Laura Jasmane

Rakstīt par foto izstādi, iespējams, nav vistipiskākā Dance.lv lieta, un, pirms ķerties pie šīs recenzijas veidošanas, nedēļas gaitā pamanījos sevi pārliecināt gan par to, ka nevajag, gan par to, ka noteikti vajag. Vismaz dažkārt dzīvē fakti runā paši par sevi: šobrīd Vecrīgā, 140 metru attālumā viena no otras aplūkojamas divas šogad nozīmīgam notikumam – Latvijas Nacionālā baleta simtgadei – veltītas izstādes. Mencendorfa namā pieejama izstāde “Latvijas Nacionālā baleta simtgades lidojums”, kas veidota 27. Starptautiskā Baltijas baleta festivāla ietvaros, savukārt Latvijas Fotogrāfijas muzejā – Latvijas Nacionālās operas un baleta organizētā foto izstāde “Mēģinājums”.

Simt gadu laikā baleta fotogrāfija nenoliedzami ir piedzīvojusi transformāciju. Latvijas baleta pirmsākumos, pagājušā gadsimta 20. gados, dejotāji visbiežāk attēloti, pozējot deju tēlos, vai portretos ar romantiski novērstiem skatieniem, kas rada iespaidu par nostalģisku un bezgala romantisku auru. Divdesmitā gadsimta otrās puses, it īpaši 90. gadu, baleta fotogrāfijā bieži attēloti milisekundi gari tvērumi no izrādēm, kuros novērtēt dejotāju ķermeņa estētiku un emociju pārpilnību. Izstāde “Latvijas Nacionālā baleta simtgades lidojums” saturiski aptver 20. un 21. gadsimta Rīgas baletam fundamentālu fotogrāfu – Eiženijas Annas Freimanes, Andra Tones, Valda Brauna un citu – darbus. Mans iespaids par šo fotogrāfu nozīmi Latvijas Nacionālā baleta tēla veidošanā ir arī nostalģisks: bērnībā, pārlapojot mājās pieejamās baleta grāmatas, viņu veidotos attēlus esmu apbrīnojusi simtiem reižu, tādēļ jubilejas gadā šo mākslinieku darbi noteikti ir atkārtota skatījuma vērti.

Izstādei gan ir kāds visnotaļ būtisks mīnuss – trūkst hronoloģiska vai pēc kāda cita kritērija uzbūvēta stāsta, kādu šķietami piesaka nosaukums. Laba izstāde tomēr ir tādu objektu kopums, kas spēj radīt vienotu koncepciju un vēsta ko nozīmīgu vai vismaz pauž mēģinājumu to darīt. Mencendorfa nama piektajā stāvā papildus fotogrāfijām pamīšus izstādīti aksesuāri, tērpu skices un baleta tērpi, kuriem visbiežāk trūkst papildu orientiera – gadskaitļa, kostīmu mākslinieka vai tā kādreizējās valkātājas vārda, kas “iedarbinātu” skatītāja fantāziju un ļautu izstādes nosaukumā minētajam lidojumam piešķirt skaidru trajektoriju. Savukārt fotogrāfiju uztveri apgrūtina to izstādīšanas veids – lai apskatītu daļu no tām, šķiet, visērtāk un reizē bezgala neērtāk būtu pietupties.

No izstādes “Latvijas Nacionālā baleta simtgades lidojums” satura un tā organizācijas stila trūkuma gan iespējams secināt vienu mērķi – pievērsties baletam kā romantiskas auras un estētiska skaistuma apvītai parādībai. Šī ideja nenoliedzami ir korekta un pastāvēs tik ilgi, kamēr vien dzīvos klasiskais balets, tomēr jautājums, ko izstāde, šķiet, neviļus pamanās uzdot, ir daudz aktuālāks: vai šodienas pasaulē ar šādu priekšstatu par baletu ir pietiekoši? Vai balets spēj saglabāt sabiedrības interesi, to definējot tikai “skaisti, bet grūti” kategorijās, kas, kā secinu sarunās ar baletu virspusēji pazīstamiem cilvēkiem, ir visizplatītākais priekšstats par to?

Izstāde “Mēģinājums” Latvijas Fotogrāfijas muzejā iet būtiski atšķirīgu ceļu un pierāda, ka balets ir dažādām interpretāciju iespējām pilna kultūras sastāvdaļa, profesija un dzīvesveids. Izstādes veidošanā piedalījušies Latvijā nozīmīgi fotomākslinieki – Jānis Deinats, Vika Eksta, Iveta Gabaliņa, Reinis Hofmanis, Kristīne Madjare, Andrejs Strokins un Agnese Zeltiņa. (Savu refleksiju teksta formātā piedāvā arī kulturologs Deniss Hanovs.) Rezultātā katrs no viņiem nācis klajā ar pilnīgi atšķirīgu koncepciju, kuras vieno pievēršanās baletam un dejotājam gan kā skatītāja, kultūras un sabiedrības objektam, gan kā cilvēciskotam subjektam.

No citiem darbiem atšķirīgās formas dēļ viens no atmiņā paliekošākajiem darbiem ir Vikas Ekstas veidotie GIF attēli ar fragmentiem no baleta “Ņižinskis”. Jāsaka, ka savas simboliem un žestiem bagātās horeogrāfijas dēļ “Ņižinskis” ir šādam mākslas darba formātam ļoti pateicīga izrāde. Iespējams, tādēļ Vika Eksta nav vienīgā izstādes autore, kas pievēršas tieši šai izrādei. Manā interpretācijā “Ņižinskis” atrodas uz robežas starp baletu un laikmetīgo mākslu. (Kā atsauksmēs Latvijas Nacionālās operas mājaslapā uz to norāda, kāda, pieņemu, neapmierināti, nevis filozofiski noskaņota skatītāja: “To nevar nosaukt par baletu.”) Tādēļ interesanti būtu bijis redzēt līdzīgi universālu motīvu – “iekāre, skūpsts, darbs, patoss un ciešanas” – meklējumus arī klasiskā baleta žestu vārdnīcā. Tas, iespējams, iezīmētu būtisku jautājumu par klasiskā un laikmetīgā baleta un to valodu attiecībām, kas it īpaši nozīmīgs situācijā, kurā praktiski katra pasaules baleta trupa savā repertuārā līdzvērtīgā apjomā apvieno abus.

21. gadsimta aktualitāti klasiskā baleta saturā ievieš fotomāksliniece Iveta Gabaliņa. Viņas foto sērija “Melnbalts gulbis” pievēršas baleta “Gulbju ezers”, pašas autores vārdiem, “šķietami banālajam” motīvam – cīņai starp labo un ļauno –, to atdzīvinot kā šodienas politiskajā kontekstā aktuālu problēmu – postpatiesības laikmetu, kurā ētiskas vērtības kļūst par subjektīvām kategorijām. Lai gan daudzi horeogrāfi ir nodarbojušies ar klasisko baletu sižetu pārnesi uz mūsdienās aktuālākām situācijām, “Melnbalts gulbis” veiksmīgi izmanto visus sev pieejamos medijus – fotogrāfiju, baleta estētiku un tā naratīvu –, lai demonstrētu informācijas manipulācijas visaptverošo raksturu. 

Citam skatpunktam savā darbā pievēršas Reinis Hofmanis. Viņa darbos attēloti operas nama “dziļie nostūri” jeb vietas, kurās mīt ne tikai dejotāji, bet arī tehniskais personāls. Vizuāli sterilajās telpās redzama gultasvieta, izlietne, ledusskapis, glāzes, bet izrādes “Žizele” plakāts eksistē līdzās televizora ekrānam, kurā attēlots Ukrainas karogs. Opera ir vieta, kurā darbs un dzīve saplūst vienā, un tas attiecas ne tikai uz dejotājiem. Sākot no brīža, kad atveras operas nama durvis, skatītāja pieredze ir neskaitāmi daudzu darbinieku laika un pūļu mijiedarbība – mehānisms kontrolētas vides radīšanai. Par šīs vides saturu, protams, varētu domāt un rakstīt daudz, bet uz šo jautājumu atbildi izstādes apmeklētājam piedāvā Denisa Hanova eseja, kurā viņš apraksta baletdejotāja ķermeni kā “brīvības manifestu teātra telpā”.

Skatītājam neredzamā, klasiskajā baleta izrādē mērķtiecīgi apslēptā pasaule ir arī Kristīnes Madjares darbu motīvs. Šajās fotogrāfijās piedāvāts skatījums ārpus publikai ierastās komforta zonas: izrādē dejotāja tēls ir estētiski vienots, taču šīs fotogrāfijas nodarbojas ar dejotāja ķermeņa fragmentāciju – atsevišķām ķermeņa daļām mēģinājumu procesā un to ietērpiem. Kā fotogrāfe stāsta “Latvijas Radio 3” intervijā, viņu īpaši piesaistījis dejotāju ģērbšanās stils, kurā atklājas baleta kā sporta un mākslas savienojums. Viņu fascinējis fakts, ka treniņstundas laikā dejotājs lēnām laužas ārā no čaulas: iesildot ķermeni, apģērbu kārtas lēnām tiek noņemtas, līdz, līdzīgi marmorā izkaltai figūrai, atklājas skaistais – ķermenis un plasticitāte.

Izstāde “Latvijas Nacionālā baleta simtgades lidojums” piedāvā skatījumu uz baletdejotāju kā apbrīnojamu cilvēka sugu – emociju, aizrautības, harizmas pilnu profesionāli, kurš uz skatuves iemācījies ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Izstādes “Mēģinājums” dalībnieku interpretācijās balets nespēj paslēpties aiz apbrīnas un skatuves maģijas viendimensionālā plīvura. Tās funkcija ir daudz interesantāka un sniedz bagātīgu pārdomu materiālu – vai īstums un atklātība, kuru šodien nespējam sasniegt lielās kategorijās, mūs aicina pievērsties cilvēcīgam, individualizētam skatījumam arī tik tradīcijās bagātā mākslas veidā kā klasiskā deja? Kas īsti ir balets, baletdejotājs, un kā šī dejas žanra mākslinieciskā, estētiskā un kultūras objekta funkcija spēj iekļauties šodienas sabiedrībā?

Ne velti savā jubilejā Latvijas Nacionālais balets pievēršas gan kino (novembrī operas Jaunajā zālē būs vērojamas dokumentālo filmu sērijas), gan fotogrāfijai – šodienas sabiedrībā tieši šie mediji, to skaitā populārais kino, iespējams, ir viens no labākajiem veidiem, kā mēģināt no jauna interpretēt un aktualizēt šo klasisko mākslu. Atskatīties uz pagātni ir vērtīgi, tomēr šodienas kontekstam pielāgotas pārdomas un refleksijas ir nozīmīgas jebkurā uz nākotni vērstā jomā.

Kā vēsta Latvijas Nacionālās operas un baleta sniegtā informācija, vairāk no izstādes “Mēģinājums” ietvaros tapušajiem darbiem varēs apskatīt šī gada novembrī izdotā grāmatā.

Attēls: Andreja Strokina darbs izstādē “Mēģinājums”.