Vidusskolā man labi padevās matemātika, fizika un ekonomika, tāpēc, lai piepildītu alkas pēc totālas mešanās nezināmajā, es iestājos Kultūras akadēmijā. Drīz vien blakus Pitagoram man pazīstami kļuva arī citi grieķi, un palēnām notika dažādu pasauļu saplūsme. Ar fizikas likumiem varēja skaidrot kustību uzdevumus, un ģeometrija palīdzēja specifiski orientēties telpā. Vektori dzīvoja manā iztēlē, un, liekot kopā izrāžu tāmes, nejūtos pazudusi. Tāpēc jo kaitinoši nesen bija dzirdēt kādas matemātikas skolotājas sacīto, ka no laikmetīgās dejas nav jēgas un Latvijā jau nekas nenotiek. To viņa teica topošajiem laikmetīgās dejas dejotājiem, ar kuriem strādāju arī es. Savu pedagoģisko misiju uztveru kā iespēju veidot savus nākotnes kolēģus tādus, kas jūt piederību un lepnumu par Latvijas laikmetīgās dejas sasniegumiem, kas izjūt mākslas spēka potenciālu un vienmēr paliek uzticīgi savai iekšējai balsij, nebaidoties nostāties pret nevērību un ignoranci. Tāpēc daļēji šis raksts top viņiem – maniem nākotnes kolēģiem –, lai atgādinātu, ka nākotne būs izaicinoša, bet ne nevērtīga vai maznozīmīga.

Šajā rakstā tālāk gari un plaši atskatīšos uz laikmetīgās dejas nozares notikumiem 2025. gadā, pievēršoties tieši starptautiskajām sadarbībām un sasniegumiem, lai akcentētu, ka deja kā māksla viegli ļaujas eksportam, tās abstraktums un spēja iztikt bez vārdiem aizskar cilvēkus tieši. Es pat nekaunos, ka šis raksts ir arī atbilde šai vienai konkrētajai matemātikas skolotājai, kuru pati gan satiku tikai vienu reizi. Toreiz viņa omulīgi piesteidzās klāt, ar vieglu smējienu un aizžmiegtām acīm iepazinās ar mani un blakus sēdošajām dejas kolēģēm un uzreiz ķērās pie lietas, paziņojot, ka no tās dejas taču nav nekādas jēgas, it īpaši laikmetīgās! Jo ko gan viņi pēc tam dara?! Nu, ir tā, ka viņi pēc tam kļūst par Eiropā pazīstamiem dejotājiem un horeogrāfiem. HA!

Šī bija epizode kā no horeogrāfes Janas Jacukas jaunākās izrādes “HA”, kas sevi pieteica augustā ar stāvovācijām Ģertrūdes ielas teātrī. Izrāde vairākkārt spēlēta arī Nīderlandē un Kiprā. Tā ir Janas Jacukas studiju darbs, beidzot Amsterdamas Universitātes maģistra programmu “DAS Theatre”. Izrāde ir saņēmusiInternational Bursary Award Amsterdamas festivāla “Fringe” ietvaros, un Jana Jacuka par šo darbu ir nominēta balvaiYAA (Young Art Support Amsterdam) kategorijā “Deja”, kuru pasniegs 2026. gada 14. februārī Nīderlandē. Jana stāsta, ka izrāde “HA” atklāja jaunas sadarbības iespējas un atvēra durvis arī nākamajam darbam. Pateicoties izrādei, Jana 2025. gada oktobrī un decembrī bija rezidencē “DansBrabant” dejas mājā, savukārt šīgada janvārī viesojās Briselē, rezidencē “Workspacebrussels”. Kopā ar festivālu “Homo Novus” un Ģertrūdes ielas teātri plānota rezidence augustā, lai turpinātu strādāt pie jaundarba un dalītos ar to tapšanas stadijā 2026. gada “Homo Novus” ietvaros. Kopumā “HA” gada laikā nospēlēta 18 reižu, no kurām Latvijā bijušas tikai sešas, savukārt 2026. gadam jau aizrunātas astoņas izrādes, tostarp Šveicē, Nīderlandē un Latvijā, vēl ar pieciem citiem starptautiskiem festivāliem notiek pārrunas. Par izrādi ziņo arī ārzemju mediji, žurnālā“Springback Magazine” lasi “Dance.lv Žurnāla” baleta nozares redaktores Lauras Jasmanes recenziju par “HA”, bet recenzijas nīderlandiešu valodā lasi šeit un šeit. Latviešu valodā lasi Līgas Buševicas recenziju portālā LSM.lvšeit. Izrādes panākumus uzskatu par likumsakarīgiem gan tās radīšanas apstākļu dēļ, gan rūpīgi iztrādātās koncepcijas un precīzā izpildījuma dēļ.

2025. gada 17. maijā pirmizrādi festivālā “Žagare Fringe” Lietuvā piedzīvoja mākslinieku apvienības “IevaKrish” dejas duets “Oblicus”, ko producē biedrība “Tuvumi”. “Oblicus” ir laikmetīgs mīlasstāsts – metafizisks duets, kas savij tuvību, ievainojamību un mākslinieciskas ambīcijas. “Oblicus” Rīgas pirmizrādi apmeklēja starptautiski strādājošs dejas kritiķis Dmitrijs Andrušanecs, kas darba recenziju vispirms publicēja Lietuvā, žurnālā “Nemunas”. Vēlāk šī recenzija angļu valodā publicēta arī prestižajā “Springback Magazine”. Tāpat Krišjānis Sants un Ieva Gaurilčikaite-Sants pasnieguši dejas meistarklases “Nida Dance Colony” Nidā, scenogrāfijas meistarklases dejas māksliniekiem Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā Klaipēdā.

2025. gada augustā un septembrī “Tuvumu” dejas izrādes “Vērpete” radošā komanda – izrādes horeogrāfi un izpildītāji Krišjānis Sants un Ēriks Eriksons (Zviedrija), kā arī mūziķi Mārtiņš Miļevskis (vibrafons) un Rihards Lībietis (ģitāra) – devās tūrē uz Zviedriju un Slovēniju, lai atzīmētu izrādes pastāvēšanas desmitgadi. Ar Zviedrijas tūru organizēšanas tīkla “Dansnät Sverige” atbalstu izrāde viesojās kultūrvietās sešās šīs valsts pilsētās, mākslinieki vadīja arī meistarklasi Skones Dejas teātra telpās (“Dansstationen” ietvaros). Par izrādi, kas tika dejota Zviedrijas pilsētā Jēvlē,  tika uzrakstīta arī recenzija. Savukārt Slovēnijā ”Vērpete” piedalījās divos starptautiskos festivālos – “Platforma” Mariborā un “UKREP” Ļubļanā.

No 2025. gada 27. oktobra līdz 10. novembrim Krišjānis Sants kā izpildītājs piedalījās “Tuvumu” sadarbības partneru – Beļģijas/Norvēģijas dejas kompānijas “Fieldworks” – izrādes “yet so far” (horeogrāfi Haine Āvdals un Jukiko Šinozaki) viesizrāžu sērijā Šeku teātra festivālā (Shekou Theatre Festival) Šendžeņā Ķīnā. Sešu dienu laikā “yet so far” tika spēlēta 36 reizes.

Izrāde “How a Spiral Works” (veidotāji – apvienība “Art for Rainy Days”), kas saņēmusi Dejas balvu 2023–2024 kategorijās “Gada notikums laikmetīgajā dejā” un “Laikmetīgās dejas dejotāja” (Alise Bokaldere), ir laikmetīgās dejas un cirka izrāde, kurā apvienotas karāšanās matos un gaisa virves disciplīnas ar laikmetīgo deju. Šī izrāde ir guvusi augstu atzinību Eiropas cirka scēnā un 2025. gadā ir parādīta 18 reižu septiņās dažādās valstīs. Starp spilgtākajiem notikumiem ir uzstāšanās vienā no Zviedrijas prestižākajām mākslas norišu vietām Kulturhuset Stadsteatern Stokholmā, Berlīnes cirka festivālā, kā arī uz laikmetīgā cirka skatuves “Circa AUCH” Kannās Francijā. Izrāde ieguvusi otro vietu dejas izrāžu kategorijā Braitonas festivālā “Fringe”, ko organizēja kompānija “Revel Pucks”.

Jau iepriekš “Dance.lv Žurnāls” un citi mediji ziņojuši par Artūra Nīgaļa izrādes “Silueta burti” iekļūšanu Eiropas dejas platformas “Aerowaves” Top 20 un piedalīšanos platformas festivālā “Spring Forward” 2025. gada pavasarī Itālijā. Vasarā izrāde dejota arī starptautiskajā Mehiko pilsētas laikmetīgās dejas festivālā “FIDCDMX”, bet rudenī – starptautiskajā laikmetīgās mākslas festivālā “Plartforma” Klaipēdā. Savukārt 2026. gada jūnijā plānota izrādes dalība laikmetīgās dejas festivālā “Tanec Praha” Prāgā Čehijā, tāpat norit sarunas par izrādes vešanu uz Slovēniju un Itāliju.

Laima Jaunzema šogad viesojusies Amsterdamā. Jau trešo reizi Laima realizējusi radošu sadarbību ar horeogrāfu Raoni Mužo Sālehu rezidencē martā, bet vēlāk jūnijā viņa tika aicināta vadīt meistarklasi “Hibernating Lava – Unfolding Otherwise” Materiālās kultūras izpētes centrā Amsterdamas Pasaules muzejā (Research Centre for Material Culture, World Museum Amsterdam). Šo pašu meistarklasi Laima vadīja arī augustā Viļņā, Baltijas Dejas tīkla notikumu ietvaros. Ar darbu “Imitation Imperative”, kas top ciešā sadarbībā ar horeogrāfu Maceju Sado, Laima piedalījās festivalā “Spider” Ļubļanā, bet savu solopraksi “Lizard Woman” attīstījusi Kanuti Gildi Saal rezidenču programmā Tallinā. Ar darbu “Extra Mouth –  She Loves Empty Fountains”, kas ir daļa no ilgtermiņa projekta “Lizard Woman” attīstības procesa, Laima uzstājusies Zagrebā, festivāla “Organ Vida” programmā “Off Year”. Gēteborgā Zviedrijā Laima iesaistījās darba grupā “Back to Work”, attīstot sadarbības segmentus saistībā ar to, kā neatkarīgi mākslinieki un neliela izmēra kolektīvi var veidot, attīstīt un nodrošināt savas mākslinieciskās prakses. Šī paša notikuma ietvaros Laima piedalījās horeogrāfes Devas Šūbertas meistarklasē “Glitch Choir”.

Laima atzīst, ka, strādājot ārzemēs, par sevi nedomā kā par latviešu mākslinieci: “Es vairāk jūtos kā ārpasaulniece Latvijā, nevis kā ārzemniece citur — ārpus Latvijas mans darbs biežāk tiek atpazīts un novērtēts pēc būtības, nevis pēc elitāra statusa, nekritiskas mākslas piederības, kas diemžēl dominē Latvijā. Mans darbs ārpus Latvijas nav motivēts ar vēlmi pārstāvēt Latviju, bet gan ar nepieciešamību attīstīt manu māksliniecisko praksi, ar izdzīvošanas ekonomiskajiem faktoriem, kā arī ar to, ka Latvijas kultūras un mākslas videi joprojām ir grūtības adekvāti iekļaut māksliniekus, kuri profesionāli pilnveidojušies ārpus Latvijas.”

Laura Gorodko pagājušajā gadā bija pirmā Latvijas pārstāve, kas piedalījās Taivānas starptautiskajā festivālā “Want to Dance” un rezidencē “Shinehouse AIR”. Rezidencē Laura strādāja ar vietējiem Taivānas dejotājiem, un  noslēgumā rezidences dalībnieki festivālā “Want to Dance” kopīgi uzstājās ar Lauras Gorodko un Rūtas Ronjas Pakalnes kopdarbu “Brīvība zaudēt kontroli kopā ar citiem”. Šī ir publiku iekļaujoša izrāde, kas sīvā konkurencē pērn izcīnījusi arī vietu Baltijas Dejas platformas programmā. Laura stāsta: “Uzstāšanās “Wants to Dance” festivālā man galvenokārt deva milzīgu pārliecību par sevi, par to, cik daudz sasniegt es spēju viena pati. Pati atradu iespēju uzstāties ārzemēs, viena pati devos tālu prom un uz vietas viena pati arī organizēju savus mēģinājumus, uzstāšanos, tehniskās lietas – pāri valodas barjerām, kultūras atšķirībām un, galvenais, pāri šaubām par sevi.”

Arī Darja Turčenko 2025. gadā dejojusi ārzemju kompānijā. No augusta līdz oktobrim Darja strādāja Gervasi dejas kompānijā (Tanz Company Gervasi) pie jauniestudējuma “7×7 in c moll” – lielformāta izrādes ar septiņiem dejotājiem, kas balstās Mersa Kaningema un Elio Gervasi dejas tehniku un kompozīcijas ideju saplūsmē. Divus mēnešus darbs norisinājās Itālijā, bet pirmizrāde notika Vīnes teātrī “Odeon”.

Darja dalās pārdomās par piedzīvoto: “Kaut arī šī iespēja bija tiešām burvīga, man negāja viegli. Horeogrāfam ir ļoti savdabīgs darba veids. Viņa radošā pieeja man patika, bet viņa darba un komunikācijas pieeja bija diezgan autoritāra un, manuprāt, ne visai pieņemama mūsdienu pasaulē. Dažiem dejotājiem ar to gāja vieglāk, bet man personīgi tas lielā mērā sabojāja pieredzi. Esmu iemācījusies daudz, īpaši par to, kā nav jādara.”

Darja atzīmē projektā gūto pieredzi kā svarīgu, jo tā sniegusi ieskatu cita veida darba organizācijā, fiziski intensīvais darbs devis arī jaunas tehniskās prasmes ķermenim. Darjai šī bija jau trešā sadarbība ar šo kompāniju un tās horeogrāfu Elio Gervasi. Pirmie divi projekti 2024. gadā bija izrādes “BROWN-1” pārstrādātā versija festivālam Kamerotā Itālijā un pēcāk duets “Sounds for Eva” festivāla “Tanz im Off” ietvaros Vīnē.

Jaunākās paaudzes horeogrāfes Sintijas Skrabes laikmetīgās dejas izrāde “Savā starpā” piedzīvoja savu pirmo starptautisko pieredzi Ingolštatē Vācijā, pārstāvot Latviju ar Latvijas Kultūras akadēmijas delegāciju “Kultūras kaleidoskopā” – starptautiskā kultūras notikumā, kas pulcēja studentus, pasniedzējus un sadarbības partnerus no Eiropas Universitāšu alianses “ACE²-EU” dalībaugstskolām. Savukārt Rīgas Baleta skolas laikmetīgās dejas programmas izlaiduma kurss ar Dmitrija Gaitjukeviča izrādi “Sava vieta” piedalījās festivālā “Aura Dance” Kauņā. Tas ir festivāls, kura programmu veido gan lietuviešu dejas kompāniju darbi, gan pasaulē plašāk pazīstamas horeogrāfijas (piemēram, 2023. gadā festivālā uzstājās Akrama Hana dejas kompānija).

Daudzi kolēģi piedalījušies rezidencēs ārpus Latvijas. Kā piemērus minēšu Līgu Ūbeli, kura piedalījusies “Metropolis Residency” Kopenhāgenā Dānijā. “Metropolis” ir daudzgadīgs projekts, kurā tiek atbalstītas un veidotas performaces un māksla publiskā telpā, bet institūcija, kas aiz tā stāv, ir Kopenhāgenas Starptautiskais teātris (Københavns Internationale Teater). Ik vasaru viņi rīko mākslinieku rezidences, un pagājušajā gadā fokuss bija tieši uz Baltijas un Ziemeļvalstu māksliniekiem, tādējādi paplašinot “Metropolis” sadarbību tīklu tieši ar šo reģionu. Viņu sadarbības partneris Latvijā ir Latvijas Jaunā teātra institūts. 2025. gada vasarā norisinājās divas rezidences, kas pulcēja dažādu nozaru māksliniekus no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Somijas, kurus vieno interese par mākslu publiskā telpā un ar ekoloģiju saistīti jautājumi, it īpaši Baltijas jūras reģionā.

Līga stāsta: “Man gāja ļoti labi. Tieši pagājušajā vasarā biju uzsākusi jaunu radošo procesu, un man jau bija ideja strādāt videi pielāgotā (site-specific) veidā, tāpēc piedāvājums pieteikties rezidencei nāca īstajā brīdī. Šī bija izpētes rezidence, un, lai gan noslēgumā bija jāprezentē paveiktais, fokuss nebija uz kaut kā gatava radīšanu. Tas pavēra durvis uz eksperimentiem.” Līga novērtē iespēju arī iepazīt dažādus vietējos Dānijas māksliniekus, kuri strādā ar mākslu publiskā telpā. Viņi nāca un dalījās ar savu praksi vai pat ļāva piedzīvot savu darbu fragmentus. Nozīmīgs rezidences pienesums ir arī izveidotie kontakti ar pārējiem dalībniekiem, kas noderēs darbu veidošanā nākotnē. Viens no iemesliem, kāpēc tas ir svarīgi, ir tas, ka tagad gan Līgas, gan otras latviešu mākslinieces Ildzes vārds ir “Metropolis” redzeslokā. Platformas  mākslinieciskais direktors Trevors Deivijs neslēpj, ka viens no iemesliem, kāpēc viņi šīs rezidences rīko, ir tieši jaunu mākslinieku meklēšana, kuri, iespējams, varētu veidot kādu darbu “Metropolis” nākotnes projektos.

Nauris Miķelis Goba izrādes “Es skatos uz sevi” izstrādes procesā pabija divās rezidencēs ārzemēs – Freiburgā (Vācijā) sadarbībā ar dejas teātri “Pan. Optikum” un Kauņā (Lietuvā) sadarbībā ar dejas kompāniju “Nuepiko”. Rezidenču laikā Naura vadībā tika aizvadītas arī atvērtās meistarklases profesionāļiem un entuziastiem.

Aigars Larionovs novembrī piedalījies rezidencē “Moving Identities” Hammerfestā Norvēģijā kopā ar jaunizveidotu laikmetīgā leļļu teātra trupu “Third Figure”. Rezidences uzdevums bija izstrādāt ainas topošai leļļu teātra un kustību izrādei, kuras tika rādītas arī vietējai publikai. Laikmetīgā leļļu teātra žanrs Latvijā ir izteikti mazapgūts, un šis “Creative Europe” projekts ļāva komandai pavadīt laiku, pētot savu pieeju tam.

Aigars komentē: “Ar rezidenču centra “Davvi” atbalstu esam spējuši spert pirmos soļus jaundarba tapšanā un gatavi virzīties tālāk nākamajā rezidencē, kas norisināsies Beļģijā.”

Latvijas laikmetīgās dejas nozare šogad svin savu trīsdesmitgadi. Par nozares dzimšanas brīdi tiek uzskatīts 1996. gada jūnijs, kad Olgas Žitluhinas dejas kompānijai notika pirmais mēģinājums. Olgas Žitluhinas kompānija jau savas pastāvēšanas sākumā iezīmēja laikmetīgās dejas starptautisko potenciālu, ar pirmo izrādi “Siļķes brīvdienas” dodoties viesizrādē uz Kauņu, bet vēlāk turpinot regulāri uzstāties gan Eiropā, gan ASV. 2025. gadā Olga Žitluhina izveidojusi izrādi “Let`s Do Birds” Bari Itālijā kompānijai “Breathing Art Dance Company”. Augustā notika viņas meistarklases dejas profesionāļiem un neprofesionāļiem Visaginas pilsētas festivālā Lietuvā. Oktobrī notika Olgas Žitluhinas un Marka Haima (ASV) meistardarbnīca profesionāļiem “Variations of Research” Gruzijā, Tbilisi sadarbībā ar “PlazmPlatform” un Tbilisi Laikmetīgās dejas un eksperimentālo mākslu festivālu. Projekts realizēts ar finansējumu, kas iegūts programmas “Movement Research” (ASV) GPS (Global Practice Sharing) konkursā.

Izrāde “3D par telefoniem” devās viesizrādēs uz Hammerfestas skolām. Piedalījās dejotāji Arina Buboviča, Melānija Linda Muskare un Imants Ilgažs. Izrādes tika ļoti labi uzņemtas, un sadarbība ar Hammerfestas skolām turpināsies. Olga Žitluhina kopā ar norvēģu kolēģiem arī īstenoja trīs izrādes-performances ar nosaukumu “Functional Entertainment” pansionātos.

Kamēr mājās laikmetīgās dejas nozarei ilgus gadus bijis jācīnās par līdzvērtīgu pastāvēšanu Latvijas kultūrtelpā, par regulārākām finansējuma iespējām un pat cieņpilnu attieksmi no citu mākslu pārstāvjiem un vienas konkrētas matemātikas skolotājas, tikmēr nozares profesionāļu darbs ārpus Latvijas vienmēr bijis klātesošs, kaut arī bieži – kautrīgi neredzams. 2017. gadā Latvijas Dejas informācijas centrs ar Lietuvas Dejas informācijas centru un igauņu neatkarīgo dejas skatuvi “STL” uzsāka kopīgu darbu pie Baltijas dejas stratēģijas. Kopīgi tiek rīkota Baltijas Dejas platforma, tiek apmeklēti starptautiski dejas nozares notikumi – festivāli, dejas tirgi un citu zemju platformas –, lai popularizētu Baltijas deju. 2025. gadā platformas paspārnē tika dibināts Baltijas Dejas tīkls, kurā kā partnerorganizācijas pievienojušās arī Baltijas valstu dejas mākslinieku organizācijas – Horeogrāfu asociācija (Latvija), Laikmetīgās dejas asociācija (Lietuva) un Igaunijas Dejas mākslas un dejas izglītības savienība. Dejas tīkls pagājušajā gadā nodrošinājis pieredzes apmaiņas rezidences Baltijas māksliniekiem, meistarklases un dažādas izglītojošas lekcijas tiešsaistē. Tīkla mērķis šogad ir šķetināt jautājumu par Baltijas dejas identitāti, lai veiksmīgāk sevi prezentētu citiem ārzemju sadarbības partneriem. Tīkla aktivitātes noslēgsies 2026. gada aprīlī Viļņā ar dejas kongresu Baltijas Dejas platformas laikā. Vairāk informācija šeit.

Cerot, ka kāds ir ticis līdz šīs publikācijas beigām, bet neņemot ļaunā, ja pārskrējis pāri garajam sarakstam tā vieglprātīgāk, es noslēdzu šo pārskatu ar piebildi, ka te nav iekļautas visas laikmetīgās dejas nozares ārzemju pieredzes, par kurām uzzināju šī raksta veidošanas gaitā. Liela daļa kolēģu ir vadījuši meistarklases vai paši piedalījušies meistarklasēs dažādās pasaules vietās. Vairāki kuratori un producenti ir apmeklējuši stratēģiskus dejas notikumus un festivālus, lai turpinātu stiprināt sadarbības tīklus starp latviešu dejas māksliniekiem un ārzemēm. Latvijas laikmetīgās dejas nozare ir spējīga un kvalitatīva starptautiskajā kontekstā, tā 30 gadu pastāvēšanas laikā ir pārlēkusi pāri vairākiem dejas attīstības posmiem un ne tikai pieķērusi klāt trendīgākās dejas tehnikas, bet turpina sevi mākslinieciski pilnveidot un meklēt savu unikālo identitāti Eiropas dejas telpā.

*Rūta Pūce ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, pedagoģe Rīgas Baleta skolā un “Dance.lv Žurnāla” redaktore.