Dita Andersone*

2024. gada 4. un 5. augustā festivālā “Homo Novus” bija iespēja piedzīvot Deinas Mišelas (Dana Michel) izrādi “Maiks”. Tā ilga trīs stundas, un to varēja skatīt “Homo Novus” centrā Marijas ielā 11 Rīgā.

Izrādes darbības vieta ietvēra festivāla centra pirmā stāva telpas un ārpus šīs ēkas esošo ietvi, kas ir viegli saskatāma caur skatlogu no iekšpuses.

Šīs monoizrādes izpildītāja, kura vienlaikus ir arī izrādes horeogrāfe, bija ģērbusies tumši brūnā kostīmā, ko papildināja garas zeķes, kuras māksliniecei bija pārāk lielas. Izrādes telpa bija iekārtota ar dažādiem priekšmetiem, sākot ar banānu, stāvlampu, šaufeli, līdz pat papīra ruļļiem un biroja krēslam.

Izrādes mierīgais ritms ļāva skatītājiem iedziļināties horeogrāfes radītajā telpas un objektu mijiedarbības loģikā, kā arī izprast tajā valdošos likumus, kas rosināja pārdomas par to, kas ir kas un kā viss darbojas. “Maiks” pārsteidza un aizrāva, neviļus sniedzot iespēju piedzīvot neparastu pieredzi, kas izraisīja emocionālu rezonansi ar apkārt notiekošo izrādes radītajā telpā un ārpus tās. Personīgi manī darbs atstāja spēcīgu iespaidu, liekot prātot par to, kā katrs cilvēks domā, rīkojas un eksistē šajā pasaulē. Tāpēc, rakstot šo recenziju, es izvēlējos nestandarta formātu, lai labāk atspoguļotu savas sajūtas.

Skatlogs,

Ārā, iekšā cilvēki skatās.

It kā zooloģiskais dārzs – 

Vai nu tu skaties, vai tevi vēro.

Neierasti.

Ūdens, klavieru skaņa,

Bet visu tu neredzi.

Skatiens klejo,

Kaste, ko tu sper, grūd,

Kā mazs bērns tu izpēti jaunu vietu, telpu, esību.

Vai man vajag visu redzēt? 

Sekot, nesekot?

Kur ir Valdo?¹

Cilvēku vēlme iesaistīties.

Klavieres mēģina pabeigt mūziku.

Ekspektācijas.

Domāt, ka zāle ir zaļāka tur,

 Kur tu to neredzi,

Bet īstenībā tur notiek zobu mazgāšana.

Skaties sev zem kājām, ievēro, kusties, ej līdzi.

Tavs radītājs sēž un vēro tev līdzi.

Kāpēc mēs sekojam?

Kāpēc mēs gribam sekot?

Ikdienas lietas, 

Kurām tieku aicināta pievērst uzmanību,

Ļauj man sajust tās mazliet dziļāk. 

Kāpēc es gribu to redzēt?

Cilvēki arī aiziet prom.

Repetatīvas roku kustības.

Kāpēc cilvēki smejas, 

Kad kāds lej ūdeni krūkā?

Baznīcas zvani, mīms?

Neviens vairs neskrien līdzi!

Performatīva māksla,

Cilvēki aiziet.

Tik vienkārši mana stunda paiet,

Un es vēl joprojām sekoju.

Es iekšā, tu ārā,

Kā caur zooloģiskā krātiņa skatlogu

 Mēs viens otru vērojam.

Kurš no mums ir apmeklētājs?

Vai recenzija var būt ne recenzijas veidolā?

Tu ļoti vēlies ieraudzīt, saredzēt.

Neierasti.

Slapji mati, sarkans,

Repetatīvas pirkstu kustības.

Tu sevi pa posmiem tīri,

Sākumā zobus, pēc tam matus.

Spēļtipa skaņas.

Savā veidā es novēroju ikdienišķas darbības, kuras ir intīmas,

Bet tu liec vai labāk ļauj visiem tās vērot.

Telefona rūkoņa,

Telefons kā kaut kas, ko tu svied un grūsti.

Portfelis ar skaņu.

Es tev sekoju, tai dūkoņai. 

Tu manā prātā uzbur, ka blakusistabā kāds ar urbi urbj.

Darbarīks.

Kad prasu: ko tu dari?

Atbildi saņemu: “Ā, tur staigā kā jau vienmēr!”

Vai tu esi apjucis?

Neziņā vēl? Domīgs? Ko tu domā?

Atkal repetatīvas roku kustības,

Bet tikai citādāks ķermeņa izkārtojums.

Sarkana gaisma.

Tu zem tās guli?

Nē, jā… Klusums.

Klātesamība vai aizplūšana prom.

Ekspektācijas.

Banāns.

Kāds aiziet prom,

Kāds turpina sekot.

Kāds paņem pauzi,

Ieelpo, cits runā,

Bet tu ar banānu darbojies.

Visatļautība šeit brīvi plūst.

Tu gribi šeit būt,

 tagad.

Tu ieslēdz gaismu un gandrīz paklūpi.

Mazs strādnieciņš.

Liels papīra rullis…

Es pazaudēju tevi.

Pilsētas skaņas,

Pilsētas klusums.

Mazāk cilvēku tev seko, 

Pat teiktu – tikai pāris.

Pārējie domā un vēro, 

Atpūšas vai telefonā lūr.

Izkropļotas skaņas.

Ieklausoties dzirdi – ah-ah…

Tu izmanto to pašu,

Bet cilvēki tev mazāk seko.

Vai nogurums to ir iniciējis? 

Mēs esam šeit, bet vai patiesi vairs?

Kāds aiziet,

Un tagad man sāk interesanti kļūt!

Novērot cilvēkus,

To uzmanību, spēju būt.

Neierasti, ne?

Tie, kas vairs nekur neiet, –

Kas jums liek palikt? 

Gaidīt? Izgaidīt?

Smiekli?

Tu ar virtuves stangām ņem dvieļus, uz kuriem cilvēki reiz sēdēja,

Un klāj tos uz šaufeles,

It kā tīrītu un atkal sakārtotu vidi,

It kā atbrīvotos no liekā.

Un tā paiet mana otrā stunda.

Skaņa man piekrītoši murmina līdz.

Tu liecies noguris, viens,

Tu stumies atpakaļ.

Stum, stum!

Kāds aiziet.

Laiks, jūtams, ir apstājies,

Būšana šeit šķiet ilga un gara,

It kā es būtu galerijā,

Un cilvēki man apkārt nāk un iet.

Vērojošas kustības, garas zeķes,

Kuras ir garākas par paša pirkstiem.

Tu atkal pazudi

Vai es tevi vienkārši neredzu.

Es gribu pienākt tev tuvāk!

Saņurcītas lapiņas,

Mūzikas maiņa.

Kā mazs bērns tu tās raksti 

Un dod tālāk,

Un man tas uzjautrinoši šķiet.

Tu atklāj man ko jaunu!

Skan maršs.

Gara brūna lapa,

 Tu kaut ko raksti

Un retajam dod izlasīt.

Liela pudele.

Repetatīva pirkstu kustība,

It kā čamdītu,

 It kā apgrābstītu.

20:30.

Tu esi noguris vai tev ir garlaicīgi.

Kā zooloģiskā dārza iemītnieks

Tu galvu kustini uz vienu, otru pusi.

Trauku skaņas.

Tu dari lietas pa savam.

Vai tev ir jautri?

Tu sāc papīru ņurcīt

Kā dāvanu papīru.

Tu iesaiņo dāvanu,

Dvieļu kaudzi.

Savādi.

Kāpēc mēs dažkārt darām lietas bez skaidra iemesla?

Šī izrāde lika man iedziļināties,

Apšaubīt un ieklausīties

Tajā, kas es esmu,

Kas tu esi,

Kas citi ir un nav.

Tā ir dāvana,

Ko tu iesaiņoji te!

Lēnais ritms,

Ātri ritošajā pilsētā

Un sajūta,

Ka beidzot pamanīji mūs.

Neviens vairs neseko,

Tikai vēro,

Un tu ietin krēslu

Un saki:“So, I am finished!”

Foto autors: Aivars Ivbulis

*Dita Andersone  ir  horeogrāfe, dejotāja, Latvijas kultūras akadēmijas  7.paaudzes absolvente. Dita mīl būt mākslā un ap to!

ATSAUCES:

1.  “Where’s Wally?” (Ziemeļamerikā to sauc par “Where’s Waldo?”) ir britu bērnu mīklu grāmatu sērija, ko izveidojis angļu ilustrators Martins Handfords. Grāmatas sastāv no detalizētām divu lapu izklājuma ilustrācijām, kurās attēloti desmitiem vai vairāk cilvēku, kas veic dažādas izklaidējošas aktivitātes konkrētā vietā. Lasītājiem ir izaicinājums atrast tēlu vārdā Volijs (vai Valdo) un viņa draugus, kas ir paslēpti visās grāmatas lapās.
2.  “Stum, stum” – Andras Neiburgas 2004. gadā izdotais stāstu krājums ar 15 stāstiem, kuriem ir diezgan skumja un depresīva noskaņa, bet galvenā autores uzsvērtā vērtība ir humānisms.
3.  Šīs izrādes pirmie un vienīgie izpildītājas izteiktie vārdi, kuri tika pateikti pašā izrādes finālā, norādot ka tā ir beigusies.