Reaģējot uz ieceri mainīt izdienas pensiju likumu, publicējam baletdejotājas Paulīnas Drukas dienasgrāmatu, kurā viņa vienpadsmit dienas aprakstīja sava ķermeņa sajūtas un domas.

Pirmā diena

Šodien atgriezos no retrīta, kurā centos savest kārtībā savu mentālo un fizisko veselību. Protams – sāp sirds, ka jāaptur dejošana jau sezonas sākumā, bet, sāpēm kļūstot neizturamām, jūtu teju pārdabisku to ietekmi uz savu nervu sistēmu. Tikai skatiens operas virzienā man sagādā sāpes. Ienākot pa dienesta ieejas durvīm, man sagriežas galva, jo baidos, ka tūlīt atkal nevarēšu izdarīt to, kas vēl pirms dažiem gadiem nesagādāja problēmas un sniedza tikai bezgalīgu prieku. Es tiešām mīlu savu profesiju, lai gan tā man arī dara pāri. Tieši tāpēc cenšos darīt visu, lai mēs “salabtu” un nonāktu pie kopīga risinājuma, kā turpināt. Es būšu uz skatuves!

Otrā diena

Sadzīvot ar abu gūžu osteoartrītu, ceļgalu skrimšļu nodilumu un emocionālām problēmām nav vienkārši. Es bieži vēlos darīt visu uzreiz – pēc iespējas ātrāk savest ķermeni kārtībā, lai atgrieztos darbā divreiz stiprāka. Bet, iespējams, svarīgs ir arī atkāpes brīdis – dīkstāve, kas ļauj uzsākt ko jaunu. Patiesībā tieši to man vasarā ieteica ārsts – pilnībā atpūtināt kājas un atslābināt muskuļus, kuri, esot pārslodzē, nodara pāri manām locītavām. Kā sadzīts muskulis bez resursiem var būt spēt darīt savu darbu? Dažreiz liekas, ka resursu manī pašā nav nemaz. Dažreiz manī palikušas tikai asaras.

Vakar fizioterapeite man jautāja, vai es varētu neatgriezties darbā vēl kādu laiku. Protams, manī ir absolūts noliegums, jo es gribu atgriezties formā un dejot. Tūliņ.

Trešā diena

Šodien jūtos mazliet apņēmīgāka. Beidzot varu ieēst ko kalorijām bagātāku, tāpēc ceru, ka spēks atgriezīsies. Pamodos agrāk, izpildīju visus gūžām un ceļiem nepieciešamos “ieeļļošanas” vingrinājumus, lai varu uzsākt dienu bez stīvuma. Tie ir pavisam vienkārši uzdevumi, bet ar pazudušo muskuļu masu man prasa gana lielu piepūli. Mūsu profesijā tas nepavisam nav patīkami. Tas nozīmē ilgāku sagatavošanās posmu, līdz izdodas nonākt klasiskajām izrādēm nepieciešamajā formā. Šis ir mans lielākais izaicinājums, un tas lauž sirdi, jo tieši klasiskā baleta dēļ esmu izvēlējusies šo profesiju. Tikai laika gaitā esmu sākusi atpazīst savas stiprākās puses, kas ļāvis pārdomāt savas baleta karjeras vēlmes un sapņus.

Ceturtā diena

Cerība par iespēju sāpes apiet sāk atgriezties. Vakar fizioterapijā jau jutos drošāka un stiprāka. Cenšos neļaut bailēm sev pietuvoties, jo nojaušu, ka, atgriežoties darbā, tās pārmāks nu jau ne tikai dejotprieku, bet arī dzīvotprieku. Tik lielas sekas rada mana profesija – pat vismazākā neizdošanās dod iemeslu atkal ieslīgt bezspēcības virpulī. Bet es strādāju, lai izkļūtu no šīs depresīvās nots. Tāpēc mazpamazām daru to, kas jādara, lai tiktu atpakaļ savā ierastajā formā un uz skatuves. Katru dienu vingroju, staigāju un cenšos sevi motivēt ar sīkiem sasniegumiem. Ir ļoti viegli ieslīgt sevis žēlošanas un destruktīvas paškritikas bedrē –  to daru arī ar šo teikumu. Bet izvēloties profesiju, es nedomāju par peļņu. Man no visas sirds patīk dejot un līdz kaulam izbaudu mirkļus, kad varu to darīt. Īpaši tad, kad nekas nesāp (vai vismaz sāp paciešami). 

Gadiem ejot, tas notiek arvien retāk. Pat trīsdesmit gadu vecumā sajutu milzīgu atšķirību ar saviem divdesmit pieciem. Nolaižas rokas, kad divdesmit gadu garumā esi nepārtraukti centies atrast un meklēt veidus, kā sevi izlabot un uzlabot, vienlaikus izvairoties no traumām, sāpēm un arī pārmetumiem – gan tiešiem, gan netiešiem, ko saņemu no citiem un no pašas.

Piektā diena
Iešu uz operu. Protams, ka baidos. Baidos, ko prasīs, ko teiks. Kā jutīšos. Bail, ka viss būs kā iepriekš. Ka manas pūles būs kļuvušas bezjēdzīgas. Šī bezcerības sajūta baletdejotāja profesijā ir labi pazīstama. Kad pūloties var neizdoties pat gadiem ilgi. Nav tieša progresa atskaites punkta. Ja vien tevi nepaaugstina, neiedodot lomu vai kā citādi neatalgo. Bet arī tas nav ieguldītā darba rādītājs. Daudz esmu domājusi par atšķirībām attieksmē pret solistiem un kordebaleta dejotājiem. Mēdz uzskatīt, ka solisti strādājot divreiz vairāk nekā pārējie, bet īstenībā tie, kuri dejo vistālāk no rampas, bieži strādā cītīgāk un vairāk. Ne vienmēr līdz solista statusam var nonākt ar centību un nesavtīgu darbu. To nosaka miljons apstākļu. Piemēram, ģenētika – tas, cik veiksmīgi ķermenis pēc slodzes ir spējīgs atjaunoties, lai nerastos pārslodzes traumas un muskuļu disbalanss. 

Šodien uz operu dodos ar augstu paceltu galvu, pārliecināta par to, ko daru, jo zinu, ko daru un gribu!

Sestā diena

Pirmā diena darbā bija daudz vieglāka, nekā biju iztēlojusies. Tomēr tik ļoti negribējās atbildēt uz jautājumiem – kā ir? Kas bija? Vai ir labāk? Atbilžu man nav. Šķiet, ka, ja izteikšos pārāk precīzi, mani nesapratīs vai pēkšņi viss apgriezīsies par 180 grādiem un uzlabojumi pazudīs. Treniņstunda šodien likās tik skaista. Īpaši, kad izdevās kustības ietērpt vienotībā ar mūziku. Ir bauda dejot, kad izdodas panākt viegluma sajūtu. Tas nozīmē, ka man jau ir labāk. Atkal spēju baudīt. Lai to sabalansētu ir jābūt ļoti uzmanīgai. Negribu atkal sākt skriet un atdurties pret mūri. Tā visu mūžu. Jāmācās piebremzēt!

Septītā diena
Manī ir vairāk enerģijas. To jānovērtē! Pat ja vēl ir bail, jāsaprot, ka nemitīgs darbs turpināsies, kad būšu ierindā ar pilnu sparu. Kaut nu pilnais spars tiešām būtu pilns. Jo tāda nevarīga taustīšanās nogalina vēlmi censties. Bet to noteiks mans ķermenis, un es iemācīšos pieņemt arī nevarīgo sevis versiju. Jo īstenībā daru ļoti daudz. Mēģinu tikt galā un daudz strādāju, lai tas izdotos. Es nepadodos!

Daudzi runā par pārmaiņām. Darba maiņām. Es pat nezinu, kā par to domāt. Gribu sagaidīt to vecumu, kad varēšu beigt dejot oficiāli. Baleta trupā, protams. Jo es dejošu mūžīgi. Par dejotāja karjeras garumu bērnībā, skolas laikā, es nedomāju nemaz. Māra Liepas sapnis dejot simt gadu[1] man nešķita pat apšaubāms. Tikai dažus gadus pēc skolas absolvēšanas, kad osteoartrīts mana īkšķa locītavā sāka progresēt, es sāku nojaust, ka aiziešana varbūt nebūs manis pašas griba, bet gan mana ķermeņa lēmums. Sāpes mana īkšķa locītavā bija tikai sākums.

Apcerot šo visu, necenšos sevi žēlot. Tikai tikt cauri melnajam sāpju mākonim, lai tas sāk dzīt.

Astotā diena

“Un – ko tālāk?” bieži dzirdu gan no ārstiem, gan citu nozaru pārstāvjiem, kad saku, ka
baletu šobrīd nepametīšu un mēģināšu sasniegt vismaz pensijas vecumu. Kas būs pēc tam? Turpināšu gribēt dejot. Klasisko baletu. Bet mēģināšu atrast veselīgākus veidus, kā šo vēlmi piepildīt. Neapšaubāmi paies laiks, līdz savedīšu sevi tādā kārtībā, lai varētu bez bailēm sākt ķermeni noslogot ar… citu sporta veidu. Bet šoreiz tas notiks ar pilnīgu pašas kontroli. Es nezinu, kas būs tālāk. Nezinu, kāpēc tik ļoti gribu to darīt. Jo ir jau skaidrs, ka tikšana sev pāri ne vienmēr ved pie kā laba. Laikam vēl joprojām ceru, ka nonākšu pie, nezinu, augstāk paceltām kājām, skaistākiem lēcieniem, vairāk piruešu. Nekad nav labi, nekad nav gana.

Mēģināšu atgriezties uz skatuves ar “Žizeles” otro cēlienu.

Devītā diena

Šodien pirmais “Žizeles” mēģinājums. Ir bail. Bet nu jau vairs ne tā, kā pirmajos gados trupā, proti, uztraukums par kļūdām. Šoreiz bail, ka sāpēs. Ka to dēļ nevarēšu izpildīt horeogrāfiju. Un nevaru teikt, ka fiziski jūtos ļoti viegli. Ieiešana formā pamazām liek sevi manīt. Vakar pirmo dienu izdejoju treniņstundu līdz galam. Protams, biju laimīga, bet apzinos, ko tas manam ķermenim prasa un ko tas teiks nākamajā dienā. Pagaidām viņš pusčukstus bubina, bet nekliedz. “Žizele” ir mans mīļākais balets. Es nevaru tam nodarīt sāpes un bēdas. Es pacentīšos iejusties un pildīšu savu uzdevumu.

Mēģinājumā bija grūti un nestabili, bet ak dieniņ, cik skaisti! Ir grūti atrast ko līdzīgu Adāna mūzikai “Žizeles” otrajā cēlienā. Un kas tā par privilēģiju kustēties tai līdzi! Ja šī doma mani notur virs ūdens, nedrīkst padoties. Jāturpina.

Desmitā diena

Šodien jūtu VISU ķermeni. Sāpes, stīvumu. Varbūt pat labi, ka pirms operas jābrauc uz skolu pasniegt nodarbības. Varbūt iekustēšos. Sāp pēdas, gūžas. Kā pēc nebijušas slodzes. Atliek tikai mierināt sevi un lēnām virzīties uz priekšu, nedomājot par to, kas patiesībā notiek manās locītavās.

Vienpadsmitā diena

Cik ļoti šodien viss sāp. Muskulīši pēdās, apakšstilbos, arī gūžās. Tagad tikai jāmēģina saprast efektīvākos un ātrākos veidus, kā atjaunoties, lai tie atkal būtu spējīgi strādāt, bet nepārstrādāties. Jūtu, ka šī noguruma stadija mani vilina tuvāk izmisumam. Bet tā ir mana ikdiena. Visu mūžu baletā esmu nogurusi… kāpēc tieši tagad tas pēkšņi tik grūti izturams? Vai tiešām tas ir vecums? Realitāte, pie kuras jāpierod? Vakar pēc villu mēģinājuma atkal uznāca raudiens. Nezinu, par ko… par to, ka laiks iet. Par to, ka ir skaisti un nežēlīgi grūti vienlaikus. Par to, ka jūtos tik vāja. Tik ļoti negribas šādai būt cilvēkos. Bet varbūt tieši tas palīdzētu izkārpīties no melnuma.

Šodien izrāde. Nejūtos gatava. Bet arī tā ir jau pierasta lieta. Nekad nejusties gatavai. Pa dienu paspēju aiziet pie diviem ārstiem un uzkrāt vēl divus viedokļus. Protams, ziņas nav iepriecinošas, bet jebkura informācija palīdz, jo rodas skaidrība, kas nomierina. Secinājums – vienkārši jāsadzīvo. Jāturpina darīt to, ko darīju līdz šim, jāmēģina dozēt slodzi ar atpūtas periodiem. Ņemot vērā, ka man atlikusi mazākā daļa no karjeras, jāsaprot, ka kalnus vairs neapgāzīšu. Jāorientējas uz veselīgu aiziešanu pensijā, darot maksimāli daudz, lai nebūtu šausminošu seku un varētu arī turpmāk dzīvi piedzīvot kustībā un laimīgi.

Uz izrādi dodos ar satraukumu, mazliet neparasti un negatavi, nevaru saprast – drīzāk mentāli vai fiziski. Bet jūtu, ka manī uzsākas jauna – viegluma ēra. Nonācu pie atklāsmes, ka dejas tehniskajā ziņā vairs nesasniegšu reiz iecerēto. Tas dod zaļo gaismu dzīvot, uztvert un darīt vieglāk.

Pēc izrādes domāju, ka vairs nezinu, kas īsti ir balets. Pat esot uz skatuves pa galvu maisās tik daudz dažādu domu. “Žizeles” otrais cēliens man vienmēr būs īpašs. Kad gatavojos skolas izlaidumam, katru mēģinājumu izbaudīju un izjutu, cik skaists ir šī baleta stāsts un kā iejūtos lomā līdz galam. Šodien domāju par to, kāpēc “Žizele” man ir tik nozīmīga. Varbūt tas ir mūžīgs pārdzīvojums par nepiepildīto, varbūt neizdošanos, vilšanos sevī un savā ķermenī. Man šī izrāde ir kas pārpasaulīgs. Tā ir klasika. To izdejot ir pagodinājums arī kordebaletā. Dejojot domāju par to, ka centos un darīju visu, lai savu lomu izpildītu perfekti. Domāju par to, ko varēju darīt citādi, par lietām, kurās kļūdījos. Kāpēc nespēju pieņemt to, kā ir?

Pirms izrādes teicu kolēģei, ka šobrīd uz skatuves jūtos neiederīga, bet dejojot sapratu, ka tā nav. Un kā vēl es iederos! Manī ir tas, kā daudziem trūkst. Es izjūtu lomas un deju, izrādes man ir kas vairāk nekā tikai kustības demonstrēšana un bilde uz skatuves. Esmu nonākusi domāšanas strupceļā. Sajūtā, ka jārestartē savā apziņā un zemapziņā notiekošais un jāvirzās uz priekšu pa jaunu ceļu. Es iederos!

Foto: personīgais arhīvs.

*Paulīna ir baleta māksliniece un veselības sporta speciāliste

[1] Atsauce uz Māra Liepas grāmatu “Es gribu dejot simt gadu”