Anna Tata*

Laikmetīgā deja ir kā vīns – izvēle, kuru vīnu ņemt, vienmēr ir sarežģīta, it īpaši, ja tikko esi pievienojies vīna un dzīves baudītāju klubiņam. Vecums, cena, šķirne – šie ir tikai daži kritēriji, pēc kuriem var izvēlēties sev tīkamāko un labāko. Līdzīgi ar laikmetīgo deju – ja neesi sens baudītājs, pirmajā reizē var trāpīties arī skābais Cabernet Sauvignon, kas tikai pēc gadiem kļūst par iecienīto Cabernet Sauvignon.
Ne visiem arī zināms senais noslēpums, ka tas dārgākais ne vienmēr ir tas labākais. Par reklāmas ziņā vērienīgiem dejas notikumiem kritiķi rakstīt vairās. Ne vienmēr solītais tiek piepildīts. Šajā rakstā nevēlos pelt vai noniecināt māksliniekus. Drīzāk vēlos uzdot jautājumus, kas, redzot izrādi, radušies, ne tikai no mākslinieciskās, bet arī mārketinga, producēšanas puses. Tā teikt, vēlreiz pārjautāju, no kā māja sastāv un vai apmetums reizēm nekļūst svarīgāks par balstiem. 

Pēdējā laikā ne viena vien dejas izrāde piedāvā sevi iegādāties par salīdzinoši augstu cenu. Šajā kategorijā iekļuva arī Karīnas Lapšinas veidotā izrāde “Bez piecām minūtēm decembris”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja šī gada 22. septembrī. Iespējams, tas ir mārketinga triks – ja dārgs, tad labs -, bet varbūt vienkārši nepieciešamība nopelnīt, jo māksliniekiem jau gribas arī dzīvot, ne tikai maizi grauzt. Skatītāju rindas pārpildītas. Mazpazīstamās mākslas formās vārdi strādā labi – pieļauju, ka lielākā daļa skatītāju galvenokārt nāca uz Intaru Busuli un viss pārējais bija tikai kā bonuss. Bet arī būt tikai bonusam nav slikti, tā ir lieliska iespēja laikmetīgajai dejai piesaistīt tos, kas tai “tīrā formā” iet ar līkumu. Tomēr, ja biļetes cena pārsniedz 15 eiro robežu, izrādes veidotājiem, manuprāt, jānodrošina sēdvieta un daudzmaz laba redzamība. Izrādē “Bez piecām minūtēm decembris” es ar savu 25 eiro dārgo biļeti tiku iestūķēta stūrī uz pufa. Tribīnēs vietu vairs nebija, bet arī tur sēdošie bija cieši saspiesti kā siļķes mucās. Lieki teikt, ka manas izrādes redzamības iespējas nebija tās labākās. Operā vai teātrī par šādu cenu būtu tikusi pie diezgan labas un kvalitatīvas sēdvietas. Līdzīga situācija pagājušogad piemeklēja arī horeogrāfes Lienes Gravas skatītājus izrādē “Kvēldiegs”. Tomēr saprotama šāda biļešu cena – ja izrāde nesaņem atbalstu no Valsts kultūrkapitāla fonda vai Rīgas domes, visas izmaksas jāsedz izrādes veidotājiem. Operai vai teātrim, ja tam ir valsts dotācijas, šāda problēma nepastāv, līdz ar to biļešu cenas salīdzinoši nav tik lielas. Protams, tas nav attaisnojums un nenozīmē, ka visām izrādēm, kas netiek atbalstītas, jāliek dubultā samaksa. Tomēr šī situācija rada apburto loku, jo izrādes, ko atbalsta, neziedo tik lielas summas reklāmai, lai piesaistītu pēc iespējas plašāku auditoriju. Līdz ar to par laikmetīgās sfēras dažādību uzzina tikai retais, bet tie, kuri seko līdzi plakātiem un skaļiem saukļiem, tiek pie pagaidām vienveidīgas formas un gaumes dejas izrādēm, kas liek domāt, ka visām šīs nozares izrādēm jāpielīdzinās šai latiņai.

Biļešu cena, šķiet, nav vienīgā līdzība ar izrādi “Kvēldiegs” – arī šeit horeogrāfe vēlas runāt par attiecībām, pārdzīvojumiem par to, kā tajās būt. Abās izrādēs sievietes tēls iezīmējas diezgan skopi un ar vienvirziena vektoru. “Kvēldiega” gadījumā – sieviete, kas visu laiku lido, lien un rāpjas ap vīrieti, “Bez piecām minūtēm decembris” – sieviete, ko vīrieši grib, bet viņai neko vairāk par pārtiku, lūpu krāsu un reizēm pāris apskāvieniem nevajag. Vai patiešām sievietes ir tik seklas, šabloniskas figūras – vai nu uzmācīgas, vai arī amēbas bez savas nostājas un domām, bez dažādu emociju gammas, ar tikai vienu programmu kā robotiskām seksa lellēm? Šādas sieviešu interpretācijas no vīriešu puses nebūtu nekāds pārsteigums, ne par velti sieviešu dzimtes seksa roboti ir daudz attīstītāki nekā vīriešu versijas.

Mulsumu manī rada fakts, kādēļ horeogrāfes, kuras pašas ir sievietes, ieņēmušas šādu pozīciju. Tas liek lauzīt galvu par to, vai visi horeogrāfiskie, režisoriskie un telpiskie lēmumi pieņemti apzināti vai sakritības kārtā. Vai sevis padarīšana par smuku mantiņu “Kvēldiega” un nobružātu objektu “Bez piecām minūtēm decembris” gadījumā bija horeogrāfiski apzināti lēmumi. Jautājums horeogrāfēm – kādēļ viņas grauj sievietes tēlu, bet vīriešus idealizē? Vai tas ir kāds latviešu sieviešu kopējais gēns – vienmēr vainot sevi, paciest vīriešu krāpšanas afēras, samierināties mīļākās lomā, izdabāt viņu iegribām, klusēt, kalpot, “ražot” dzimtu un kopt pavardu? Kāpēc sieviete stūrī samierinās, kad tiek aplieta ar ūdeni vai apmētāta ar pasaulīgās dzīves labumiem?

Starp horeogrāfiem pastāvot nerakstīts likums, ka savās izrādēs labāk nedejot. Tas esot liels stress, dubults slogs un ļoti liela iespējamība apmaldīties savā ķermenī un mākslinieciskajās idejās, tāpēc tikai drosmīgākie horeogrāfi izvēloties šo ceļu. Šajā izrādē visu laiku nomāca sajūta, ka daudz veiksmīgāka tā būtu kā Karīnas Lapšinas solo. Iespējams, tas horeogrāfei dotu iespēju rakties dziļāk, sniegt skatītājam daudzpusīgāku skatījumu uz sievieti un dažādajām tās dabām. Savukārt, ja horeogrāfe būtu izvēlējusies taisīt divu vīriešu duetu, iespējams, varētu vairāk piedāvāt dažādos skatījumus, kā attiecības uztver pretējais dzimums, kas jau šajā darbā iezīmējās – kur sievietei traģēdija, tur vīrietim neizpratne, jo viss taču ir kārtībā.

Gan “Kvēldiegs”, gan “Bez piecām minūtēm decembris” liek apbrīnot horeogrāfu uzņēmību un drosmi. Pacelt tik lielu pasākumu bez gandrīz nekāda atbalsta ir varoņdarbs. Iespējams, šī drosme mazliet vēl pietrūkst horeogrāfiskos piedāvājumos, bet visu uzreiz jau gribēt nevar un arī nevajag.

* Anna Tata ir persona, kas ceļo laikā un ir bezgalīga. Tā brīvi izsaka savas domas, nemīl uzskaitīt savus profesionālos sasniegumus. Anna uzskata, ka māksla un dzīve ir vienotas, jāmeklē tik saites, kas tās savieno.