Eva Krūmiņa*

Jau vairāk kā pusi izrādes esmu nostāvējusi uz pēdu pirkstgaliem, lai pāri sajūsmā lēkājošiem tīņiem (un ne tikai tīņiem) ieraudzītu notiekošo uz skatuves. Ir auksts, man slāpst, jo 45 minūtēs te nevar izstāvēt rindu pēc dzeramā, ir grūti saskatīt skatuvi, taču es priecājos, ka esmu šeit.

3. jūnija vakarā pēc saulrieta Limbažu Lielezera estrādē bija skatāma Latvijā pirmā metālopera “Kurbads. Ķēves dēls”. Uzveduma režisore – Inga Tropa, par muzikālo daļu atbildēja Latvijas folkmetāla pārstāvji – grupa “Skyforger”, horeogrāfiju veidoja Guntis Spridzāns, Liene Stepena un Liene Grava, scenogrāfs – Uģis Bērziņš, kostīmu mākslinieks – Kristians Aglonietis, teicēja – Zane Jančevska, Kurbada lomā – Ģirts Bisenieks. Jāmin arī anonīmie dejotāji, kuru vārdus diemžēl nevienā medijā nevar atrast – par to patiešām žēl, jo šādu fizisko un emocionālo atdevi, kādu varēja vērot izrādes laikā, varētu novērtēt, vismaz pieminot visus iesaistītos.

Jau parādoties pirmajām ziņām plašsaziņas kanālos par šo latviešu varoņteikas uzvedumu, tā pieteikums šķita ļoti ambiciozs un tāpēc ziņkāri kairinošs. Ambiciozs tāpēc, ka, apzinoties grupas “Skyforger” muzikālo stilu, nojaušot Limbažu Lielezera estrādes telpiskos apmērus, kādos uzvedumu plānots rādīt plašai publikai, kā arī stāstu par pašu Kurbadu, kam visi šie elementi būtu jāsavelk un jānotur kopā, šķita, ka latiņa ir uzlikta pārāk augstu, lai spētu tai pārlēkt. Īpašs pārbaudījums tas noteikti bija horeogrāfiem un dejotājiem, jo laikmetīgā deja reti kad tiek mērķtiecīgi likta uz tik lielas skatuves brīvdabā un reti kad saista tik plašu auditoriju. Iepriekš minētās ziņkāres un, neslēpšu, arī ekspektāciju iespaidā biju ar mieru padrebēt pāris stundas ziemīgajā Latvijas vasarā.

Ierašanās sākas ar rindu. Garu, garu rindu pie ieejas. Nekas, mierinu sevi, tā jau plaši apmeklētos pasākumos mēdz gadīties. Gaidām un sagaidām. Teritorijas iekšpusē atmosfēra kā mūzikas festivālā – lieli, mazi, jauni, veci un ģimenes ar bērniem, visi sasēduši zālītē vai sastājušies rindās pie ēdienu un dzērienu teltīm. Garas rindas jau pie katras no tām, kā arī uz tualetēm. Ieraugu skatuvi – tā būvēta trīs līmeņos un rotājas ar iespaidīgu scenogrāfiju – metāla (mans minējums) konstrukciju, kas sastāv no stieņiem, kas krusto cits citu un piepilda teju visu skatuvi. Pats pirmais – zemākais skatuves līmenis – ir visplašākais, otrais ir jau nelielāks izmēros, bet trešais – visaugstāk esošais – ir šaurs un mazs, un tā aizmugurējā plānā veidotā metāla konstrukcija atgādina koka stumbru.

Kamēr rindas pie tirgošanās teltīm kļūst arvien garākas, uz skatuves kāpj grupa “Obscurus Orbis”. Tā labi iesilda publiku un, ja nu kāds no klātesošajiem vēl nav sapratis, kādu mūziku viņa ausis klausīsies visu atlikušo vakaru, tagad tas kļūst pavisam skaidrs.

Grupa ir nospēlējusi savu taimu, bet līdz tik gaidītajam uzveduma sākumam vēl stunda. Nu ko, ies paņemt aliņu! Vairums tautas pulcējas rindu galos, tām stiepjoties jau vairāku desmitu metru garumā. Jā, arī pie tualetēm. Jāatzīst, ka izrāde varētu sākties jau šeit, un rindās stāvošo cilvēku pašorganizāciju varētu saukt par horeogrāfiju bez horeogrāfa. Vairāk kā desmit rindu čūskas vijas cauri cita citai, bet cilvēki neapjūk, tikai vairāk vai mazāk pacietīgi stāv un gaida. Rindas paretinās tikai tad, kad no skatuves sāk plūst putnu čalu skaņas. No skatuves arī tiek vērsti vairāki baltas gaismas stari, kuri dažbrīd ieklīst publikā, dažbrīd paslēpjas bērzos. Tie kustas katrs savā trajektorijā un vienubrīd šķiet – tie kaut ko meklē; citu brīdi liekas, ka kāds no tiem tūlīt iedegs debesīs spožu burtu “K”. Kamēr šo domu domāju, putnu čalas nomainījusi vilku gaudošana. Ar laiku dabas skaņas mijas un nomaina cita citu, skaļumam pieaugot. Gaismas stari turpina klīst. Tā tas turpinās apmēram desmit minūtes. Dabas skaņas pārtop kakofonijā, kurā vairs nevar izšķirt atsevišķas skaņas. Skatītāji ir piecēlušies kājās, un gaiss ir kļuvis biezs no gaidām.

Uz skatuves kāpj grupa “Skyforger”, un metālopera var tā pa īstam sākties. Mūzika ir ļoti dinamiska, dziesmas tekstu gan ir pagrūti saprast. Uz skatuves zemākajā līmenī pa vienam uznāk un sarokojas dejotāji, kustības un atmosfēra starp viņiem ir ikdienišķas, līdz viņi sastājas aplī un uzsāk tādu kā rituālu. Šī rituāla ietvaros dejotāji izģērbjas līdz apakšveļai un sāk izpildīt seksuāli agresīvas kustības. Šis brīdis patiešām nobaida, jo šķiet, ka viss, ar ko dejotāji nodarbosies uz skatuves, būs tāda kā pakaļdzīšanās mūzikai, kura patiešām ar savu intensitāti no dejotāja pieprasa nemitīgu un absolūtu atdevi. Kad redzu pirmo dejas kombināciju unisonā, sāk likties, ka horeogrāfija būs tikai par formu izpildi. Bet tad uz skatuves caur baltu gaismu un plēvi ielaužas Kurbads, tāpat kā viņš ielaužas šajā pasaulē caur ķēves klēpi. Dzimst arī Čūska Ragana, kurai kādudien lemts Kurbadu nogalēt. Te nevar nepiebilst, ka gan Ģirta Bisenieka Kurbads, gan Lienes Stepenas Čūska Ragana spēj acumirklī pārliecināt visus kājās stāvošos tūkstoš cilvēkus. Visai mulsinošais ievads ir beidzies, un blakus grupai tiek izgaismota teicēja – Zane Jančevska. Viņas zemais balss tembrs, stāstījumā iekļautie izsaucieni un vaimanas, un raupjais tonis jau no paša sākuma mums vēsta, ka šī, iespējams, nebūs pasaka ar laimīgām beigām. Blakus viņai parādās Kurbads, un, teicēja it kā māte, svētību dodot, uzvelk viņam kreklu un aizsūta plašajā pasaulē.

Kurbads kāpj uz augstākā skatuves līmeņa cīnīties ar daudzgalvainajiem pūķiem. Viņš paslēpjas aiz metāla koka stumbra, un skatītāju acīm paveras videoprojekcija ar Ģirta Bisenieka seju tuvplānā. Daudzas galvas kā ēnas izriet no viņa paša ķermeņa, ar kurām viņš ir spiests cīnīties. Šis, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem un arī skaistākajiem brīžiem visā izrādē. Ģirts nevis tēlo, bet tiešām ir Kurbads, kurš cīnās pats ar saviem dēmoniem. Noteikti jāpiemin arī vizuāli iespaidīgais un stāstam piederīgais risinājums noburtā meža ainā, kurā koku zari, piesieti pie dejotāju ķermeņiem, kļūst par daļu no tiem.

Kurbads turpina savu ceļojumu pa visiem trim skatuves līmeņiem, kurā zemākais bieži vien ir saistīts ar pazemi, elli, mošķiem un raganām, bet augstākais – ar uzvaru, ar stāšanos aci pret aci ar sevi pašu. Viennozīmīgi iespaidīgākais brīdis uzvedumā ir aina, kurā Kurbads nonāk pie Debesu Kalēja, kurš tam uzkaļ zobenu. Iepriekšminētā Debesu Kalēja lomā ir pieredzējis uguns žonglieris, kurš izrāda savu meistarību pilnā apmērā. Tad uguni pārņem arī Kurbads, un pamazām visi dejotāji bez izņēmuma svaida, mētā, sit uguns vāles pret mucām sinhroni mūzikas ritmā. Un skatītāji, kājās stāvot, pavērtām mutēm, ir mirkļa apburti.

Pēc brīža jau Kurbads dodas pretī jaunam izaicinājumam – izglābt Ķēniņmeitu no mošķiem pazemes valstībā. Viņš, protams, savu iecerēto atbrīvo, un abi dodas uz skatuves augstāko un šaurāko platformu izbaudīt abpusēju mīlestību. Diemžēl dejotāju ķermeņi nesaslēdzas, nesaprotas, un šī aina šķiet vājākā visā izrādē. Šī epizode, kurā izmantots skatuves stiprinājums no augšas, paredzēta akrobātiska un kaisles pilna, taču no skatītāja perspektīvas tā šķiet fiziski un emocionāli samocīta. Māc šaubas, vai šāda liriska atkāpe vispār ir vajadzīga. Galu galā, Kurbads nav nekāds liriskais varonis, un šis nav stāsts par mīlestību.

Nu ir atlikusi vien dinamiskā horeogrāfijā izpaustā pēdējā cīņa ar Melno Bruņinie… atvainojos, Melno Jātnieku. Kurbads viņu godīgā kaujā pieveic, taču mirst no Čūskas Raganas indes kodiena. Dejotāji, neizejot no tēla, sapulcējas kopā, lai nostātos ar skatu pret publiku un paceltām rokām stāvētu klusumā, tad lēni un godbijīgi paklanītos. Vai viņi paklanās bojāgājušajam tautas varonim? Vai varbūt publikai, jo katrs no mums taču ir Kurbads, kurš diendienā izcīna tūkstošiem cīņu pats ar sevi? Lai arī cik plaši varētu interpretēt gluži vienkāršu žestu, pēc mirkļa dejotāji jau atkal ir tikai dejotāji, kuri paklanās vēlreiz nu jau ar pavisam skaidru domu. Gaisā virmo pacilāts noskaņojums, ko nespēj sabojāt pat kārtējā rinda pie izejas.

Šī metālopera, manuprāt, ir izcils piemērs tam, kā divu samērā marginālu mākslas jomu pārstāvji var sanākt kopā un izveidot ne tikai mākslinieciski augstvērtīgu produktu, bet arī pulcināt plašas cilvēku masas, ne par matu neatkāpjoties no saviem radošajiem ideāliem. Lielākās pretenzijas, kas man radās, ir saistītas ar pasākuma organizāciju, taču ar pašu uzvedumu tam nav nekāda sakara. Vienīgi mākslinieciskā izvēle novietot dejotājus uz zemākās un līdz ar to visgrūtāk saskatāmās platformas tomēr šķiet apšaubāma. Lai nu kā, varu droši apgalvot, ka Kurbads ir izcīnījis uzvaru gan pār mošķiem, gan ļaundariem, gan frustrāciju, ko pasākuma apmeklētāji sajuta, stāvot garajās rindās. Reti ir gadījumi, kad augstas ambīcijas spēj sastapties ar veiksmīgu to realizāciju. Šoreiz tas ir izdevies!

* Eva Krūmiņa par sevi: “Dejoju kopš 6 gadu vecuma un jau 7. gadu daru to profesionāli, ar Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas bakalauru kabatā. Vai “papīrs” ko maina, vai tomēr tās ir zināšanas? Es turpinu mācīties pati, no dzīves. Mācos formulēt savas idejas vārdos; mācos vērot un ieraudzīt; mācos rakstīt, lai palīdzētu, nevis peltu.”

Foto: skati no izrādes “Kurbads”, fotogrāfs Kristaps Ēberliņš