Dita Eglīte

DANCE.LV žurnāla komandai 2012./2013. gada teātra sezonas gala bilancē ir pamats priecāties vismaz četrās kategorijās. Nu jau otro sezonu līdzās baleta kategorijai, savu vietu ieņēmusi laikmetīgā deja. Tikpat sen kā balets vērtētāju uzmanības fokusā bijis horeogrāfu darbs dramatiskā teātra vai muzikālās izrādēs. Taču šogad laureātu vidū bija arī Daugavpils teātra aktieris un dejotājs Konstantīns Zaics, kurš kategorijā „Gada debija” bija ne tikai nominēts, bet arī saņēma balvu.

Jaunais mākslinieks Konstantīns Zaics tika pamanīts un novērtēts par Smuta lomu Oļega Šapošņikova postmodernistiski dauzonīgajā Šekspīra lokalizējumā „Vosorys saulgrīžu burvesteibys”, kurā Konstantīna Smuts (lugas “Sapnis vasaras naktī” burvestību pilnā meža gariņš Paks) atraktīvā veidā, demonstrējot gan labu humora izjūtu, gan dramatiskajam teātrim neierasti vingru plastiku, gan atzīstamu aktiermeistarību, – brīnišķīgi tiek galā ar režisora dotajiem uzdevumiem: būt visur klāt, visu „kontrolēt” un sagriezt „kājām gaisā”. Tieši šīs izrādes kontekstā arī man radusies īpaša interese par „kustīgajām” aktivitātēm Daugavpils teātrī, kurā intensīvi strādā horeogrāfe Irina Saveļjeva un teātra kolektīvā iekļautā modernā baleta trupa. Tā pilnīgi noteikti ir sava veida firmas zīme, kas Daugavpils teātri šobrīd atšķir no jebkura cita Latvijas dramatiskā teātra.

Saņemot Spēlmaņu nakts balvu, Konstantīns Zaics savā pateicības runā uzsvēra to, ka svarīgi savu darbu darīt ar atvērtu sirdi. Žurnāla „Teātra Vēstnesis” pirmajā numurā viņš kautrīgi min: “Varbūt nākotnē kļūšu par īstu aktieri – mani saista darbs ar profesionāliem dejotājiem, režisoriem.” Teātrī sadzīvoti tikai pāris gadi, bet patiesi iepriecina šādu dabas talantu klātbūtne. Gribētos domāt, ka simboliski Konstantīns Zaics ar Spēlmaņu nakts balvu „Gada debija” ir kā apliecinājums Daugavpils teātra trāpīgi izvēlētajam virzienam – būt kustīgiem, pārsteidzošiem un oriģināliem. Ar īstiem tīrradņiem modernā baleta trupā.

Akadēmisko dejas virzienu Spēlmaņu nakts kategorijās pārstāv „Gada sasniegums baleta mākslā”. Latvijas Profesionālā Baleta asociācija (kas gan izvirza pretendentus, gan nosaka labāko) par laureāti šajā kategorijā atzina balerīnu Baibu Kokinu – par Marijas lomu „Riekstkodī”, Auroras lomu „Apburtajā princesē”, kā arī lomām baletos „Mesija” un „5 tango”. Baiba, saņemot balvu, atzinās, ka ļoti, ļoti mīl savu darbu, ka ir milzīgs prieks atrasties uz skatuves un dejot. Daudz kas šīs mirdzošās baletdejotājas skatuves sajūtās esot mainījies pēc meitiņu piedzimšanas. Baiba esot kļuvusi „krietni apzinīgāka, daudzkārt emocionālāka…”. Kad runājāmies uzreiz pēc Skatuves naglas saņemšanas, viņa saka: „Arī šodien, svinīgā pasākuma laikā, es vismaz piecas reizes apraudājos. Protams, arī tāpēc, ka šis mums ir tāds sēru gads…” Baiba esot paspējusi sadejoties ar šajā vasarā aizgājušo premjeru Alekseju Avečkinu. Šajā kontekstā Baiba jo īpaši visiem kolēģiem vēl stipru veselību – „lai varam radīt, lai varam būt uz skatuves”.

Aurora un Marija šķiet lomas, ar kurām uz lielās skatuves parādīties tieši jaunajām balerīnām, kas tik tikko ienākušas Lielajā baletā. Baibai atzinība par šīm lomām atnākusi tikai pēc meitiņu piedzimšanas, kad licies – nu viss, vairs jau nekad, piemēram, Auroru nedejot. Tomēr tieši Aleksejs Avečkins esot uzmundrinājis, stingri nosakot: „Ko tu! Dejosi!…”

Baiba labprāt dejo arī  moderno baletu. Taču, vērojot bijušos kolēģus Svetlanu Koroli, Annu Novikovu vai Dmitriju Gaitjukēviču, sevi gan nevarot iedomāties laikmetīgajā dejā, jo domā, ka viņas augumā ir pārāk izteiktas „baletiskās” līnijas.

Arī nākamo šāgada Spēlmaņu nakts „kustīgo” laureātu Dmitriju Gaitjukēviču pirmo reizi es ievēroju tieši baletā. Joprojām, atceroties viņa uzstāšanos Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas izlaidumu koncertā, acu priekšā iznirst raksturdejas numurs ar Dmitrija neprātīgi augstajiem palēcieniem un griezieniem. Taču, baletā vietu sev neradis, viņš, sevi atradis laikmetīgajā dejā. Ja ne šāds solis – pēc RHV studēt laikmetīgo deju pie Olgas Žitluhinas Latvijas Kultūras akadēmijā, mums šā brīža laikmetīgās dejas ainai Latvijā iztrūktu vienas ļoti izteiktas, spilgtas nokrāsas. Un tā ir Dmitrija Gaitjukēviča vizuāli smalkā domāšana izrāžu horeogrāfijā, kompozīcijā un estētiskajā tēlojumā. Latvijas Nacionālajā teātrī tapušo „Inside” var uztvert arī kā horeogrāfa Dmitrija Gaitjukēviča līdz šim darītā kopsavilkumu. Seši profesionāli dejotāji ar izrādes ritma, skaņu un gaismas palīdzību spēj atklāt tādu dvēseles trausluma atspulgu, kas skatītājā tieši otrādi – uzjunda garīgu spēku, lai apstātos šīs traki skrejošās pasaules vidū un baudītu to skaisto, kas ir gan mūsos pašos, gan mums līdzās. Lielisks ansambļa kopdarbs, par ko arī godam nopelnīta Skatuves nagla kategorijā „Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”.

Kamēr par savas dejas izrādes iestudēšanu Inga Krasovska vēl tikai domā, jau vairākas sezonas viņa sevi apliecinājusi kā oriģināla un enerģiska skatuves kustību valdniece dramatiskajā teātrī. Kategorijā „Gada kustību mākslinieks” aizvadītajā sezonā Inga bija nominēta par spridzeklīgo jauniešu darbu Liepājas teātra izrādē „Lukrēcija Bordžija” un par diviem vēl atšķirīgākiem darbiem uz milzīgās Dailes teātra skatuves. Tā bija sadarbība arī ar diviem dažādiem režisoriem – ar bulgāru Aleksandru Morfovu, kas procesā esot iesaistījies līdz pēdējam „sīkumam”, arī pats sacerot un uzdodot kustības aktieriem jeb kā Inga saka „visu sacakojot”; un ar mūsu Dž. Dž. Džilindžeru vienā no vērienīgākajiem aizvadītās sezonas skatuves uzvedumiem – mūziklā „Oņegins”. Raksturojot sadarbību ar Džilindžeru, Inga saka: „Atšķirībā no Morfova, Džilis „necako”. Viņš kā mākslinieks triepj lieliem laukumiem!” Ingai atliek tos piepildīt. Un arī šeit Inga spēj visu lielo izrādes ansambli noskaņot uz vienas stīgas, arī katrā Dailes ansambļa dalībnieka sejā iespējams pamanīt pamatojumu ik kustībai, ik vaibstam. Nemaz nerunājot par solistu plastiku un sastrādātajām dejām, kas caurvij mūziklu. Inga atzīst – viņai teātris ir mīlestības darbs. Un tikai pie šādiem nosacījumiem īsts baudījums un pārdzīvojums iespējams arī skatītājam.