Pirmpublicējums žurnālā „Mūzikas Saule”, 2011, Nr. 4

Vita Mozūraite*

Lai gan Lietuvas laikmetīgās dejas saknes meklējamas pirmskara Vācijā, tomēr padomju gadi gandrīz pilnībā iznīcināja tās attīstības procesu, un pēcpadomju laikā mums nācās visu sākt gandrīz no paša sākuma.

Bija pāris dejas kompānijas – Polėkis (Lidojums) Viļņā un dejas teātris Aura Kauņā. Bija horeogrāfi, kas strādāja no baleta vai tautas dejas atšķirīgā stilā (stilu var raksturot kā kaut ko pa vidu starp neoklasiku un ekspresionisma deju). Viņi bruģēja ceļu un saglabāja telpu tai laikmetīgajai dejai, kādu pazīstam šodien. Bet tās bija amatieru trupas, pašmācības ceļā izglītību ieguvuši horeogrāfi, kuru darba stilu Padomju Savienībā neatzina. Lai arī dejas teātris Aura Kauņā jau 1989. gadā organizēja 1. Starptautisko Modernās dejas festivālu, oficiāli Padomju Lietuvā alternatīvā deja nepastāvēja. Tas būtu pārāk bīstami, pārāk tuvu brīvībai. Balets un skatuves tautas deja ar savu stingri noteikto kārtību bija vienīgie valstiski akceptētie dejas žanri.

1995. gadā Viļņā bijušais baletdejotājs un dejas žurnālists Audronis Imbrasas izveidoja Lietuvas Dejas informācijas centru un kļuva par tā vadītāju. Galvenais centra uzdevums bija apkopot un visos iespējamos veidos izplatīt informāciju par deju. 1996. gadā centrs nolēma organizēt pirmo Lietuvas Jaunās dejas projekta festivālu, tika izsludināta pieteikšanās. Potenciālie sponsori bija ieintriģēti: kas tas ir – laikmetīgā deja, un kur jaunais cilvēks domā atrast lietuviešu horeogrāfus, kas varētu radīt šo dīvaino dejas formu.

Centrs saņēma gandrīz 20 pieteikumu, 12 horeogrāfi parādīja savas izrādes. Starp viņiem tikai viena horeogrāfe, Anželika Holina, bija ieguvusi profesionālu izglītību – beigusi baletskolu un ieguvusi GITIS (Valsts Teātra institūts Maskavā) diplomu, pārējie bija amatierdejotāji (bibliotekārs, skolotāji, vingrotājs, studenti, divi farmaceiti), pantomīmas aktieris, dramatiskā teātra aktieris un kinorežisors, kurš radīja vienīgo dejas filmu. Gandrīz visi festivālam piedāvāja savu pirmo darbu.

Interese bija milzīga, trīs dienas skatītāju zāle Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī bija pilna. Lai arī tagad saprotu, ka lielākā publikas daļa bija vecāki un radinieki, draugi, skolēni un pat farmaceitu klienti, mēs visi bijām lepni (es biju horeogrāfu vidū), ka tik jaunai mākslai jau ir skatītāji. Lai arī daži modernās un laikmetīgās dejas darbi tika radīti pirms šī pirmā lietuviešu festivāla, bieži Lietuvas dejas sabiedrība tieši 1996. gadu uzskata par sākumpunktu. Varējām teikt: laikmetīgā horeogrāfija ir dzimusi.

Laikmetīgā deja Lietuvā attīstījās no visai šauras izpratnes par to, kas ir laikmetīgā deja, tikai pamazām nonākot pie tā, kas mums ir šodien. Sākotnēji galvenokārt to ietekmēja britu un amerikāņu horeogrāfi. Pēdējiem bija īpaša Rietumu-Austrumu programma māksliniekiem un dejas pasniedzējiem, kuri ļoti viegli varēja iegūt stipendiju, lai dotos uz bijušajām padomju republikām un organizētu seminārus, lekcijas utt. Amerikāņi bija iespaidīgi – gari, stipri un plastiski dejotāji, vienmēr smaidoši un baltos treniņtērpos. Viņi atveda izpratni par to, kas laikmetīgajā dejā ir jauks; viņi runāja par Hosē Limonu un Polu Teiloru. Viņi mūs aizrāva, jo mēs nebijām neko daudz redzējuši un visai maz zinājām par laikmetīgo deju. Tā nu deviņdesmito gadu beigās tikai daži horeogrāfi iedrošinājās darīt kaut ko atšķirīgu, meklēt paši savu ceļu, kā radīt deju un izpaust sevi. Pārējie sekoja amerikāņu modernās dejas izpratnei un centās uz skatuves izskatīties jauki, gari un smaidoši.

1997. gadā Lietuvas dejas informācijas centrs sarīkoja pirmo Starptautisko festivālu New Baltic Dance un par spīti pareģojumiem, ka “šis būs arī pēdējais” un organizatoru solījumiem “nekad vairs”, festivāls pastāv vēl joprojām, tam ir daudz draugu un plašs skatītāju loks, tas izglīto jaunos horeogrāfus un kritiķus. Galvenais ir tas, ka festivāls ar dažādu valstu horeogrāfu un pasniedzēju piedāvātajiem dejas semināriem ir izmainījis dejas radītāju attieksmi pret “skaisto deju”. Esmu pārliecināta, ka pateicoties tieši Lietuvas dejas informācijas centram laikmetīgajai dejai Lietuvā ir tik dažādas sejas.

Otrs faktors, kas ietekmēja Lietuvas laikmetīgās dejas attīstību, ir bakalaura un maģistra studiju programma Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā. Pēc pāris gadus ilgušās pārliecināšanas Teātra fakultātes administrācija nolēma uzņemt 15 dejas un drāmas studentus. Saņemot diplomu, tajā bija rakstīts dejotājs-aktieris (kopš 2010. gada – Skatuves mākslas). Šī dubultspecialitāte sarežģī studiju procesu, jo programma ir pārblīvēta ar teātra disciplīnām, un studenti sūdzas, ka viņi izjūt dejas nodarbību trūkumu, bet maģistrantūras studijās vispār vairs nav dejas nodarbību, ir tikai teorētiskie kursi. Turklāt akadēmija vēl aizvien nemīl deju un dejas studentus, un nepievērš pietiekoši daudz uzmanības dejas studijām – telpas ir slikti aprīkotas, ziemā aukstas, turklāt milzīgais dažādu dejas tehniku pasniedzēju trūkums nozīmē nepietiekamu absolventu sagatavotību. (Akadēmija drīzumā gan plāno nodalīt deju no aktiermākslas.)

Tomēr visam par spīti studiju programma palīdzēja Lietuvas mazo dejas tirgu piepildīt ar dejotājiem un horeogrāfiem, dejas izrādēm un mazformāta dejas iestudējumiem, tādā veidā arī dodot ieguldījumu jaunās dejas attīstībā. Nobriedušākās izrādes Lietuvā gan radījuši jaunie horeogrāfi, kas studējuši deju ārvalstu dejas skolās – ASV, Lielbritānijā, Austrijā, Nīderlandē, Beļģijā, Somijā.

Nesen notika apaļā galda diskusija, kurā horeogrāfi, dejotāji un dejas kritiķi tikās, lai runātu par situāciju Lietuvas laikmetīgajā dejā un tās kritikā. Nonācām pie secinājuma, ka šodienas deja ir “lūgšanas periodā”, kritiķi atrodas uz objektivitātes meklēšanas ceļa un horeogrāfi ir beidzot sapratuši, ka neviens cits, izņemot viņus pašus, nepalīdzēs iegūt vietu zem saules.

Ko nozīmē “lūgšanas periods”? Kā jau iepriekš minēju, pirmsākumos horeogrāfi radīja skaistu deju ar augstiem lēcieniem, augstu paceltām kājām, garām rokām, gracioziem skrējieniem un dažiem pilieniem elegantas akrobātikas. Bet visai drīz pēc dažiem semināriem pie neamerikāņu horeogrāfiem Lietuvas dejas radītāji nokrita zemē uz grīdas, liekot saviem dejotājiem rāpot un velties. Visi centās pārliecināt pārējos, ka viņi ir ļoti, ļoti tālu no baleta, no jebkura baleta gan klasiskā, gan neoklasiskā, ka viņi uzticas Martai Grēmai un ir ļoti koncentrējušies uz sevi. Tagad mēs to saucam par “tārpu periodu”.

Vēlāk horeogrāfi cits pēc cita sāka meklēt jaunas formas. Mums bija “mēbeļu periods”, kad uz skatuves varējām redzēt krēslus, galdus un solus. “Skaistuma periodu” nomainīja “neglītuma periods”, sevis mīlēšanas noskaņojumu aizstāja sevis ienīšanas noskaņas. Ūdens, sāls un smiltis parādījās “dabas periodā”.

90. gadu pašās beigās uz skatuvēm tika manīts pāris noskūtu galvu. 21. gadsimta sākumā uz skatuves parādījās viens puskails ķermenis, pēc dažiem gadiem – viens pavisam kails. Pāris horeogrāfi lika saviem dejotājiem atvērt mutes un dejas izrādes laikā runāt, bet nekas labs nesanāca visticamāk tādēļ, ka dramatiskais teātris Lietuvā ir ļoti spēcīgs un dejotāji diezin vai spētu “pārrunāt” aktierus. Tā nu mums bija arī “atklātā ķermeņa” periods, bet no “runas uz skatuves” posma mēs izvairījāmies.

Pašreiz Lietuvas laikmetīgā deja atrodas “lūgšanas periodā”, tāpēc ka parādās aizvien vairāk un vairāk izrāžu par lūgšanu un rituāliem. Galvenā izrāžu ideja ir vientulība ar sevis sodīšanas piešprici asumam (dažreiz pat fizisku). Neatņemami skatuves atribūti – tumsa, ūdens, dūmi, vīraks. Tādām pašām idejām reiz tika izmantoti kastaņi un vienu reizi arī akmeņi.

Tā kā lietuvieši ir skumji ļaudis, tad viņi ir laimīgi tikai tad, ja var atrast iemeslu būt nelaimīgiem – tādu pašu noskaņojumu var sajust arī uz skatuves. Raudoša vai lūdzoša sieviete melnās, baltās vai violetās drānās; maigi, skumji pāri vieglos apģērbos, divi cilvēki, kas nekad neatrod kopīgu valodu, vientuļš vīrietis, kurš ir neapmierināts ar savu seksuālo, garīgo vai intelektuālo dzīvi, dīvainas radības, kas izdzīvo, tikai ietinušās kādā materiālā. Mēdeja, Bernardas Albas meitas, Anna Kareņina, Čo-Čo-Sana, Karmena, Romeo un Džuljeta, nabaga izvarotā Erendira, Otello un Dezdemona – visi šie tēli ir sastopami lietuviešu laikmetīgajā dejā.

Pilnmetrāžas izrādes veido izcilā lietuviešu horeogrāfe Aira Naginevičiūte: ar daudz dejotājiem, pamatīgu scenogrāfiju – dzelzs sienām, dzīvām karpām un milzu bumbām. Ar lēnu kustību viņa runā par ekstrēmām situācijām dzīvē. Savukārt Agnija Šeiko savās filozofiskajās izrādēs par sievietes dzīvi citē Nīči un Jungu, bet Vitis Jankauskas vienmēr meklē klusumu un mieru.

Ilgu laiku tukša bija priecīgu un smieklīgu izrāžu niša, kuru savā ziņā ar bezsižetiskiem, viegliem, virspusējiem, bet publikas gaidītiem darbiem aizpildīja Holina un viņas bijušais students Gitis Ivanauskas. Abi izmanto komiskas situācijas, abi ir mazliet ironiski, abi strādā ne tikai ar dejotājiem, bet arī ar jauniem un populāriem aktieriem no TV seriāliem, abi ir slaveni un viņiem patīk, ka viņus redz uz glancēto žurnālu vākiem. Bet citādi – jautrība uz skatuves ir visai rets notikums Lietuvas teātrī.

Mihails Fokins jokoja: 16 fouette baletā nozīmē “Es tevi mīlu”, 32 fouette – “Es tevi ļoti mīlu”. Droši vien tā ir patiesība (parasti mēs redzam visus fouette tikai tad, ja balets beidzas ar kāzām), bet fouette es redzu tikai balerīnas fiziskās gatavības demonstrāciju. Kad lietuviešu horeogrāfe un dejotāja Loreta Juodkaite bez apstājas griežas 5 minūtes izrādē Šeit un tagad (Here and Now), viņa tāpat kā balerīna runā par savu fizisko gatavību; kad viņa Salamandras sapnī (Salamander’s Dream) griežas bez apstājas jau 8 minūtes, viņa runā par to, kā primitīva būtne pārvēršas par aukstu bezbailīgu radījumu; un kad viņa griežas bez apstājas 18 minūtes izrādē Sibilla (Sybil) viņa runā par komunikācijas rituālu ar Dievu un aizauj manu elpu.

Mums ir horeogrāfs Andrius Katinas, kurš uzdrošinās radīt konceptuālo deju, kas Lietuvā ir absolūti nepopulāri. Mums ir horeogrāfs Andrius Pulkauninkas, kurš pat rada buto deju un šokē ikvienu, kurš savu iepazīšanos ar laikmetīgo deju sāk, apmeklējot viņa izrādes. Šogad divi dejotāji – Airida Gudaite un Laurinas Žakevičius  – izveidoja pilnmetrāžas ielas dejas izrādi. Mums nav daudz, bet ir daudzsološi jaunie horeogrāfi, kas meklē jaunas idejas, dažkārt iepakojot tās negaidītās „membrānās”.

Bet galvenais ir tas, ka mums ir visai labi izglītota publika, kas regulāri apmeklē laikmetīgās dejas izrādes un pēc tam foajē skaļi diskutē par izrādi. Horeogrāfe un dejas pasniedzēja Birute Banvičiūte pirms diviem gadiem sāka organizēt starptautisku festivālu Dansema – profesionālā laikmetīgā deja bērniem. Un mums ir divi ar pusi dejas kritiķi.

Vita Mozūraite*

Asociētā profesore Lietuvas Mūzikas un Teātra Akadēmijā (pasniedz Laikmetīgās dejas vēsturi); asociētā profesore Viļņas Universitātē; e-žurnāla Dance news, ko izdod Lietuvas Dejas Informācijas Centrs, redaktore, ārštata dejas kritiķe; bijusī dejas kompānijas Polėkis dejotāja; divu suņu īpašniece.