un publisko – telpas tiem, kuri vienmēr paliek izrādes aizkulisēs, grimētava, tērpu noliktava, tehnisko telpu labirinti, dušas, trubas un sintētiskas smakas. Šo interpretāciju gan, iespējams, radu tāpēc, ka ilgstoši esmu strādājusi operā, kuras “vēderā” valda līdzīga,  pašregulējošai ekosistēmai līdzīga noskaņa. Šādi tiek papildināts performancē pārvaramo pretpolu saraksts, spēlējoties ar redzamā-neredzamā, fikcijas-fakta pretstatiem, kas īpaši izgaismojas mākslinieka eksotiskajā ikdienā, bet var kalpot arī kā realitātes un cilvēka ikdienas stāvokļa metafora. 

Sajūtu, ka neesmu paspējusi notvert katru“Carry on” sniegto domas pavedienu, dzēš tīri sensoriālas pieredzes uzburšana – mēs apguļamies kupola zālē un ļaujam, lai virs mūsu ķermeņiem planē milzīgs auduma gabals. Pārurbanizētajam cilvēkam šāds mirklis miera ir dāvana. Tomēr šī aina arī vedina uz performanču recenziju problēmu – skatītāja līdzautorība vilina tām pievērsties kā pieredžu un sajūtu virknei. No šāda likteņa “Carry on” glābj tā gredzenveida kompozīcija, kurā atgriežamies pie ekspedīcijas sākotnējā teorētiskā, taču aizkustinošā virzītājspēka – melnā kuba, kurš izrādes noslēgumā burtiski savairojies līdz izstādes apmēriem. No vienas puses, melnais kubiņš ir tik mīļš, plaukstā noslēpjams un sirsnīgi saspiežams, no otras, izstādē tas izplešas lielāks nekā pats, nekā šī istaba un pat visa pasaule. Šajā brīdī top skaidrs arī “Carry on” ievads, kurā jēdzieni, spriedumi un to nozīmes ir tikai burtu savirknējumi, kuri savu jēgu var zaudēt un iegūt ar vieglprātīga rokas žesta palīdzību. Nav jāzina, no kurienes šie savirknējumi nāk un kur pazūd, svarīgākais ir nojausma par realitāti, kura eksistē kaut kur līdzās 21. autobusa pieturai, “Hesburger” un viesnīcai “Irina”. Kā izskanēja Tarkovska “Stalkerā”: “Brīnumi ir ārpus tavas pieredzes.” 

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, pašreiz studē filozofiju un cenšas rakstīt.

Foto: Vladimirs Svetlovs

Atsauces:

1. Neimanis A. Alphabet City Magazine 14: Water. Ed. by J. Knechtel. Cambridge: MIT Press, 2009.