Dita Jonīte

Šogad Dziesmu svētki visas nedēļas garumā gan klātienē, gan TV ekrānos izskatījās ļoti “kustīgi”, un tas varbūt arī nav pārāk liels pārsteigums. Daudzajās svētku reportāžās bija dzirdams un redzams, ka aktīvākie bērni paspēj gan spēlēt mūzikas instrumentus, gan dejot, gan dziedāt kopkorī. Tātad liela daļa bērnu ir aktīvi un izturīgi. Tas iedvesmoja, kādēļ kopumā svētki bija prieka pilni, pārdomāti un emocionāli.

Saistībā ar XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem vēl ilgi būs jāatceras satraukuma pilnais Noslēguma koncerta ģenerālmēģinājums un pajukušais Svētku gājiens. Iecerot nākamos svētkus, noteikti jāpārdomā slodzes, taču arī es piederu pie tiem, kas apzinās – šie lielie svētki katram no dalībniekiem ir arī grūtības, ar kurām jārēķinās un kuras jāpārvar. Tas skolotājiem uzliek vēl lielāku slodzi un atbildību, jo ir jāiemāca ne tikai dziedāt, dejot un spēlēt, bet arī pa īstam piedzīvot šos svētkus. Tādēļ – milzīgs paldies visiem skolotājiem, kas mīl savus audzēkņus un ir gatavi ziedoties, lai arī viņu bērni varētu tikt uz svētkiem.

Vislielākais prieks šajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētos bija par izdevušos Tautas deju kolektīvu lielkoncertu “Līdz varavīksnei tikt”. Svētku vēsturē šis koncerts ierakstīts ar brīnišķīgu koncepciju, asprātīgu, košu noformējumu, pārdomātu kompozīciju un pārliecību, ka bērniem šajos svētkos patika pilnīgi viss. Un vēl viena ļoti svarīga lieta – koncertam visu divu stundu garumā ar lielu interesi sekoja arī mazie skatītāji. Tātad šie patiešām bija bērnu svētki.

Pie koncerta koncepcijas šūpuļa bijusi arī horeogrāfe Arta Melnalksne, kura diemžēl šos svētkus vairs nepiedzīvoja. Līdz ar to emocionāli uzrunāja vārds Artiņa, kas bija dots deju uzveduma stāsta galvenajai varonei. Šoreiz koncertstāsts bija veidots kā mazas, ziķerīgas meitenes ceļojums līdz varavīksnei. Idejas autori Arta Melnalksne, Inga Cimiņa un Ēvalds Ābelskalns, kā arī režisore Inga Cipe šo dejas stāstu veidojuši kā rotaļu, kā draudzīgu sarunu starp bērnu un pieaugušo, kā dzīvespriecīgu un atvērtu skatu brīnumainajā pasaulē. Viss lielais horeogrāfisko ainu dejotāju pulks bija ieģērbts Evijas Dāboliņas darinātos tērpos košajās varavīksnes krāsās. Šī vienkārša ideja realitātē izskatījās spilgti un jaudīgi.

Grodā kompozīcijā izdevies savīt kopā tautas deju kolektīvu dejas ar “ierāmējumu” jeb mazās Artas ceļojumu, kura pamatā izmantots Ineses Zanderes un Renāra Kaupera bērnu dziesmu albums “Sasauc smieklus izklīdušus”. Būtiski, ka mazās Artas ceļojumu horeogrāfiskajās ainās izdzīvo tautas deju kolektīvu dalībnieki nevis kādi pieaicināti viesmākslinieki. Un kurš gan vēl šajās ainās tik organiski spētu apvienot tradicionālo ar mūsdienīgo, ja ne horeogrāfs Agris Daņiļevičs. Ticu, ka īsts jaunrades prieks tika arī šiem koši tērptajiem horeogrāfisko ainu dejotājiem. Taču bija redzams, ka ne mazāks prieks bija arī tiem tautas deju kolektīviem, kas pa vidu izdejoja savas svētku repertuāra dejas – to, ko bija vairākus gadus slīpējuši, lai tiktu uz svētkiem un iekļautos kopējā bērnu pulka enerģijā.

Akcentējot šo bērnu svētku prieku, brīnišķīga bijusi mākslinieka Reiņa Suhanova ideja kā laukuma scenogrāfijas galveno elementu izmantot skolēnu autobusus. Šie aizslietņi bija precīza zīme tiem autobusu simtiem, kas Dziesmu svētku nedēļā piepildīja Rīgu. Cik vien atceros, bērnu māšana pa autobusu logiem pilsētā ir viena no neatņemamiem svētku rituāliem. Un koncertā “pēkšņi” no mākslinieka radītajiem milzu autobusiem bērni birst ārā kā pupas! Turpinot tēmu par ceļojumu un autobusiem, asprātīgi bija veidota arī koncerta programmiņa – kā autobusa biļete, ar visām “Pieturvietām”, deju ceļa direkciju utt. Arī koncerta veidotāji, šķiet, bija guvuši neviltotu prieku no visas šīs lielās spēles.

Viena no svarīgākajām un emocionālākajām koncertuzveduma kulminācijām izrādījās epizode ar improvizēto futbola spēli, kurā galvenais tiesnesis bija pats Agris Daņiļevičs. Šīs epizedes finālā visi dejotāji priecīgi un lepni nodziedāja Latvijas himnu, lai pēc tam atkal mestos atpakaļ rotaļās un dejās.

Par “kustīgumu” ļoti piedomāts bija Noslēguma koncertā “Manā dziesmā tu…”, kura programmas lielu tiesu veidoja mūsdienu komponistu dziesmas. Visbiežāk tās arī paģēr aktīvu līdzi kustēšanos. Šogad šo aktivitāti bija sacerējis horeogrāfs Jānis Purviņš, bet koristos iedzīvinājis viņa asistents Justs Celms, kļūdams par vienu no šīs vasaras Dziesmu svētku neformālajiem simboliem. Nevar nepieminēt, ka ļoti enerģiski “dejoja” arī pūtēju orķestri un viņu pavadošās meitenes defilē iestudējumos koncertā “Taures sauc”, nemaz nerunājot par jestrākajām folkloras kopām gan Rīgas parkos, gan programmā pie Brīvības pieminekļa un Noslēguma koncertā.

Mazliet žēl, ka “citādā deja” jeb mūsdienu deja šajos svētkos palika it kā savrup. Varbūt tāpēc, ka koncerti notika pašā svētku nedēļas sakumā?  Bet, iespējams, arī tāpēc, ka mūsdienu deju lielkoncerts “Te mēs es@m” Ķīpsalā atmiņā  iegūlis vien ar enerģisku bumsīšanos pa tumsu, drausmīgu skaļumu un virtuālās pasaules nomācošo klātbūtni. Jā, zināms – tā ir bērnu reālā pasaule, tāds laikmets, tas jāpieņem. Bet tik ļoti negribētos, lai tas “apēd” mūsu bērnus.

Līdz galam nepārdomāts šķita uzveduma “Te mēs es@m formāts (mākslinieciskā vadītāja Edīte Ābeltiņa), kurā dažāda vecuma grupas izdejoja dažādu stilu deju numurus kā sporta spēļu atklāšanas šovā, bet fonā videoprojekcijā bija lasāmas čata sarunas. Tām bija gana nopietns saturs (pat pieskaroties šķirto ģimeņu problemātikai!), taču koncertnumuru un dejotāju burzmā, turklāt daļēji aizsegti ar prožektoriem, šie teksti lielākoties tomēr paslīdēja garām. Tāpat deju laukuma fonā uz podestiem “pazuda” arī tie daži bērni, kuru saraksti mēs it kā lasījām videoekrānā. Nelielu mulsumu radīja arī fināla “piekabe”, kad beidzot, lai nodziedātu vairākas  dziesmas, plāna vidū uz kustīgas platformas tika izstumti “Instrumentu” mūziķi. Programma liecina, ka “Instrumentu” mūziķi veidojuši mūzikas aranžējumus, taču koncertā grupas parādīšanās vairāk izskatījās kā balva visiem dalībniekiem un skatītājiem par piedalīšanos.

Saprotams, ka svarīgi bija parādīt un apvienot pēc iespējas vairāk bērnu deju kolektīvu, taču raibais saturs radīja iespaidu, ka tematiski šis koncertstāsts ir par visu ko un reizē neko. Tāda jau varbūt arī ir tā jauniešu virtuālā realitāte un nevajadzētu īgni purpināt, ja vien… negribētos vairāk saules un cerību. Taču svarīgākais, ka liela daļa skolēnu jau rēķina – kuri varētu būt viņu nākamie svētki? Varbūt jau lielie Dziesmu svētki pēc trim gadiem?!