Agate Bankava*

Biedrības “LAUKKU” ceļš projektā “iCoDaCo” sākās ar pavisam nelielu e-pasta ziņu tālajos Covid laikos: “Sveiki, mēs vēlētos ar jums sadarboties, vai varam sazūmoties?” Tolaik zūmošanās un sērfošana digitālajos viļņos bija tik ierasta, ka nebija iemesla no šīs saziņas atteikties. Pēc sarunas ar organizācijas “ilDance” pārstāvi Israelu Aloni nolēmām – kāpēc gan nepamēģināt? (Sarunu par deju ar Israelu Aloni lasi šeit.) Programmas “Radošā Eiropa” 2021. – 2027. gada perioda projekts “iCoDaCo” ir rezidenču un notikumu cikls, kura saknē ir vēlme spēcināt, stiprināt un atbalstīt laikmetīgās dejas brīvmāksliniekus un organizācijas, kas ir ārpus institucionālas paspārnes. Doma, ka varētu veltīt laiku tikai un vienīgi laikmetīgās dejas mākslai, turklāt neesot pastāvīgā uzbudinājumā par galaprodukta radīšanu, likās valdzinoša. Ceļš līdz finansējuma saņemšanai nebija viegls, bet, gluži kā pasakā, kur trīs lietas ir labas lietas, ar trešo reizi projekts tika atbalstīts. Sākās Latvijas laikmetīgās dejas kolektīva ceļš. Darba procesam rezidencēs vari sekot līdzi šeit. Kopš projekta sākuma līdz šodienai ir pagājuši gandrīz četri gadi. Latvijas laikmetīgās dejas kolektīvu pārstāv Līga Ūbele, Inta Balode, Sabīne Neilande, Agnese Krivade, Agate Bankava un Aigars Larionovs. Šajā nelielajā sarunā “iCoDaCo” Latvijas kolektīva mākslinieki dalīsies ar savām pārdomām par to, ko citiem vajadzētu zināt par šo projektu, kā arī par to, kādēļ šis projekts ir nozīmīgs viņiem pašiem.

Agnese: Galvenais un brīnišķīgais ir tas, ka mēs nodarbojamies ar izpēti, tverot ļoti plašu un daudzdisciplināru lauku, sekojot laiskai ziņkārībai un nepamatotai sajūsmai, nedomājot par to, vai šajā eksperimentā atrastais būs kaut kā lietojams.

Sabīne: Mēs fokusējamies uz procesu un tā smalkajiem atzariem, ne tikai uz radīšanu. Ir laiks pētīt un domāt par dažādām tēmām, kāda ierastajā darba procesā bieži vien pietrūkst. “iCoDaCo” varam ilgāk pētīt, runāt un uziet arī citus ceļus, ne tikai ierastos.

Aigars: Manuprāt, būtu svarīgi zināt, ka darbojamies ar plašu skatuves mākslu elementu spektru, iegūstot padziļinātu ieskatu mākslas veidošanā un prezentēšanā. Darbojamies, vienlaikus domājot par citu valstu kolektīvu piedāvātajām idejām — tas dod informāciju par iespējām mums pašiem.

Inta: Cik ārprātīgi daudz lietu zina un prot laikmetīgās dejas mākslinieks! Katrai darba nedēļai ir konkrēta tēma, kas saistīta ar izrādes veidošanas procesu. Vēl nav bijusi tāda nedēļa, kad kādam no mums jau nebūtu pieredzes ar šiem elementiem – ar scenogrāfiju, mūzikas veidošanu, dramaturģiju, kustību materiāla izveidi, un tā varētu uzskaitīt bezgalīgi. “iCoDaCo” projekts palīdz gan mums pašiem, gan plašākai sabiedrības daļai saprast, no kā sastāv šīs profesijas amatniecība. Laikmetīgā deja nav tikai par to, kā savienot kustību materiālu trīs minūšu garam priekšnesumam. Es šad un tad uz rezidencēs pieredzēto atsaucos pilnīgi citā kontekstā. Piemēram, kad nezini, kā kolektīvi pieņemt lēmumus, apskati “iCoDaCo” lietotnē mākslinieku radītās shēmas. Vai – kā vienā no nedēļām atradām kopsakarības starp to, kā mākslinieka darba procesi sakrīt ar jumta likšanas gaitu… Tas ir arī starptautiskais fokuss ar sinhronizēšanos ne telpā, bet laikā. Kā var strādāt ilgtspējīgi, visu laiku nelidojot apkārt pa Eiropu. Tāda neliela maģija, ka vienlaikus jūti tos pārējos kolektīvus, kas tajā pašā nedēļā citās valstīs dara to pašu. Daudzveidīga Eiropas telpa – tāda arī ir šī projekta ambīcija. Ir iesaistīta laikmetīgās dejas kritiskā masa, mēs kļūstam par daļu no Eiropas laikmetīgās dejas pulsa.

Līga: Jā, mēs nelidojam, bet, kad ar citu rezidences procesu biju Kopenhāgenā, satiku “iCoDaCo” kolektīva dalībnieku. Rodas kopējs pieredzes tīkls, citam citu arī nesatiekot fiziskajā telpā. Vēl interesants man šķiet kolektīvais strādāšanas veids, tas joprojām nav īpaši izplatīts mūsu teritorijā. Man liekas, ka prasmes, ko iegūstam te, varam pilnveidot tālāk, strādājot citos darbos. Kopradīšana šeit šķiet organiska procesa sastāvdaļa.

 Aigars: Mūsu procesā lielu lomu spēlē ideju sintēze un kopīgā lēmumu pieņemšana. Tā pieprasa atvērtību, vēlmi ieguldīt savas idejas un justies brīvi mūsu vidū, vienlaikus esot gataviem uzklausīt citus un ļaut idejām pārveidoties, nepieķerties tikai vienam veidam, kā darboties ar konkrēto tēmu.

Agate: “iCoDaCo” ir kā darbs, kurā esi iesaistīts ilgstoši, ne tikai uz vienu projektu. Nedaudz rodas sajūta, kā ir būt dejas kompānijā vai trupā.

Inta: Tie ilgstošie projekti vienmēr palīdz, jo vienā mirklī nonāc līdz augstam atklātības līmenim, viss liekais nobirst.

Sabīne: Man liekas, ka arī šis laika periods, kopā trīs gadi, ir ilgtspējība. Tie nav trīs vai divi mēneši, tad “atā!” un nākamais. Šis laika periods ļauj labāk iepazīt gan citus, gan sevi.

Līga: Labi ir tas, ka “iCoDaCo” projektā ir iestrādāts kopienas sasniegšanas uzstādījums, ka neņemamies tikai savā burbulī, bet ir arī saikne ar ārpusi.

Sabīne: Apdzīvojam Latviju, iepazīstam iedzīvotājus, vietas. Sanāk iepazīt daudz cilvēku gados, kas manā ikdienā nemaz nav ierasta lieta. Bet “iCoDaCo” laikā iegūstam jaunus paziņas, ir dažādu paaudžu dialogs.

Agate: Sanāk arī uzzināt, ka viņiem ir pilnīgi pieņemami vērot un piedalīties laikmetīgās mākslas procesos. Reizēm klejo stereotips par laikmetīgo mākslu kā “jauno cilvēku lietu”. “iCoDaCo” laikā sanāk pieredzēt pretējo.

Inta: Protams, šādai saskarsmei nepieciešama savstarpēja cieņa un saikne. Ja atnāc un uz citiem skaties no augšas, tad arī nebūs ne saiknes, ne sarunas.

Agate: Vai jūs esat noformulējuši, kāpēc jums to visu vajag?

Līga: Man personīgi viss šis laiks ir sakritis ar manu lēno radošo procesu. Katra nedēļa kaut ko iedod arī manam procesam. Iespēja te būt atver receptorus. Katra reize, ko piedzīvoju, kaut ko pienes un dod arī mākslai, jo tā netiek radīta izolācijā.

Sabīne: Man ir svarīgi vairāk iepazīt jūs katru individuāli un arī daudz ko mācīties, tā ir pieredzes apmaiņa. Jūs visi esat iepazīti labāk. Katrs nāk ar savu pienesumu, katra lieta jau kaut kad ir darīta, bet ir labi uzzināt jaunu aspektu, no kura skatīt šo tēmu. Būt šeit ir iedvesmojoši, jo ir klusums un nav pilsētas kņadas. Ir vieta savām domām. Esot šeit, es sapratu, ka arī vēlos mēģināt veidot savu solodarbu. Redzu, ka citi to dara, varbūt arī man to vajag. Staigājot pa “Kalniņu” saimniecības teritoriju, domāju – ak, Dievs, cik šeit ir maģiski! Es stāvu saulē, un divas minūtes ir pilnīgs klusums, kā filmā.

Līga: Par iedvesmu. Es nezinu, vai tie ir šie cilvēki vai kolektīvā enerģija, bet es sev esmu atradusi brīvāku attieksmi, kas veicina radošumu. Kaut kā tu noķer to garšu, ieslēdz sevī vairāk huligānu, nevis teicamnieku. Vairāk uzticības procesam un pārējiem. Labas lietas var notikt brīvi.

Inta: Īsta laboratorija.

Agate: Pirms septembrī braucu uz šo rezidenci, augustā sapratu, ka, ja nebūtu šī “iCoDaCo” projekta, es nebūtu spējīga tik produktīvi strādāt, jo bieži vien rezidenču laikā es apjēdzu kaut kādas lietas par saviem aktuālajiem projektiem – gan praktiski, gan tehniski. Es izbaudu šo laiku kopā, nav stresa par galarezultātu. Un, satiekot jūs Rīgā, ir neviltots prieks, gribas skriet klāt un apsveicināties. Arvien vairāk sev apstiprinu to, ka, lai rastos kas foršs un māksliniecisks, man nav viena kustību kombinācija jādomā trīs dienas, arī spontanitāte ir kvalitātes zīme. Reizēm domāju, ka tas senais stereotips par mākslinieku un mokām patiesībā ir izdomāts, lai tie citi, kas tam tic, mocītos, bet pārējie radītu fascinējošus mākslas darbus ar vieglumu, un sanāk izcili.

Titulfoto: iCoDaCo Latvijas kolektīva portretu kolāža. Attēlā – augšējā attēla virzienā no labās uz kreiso malu Līga Ūbele, Sabīne Neilande, Agate Bankava. Otrajā rindā no labās uz kreiso Aigars Larionovs, Inta Balode, Agnese Krivade. Foto: Krista Ziemele

* Agate Bankava ir laikmetīgās dejas māksliniece. Dejojusi TDA “Uguntiņa”, absolvējusi Rīgas Baleta skolu un Latvijas Kultūras akadēmiju ar bakalaura un maģistra grādu laikmetīgajā dejā pie profesores Olgas Žitluhinas. Ir “Horeogrāfu asociācijas” un “LAUKKU” biedre.