2013. gada 12. aprīlis ir pēdējā diena, lai iesniegtu savus projektu pieteikumus Valsts Kultūrkapitāla fonda 2. projektu finansēšanas konkursā. Tāpat 12. aprīlis ir termiņš kādai jaunai, iepriekš nebijušai mērķprogrammai “Nacionālās identitātes veicināšana”. Programmas mērķis ir “stimulēt radošās personas un kolektīvus radīt darbus, kas stiprina tēvzemes mīlestību un nacionālo pašapziņu, veicina piederības izjūtu Latvijas kultūras telpai, latviešu valodai, kā arī izpratni par Latvijas vēsturi un kultūras mantojumu.” Sadalāmais finansējums 300 000, 00 Ls. Intriģējoši un interesanti uzzināt, kāds būs līdzsvars (un vai tāds būs) starp naudas sajušanas propagandas darbiem un iekšējas intereses un motivācijas vadītiem mīlestības, pašapziņas un piederības meklējumiem. Lai jau mazliet sāktu domāt par šo tēmu, piedāvājam žurnālā “Mūzikas saule” pirms gada publicēto tekstu, kas cenšas meklēt latviskumu laikmetīgajā dejā.

Inta Balode

Pirmpublicējums žurnālā „Mūzikas Saule”, 2012. gada aprīlis

Mūzikas Saules galvenā redaktora rosinājums parunāties par laikmetīgo deju caur latviskuma, t.i., tautības, nacionalitātes, identitātes saglabāšanas prizmu bija patiesi iedvesmojošs. Cita lieta, kad sāku ķerties pie tā realizācijas. Laikā, kad tik viegli tiek izspēlēti dažādi jēdzieni, īpaši neiedziļinoties to nozīmē, gribējās pieķerties lietai “pēc būtības”. Prātā nāk vairākas hipotēzes par to, kādā veidā Latvijā dzīvo latviskums. Ir arī dažādi paradoksāli piemēri no prakses par to, kā dejā tiekas dažādas nācijas, radot Latvijas planētu vai riskējot satikties ar Kalifornijas klaburčūskām. Taču, pirms ķerties pie hipotēzēm un stāstiem, prasījās pēc neliela mēģinājuma saprast, ko nozīmē jēdziens „latvisks”. Jautājumu gan ir daudz vairāk nekā atbilžu.

Latvieši un ne-latvieši

Tā kā vārds „latvisks” ir aktīvā apritē, tad varam daudzmaz droši apgalvot, ka šis identitāti apzīmējošais jēdziens ietver konkrētas pazīmes. Tātad arī mākslā kopumā un dejā ir lietas un parādības, kas ir latviskas, un tādas, kas tādas nav. It kā jau intuitīvi zinām, kas ir latvisks, nereti arī vairāk vai mazāk apzināti izvēlamies tieši latvisko. Piemēram, ir pieņemts tautas dejas kolektīvus finansiāli un emocionāli atbalstīt vairāk nekā citu deju vai citu kustību nodarbības, kas varbūt dažreiz veic vēl labāku iedzīvotāju iesaistīšanu, veselības nostiprināšanu, kolektīva izjūtas kopšanu (kas taču ir svarīgas funkcijas katrā pagastā!). Varbūt tie jaunieši, kas nosit laiku, klīstot apkārt, labprāt iesaistītos hip-hop vai vingrošanas nodarbībās, taču šādu iespēju, vismaz sistēmas atbalstītu, ir daudz mazāk. Rīgas dejotāju svētkos piedalās tikai latviešu deju kolektīvi, turklāt vēl izliekas, ka ir no dažādiem Latvijas novadiem, un izspēlē dažādus lauku kontekstus. Kas slikts notiktu, ja Rīgas dejotāju svētki kaut vai nelielā mērā atspoguļotu Rīgas multinacionālo sabiedrību?

Arī laikmetīgajā dejā var redzēt pieprasījumu pēc latviskā: visvairāk rādītā izrāde ir Olgas Žitluhinas dejas kompānijas „Un atkal par to pašu. I daļa” – mīļi un gana skaisti par mīlestību, turklāt mūzika gandrīz kā šlāgeris – Juris Kaukulis ar mandolīnu, Kaspars Tobis ar akordeonu. Vai pat Olga Žitluhina, kas nav latviete, zina, kāds ir latviskuma kods? Varbūt ne-latvieši to zina pat labāk un tādēļ mēdz dusmoties, jo sajūt, ka bieži valstiskā un politiskā līmenī lēmumi tiek pieņemti, izejot no šīs intuitīvās nojautas par latvisko, tātad – nacionālo, tātad – valsts interesēm atbilstošo? Vai iespējams konkurēt, ja nepiederi etnosa kolektīvajai apziņai? Vai kāds būtu gatavs uzlikt latviskuma kritērijus uz papīra? Vai uztveram latviskumu kā statisku vai dinamisku lietu, un, ja kā dinamisku, tad ar ko jaunais latviskums atšķiras no senā? Varbūt šie jautājumi ir sadomāti un dejas kontekstā nespēlē nekādu lomu?

Laikmetīgā deja ir multikulturāla, tātad tā nav nacionāli specifiska un vēl mazāk – latviska, jo nozares profesionāļi ir gan latvieši, gan krievi, nozari būtiski ietekmējušas saites ar Somiju, Lielbritāniju un ASV. Tomēr, ja kaut kas ir multikulturāls, tad tajā ir elementi no visām kultūrām, tātad – arī no latviskās. Arī balets nav latvisks, jo tā vēsture ir saistīta ar citiem reģioniem, tā estētika nāk no galma kultūras, bet galmu latviešiem nav. Taču, ja baletu veido latviešu, Latvijā dzīvojošs vai Latvijā iebraucis horeogrāfs, kas iedvesmojas no tautas gara mantām un/vai lokālā konteksta, tad arī, skatoties baletu, var izjust nacionālu pacilātību. Dažas dejas, izejot ceļu no tradicionālās kultūras caur baletu, nostiprinās skatuviskās dejas identitātē (piemēram, Helēnas Tangijevas-Birznieces „Gatves deja”).

Par latvisku vai profesionālu baletu?

Baleta pasaulē ir daudz latviešu etnosam nepiederīgo. Tomēr tautas acīs lielāku atzinību gūst tieši latviešu dejotāji, jo latvietis ar interesi paskatās uz japāņu dejotāju un vēl piedod, ka viņa nerunā latviski, bet, ja latviski nerunā Latvijā dzimusi balerīna, tad viņai kļūt par elku tautas acīs ir daudz grūtāk. Ir jūtami mēģinājumi parādīt Latvijas Nacionālo baletu kā latvisku, presē izvirzot latviskajam skaistumam un ētiskuma ideālam atbilstošus tēlus. Vai dejas kontekstā, kur valoda spēlē ļoti sekundāru lomu, ar to būtu jānopūlas? Laikam jau, lai iederētos sistēmā, nekas cits neatliek. Vai nodokļu maksātāji grib latvisku baletu vai profesionālu un augsta līmeņa deju? Kādas ir latviskuma un krieviskuma attiecības baleta mākslā, kas vienmēr bijusi viena no galvenajām Krievijas „firmas zīmēm”? Varbūt tieši dejas pasaule ir tā vieta, kurā var runāt par nāciju, nevis turēšanos pie etniskiem principiem? Taču arī nāciju vieno tās simboli (valoda, vēsture, nacionālā pašapziņa, asinssaites, kultūra), un vai dejas pasaulei tie ir kopīgi? Baleta pasauli vieno vieni ideāli, laikmetīgo deju – citi. Baletā runā franču (pie mums gan vairāk krievu), laikmetīgajā dejā – angļu valodā, etnogrāfiskās dejas zinātājus neiesvētītajam saprast var būt vēl grūtāk nekā iemācīties franču valodu. Balets ir augstā māksla, tam der tikai izredzētie, laikmetīgo deju raksturo demokrātisms, jebkura ķermeņa tipa pieņemšana, savukārt tautas dejā ir zināms skaistuma standarts, bet, tā kā šī deja veic arī sociālas funkcijas, tad dejo visi (tikai mana ciema ukraiņi nevarēja iemācīties dejot polku kā nākas). Pat ja dejotājs vienlaikus ir nacionāli, prokrieviski vai multikulturāli noskaņots, ikdienā lielāku lomu spēlēs kas specifiskāks – profesionālā, sociālā, reliģiskā, seksuālā un citas identitātes. Tomēr brīžos, kad tiek “veidotas koncepcijas”, „domāts plašāk” un „definētas prioritātes”, nacionālie un etniskie jautājumi aktualizējas. Kas ir būtiskāks mūsdienu Latvijas dejotāja identitātē – tautība, izvēle piederēt Latvijas nācijai, paliekot un strādājot Latvijā, vai arī tas, ka visiem kultūras darbiniekiem trūkst naudas un visi dejotāji meklē telpas, kur nebūtu jāmaksā dārgā īre? Izeja uz finansējuma iespējām ir ārpus valsts robežām. Vai paplašināšanās uz Ziemeļvalstu, Eiropas un citām identitātēm nozīmē atteikšanos no latviskuma vai jaunā latviskuma tapšanu?

Atšķirīgas nācijas izpratnes

Ja man ārzemēs jautās, kāda ir Latvijas laikmetīgā deja, sākšu skaidrot, kāds ir finansējums, kāda izglītība, kādas telpas, kādas attiecības ar teātri un baletu, kāda vēsture. Varbūt minēšu, ka mūsu laikmetīgā deja var tikt salīdzināta ar citu Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu deju, galvenokārt kopīgās padomju pagātnes dēļ. Tad droši vien ķeršos pie labāk zināmo vārdu pieminēšanas, iespējams, uzsvēršu to, ka Olga Žitluhina, kas ir zināmākais Latvijas laikmetīgās dejas vārds, nav latviete. Tad saņemšu pretjautājumu – kā nav, ja viņa dzīvo un strādā Latvijā?! Paskaidrošu par atšķirīgajām nācijas izpratnēm, izceļot, ka Latvijas vēstures dēļ tā balstās etniskajās saknēs. Un tad atcerēšos etnocentrisma definīciju, kurā uzsvērts, ka etnoss definē sevi, izceļot savu pārākumu pār citiem. Tad sanāk, ka, par spīti tipiskajai latvieša tendencei pašnoniecināties, mūsu vienotība balstās uz pārākuma meklēšanu? Ja pārākuma nav, nav cerību uz vienotību? Varbūt notiek pāreja no senās, etniskos principos balstītās sabiedrības, kas turas kopā uz pārākuma pamata, uz modernu, atvērtu nāciju, kuru vieno tagadne, un pirmais solis ir distancēties un noliegt etnisko identitāti, tās nosacītos estētikas principus, kurus taču arī mēs intuitīvi sajūtam?

Lai konkrētāk skaidrotu laikmetīgās dejas un latviskuma attiecības, piedāvāju trīs hipotēzes: 1) laikmetīgā deja nav latviska, bet ir nacionāla vēstures, izglītības un kopīgas pieredzes izpratnē; 2) latviskais dejā izceļas un kļūst saskatāms (arī nepieciešams) caur distanci, iesaistoties ārējam vērotājam; 3) latviskums sakrīt ar konkrētu estētisko prasību kopumu.

Laikmetīgā deja nav latviska, bet ir nacionāla vēstures, izglītības un kopīgas pieredzes izpratnē

Vienas valsts, vienota tirgus un izglītības sistēmas ietvaros laikmetīgās dejas nacionālā specifika faktiski nav pamanāma. Blakus tradicionālajai mākslai, kas balstās uz īstu vai pseidolatviskumu, laikmetīgā māksla var izvēlēties konceptuāli ar šiem jēdzieniem koķetēt, bet iedvesmu no sentēvu klētīm apzināti smeļ reti. Taču tas nenozīmē, ka arī laikmetīgajai dejai nav lokālas identitātes. Vispirms jau plašākā izpratnē – kā ir dzīvot Latvijā, kāda kopīga vēsture mums ir bijusi, kā tā mūs ir ietekmējusi. Attiecībā uz deju, tās identitāti veido mākslas veidu hierarhija, kur padomju sistēmā virsotnē bija balets, amatierteritorijā – skatuviskā deja, kaut kur pavisam perifērijā – kustību teātris, kas ir viens no laikmetīgās dejas priekštečiem. Kopš neatkarības atgūšanas lielu lomu sāka spēlēt atsevišķas personības, kas ieveda Latvijā laikmetīgajai dejai raksturīgo domāšanas veidu. Kopš laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammas izveides Latvijas Kultūras akadēmijā laikmetīgā deja ir saistīta ar šo mācību iestādi, tās pedagogiem gan tieši dejas specialitātē, gan mijiedarbībā ar citām studiju programmām. Aizvien izteiktāka ir sadarbība starp jaunajiem aktieriem, režisoriem, horeogrāfiem, dramaturgiem, menedžeriem. Daudz mazākā mērā dialogs jūtams starp Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studējošajiem horeogrāfiem un mūzikas specialitāšu studentiem. Var runāt par divām jauno horeogrāfu identitātēm, kas cieši saistās ar absolvēto mācību iestādi. LKA absolventi profesionālās dejas laukā sevi piesaka ievērojami skaļāk, veidojot Latvijas laikmetīgās dejas seju, kurā daži saskatīs lielu tuvību ar programmas vadītājas Olgas Žitluhinas rokrakstu, citi sasaistīs absolventu darbus ar viņu dejas pagātni – „Dzirnas”, „Ritms”, sporta dejas, hip-hop un break dance, Anša Rūtentāla kustību teātris, darbs dramatiskajos teātros. Mēģinot summēt to, kas notiek laikmetīgajā dejā, var radīt priekšstatu, kāda tad ir Latvijas jeb latviskā laikmetīgā deja. Dažas pazīmes: pieklājīga (izvairās no atklātām provokācijām), pamats ir labi sagatavoti dejotāji, dejotāju profesionalitāte ir viens no pamatiem nozares profesionālā statusa stiprināšanā, horeogrāfiem ir laba telpas un situācijas izjūta (varbūt tāpēc, ka nav ēkas dejai, tādēļ nākas adaptēties), raksturīga humora izjūta (reti kura izrāde iztiks bez pajokošanas), ir tendence tuvināties ar dramatisko teātri, piedāvājot „saprotamāku” deju, jūtami centieni sadarboties ar mūziķiem, nevis izmantot atrastus ierakstus.

Nacionālais izceļas un kļūst saskatāms (arī nepieciešams) caur distanci

Vispirms mēs paši, lūkojoties uz ārzemēm, lai arī ar prātu apjēdzam, ka jebkurā mākslas nozarē valda daudzveidība, tomēr mīlam vispārināt uz savas pieredzes pamata: somu dejotāji ir ātri un traki, angļi ir viegli un dejo bez skaņas, amerikāņi smaida un daudz vēzējas ar rokām, vācieši ekspresionisma seku rezultātā uz skatuves brēc un kakā, Izraēlā dejo par visu ko, tikai ne par to, kas notiek valstī utt.

Tāds pats process notiek arī pretējā virzienā – ārzemju viesi atbrauc uz festivālu Laiks dejot vai LJTI rīkoto teātru skati ārvalstu profesionāļiem, noskatās pāris izrādes un izdara savus secinājumus par to, kāda ir latviešu laikmetīgā deja, un caur to zināmā mērā redz arī to, kādi ir latvieši paši. Igauņi līdzjūtīgi nosaka, cik viņiem žēl, ka mums ir tik mazs finansējums un ka var ļoti just, kā mākslinieki cīnās un cieš (varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc igauņi ir uzņēmušies 2012. gada rudenī rīkot pirmo Baltijas dejas platformu? Varbūt Baltijas identitāte (tā pastāv, vai to nāksies izdomāt?) izrādīsies konkurētspējīgāka starptautiskajos tirgos?). Zviedrs novērojis, ka cilvēkiem ielās ir slikta telpas izjūta. Islandiete māca, ka vajag sadarboties, ka vajag cits citam palīdzēt, un tad jau nozare attīstīsies. Angliete uzsver, cik īpaši un talantīgi ir dejotāji, cik izteiktas individualitātes viņi ir, salīdzinot ar dažām valstīm, kur visi šķiet izgatavoti pēc viena šablona.

Īpaši interesanti aspekti parādās tad, kad ārvalstu horeogrāfi veido izrādes Latvijā ar Latvijas dejotājiem. Pēkšņi teju vai katrā izrādē ir kādas pavisam tiešas latviskuma, Latvijas identitātes pazīmes gan idejiskā, gan, vēl jo biežāk, dažādu vizuālu tēlu un simbolu formā. Īpaši nadzīgi uz latvisko elementu izmantošanu savos darbos bijuši amerikāņu horeogrāfi. Lily Skove, idejai sākoties no tā, ka viņai nebija ne jausmas, kur ir Latvija, radīja dejas filmu ar nosaukumu „Latvijas planēta” (2009), kurā dejotāji gan apdzīvoja sabrukušu katlumāju un Daugavgrīvas cietoksni, gan baltos tērpos skrēja zaļā priežu mežā. Tā pati horeogrāfe, strādājot ar LKA studentiem, tapušo darbu nosauc „Riņķa dancis” (2010, Rīgas Kongresu nams), un videomateriālā par mītisku telpu top Latvijas Nacionālās operas gaiteņi. Allyson Green projekta „Zaļā Zeme, Gaiša Debess” (2008, Rīgas mākslas telpa) izmanto gan bērzu birzi, gan salmu rulļus, gan stārķa lidojumu, gan aiznes siena paunu uz izrādes telpu, gan nostāda balti tērpus cilvēkus Latvijas pļavā saulrietā. Mani draugi ne no dejas pasaules pasaules šo darbu augstu vērtēja gan saprotamības, gan latviskuma dēļ. Dejas profesionāļi uzskatīja, ka tas ir pārāk sentimentāls. Vēl viena amerikāņu horeogrāfe Heater Olson, veidojot izrādi „Tava Pieredze Šeit” (2010, Rakstniecības un mūzikas muzejs) un spītējot tam, ka pati atzīst, ka nemīl izmantot pārāk konkrētas un asociācijās tiešas lietas, savā izrādē liek skanēt „Čikāgas piecīšu” dziesmai „Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies” un atkorķē pudeli Rīgas šampanieša. Vai mēs ar savu īsti nedefinēto latvisko identitāti liekam arī iebraucējiem atražot tās tēlus?

Tikpat labi var teikt, ka šādas interpretācijas rodas no situācijas virspusīgas pārzināšanas. Paskaidrojumam noder pretējais piemērs: Olga Žitluhina, veidojot horeogrāfisku miniatūru Kalifornijas pilsētā Sandjego, saviem dejotājiem liek krist un celties, un velties pa čaukstošo lapu segumu zem eikaliptu kokiem. Viņa nevar zināt, ka tur vakar tikusi manīta klaburčūska. Tāpat kā es nevaru iepriekš zināt, ka, sarakstot nelielu tekstu par krūšu kurvi rumāņu horeogrāfam Cosmin Manolescu (un iesniedzot tekstu gan latviski, gan angliski, gan “gūgliski” tulkotā rumāņu valodā), stāsts izvērsīsies par vieglas uzvedības sievietēm („curva”).

Nacionālā identitāte sakrīt ar konkrētu estētisko prasību kopumu, kurš laikmetīgajā dejā tiek izmantots gan kā iemesls refleksijai, gan kā iedvesmas avots

Dažas no pazīmēm, kas raksturo šo nostāju, pastarpināti parādījās jau iepriekš, bet nu mēģināšu precizēt, tieši kādas parādības izrādēs, dejotājos, tēmās, nosaukumos varētu būt saistītas ar latviskumu. Vispirms par valodu, kas dejā galvenokārt parādās caur izrāžu nosaukumiem. Var pamanīt, ka agrāk, kad laikmetīgā dejā vēl tikai sāka meklēt savu vietu Latvijas kultūrtelpā, nosaukumos bija izteikti latviski izteikumi, konstrukcijas, vārdi, ko būtu grūti tulkot, – „Spļauj griestos svilpodams”, „Kad pūcei aste ziedēs”, „Minna un Miķelis”, „Un atkal par to pašu”. Tiem blakus – ne-latviešu atgādinājums par savu identitāti: „Poputchiki”, „Melkij”, „MaLoKo”. Pēdējā laikā ir vairāk nosaukumu svešvalodās vai tādi, kas viegli tulkojami, – „Ursus maritimus”, „Dances of the Lost”, „Es esmu dialogs”, „Meiteņu sapnis”, „Esi ar mani”. Vieta Latvijā daudz maz nostiprināta, taču izdzīvošanai vajadzīgi starptautiskie tirgi. Tomēr vēl aizvien ir gana aizkustinoši, ja laikmetīgā māksla uzrunā, izmantojot senas, specifiskas valodas un citas zīmes, turklāt dara to neņirgājoties.

Latviskuma būtisks atribūts ir tērps – tautastērpos ģērbušos dejotāju baltās piedurknes Daugavas stadionā liek sirdij sisties straujāk. Protams, tautas mūzikas (diapazonā no tautas dziesmām līdz svaigākajam šlāgerim) pavadījumā. Taču var arī teikt, ka skatuviskās tautas dejas koncertā, soļos un rakstos ir maz latviskuma. Etnogrāfiskās dejas kopēji to raksturos kā horeogrāfiju, jaunradi, turklāt ar daudz lielākām ietekmēm no totalitāras sabiedrības estētikas nekā no latvieša viensētnieka paražām. Tomēr, lai uz kādiem dejas soļiem tiktu uzvilkts baltais lins, tā būs skaidra zīme, ka runa ir par latvisko. Kā piemēru var minēt Andra Kačanovska izrādi „Jāņu nakts” – laikmetīgās dejas valodā par Jāņu nakts mistēriju. Arī Agra Daņiļēviča TDA „Katvari” veidotajā uzvedumā „No zobena saule lec” kopā ar tautas deju elementiem ir izmantoti laikmetīgās dejas principi, turklāt tieši tie palīdz kāpināt laikmetīgajai dejai neraksturīgo patriotisko toni. „Auļu” mūzika, gaiši, brīvi linu tērpi, basas kājas, visas paaudzes kopā, skaistas gaišmatainas meitenes smaids (un tas ir pavisam konkrēts ārisks tēls, ko redzam, nodomājot „skaista tautu meita”, „stalts tautu dēls”) – lūk, garants latviskiem svētkiem. Latviskums dejā ir kaut kas tāds, ar ko nodarbojas lielākais vairums, tas, ko latvieši dara kopā, dara kopā ar iekšēji un ārēji staltu stāju un patriotisku apziņu, pat ja horeogrāfija liek liekties un locīties un ietver nebūt ne tautiskus ritmus.

Latviskumu dejā vēl raksturo arī neiecietība pret kļūdām. Prasība pēc gatavības, skaidra un gatava rezultāta, spējas saņemt A līmeņa vērtējumu ir viens no galvenajiem virzītājspēkiem. Ja vajadzēs, uz deju kolektīvu skati aizņemsimies labākus dejotājus, jo punkti ir jādabū un štrunts par to, ka arī jaunajiem jādod iespēja augt un izmēģināt savus spēkus stresa situācijās. Līdz ar to neiecietība pret meklējumiem, darbiem, kas ir “procesā”, prasība pēc gatava produkta ietekmē arī laikmetīgās dejas vērtēšanu. Tiek izteikti komentāri par to, ko var un ko nevar atļauties uz skatuves, kāpēc jāmaksā nauda, ja nekas lāgā nenotiek. Tiek pirkts produkts, nevis iespēja un pieredze. Skaistais un pareizais sakrīt ar nacionālajām interesēm, māksla nedrīkst noņemties ar neglīto un nepareizo, jo tas var apdraudēt nacionālās identitātes pamatus, kuras viens no balstiem ir tieši kultūra. Tas tā būtu galējā variantā, un ceru, ka mūsu valsts kultūrpolitikā šāds princips ir svešs. Un māksla turpinās pastāvēt kā viens no visdrošākajiem brīvības balstiem un apliecinājumiem, ka cilvēkam vēl ir sava galva, savas domas un izvēle.

Laikmetīgajai mākslai ir salīdzinoša drošība. Laikmetīgā deja var būt latviska, var būt krieviska, var būt multikulturāla, jo laikmetīgajai dejai ir izvēle. Tās skatītājs sagaida iespēju nesagaidīt neko konkrētu. Citām dejām ir daudz mazāk iespēju nebūt tādām, kādas tās vēlas redzēt.