Ļauj man paskatīties. Par performanci “LetMeC” Budapeštā

10/01/2020

Lāsma Goba

27. novembrī Bakelīta multimākslas centrā Budapeštā norisinājās ungāru horeogrāfes un dejotājas Martas Ladjanski (Márta Ladjánszki) un mūziķa Žolta Vargas (Zsolt Varga) kopīgā performance “LetMeC”, kas labāk zināma kā “kailā performance”. Performance nebija iekļauta nacionālās deju platformas “DunaPart” programmā, kas arī šajā laikā notika Budapeštā, tomēr uzvedumu apmeklēja ne tikai tie, kas seko abu mākslinieku darbībai, bet arī tie, kas bija ieradušies pilsētā, lai apskatītu tieši platformas piedāvāto laikmetīgās dejas klāstu, – tajā skaitā arī es. Kā visur apkārt runāja – performances fokusā ir cilvēka kailums. Pats par sevi kailums laikmetīgajā dejā nav nekas pārsteidzošs (to gan biežāk izmanto kā rīku vai pilnīgi neitrālu parādību), tomēr mākslinieki, aicinot piedalīties performancē pašus skatītājus, lūdza ko tādu, kas daudzus šausmināja vai atturēja no pasākuma apmeklēšanas. Lai skatītu performanci, arī skatītājiem ir jābūt kailiem. 

Performances nosaukums “LetMeC”, kā skaidro pati māksliniece Marta, ir izvēlēts, lai aicinātu skatītājus paraudzīties uz izrādes pieredzi no citas perspektīvas. Lai arī sākotnēji visiem izrādes dalībniekiem bijis paredzēts būt apģērbtiem, laika gaitā abi mākslinieki izlēma šo izrādi novadīt, visiem esot kailiem. Izrāde aicina skatītājus uzticēties Martai, kura uz skatuves pulcē brīvprātīgos un nevis ar vārdiem, bet gan fiziski saradina gan ar sevi, gan ar pārējiem dalībniekiem.

Šī performance vistiešākajā nozīmē izpilda visus nosacījumus, lai ikviens iesaistītais izbaudītu, ko nozīmē kontaktimprovizācija. Sarunā ar mākslinieci pēc performances mēs apspriedām to, ka dejotāji bieži pavada mēnešus un pat gadus, studējot kontaktimprovizāciju – spēju uzticēt savu ķermeni citam, sajust otra ķermeni un atbildēt tam ar atbilstošu kustību un atbalstu, kā arī paredzēt, kā impulsīvā kustība attīstīsies. Tomēr tas, ko Marta bez lielas piepūles panāk performances laikā, ir apbrīnas vērts – viņai izdodas iegūt dalībnieku pilnīgu fizisku uzticību un pat iesaistīt viņus akrobātiskos paņēmienos (tiesa, tos izpilda viņa pati, bet, lai tie noritētu bez starpgadījumiem, pārējiem ir jābūt gataviem nodrošināt nepieciešamo atbalstu). Tādēļ šo dejas izrādi es neskatu tik daudz kā horeogrāfisku sasniegumu, bet drīzāk kā māksliniecisku performanci, kurā autore, izmantojot pareizus un veiklus paņēmienus, pēta un atklāj sociālas mijiedarbības, kas īsā laikā starp savstarpēji svešiem cilvēkiem spēj neverbālā veidā uzbūvēt spēcīgu uzticības saikni.

Vai kailums palīdz? Māksliniece atbild – jā; cilvēki labāk sajūt viens otru, ja to ādas saskaras. Ir taču starpība, vai mēs pieskaramies kailam vai apģērbtam plecam. Arī man ienāk prātā doma, ka pasaulē viens no visplašāk izplatītajiem sasveicināšanās veidiem ir sarokošanās – ievērojot pieklājības normas, to neveic ar cimdiem rokā, un arī to var interpretēt kā apliecinājumu tam, ka spējam uztvert cits citu izteiktāk, ja sajūtam otra ādu un arī pieskārienu. 

Performances “kailo” versiju mākslinieki attīstīja kopā ar ungāru nūdistu kopienu un vēlāk izdomāja piedāvāt arī plašai publikai, jo arī tie, kas nepieder pie nūdistu kopienas, nereti ir ieinteresēti piedzīvot šādu pieredzi. Lielākas problēmas ir ar performances organizēšanu – daudzi pasākumu rīkotāji un norišu vietu vadītāji ir pret šādas “nepiedienīgas” un “provokatīvas” izrādes izrādīšanu. Tādēļ Marta ar Žoltu šobrīd meklē atvērtākus un brīvāk domājošus festivālu un kultūras centru vadītājus, kas būtu gatavi savās telpās uzņemt šādu izrādi un saskatītu labumu šāda pasākuma organizēšanā. Iespējams, te es saskāros ar to, cik konservatīva ir šī Austrumeiropas daļa, kurā atrodas Ungārija. Domāju – vai Latvijā performances “LetMeC” izrādīšanai tiktu likti šķēršļi? Jāmin, ka, izziņojot pasākumu, tiek norādīts, ka tajā arī skatītājiem ir jābūt kailiem un, iegādājoties biļeti, pircējs piekrīt noteikumam atbrīvoties no apģērba. Neviens netiek paņemts uz izbrīnu. Arī pirms izrādes tiek izdalītas lapiņas, kurā tiek atgādināti noteikumi – atģērbties, nelietot telefonu, sēdēt uz sava līdzi paņemtā dvieļa. 


Par pašu performanci 

Telpā mēs pilnīgi visi bijām kaili, pat gaismotājs (viņam Marta veltīja iedrošinošu komentāru, kam sekoja atbruņojoša smieklu šalts no auditorijas), un tas absolūti mainīja dinamiku pasākumā. Visi bija nedaudz stīvi kopš brīža, kad, ienākuši telpā, kolektīvi noģērbās un atstāja savus apģērbus maliņā (visi nāca iekšā vienlaikus; tie, kas kavēja, netika vēlāk ielaisti). Auditorijas ierašanos no skatuves sagaidīja abi mākslinieki, jau būdami kaili. Tieši viņi bija tie, kas aicināja noģērbties un atstāt piederošās mantas turpat malā, līdzi uz sēdvietām ņemot tikai dvieli, ko paklāt zem sevis. 

Pēc tam, kad visi bija atraduši savu vietu zālē (lielākoties skatītāji izvēlējās sēdēt cits no cita atstatus, izņemot kopā ieradušos pārus, kas bija personiski tuvi), Marta ar Žoltu tuvojās auditorijai, iepazīstināja ar sevi un pateicās, ka visi ir pieņēmuši performances noteikumus un atkailinājušies. Saruna bija nepieciešama, jo mākslinieki aicināja skatītājus pievienoties uz skatuves, bet nedarīja zināmu, kā tieši viņi tiks iesaistīti performancē. Pēc kāda mirkļa uz skatuves izklaidus bija sasēdušies aptuveni desmit kailu skatītāju, un publika tagad dalījās divās daļās – tajos, kas atrodas tribīnē, un tajos, kas uz skatuves. Tribīnē gaisma nenodzisa pilnībā, kas ļāva arī tiem, kas atradās uz skatuves, redzēt pārējos, kas izlēma aktīvi nepiedalīties izrādē. 

Uz skatuves bija izvietoti vairāki sintezatori, un Žolts performances laikā atradās pie tiem, radot ambientu elektronisko mūziku, un aktīvi nepiedalījās uz skatuves notiekošajā. Marta performanci sāka ar nelielu, tehniski ne pārāk sarežģītu solo, bet drīz vien pārgāja uz kontaktu ar katru performances dalībnieku. Kontakts ar katru tika izpildīts citādi – kādam viņa uzgūlās, kādam iegūlās klēpī, kādam iedeva roku vai atbalstījās pret viņu, neliekot nevienam pamest savu pozīciju. Lai arī kādu kontaktu viņa izspēlētu, pirms došanās pie nākamā dalībnieka Marta katru saskarsmi beidza ar ilgstošu acu kontaktu. Daudzos tas atmodināja smaidu. 

Pēc tam, kad Marta bija pabijusi ar katru uz skatuves, viņa iesāka performances otro, aktīvo daļu. Tās laikā viņa “saveda” kopā kailos dalībniekus, kuri acīmredzami jutās neērti, kaut tikai neilgi tika atstāti divatā. Iesaistītie šajā brīdī uzticas tikai Martai, jo vienīgi ar viņu ir izdevies radīt kontaktu (jāatceras, ka visi uz skatuves ir kaili un nezina, kas īsti ar viņiem notiks). Tomēr māksliniece rīkojās ātri – tās bija tikai pāris sekundes, kad dalībnieki, saņēmuši aicinājumu fiziski sadarboties, piemēram, apskauties, tika atstāti divatā. Performances laikā radās iespaids, ka Marta ļoti labi zina, ka divi tikai nupat sastapušies cilvēki negribēs pat uz mirkli tikt atstāti savā nodabā, tādēļ jau drīz viņa pulcēja visus kopā bariņā, tādējādi liekot dalībniekiem netīšām saskarties, turklāt aicinājums fiziski sadarboties tika adresēts nu jau vairākiem cilvēkiem kopā. Tādā veidā viņa izlīdzināja neveiklības sajūtu, kas var rasties uz skatuves. Pārējie skatītāji nekādi netika iesaistīti performancē, vien vēroja notiekošo uz skatuves, atrodoties tribīnē ar nedaudz pieklusinātāku gaismu. 

Runājot par kailumu, jāsaka, ka tas bija mulsinošs tikai pirmajās performances minūtēs. Protams, vairāk eksaminēti tika tie dalībnieki, kas izvēlējās doties uz skatuves, jo viņu ķermeņi bija kustībā un spožākā gaismā. Uz blakussēdētājiem neviens īsti nelūkojās – visi kaut kā pieņēma nerakstīto likumu, ka skatiens ir vērsts uz skatuves pusi, un arī atradās pieņemamā attālumā viens no otra. Izņēmums varētu būt mans gadījums, kam sākumā pat nepievērsu uzmanību, – vienīgais skatītājs, kas izvēlējās apsēsties tikai aptuveni divdesmit centimetru attālumā no otra svešinieka, bija tieši mans blakussēdētājs, kurš, man par lielu uzjautrinājumu, performances laikā grieza galvu uz manu pusi un vēlāk pat mēģināja nodibināt acu kontaktu. Tomēr citādi zālē viss likās, kā pienākas. Performances laikā apjautu, ka neviens kails ķermenis nav neglīts, lai arī uz skatuves atradās tik daudzi un dažādi – vīrieši ar lieko svaru, sievietes ar nokarenām krūtīm, lielu dzimumlocekļu īpašnieki, cilvēki ar izteiktu ķermeņa apmatojumu un smalkas, jaunas sievietes. Prātā pat ienāca doma, ka nav resnu cilvēku – resnus tos dara apģērbs. Mums ir priekšstats par to, kas ir liekais svars, taču visi šie dažādie ķermeņi spēja izpildīt kontaktimprovizāciju, uz ko izaicināja māksliniece. Neviens nebija mazāk spējīgs – viņu ķermeņi funkcionēja un, tā kā visiem bija aptuveni vienādas ķermeniskas zināšanas par deju, neradās sajūta, ka kāds par kādu būtu pievilcīgāks vai īpašāks. Lielu izbrīnu manī radīja tas, ka vienā brīdī, kad dalībnieki jau bija sapulcināti ciešā pulciņā, Marta, ne vārda nesacījusi un nedevusi nekādu signālu, uzrāpās pa cilvēku mugurām un nostājās uz dalībnieku pleciem, šad un tad pieturoties kādam pie galvas. Pēc tam viņa ar galvu pa priekšu kūlenī laidās lejup, un pilnīgi visi iesaistītie nesarunājoties balstīja un kustībā noturēja Martu tā, lai neviens neciestu. 

Izrāde ilga vien aptuveni četrdesmit minūtes, bet šajā nepilnajā stundā drosmīgākie no auditorijas bija izpildījuši virkni ar impulsīvām kustībām, kas nekādā veidā nebija seksualizētas, neskatoties uz to, ka uz skatuves atradās dažādu dzimumu pārstāvji un visi bija kaili. Apziņa, ka lielākā daļa dalībnieku nebija mākslinieki, kas ir trenējuši savu spēju atteikties no aizspriedumiem par ķermeni, man modināja pārliecību, ka kailums un seksualitāte ir nepamatoti bieži savienoti jēdzieni. Tas lika aizdomāties, kāpēc mēs vispār izvairāmies no kailuma, un vienīgais secinājums, pie kā nonācu, ir tas, ka kailums vēsta par ievainojamību. Seksuāla bauda ir intīma pieredze, kas arī ir ievainojamības stāvoklis, jo ekstāze ir pilnīga atbrīvošanās un uzticēšanās otram. Interesanti – kāpēc mūsdienu mākslinieki izvēlas runāt par ievainojamību tik bieži? Acīmredzot priekšplānā tiek izvirzīta ideja, ka nav vairs nepieciešams sevi tik daudz sargāt no otra, jo sociālais kontakts mūsdienās ir uz katra soļa un tamdēļ uzticība ir būtiska saistviela, lai sociums funkcionētu veiksmīgi. Mūs aizsargā likumi un noteikumi, kurus mēs kā atbildīgi pilsoņi apsolāmies pildīt. Ja tas tiek darīts, ir iespējama arī šāda performance.


Kritika

Izrādās, ka daudziem šī pieredze tomēr nebija patīkamākā. Daži pauda neizpratni, kādēļ šai performancei bija jābūt “kailai”. Tīri no horeogrāfiskā viedokļa – manuprāt, nekāda pamatojuma tam nav. Kā minēju, izrāde tika radīta un vēl aizvien tiek piedāvāta versijā, kur visi iesaistītie ir apģērbi. Taču tieši šis lielums – kailums – padara šo darbu par performatīvu un eksperimentālu. Ar šo aicinājumu mākslinieki stimulē mūsos pavisam citas domas un sajūtas, kuras citkārt, esot fiziski neatkailinātiem, netiktu piedzīvotas. Domāju, ka šādā veidā kailums ir izmantots kā rīks, lai piedāvātu vēl citu perspektīvu papildus fiziskajai un ķermeniskajai uzticībai, kas tiek sasniegta izrādes laikā neatkarīgi no tā, vai kailums ir klātesošs. Uzticība caur kailumu tiek atklāta kā ļoti intīms, bet apzināts un iejūtīgs process.

Citi izteica neizpratni, kādēļ, sākoties izrādei, uz skatuves neaicina pievienoties visus. Arī man sākumā tas nebija īsti skaidrs un mazliet mainīja attieksmi pret performanci – pieļāvu domu, ka paši mākslinieki nav gatavi sadarboties ar pilnīgi visiem vai kautrējas iesaistīt ikvienu, katram pieskarties. Taču Marta pēc izrādes atklāja būtisku elementu, kas man kā pasākuma apmeklētājai neienāca prātā, jo es devos patērēt piedāvājumu, – labprātīga piekrišana. Marta un Žolts novērtē cilvēku dūšu vispār atkailināties, tādēļ necenšas steigties ar visu iesaisti. Ņemot vērā personiskās un rakstura atšķirības, mākslinieki aicina pievienoties tos, kuri jūtas drošāk, un neizdara spiedienu uz tiem, kas nav par sevi tik pārliecināti. Līdz ar to pasākumā var piedalīties dažādi cilvēki un iesaistīšanās intensitāte ir pakārtota viņu individuālajām spējām un vēlmēm. Marta arī norāda – zālē pilnīgi visur paliek ieslēgta gaisma; uzkāpšana uz skatuves neparedz to, ka šajā brīdī auditorijā tiktu nošķirtas divas lomas, proti, vērotāji un izpildītāji. Publika vēl aizvien ir viens veselums. Ja padomā, šī tiešām nav gluži parasta performance un tāpēc šķiet pilnīgi loģiski, ka darbībā piedalās tikai tie, kas jūtas pārliecināti par sevi. Tie, kas tā nejūtas, nebūtu spējīgi pilnīgi atbrīvoties un izpildīt kontaktimprovizāciju, jo domātu par to, kā paši izskatās, kur pieskaras un tamlīdzīgi; viņi nevarētu koncentrēties uz darbībām, kas jāveic, lai pasākums izvērstos drošs un neviens neciestu. Ja visi tiktu iesaistīti, neprasot piekrišanu, impulsīvās kustības varētu kļūt traumatiskas. 

Tomēr uzmanības vēršana uz skatuvi, kamēr tribīnēs it kā pasīvi iesaistīti paliek kaili, neaizsargāti ķermeņi, rada iespēju arī pavisam citai traumatiskai pieredzei. Kāda cita skatītāja man atklāja, ka viņai šis nebija patīkams pārdzīvojums. Kad izstāstīju viņai, ka man blakus salīdzinoši cieši apsēdās kāds vīrietis, kas acīmredzami meklēja kontaktu, viņa sašuta pavisam. Ja viņa būtu bijusi manā vietā, tad, ļoti iespējams, vairs nekad negribētu piedalīties šādā pasākumā, jo kaut pavisam nedaudz, bet būtu izjutusi apdraudējumu no cita skatītāja un tas iespiestos atmiņā kā kaut kas traumatisks. Diemžēl par šāda veida drošību telpā nebija padomāts, un risinājumi varētu būt bijuši dažādi – atstāt vienādi spilgtu apgaismojumu visā telpā; izkārtot solo sēdvietas; sarunā pirms performances minēt, ka ikviens drīkst brīvi pārvietoties pa telpu, ja gadījumā nepieciešams mainīt sēdvietu; lūgt un atgādināt ievērot savstarpējo distanci; aicināt ziņot par nepatīkamām situācijām un lūgt pēc atbalsta. Noteikti ir daudz veidu, kā sekmēt cilvēku izpratni par personīgo robežu ievērošanu, kas ne vienmēr ir pašsaprotama, turklāt reizēm signāli tiek nepareizi tulkoti, bet domāju, ka tā šāda veida performances un aktivitātes ir sociāli eksperimentāla pieredze, kas, tikai biežāk izpildīta, atklās jaunas un neparedzētas šķautnes.


Foto no performances: NaVKE

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.