Sagaidot jauno sezonu, kura sola gan vietējus, gan starptautiskus dejas notikumus, DANCE.LV žurnāls nolēma atskatīties uz dažām iepriekšējās sezonas Latvijas mākslinieku viesizrādēm ārzemēs. Izrādās to  nav bijis nemaz tik maz, un varam lasīt arī ārvalstu kritiķu atsauksmes par mūsu mākslinieku sniegumu. Vēlam veiksmīgu starptautisko darbību arī turpmāk un ceram, ka māksliniekiem būs iespējas ārzemēs novērtētās izrādes atkal rādīt Latvijā.

Esi ar mani Londonā

No 2011. gada 15. līdz 17. martam laikmetīgās dejas izrāde Esi ar mani (iestudēta ĢIT, režisors – Andrejs Jarovojs, horeogrāfe Elīna Breice, dejotāji – Guntis Spridzāns un Agnese Bordjukova (izrādes oriģinālajā versijā dejo arī pati horeogrāfe Elīna Breice)) tika uzaicināta piedalīties jauno horeogrāfu festivālā DancEUnion 2011, kurš norisinājās Londonas lielākajā kultūras un mākslas centrā SouthBank Center. Forumā savus darbus prezentēja daudzsološāko šī brīža Eiropas Savienības horeogrāfu izlase. Latvijai debitējot šai forumā, 2008. gadā DancEUnion programmai tika izvēlēts duets Two and One Hug (horeogrāfe – Olga Žitluhina, dejotāji – Ilze Zīriņa un Andris Kačanovskis).

Pateicoties Elīnai Breicei, mūsu rīcībā ir divas atsauksmes par viesizrādi Londonā. Interneta vietnē Londonist Jen T. raksta: “Spēcīgi, sentimentāli, smieklīgi un muļķīgi: tāds bija DanceEUnion 3 atklāšanas vakars, kas Southbank Center telpās svin izcilu deju no visas Eiropas. (..) Mēs nevēlamies iedegt sāncensību nāciju starpā, bet ja nu bija kāds izteikts vakara uzvarētājs, tad tā bija Latvija ar Elīnas Breices darbu Esi ar mani. Neredzama, bet īsta un neviltota spēka vilkts, dejotāju duets iesaistījās spēcīgā un koncentrētā cīņā par varu un brīvību, kas nenovēršami beidzas ar sirdi plosošu apziņu, ka tie, kurus mēs mīlam nav blakus tad, kad mēs pavisam tiešā nozīmē krītam.”

Savukārt, izdevumā Belly Flop Magazine Charlie Ashwell un Ray Filar par Esi ar mani saka: „Vīrieša-sievietes duets. Tas iekrāso visu. Kad viņi raustās, kad viņi krīt, kad viņi ir aizelsušies, kad viņi izliekas, ka krīt, kad viņi izliekas, ka ir aizelsušies, kad viņi smaida kā jauni mīlnieki, pat tad, kad viņu kustības ir mazliet mazāk suģestējošas, vienalga tas ir viss, par ko man jādomā. Un es neesmu pārliecināts, ka to Elīnai Breice bija iecerējusi.”

DANCE.LV žurnālā publicētie raksti par izrādi Esi ar mani:

Dita EGLĪTE 1000 zīmes: Esi ar mani

Studentu atsauksmes par izrādi ESI AR MANI

Intas Balodes recenzija par izrādi Esi ar mani lasāma raksta Kustīgie jaunumi apakšnodaļā Laikmetīgā deja un režisors (Kultūras forums (05.-12.11.2010))

Tv24 sižets

 Olgas Žitluhinas dejas kompānija festivālā Viļņā

No 2011. gada 2. līdz 7. maijam Viļņā notika ikgadējais Starptautiskais Laikmetīgās dejas festivāls New Baltic Dance’11. Festivāla četrpadsmit gadu vēsturē teju vai ik gadu viesu vidū ir arī Olgas Žitluhinas dejas kompānija. Šogad, 5. maijā, laikmetīgās dejas mājas Mākslas tipogrāfija (Arts Printing House) pagalmā trupa dejoja zinātniskajai konferencei METAMIND’08 radīto un dažādās telpās izrādīto projektu Zūdības dejas jeb Dances of the Lost (horeogrāfija – Olga Žitluhina un dejotāji, dejo – Ramona Galkina, Santa Grīnfelde, Ilze Zīriņa, Andris Kačanovskis, Dmitrijs Gaitjukevičs, Andrejs Filipovs).

Pateicoties lietuviešu kolēģu tulkojumam, mums ir iespēja piedāvāt divas recenzijas par izrādi. Dejas kritiķe Ingrida Gerbutavičiūtė raksta: „Mūsu latviešu kaimiņi piedāvāja intriģējošu Olgas Žitluhinas izrādi Zūdības dejas. Tikai vienu vakaru Arts Printing House pagalmā izrāde tika rādīta četras reizes pēc kārtas, ļaujot skatītājiem tvert mirkļu momentuzņēmumus un izbaudīt vienmēr mainīgos periferiālos tēlus.(..) Galvenokārt dueti, retāk trio pauda spēku un enerģiju, adaptāciju un nestabilitāti, viņi bija jauni un veci, delikāti un stipri, noķerti starp dabas harmoniju un cilvēka iejaukšanās destruktīvo dabu.”

Audronė Motiejūnaitė ar publikāciju 4 x40 jeb mūžīgā izrāde piedalījās eksperimentālā dejas kritikas projektā: „Cilvēks un vide. Kā cilvēks mainās neierastos apstākļos, kā tiek uztverta telpa? Kā profesionāls dejotājs mainās, kad no ierastās, noslēgtās telpas (teātra skatuves) tiek izraidīts uz asfalta? (..) Dejojot zem klajas debess ir citāda sajūta. „Kastes” ietvaru nesavažots, neierobežots. Gaismu dizains ir saule, scenogrāfija ir audekls un lietas, kas to tur, kostīmi – ikdienas apģērbs. Viss ir ļoti dabisks. Dejotāji ir ar roku sasniedzamā attālumā. Viņi ir dzīvi šeit un tagad. Skaties uz viņiem dienas gaismā, un prožektori neslēpj viņu trūkumus. Neizolējot skatuvi, viņi iegremdē mani izrādes darbībā.(..)

Deja (visbiežāk pāros, neatstājot pārāk daudz telpas pašizteiksmei) valdzināja ar smalkumu, jūtīgumu, vienkāršību, t.i., nedemonstrēja kaut ko ĪPAŠU. Lai gan divu cilvēku sinhronu kritienu var saukt arī par bīstamu triku, ņemot vērā saspiešanas iespēju. Solo dejās uzsvars tika likts uz raksturu, izteiksmību un izpildījumu. Dejotāji izrādes laikā viens otru nomainīja, it kā aizstājot cits citu. Šādā veidā tika radīta organiska, nepārtraukta darbības attīstība. (..)

Aukstums un neērtie skatīšanās apstākļi (aizmugurē stāvošie neko neredzēja) liedza koncentrēties, taču netraucēja izrādes idejai. Doma, ka vari nākt un iet, kad vien vēlies, radīja ilūziju par izvēles brīvību, t.i., laikam šeit nebija robežu. Līdzīgi arī izrādes beigās – mūzika vēl aizvien skanēja, kamēr dejotāji aizsoļoja uz Šiltadaržis laukumu. Daži skatītāji-entuziasti, lai arī jau ar ziliem deguniem, vēl aizvien lūkojās apkārt, it kā gaidot turpinājumu vai varbūt tīras ziņkārības dēļ tik ātri nepametot savus „posteņus”. Arī apsardzes darbinieks ilgi un enerģiski maršēja, it kā dejotāji vēl aizvien dejotu. (..) Beigas bez īstām beigām brīdināja – darbība turpinās, nekas nebeidzas, pat tad, kad mēs visi ceļojam uz kādu citu vietu.(..)

Vienmēr ir cilvēki, kas činkst (Tātad tas ir viss? Tā ir izrāde?) gadījumos, kad iespēja saņemt dāvanu no izpildītāja ir katra paša darīšana.”

Video no pirmizrādes DFab, Rīgā, 2008. gada 3. oktobrī

Dejas teātris Zvaigžņu AkA jauniešu teātra festivālā Turcijā

Maija sākumā Lilijas Liporas dejas teātra kompānija Zvaigžņu AkA jeb Stars’ Well piedalījās 7. Bērnu un jauniešu teātra festivāla Little Ladies Little Gentlemen, kas norisinājās Turcijā, Ankarā.

Festivālā izrāde Odiseja projekts tika izrādīta četras reizes, izrādes notika divos lielākajos Ankaras teātros – Şinasi Sahnesi (viens no vecākajiem pilsētas teātriem) un Çayyolu Cüneyt Gökçer Sahnesi (jaunakais un lielākais pilsētas teātris). Festivāla ietvaros tika spēlētas 20 dažādas izrādes – drāma, leļļu teātris, pantonīma, dejas teātris, cirks.

Odiseja projektu noskatījās vairāk nekā 400 bērnu, jauniešu un festivāla dalībnieku. Par spīti tam, ka notikumi, kuru iespaidā ir radusies šī izrāde (padomju laiki, izceļošana, darbs Īrijā, alkas pēc mājām utt.) Turcijas skatītājam nav aktuāli, publika izrādi vēroja ar apbrīnojamu uzmanību un līdzpārdzīvojumu. Globalizācija, pakļaušana un vara, mājas un mīlestība ir lietas, kas pazīstamas it visur.

Kā piemēru daudziem saņemtajiem komplimentiem Lilija Lipora min Ankaras dramaturga Prof. Dr.Hasan Erkek atzinīgo vērtējumu par izrādi: „Es ļoti pateicos par Jūsu brīnišķīgo izrādi. Tā bija mūsdienīga, bet arī dramatiska. Līdzsvars starp izrādes ainām bija māksliniecisks. Dejotāji bija spēcīgi un elastīgi. Izrāde bija ne tikai efektīva kā forma, bet tai bija arī spēcīga saturiskā nozīme. Vēlreiz Jūs apsveicu un gaidīsim Jūs atkal Turcijā!”

“Lai arī guvām lielus panākumus ārvalstīs, vienīgi ļoti žēl, ka izrādei, kas tikko ar jauno dejotāju-aktieru sastāvu ir ieņēmusi savu ritmu un formu, gandrīz nav iespējas dzīvot savā zemītē, uz Latvijas skatuvēm,” atzīst Lilija Lipora.

Par pieredzi Turcijā ziņoja Daira Kārkliņa no Dejas atbasta fonda Zvaigžņu AkA.

Dita Eglīte par Odiseja projekta izrādi Ģertrūdes ielas teātrī

Latviešu dejas, skaņas, video un kustību izrāde Vācijā

Starptautiska latviešu un lietuviešu mākslinieku komanda Skatuves mākslu laboratorija no 19. līdz 22. maijam ar dejas, skaņas, video un kustību mākslas izrāde Nakts svētās dejas piedalījās Eiropas kultūru teātra festivālā Padebornā, Vācijā.

Par pieredzi Vācijā stāsta kustību un performanču māksliniece, kustību terapeite un viena no izrādes autorēm Simona Orinska:

„Izrāde pārsteidza, iespaidoja un šokēja vācu publiku. Vēl ilgi skatītāji pārsprieda redzēto, paužot savas izjūtas visplašākajā gammā – no sajūsmas līdz pat apjukumam. Kā atzina festivāla organizatori, tad izrāde bija viena no profesionālākajām festivāla programmā un “kaut ko tādu vācu teātra publika redzēja pirmo reizi”.

Izrādi komentēja starptautiska profesionālu teātra kritiķu un režisoru komanda, kas atzina, ka šo izrādi vērtēt pēc ierastām “teātra mērauklām” ir neiespējami, jo izrāde iedarbojas arhetipiskā līmenī dziļi individuāli. Tā festivāla direktors Francs Jozefs Vitings (Franz-Jozef Witting) atzīmēja, ka izrāde liek uzdot personiskus, eksistenciālus jautājumus, kas ne vienmēr ir patīkami, tā uzrunā vispārcilvēciskā līmenī, kas ir ārpus ierastām teātra kategorijām. Čehu teātra kritiķis un režisors Vaclavs Spirits (Vaclav Spirit) izrādi salīdzināja ar režisora Roberta Vilsona daiļradi, paužot atzinību par saliedēto komandas darbu un arhetipu veiksmīgajiem atradumiem. Īpaši tika atzīmēta gaiļa un truša klātbūtne izrādes noslēgumā, kas sniedza perfektu pāreju uz reālo telplaiku.

Izrādes veidotāji piesaka jaunu mākslas formu – arhe-buto teātris, kas apvieno arhitektūras (formas), arhetipu (senas psihiskas struktūras), arheoloģijas (dziļa psihofiziska izzināšana) un buto (japāņu laikmetīgā dejas forma) jēdzienus. Tas ir kā “esamības teātris”, kas priekšplānā izvirza cilvēciskās patības vērtību.

Izrāde jau saņēmusi uzaicinājumus piedalīties teātra festivālos Čehijā un Armēnijā.”

Intas Balodes recenzija par izrādi Nakts svētās dejas lasāma raksta Kustīgie jaunumi apakšnodaļā Tumšās dejas (Kultūras forums (05.-12.11.2010))