Dita Jonīte*

Saulgrieži ir svētki. Ieražu kopums, kas saistīts ar noteiktu gada daļu. Tā saulgriežus skaidro Latviešu literārās valodas vārdnīca etnogrāfijas kontekstā. Savukārt etnogrāfija tajā pašā avotā tiek definēta kā materiālās un garīgās kultūras pētniecība. Šis varētu būt labs ietvars, stāstot par Olgas Žitluhinas un Valērija Oļehno dejas, mūzikas un gaismas performanci “Tornado”, kas vienlaikus iemieso svētkus, dejas pētniecību un paaudžu pēctecību.

Projekta “Tornado” ceļš līdz skatītājiem ir bijis līkumains un šķēršļu pilns, tomēr rezultāts ir brīnišķīgs, un tādēļ jācer, ka tā norise 12. jūnijā Rīgas cirkā nebija pēdējais “Tornado” virpulis. Skaidrs, ka ik reizi šīs performances saorganizēšana ir jaunas pasaules radīšana un tas varētu būt daudz izaicinošāk, nekā laiku pa laikam parādīt gatavu, iestudētu un pirms tam arī samēģinātu dejas izrādi. Tehniskā ziņā notikuma kompozīcija šķiet skaidri strukturēta: četru stundu garumā muzicē Juris Kaukulis un Liene Dobičina, performantu vidū ar dažādiem uzdevumiem parādās vairāku paaudžu dejotāji, epizodes paredzētas arī dziedātājiem, pie gaismu pults darbojas Oskars Pauliņš (pēdējā reizē gan pats meistars nebija un viņu aizvietoja cits kolēģis). Skatītāji aicināti izvēlēties – kuru no četrām notikuma stundām piedzīvot (performances kopējais ilgums ir četras stundas no plkst. 18.00 līdz 22.00). Tieši tāpat, kā atšķiras jebkura iestudējuma izrāžu vakari, atšķiras arī skatītāju pieredzes atkarībā no tā, kuru no stundām esi izvēlējies vai kurā no saulgriežu notikumiem esi ietrāpījis.

Savu “Tornado” pieredzi, līdzīgi kā gadalaikus, varu iedalīt četrās daļās: balsojot par projekta atbalstīšanu, piedzīvojot to radio ēterā un klātienē divās dažādās kultūrvietās. Vispirms ar šo projektu iepazinos, strādājot Valsts kultūrkapitāla fonda Teātra nozares ekspertu komisijā. Tas bija brīdis pandēmijas viducī, kad realitāte bija sagriezusies kājām gaisā, bet iespējas un ierobežojumi savijušies krustu šķērsu. Taču arvien bija dzīvas atmiņas par dejas izrādes “Ārā” jaudīgo dzīvotspēju, un tik ļoti gribējās dot iespēju arī nākamajam vērienīgi iecerētajam Olgas Žitluhinas projektam, kas tika attīstīts kopā ar dejas un kino mākslinieku Valēriju Oļehno. “Tornado” pieteikumā varēja nojaust azartisku ideju pētīt telpu, gaismu, ķermeni dažādos kustību ātrumos un attiecībās ar skatītāju meklēt atkal kādu jaunu eksistences formu. Sākotnēji bija iecere šo projektu veidot kā seriālu – katru no septiņām daļām parādīt jaunā versijā, liekot akcentu uz kādu konkrētu elementu, kas izrādes materiāla izpētes laikā pievērsis īpašu abu horeogrāfu uzmanību. Tobrīd to izjutu arī kā mākslinieku apjukumu, apzinoties milzīgo kontrastu starp dzīves tempu pirms pandēmijas sākuma un kontaktēšanās ierobežojuma pasākumiem, starp realitāti, kurā mēs ātrā tempā skrējām cits citam garām, un situāciju, kurā nav iespējams fiziski klātienē satikt pat savus tuvākos kolēģus. Ierobežojumu laikā radošie cilvēki skatuves mākslā mēģināja vismaz kaut ko filmēt – lai pierādītu, ka process nav apstājies un radošajam darbam ir kādi taustāmi rezultāti. Olga Žitluhina arī sevi filmēja – katru dienu savos sociālo tīklu kontos ieliekot pāris minūšu video ar mirkļbirku #pidžamdejas. Taču kopā ar Valēriju Oļehno vienojās, ka “Tornado” viņi noteikti nefilmēs, bet… pamēģinās to realizēt radio ēterā, tādā kā pseidopirmizrādē. Laika rāmis, kurā cilvēku pulcēšanās kultūras pasākumos bija liegta, tiešām arī bija īstais brīdis, kurā eksperimentēt ar kustību izrādi audioformātā. 2020. gada 21. decembrī savās mājās, guļot gultā ar aizvērtām acīm, atrados galēji pretējā stāvoklī tam, kādā bija tiešsaistes audioizrādes dalībnieki, kuri piedalījās stundu garā nepārtrauktā skrējienā Jura Kaukuļa radītajā skaņu telpā. Un tiešām bija iespējams iztēlē uzburt klātbūtnes izjūtu un savu, oriģinālu, vizuāli kinētisku ainavu. Diemžēl tīmeklī atrodams vairs tikai izrādes skaņuceliņš bez pavadošajām balsīm. Tiešraidē uz vietas ar savu redzējumu toreiz dalījās “Radio Naba” kultūras raidījumu vadītāja Anete Enikova un horeogrāfe Agnese Bordjukova. Savā ziņā bija interesanti arī ar citu cilvēku acīm mēģināt iztēloties to, kas norisinājās LKA Teātra mājas “Zirgu pasts” Karamazovu zālē, bet es neesmu droša, ka bija atrasta īstā intonācija. Ja Agneses Bordjukovas balss bija draudzīgi mierīga un vērsta uz mēģinājumu pēc iespējas precīzāk vārdos ietērpt to, kas notiek tajā telpā, tad Anetes Enikovas balss bija kā atsevišķs skaņu celiņš runas veidā, kas līdzinās valodas melodiskošanai, it kā uzsverot savas runas izteiksmību un saprotamību un neviļus novēršot uzmanību no situācijas autentiskuma.

Pēc gada – 2021. gada 22. decembrī – “Tornado” jau tika definēta kā laikmetīgās dejas performance, un, “Zirgu pasta” Karamazovu zālē satiekoties ar skatītājiem, projekts ieguva to formu (četras stundas ilgs notikums, kam pamatā ir noteikta horeogrāfiskās režijas kompozīcija, kurā ik pa laikam iesaistās dejotāji un dziedātāji), kas saglabājas visas nākamās norises reizes: 2022. gada 15. jūnijā “Hanzas peronā” (festivāla “Laiks dejot” programmā), 2022. gada 21. decembrī “Zirgu pastā” un 2023. gada 12. jūnijā Rīgas cirkā (festivāla “Laiks dejot” programmā). No visiem notikumiem man pašai izdevies piedzīvot 2022. gada ziemas saulgriežus “Zirgu pastā” un tikko – Rīgas cirkā. 

Ziemā piedzīvotais “Tornado” bija tuvu ideālam, kā es iedomājos mūsdienu cilvēku “iegriežamies” saulgriežu filozofijā: neparastas gaismu spēles, cilvēka nepārtraukta kustība pa apli, dažāda rakstura mūzika un vokālās daudzbalsības spēks (ziemā vienā no performances epizodēm piedalījās koris “Sōla”, tagad vasarā – tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas”). Vienlaikus, sekojot dejotāju un dziedātāju kustībai, es domāju par Olgu Žitluhinu, kurai “visi bērni mīļi”, un atcerējos asprātīgo instagrama konta @deja_bezpromilembeztautasterpa mēmi.

Tajā apspēlēts brīdis pirms kārtējās “Tornado” norises, kad Olga Žitluhina apzina iespējamos performances dalībniekus. Visi, kas kaut reizi strādājuši ar Olgu Žitluhinu, zina, ka viņa mēdz rīkoties spontāni, ne visi lēmumi tiek pieņemti savlaicīgi, tomēr emocionālā stresa virpulis tieši šim projektam piestāv itin labi. Tādēļ man šo mēmi gribas uztvert nevis kā kritisku ironiju par kolēģi, bet drīzāk kā draudzīgu saržu par skolotāju, kurai tiešām arī dzīvē visi bērni ir mīļi… un vajadzīgi. Rezultātā bez īpašas samēģināšanas daudziem kopienas dalībniekiem izdodas ātri saorganizēties, satikties, būt kopā vienā mākslinieciski ievirzītā enerģijā, saliedēties un būt dejā. Kā atzina Agnese Bordjukova, viena no dalībniecēm arī vasaras saulgriežos, tas ir “dejas kopienas stiprināšanas un apzināšanas pasākums. Tas notiek spontāni un ir iespējams, pateicoties mūsu visu skolai un pamatzināšanām, kā arī tāpēc, ka visi esam saistīti vienā nozarē un telpā. Skrienot pa apli ar visiem kopā, to var izjust arī fiziski. Nezinu, kā Olgai tas izdodas bez mēģinājumiem, bet tas strādā. Acīmredzot pateicoties katra fragmentārai, bet ļoti godīgai iesaistei konkrētajā mirklī”. Tikmēr es kā skatītāja jūtos ekskluzīvi tādā tuvplānā redzot gandrīz visas dejotāju paaudzes – gan pašu Olgu Žitluhinu un citus laikmetīgās dejas pionierus, gan vidējās paaudzes dejotājus kopā ar saviem bērniem, gan nesenos absolventus un aktuālos studentus laikmetīgās dejas izglītības programmās, kuri skrējienā metas visskaļāk un atbrīvotāk. Ziemas notikumā “Zirgu pastā” man palaimējās, ka “Tornado” virpulī ienācu tieši jauniešu skaļās “ballītes” brīdī. Pa riņķi planēja jau mazliet saguruši, bet arvien jauneklīgas enerģijas un nebeidzama prieka pilni dejotāji. Vērojot šo īsto sagurumu, baudīju ķermeņu autentisko kustību smagnējumu un palēninājumu, saprotot, ka viņi šajā brīdī neko netēlo un ka es mierīgi varu noskatīties lēnajā skrējienā. Taču attiecībā uz nesamāksloto jeb dabisko kustību šajā epizodē, kā izrādījās mazliet vēlāk, es tiku eleganti maldināta – skaisti apmānīta un sodīta par savu iedomību. Īsti dabiskā un autentiskā kustība šajā skaņas un gaismas telpā patiešām ienāca ar mazajiem bērniem, kuri, iekļaujoties apļa skrējienā, par gaismas avotu radītajām spēlēm un kustīgo atmosfēru patiešām un pa īstam priecājās, ar to rotaļājās, savu vecāku – dejotāju – rosināti un brīžam arī vadīti. Vienlaikus estētiski un racionāli uzbūvētā “Tornado” telpa/atmosfēra/kompozīcija skatītāju ar visu viņa fizisko un mentālo klātbūtni nemanot iepludina šķietami tik abstraktos fenomenos kā mūža rits, gada rits un paaudžu rits. 

Sēžot skatītāja krēslā, redzeslokā ir tikai telpas fragments. Šie fragmenti daļēji atkārtojas ar atšķirīgu regularitāti un intensitāti. Tas ir mazs dzīves nogrieznītis, jo arī realitātē cilvēks redz tikai mazu pasaules daļiņu. Ir, protams, kādi fenomeni, kurus pieredzam atkārtojumā. Taču laika ietvars nosaka to, ka tā drīzāk ir spirālveida kustība, jo, pat ja ejam pa apli, tas nākamajā reizē nav tas pats aplis. Mēs augam, maināmies, mainās attiecības mūsu starpā un attiecības ar apkārtējo pasauli katram pašam. “Zirgu pasta” Karamazovu zālē šķita, ka šai jaudīgajai idejai par mūžīgo kustību vienotajā laiktelpā, gaismošanas iespējām un enerģijai, kas plūst no mūziķiem, ir par maz vietas. Tādēļ vēl jo lielāku intrigu radīja ziņa par to, ka 2023. gada vasaras saulgriežu notikums paredzēts atjaunotajā Rīgas cirka Kupola zālē.

Cirkā performanci piedzīvoju vakara otrajā stundā, un šī bija atkal cita pieredze. Vispirms redzēju ļoti tīru, plūdenu un mierīgu kustību kombināciju sekvenci vidējās paaudzes dejas mākslinieku dalībā, skaidru un izrēķināti iespaidīgu gaismas dizainu, profesionālu mūziķu apskaņojumu, jauniešu atdevi un senioru apzinīgumu… Taču bija sajūta, ka vai nu šī telpa ir pārāk milzīga, vai mūsu ir pārāk maz (gan izpildītāju, gan skatītāju), jo jutos tā kā iemaldījusies no malas, notikumam šoreiz pieslēdzos tikai racionāli. Varbūt tā nebija priekš manis īstā stunda, varbūt man nebija īstais tās dienas notikumu konteksts, varbūt traucēja vēl kādi citi apstākļi, kas allaž ir būtiski ikvienā performancē? Atsauksmes sociālajos tīklos liecina, ka bija gana daudz “ievirpuļoto” un “iegriezto”, kuriem ar “Tornado” maģiju izdevās saslēgties. Tātad – pieredzes varēja būt un bija dažādas. Jebkurā gadījumā šim projektam ir potenciāls kļūt par tikpat regulāru notikumu kā Ziemassvētku eglītes decembrī un Jāņu svinēšana jūnijā. Un vēl es gribētu sagaidīt lielāku iedrošinājumu arī skatītājam kādā brīdī ieiet tajā maģiskajā aplī. Ja es būtu ieradusies pārāk ikdienišķās vai izteiktās svētku drānās, tas varbūt nedaudz izjauktu iecerēto estētisko kompozīciju, bet, ja, iegādājoties biļetes, tiktu atzīmēta vajadzīgā papildu informācija (kā ģērbties, kādus apavus ņemt līdzi) un skatītājs jau sagatavots kādā brīdī ievirpuļotu kopā ar dejotājiem, pieredze būtu vēl fiziskāka. Zināms, ka pēdējā “Tornado” notikuma ceturtajā stundā klāt bija arī festivāla “Laiks dejot” ārzemju viesi, no kuriem daļa ar lielu atsaucību pieslēdzās Latvijas mākslinieku skrējienam. Joprojām ar zināmu tīksmi atceros izrādē “Ārā” aicinoši iekļaujošo brīdi – iespēju dejot uz podesta, bet saulgriežos, šķiet, pavisam noteikti visiem jau vajadzētu dejot.

Kas laikmetīgās skaņas/gaismas/kustību performancei kopīgs ar latviešu sentēvu tradīcijām saulgriežos? Horizontāla un vertikāla visu spēku integrācija un simbioze vienlaikus. Kaladū un līgo, veci un jauni, kustība un skaņa, gaisma un tumsa – šī pastāvīgā mainība, ko kustību mākslas “Tornado” tik spēcīgi manifestē, ir nomierinoša un dzīvi apliecinoša. Lūdzu, turpinām šo tradīciju!

* Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe, “Dance.lv Žurnāla” redkolēģijas locekle.

Foto no performances: Jūlija Žitluhina