Laura Lapiņa

            “Labvakar. Mans vārds ir Veronika Duano (Veronique Doisneau). Esmu precējusies un man ir divi bērni – sešus un divpadsmit gadus veci. Man ir 42 gadi, un es došos pensijā pēc astoņām dienām. Šovakar ir mana pēdējā izrāde Parīzes operā,” šādi skatītājus izrādē “Veronika Duano” uzrunāja tās galvenā un vienīgā varone (izrādes koncepcijas autors ir Žeroms Bels, 2005).  Kad pirmoreiz redzēju šīs izrādes ierakstu, baletdejotājas Veronikas stāsts mani aplēja kā ar aukstu ūdeni un pietuvināti un personīgi parādīja, cik baletā, salīdzinot ar citām skatuves mākslas jomām, attiecības ar vecumu ir saspīlētas – karjera uz skatuves ir salīdzinoši īsa. Turklāt pārsvarā izceltas tiek tikai dažas zvaigznes, pārējie dejotāji bieži kalpo kā kustīgs vai statisks fons, un nebūt ne visi ar to jūtas mierā. Tāpēc, lai slavēta laikmetīgā deja, kas tieši pretēji aicina kustēties un arī uzstāties ikviena vecuma cilvēkus un caur kustību izceļ ikviena cilvēka ķermeņa un personības unikalitāti. Un, lai slavēti arī tie Latvijas laikmetīgas dejas pirmo paaudžu mākslinieki, kas paši joprojām dejo uz skatuves. Tie ir arī instalācijas dejā un foto “Re Vera” mākslinieki – dejotāji Ramona Galkina un Vilnis Bīriņš un horeogrāfe Olga Žitluhina (Olga ir aizsākusi un turpina arī unikālu aktivitāti #pijamadancepractice – ik dienu jau vairāk nekā 650 dienas pēc kārtas publicē kādu kustību video savos soctīklu profilos). 

Vecāko paaudžu profesionālo dejotāju un, protams, arī neprofesionāļu ķermeņu kustības un deja, jo īpaši publiska, tostarp izrādēs un performancēs, manuprāt, ir viena no iedarbīgākajām antieidžisma manifestācijām, kas aicina – kusties kopā ar savām krunciņām, grumbiņām, “nogurušajiem plakstiņiem”[i] un parādi arī citiem, ka tas ir tikai dabiski. Ķermenis līdz ar vecumu mainās, bet joprojām ir tiesīgs kustēties un būt tāds, kāds tas ir. Tas var izskatīties savam vecumam atbilstoši. Ticu, ka kustība spēj iekustināt arī sabiedrības domāšanu!

Ir pilnīgi absurdi, ka nekad neesam īstajā vecumā, lai netiktu kritizēti, apspiesti vai pat diskriminēti sava jaunuma vai vecuma dēļ. Jauniešus un bērnus sabiedrība uztver kā nepietiekami pieredzējušus un vērtīgus, lai uzklausītu viņu viedokli. To spilgti demonstrē izteikums: “Klusē, kamēr pieaugušie runā!” Savukārt vecāki cilvēki tiek uztverti kā pasīvi un kustēties nespējīgi. Turklāt mēs, sievietes, sabiedrības acīs kļūstam pārāk negludas pat jau no 20+ vecuma, kad sākam saņemt ieteikumus uzsākt cīņu ar novecošanas pazīmēm (prasības pret vīriešiem izskata ziņā ir daudz mazākas). Novecošanās kopumā tiek uzskatīta par defektu, nevis normālu un dabisku dzīves sastāvdaļu. Tieši tāpēc būtisks ir ikviens mākslas darbs, kas parāda, ka kustēties un radīt mākslu var cilvēki visos vecumos, tostarp noteikti arī “Re Vera”. Lai gan izrāde tieši neaplūko novecošanās tēmu, tomēr mani tā mudināja domāt par to, ka ikviena šāda laikmetīgās dejas izrāde, kurā piedalās vecāku paaudžu mākslinieki, ir vērtība arī tāpēc, ka dod savu artavu iekļaujošākās sabiedrības un mākslas veidošanā.

“Re Vera” ideja radusies, māksliniekiem sadarbojoties starptautiskajā projektā Lifelong Dance Practice: Project 45+. Projekta mērķis ir vecināt radošu sadarbību to dejotāju un horeogrāfu vidū, kuriem ir 45+ gadu. Lai gan šādu projektu veidošana šobrīd ir būtiska un veicināma, es utopiski, tomēr neatlaidīgi ceru, ka reiz tie nebūs nepieciešami, jo jebkurā projektā varēs piedalīties jebkura vecuma cilvēki. Bet līdz tam vēl tāls ceļš ejams un dejojams.

Izrādes anotācija vēsta, ka “Re Vera” ir “par īstām attiecībām, par būšanu kopā” – šo solījumu izrāde pilnībā pilda. Arī tāpēc, ka tajā tāpat kā daudzās citās laikmetīgās dejas izrādēs māksliniekiem nav jātēlo kāds cits, viņi var būt paši. Lai gan izrādē ārējās kustības nav telpā plaši izvērstas, kopā ar iekšējo kustību, kas atspoguļojās dejotāju mīmikā un apbrīnojamā klātesamībā, tās manī radīja plašuma un pārlaicīguma sajūtu. Īpaši akcentētas izrādē ir rokas, kas tuvojas, satiekas, pieskaras, glāsta, mierina, steidzas, plūst, izaicina, balsta, tur, ieņem neparastas pozīcijas un meklē jaunus veidus, kā satikties un veidot attiecības. Domāju, ka daudzi skatītāji tāpat kā es var izrādes mākslinieku kustību sarunā atpazīt arī savu attiecību pieredzi un dažādus attiecību posmus, kuriem ejam cauri.

Jāsaka godīgi, ka mani aizrāva tieši paši mākslinieki un viņu kustības. Ja nu kas šobrīd noveco, nogurdina un kaitina, tad tie ir ekrāni, no kuriem arī es esmu pārgurusi.  Lai gan dažādu mediju izmantošana atbilda solījumam, ka izrāde ir “instalācija dejā un foto”, tomēr foto un video projekcijas pat nedaudz traucēja, nozogot daļu uzmanības, kuru šoreiz negribējās dalīt. Tieši mākslinieki, viņu dzīvās, caur tehniku neizlaistās kustības bija tā vērtība, kas mani iedvesmoja arī šim rakstam un kopumā cerīgākam skatam uz pasauli. Izrāde man paskrēja ārkārtīgi ātri – uz mākslinieku kustību dialogu un attiecību attīstību noteikti  gribētu skatīties vēl daudz ilgāk.

Lūdzu, visos vecumos turpinām dejot un kustēties ne tikai virtuvēs, pagalmos, mežos, bet arī uz skatuvēm! Un kustinām sevi un apkārtējos uz visu vecumu cilvēkus iekļaujošāku pasauli!

Attēls: skats no izrādes, foto Jūlija Žitluhina.

[i] Šis vārdu salikums iespiedies atmiņā no Ingrīdas Pičukānes zīmējumu sērijas “Veltījums nogurušajam plakstiņam”, Survival Kit, 2021.