Laura Jasmane*

Domāju, ka lionieši nav sajūsmā par divdesmit ārvalstniekiem, kuri iespiežas jau pārpildītajā metro vagonā. Pēc pāris pieturām no vagona izgrūžamies, un tālumā paveras milzīga ēka ar ar uzrakstu “Maison de la danse” – Dejas māja. Pirms pāris nedēļām Valmierā tika atklāta cita Dejas māja, kuras apjomi tagad šķiet provinciāli un nabadzīgi. Lionas Dejas biennāle, ko man izdodas apmeklēt, pateicoties dalībai laikmetīgās dejas žurnāla “Springback Magazine” asamblejā, domās visu laiku ved pie dejas nozares Latvijā.

Lionas Dejas māja ir 80. gados būvēts teātris, kas uzņem gan laikmetīgās dejas, gan laikmetīgā cirka un klasiskā baleta māksliniekus (ja informācija nemelo, tajā reiz viesojies arī Latvijas Nacionālais balets). Šī ēka man kļūst par svarīgu viesmīlības un atvērtības simbolu, visa turpmākā foruma kodolu – kā Francijā, valstī, kura slavena ar savu kultūrpolitiku, līdzās spēj sadzīvot gan klasiskā, gan laikmetīgā deja? Kā var būt, ka šeit nav šaubu par to, ka abi žanri pārstāv vienu mākslas žanru – deju? Lai gan, meklējot atbildi uz šo jautājumu, prombraukšanas steigā intervēju mūsu Lionas gidu – dejas mākslinieku Robēnu –, tiešu atbildi nesaņemu. Varbūt pats jautājums šķiet pārāk absurds. 

Lionas Dejas mājā noskatāmies itāļu horeogrāfa Kristiana Rico (Christian Rizzo) izrādi “à l’ombre d’un vaste détail, hors tempête”. Daudzi no mums šodien šķērsojuši pusi Eiropas, un izrādes piezemētā atmosfēra ļauj piemigt. Iespējams, tieši uzmanības raustīšanās starp neveiksmīgo scenogrāfiju un deju ļauj novērtēt kustību, kura ir tik viegla, kā apejot īstenības asos leņķus, un tik smaga, kā peldot caur biezu gaisu. Intensīvu festivālu steigā vājas izrādes bieži dod ilgi gaidīto iespēju atpūtināt acis, tomēr ir vēl foršāk, ja, acis atkal atverot, var ieraudzīt, ka uz skatuves arvien notiek kas nenoliedzami labs.

Jana Martensa (Jan Martens) darbs “The Dog Days Are Over 2.0” (versija 1.0 pirmizrādi piedzīvoja 2014.  gadā) ne tikai redzu uz skatuves, bet arī dzirdu sviedru pilēs, kuras pakšķot krīt uz manas zilās pierakstu klades. Aiz tās slēpjos, sēžot Lionas teātra pirmajā rindā, kamēr divus metrus augstāk uz skatuves jau stundu lēkā astoņi dejotāji. Horeogrāfijām, kas sastāv tikai no atkārtojumiem, vienmēr piemīt kas cildens, bet šoreiz aiz tā nesataustu neko citu. Lai gan ļoti cenšos. Varbūt domāt plaši traucē vizuālais pietuvinājums. Kolēģis pauž viedokli, ka pirms  gadiem desmit šī izrāde viņu būtu sajūsminājusi, savukārt manu automātisko apbrīnu par repetitīviem darbiem izsmēla franču horeogrāfes Katrīnas Godē (Catherine Gaudet) lieliskā izrāde “Pretty Things”, ko pirms pāris gadiem redzēju festivālā Viļņā. 

Marko da Silvas Ferreiras (Marco da Silva Ferreira) darbu “Fucking Future” noskatos aizgrābta, ar trīsošas apakšlūpas un karstu asaru kulmināciju. Varu gaisā sataustīt dejotāju atdevi un horeogrāfijas līksmo šūpošanos starp voguing tīksmināšanos, popping metafizisko spriedzi un ceturto arabesku pašlepnumu. Sāk šķist, ka laikmetīgā deja mākslinieka klātbūtnes efektā bieži ir daudz tuvāka teātrim nekā balets – te dejotāja harisma ir atsegta un atvērta. Līdzīgi ar ķermeņiem – baletā ķermeņa apraksts var būt tabu tēma, jo vismaz vienas klasiskās dejas metodes ietvaros ideāls ir skaidrs, tādēļ itin viss spēj būt perfektām proporcijām tikai tālāks vai tuvāks. Gadījumus, kuros mākslinieks iedomātajam baletdejotāja tēlam vizuāli nelīdzinās, taktiski noklusējam. Tāpēc te droši drīkstu sacīt – sudraba pavedienu topos tērptie, slapjie “Fucking Future” androgēnie ķermeņi ir apbrīnojami slaiki, izkopti un mirdzoši. Pēc izrādes redzu vai nu maliņā stāvošus, viegli apdullušus kolēģus, vai tos, kuri jau čupojas bariņos un izrādi dēvē par mokošu. No viņiem bēgu – gribas pēcgaršu paturēt pie sevis. 

Konteksts, konteksts, konteksts

Šogad Lionas Dejas biennāli pirmo reizi papildina forums – “jauna, eksperimentāla, diskursīva publiskā programma, kuras mērķis ir veidot, veicināt un stiprināt alternatīvas telpas dialogiem un jaunu ķermenisko zināšanu apmaiņai, kas veido dejas ekosistēmas ārpus Eiropas robežām”. Forumā piedalās kuratori un mākslinieki no pieciem kontinentiem, un tā uzdevums ir iepazīstināt ar dejas izpausmēm, kuras dažādu apstākļu rezultātā mums, eiropiešiem, palikušas svešas. Šajā perspektīvā arī skatīta šīgada foruma tēma – viesmīlība. “Springback Magazine” asamblejas ietvaros daudz apspriežam dejas kritiķa atbildību – viesmīlību pret mākslas darbu, pret mākslinieku, izrādes ieceri, tapšanas apstākļiem gan šaurākā, gan plašākā kultūrpolitiskā kontekstā. Lai gan ir patīkami pamanīt, ka savās šaubās un bailēs neesmu viena, tomēr kļūst smagi –  nepāriet sajūta, ka esam paranoiski uzmanīgi. Šķiet, ka kritiķis ir interešu krustcelēs – lasītāja, mākslinieka, publikas, citu profesionāļu, sociālpolitiskās situācijas, vietējās kultūrpolitikas. Varbūt spiediens aptvert maksimāli daudz perspektīvu ir vēl viens iemesls mākslas kritikas norietam. Arī vietējā kontekstā šis apstāklis ir skaidri pamanāms, jo ir saņemti vairāki signāli, ka darba vērtējumos – recenzijās un balvu nominācijās – nav ņemtas vērā vietējo baleta horeogrāfu ierobežotās iespējas. Tas norāda uz neveselīgu mākslas, politikas un personīgo interešu pārklāšanos žanrā.

Man kulmināciju forums sasniedz sarunā “Marrugeku – Dance, Climate and Contested Land”, kurā piedalās Austrālijas iezemiešu starpkultūru dejas teātra “Marrugeku” mākslinieciskās vadītājas. Tā izvēršas emocionāla visiem klātesošajiem: gan sarunas moderatorei, gan mums, klausītājiem, gan Austrālijas pārstāvēm, kuras stāsta par “ainavām, kuras ietekmē mūsu dzīvi un mākslu” jeb to, kā zemes atņemšana – kolonizācija – ierobežojusi viņu kultūru. Atminoties garo un tikai uz mirkli pierimušo Latvijas laikmetīgās dejas nozares cīņu par Dejas māju, trāpīga ir viņu paustā doma, ka zemes atņemšana nav tikai metafora –  dejai burtiski ir nepieciešama zeme. Moderatore atgādina, ka kolonizācijas rezultātā pazaudētā kultūra ir svarīga ne tikai kā retrospekcija, bet arī kā gatavošanās nākotnei – pieaugošajai neiecietībai un naidam. No tā neizbēgt arī tiem mākslas žanriem, kuri jūtas relatīvi droši. Tieši foruma nedēļā Dancemagazine.com publicē rakstu par to, vai ir ētiski doties uz izrādēm Kenedija centrā: kopš februāra par tā vadītāju kļuvis Donalds Tramps, kurš atlaidis centra dejas repertuāra veidotājus un par jaunās komandas direktoru pasludinājis Stīvenu Nakagavu (Stephen Nakagawa), kurš apgalvo, ka balets attēlojot kreiso radikāļu ideoloģijas.

Man un citiem foruma viesiem no postpadomju valstīm apgalvojums par to, ka mēs – baltie cilvēki (white people) – esot kolonizatori, liek vīpsnāt. Skaidrs, ka kolonizēto un kolonizatoru izspēlē mēs drīzāk atrodamies pirmo lomā. Punkts uz “i” ir attēls, kurā Austrālijas ģeogrāfiskais apjoms tiek ilustrēts, tās kontūrai virsū novietojot Eiropas karti, – izvēlētajā attēlā Eiropa beidzas pie Polijas un uz austrumiem aiz tās redzams tikai bēšs, neizteiksmīgs tuksnesis. Tomēr populistiska attieksme šādā situācijā nedod neko, un likt foruma organizatoriem un Austrālijas kuratoriem iekāpt arī mūsu, austrumeiropiešu, kurpēs būtu prasīt to perspektīvu daudzpusību, kuru pati kritizēju. Man šis ir signāls, ka ir laiks atvadīties no “postpadomju valsts” zīmoga un mūsu vēsture jāskata un jāpauž Rietumos daudz saprotamākajos postkoloniālisma jēdzienos. Par to raksta arī lietuviešu dramaturģe un scenāriju autore Birute Kapustinskaite (Birutė Kapustinskaitė): sevis dēvēšana par postpadomju valsti rada priekšstatu, ka mūsu identitāte ir cieši saistīta ar krieviju, Rietumos šis zīmols bieži liek romantizēt Padomju Savienību, savukārt “savienības” koncepts rada iespaidu, ka tās daļa esam bijuši labprātīgi. 

Tomēr postkoloniālisma termini ir noderīgi ne tikai komunikācijai ar Rietumiem – atklāsme, ka mūsu vēsture ir līdzīga citu kolonizētu valstu vēsturei, man ļauj skatīt Latvijas dejas nozari no jauna rakursa. Ja ierasti par piecdesmit gadu garā perioda atstāto mantojumu runājam pašsaprotamā manierē, faktuāli, tad tagad domāju par tiem žanriem, kuri okupācijas laikā šķietami palikuši institucionālas un kulturālas drošības zonā. Citējot Austrālijas iezemiešu dejas teātra pārstāves: kā zemes atņemšana ietekmējusi to, kā dejojam? Domāju par to, vai skatuviskā latviešu tautas deja tiešām ilustrē mūsu šodienas identitāti –  cik ļoti no baleta aizgūtais uz augšu pastieptais ķermenis, kas šajā žanrā iekļauts padomju laikā, spēj reprezentēt tik bieži uzsvērto latvietības saikni ar dabu un zemi? 

Tāpat domāju par demokrātisku procesu trūkumu baletā, par iedomātiem ienaidniekiem, par bailēm, kuras iznīcina radošumu un prieku un no mākslas atstāj tikai atmiņas par pūlēm. Darbs Dejas balvas žūrijā man šobrīd rada iespēju ieraudzīt vietējo dejas nozari tādos apjomos, kurus citādi aptvert nebūtu iespējams. Un, lai gan esmu redzējusi izrādes ar vāju dramaturģiju un bezkaunīgi slinku horeogrāfiju, izrādes, kuras eksperimentē ar politiskām tēmām, izrādes, kuru laikā gribas aizmigt, izrādes, kuras saraudina, izrādes mazās, zilās istabiņās, kuras saglabā spriedzi stundas garumā, un izrādes lielās, zeltītās zālēs, kuras liek dziļi vilties, nekas no tā tomēr neļauj man pieņemt, ka viens dejas žanrs būtu pārāks par citu, ka eksistētu kāda hierarhiski svarīgāka kultūra, kas rakstāma ar lielo burtu. Mākslas darba radītais aizkustinājums mēdz būt tik trausls, ka tas ir jāsargā un jāatstāj sevī, cik vien ilgi iespējams, nevis jāpārvērš par uzpūtību un tad jāizpurkšķina gaisā.

Biennāles laikā uz Lionas teātra fasādes parādās melns audekls ar uzrakstu “Demokrātija ir sadrumstalota, kultūrai jābūt dzīvai un mobilizētai” (“Démocratie fragmentée, culture vivante et mobilisée”). Bet kā mobilizēties, ja nevaram vienoties par to, kas ir kultūra? Vai mēs, dejotāji, spējam sevi aizsargāt, ja strīdamies par dejas nozares robežām? No finanšu trūkuma šobrīd cieš ne tikai laikmetīgā deja, kurai nav savas zemes, bet arī skatuviskā tautas deja, kurā repetitori un kolektīvu vadītāji regulāri strādā bez atalgojuma, un balets, jo arī opera cieš no budžeta robiem un cīņa par izdienas pensiju likuma saglabāšanu bijusi sīva. Lionā atminos Ivara Šteinberga trāpīgos vārdus – atbildi dzejnieces Liānas Langas pārmetumiem par latviešu dzejā it kā notiekošo degradāciju: “Vai varētu būt, ka, neiesaistoties procesos ar interesi vai iedziļināšanos un tā vietā fokusējoties uz šaurām definīcijām un atpakaļrāpulīgiem priekšstatiem, notiek nevis tev svarīgās sfēras uzplaukums, bet izslēdzoša un faktoloģiskās kļūdās balstīta diskriminācija, kas noved pie nāvējoša izolacionisma?” 

Arī mums vietējā dejas nozarē nepieciešams savs viesmīlības forums. Tiesa, man ir skumja pārliecība, ka daudz apmeklētāju tam nebūtu. 

Titulfoto: Uzraksts “Demokrātija ir sadrumstalota, kultūrai jābūt dzīvai un mobilizētai” uz Lionas teātra fasādes

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.