Līga Buševica

2022. gada nogalē Ģertrūdes ielas teātrī bija skatāms “Mans līgums ar krēslu”, kuru veidotāji trāpīgi nodēvējuši par ķermenisku pieredzi. Tā ir pieredze ne tikai kā personīga klātbūtne, mentāls piedzīvojums un atminēšanās spēja, bet arī iespēja pie-redzēt vai ieraudzīt krēslu kā sociālu fenomenu un sēdēšanu kā cilvēka esamības un pat pašapziņas pamatstāvokli, kas laika gaitā nostiprinājies par metaforisku un simbolisku ierastās pasaules kārtības mērvienību, kura neviļus nosaka mūsu pašu pieredzi un veido mūsu redzējumus.

“Mans līgums ar krēslu” ir sociāls un psiholoģisks eksperiments, kas sākas jau brīdī, kad tu, sēžot pie galda, atpūtas krēslā vai dīvānā, bezrūpīgi iegādājies biļeti. Tas ir kā mentāls paraksts uz neredzama līguma, kuru spēj atcelt gandrīz vai vienīgi force majeure, kas atcēlis gravitācijas likumu un līdz ar to – arī ķermeņu spēju piezemēties un apsēsties. Līdz izrādei līgums paliek spēkā, un tu ierodies, lai vispirms, kā ierasts, mazliet pasēdētu pirms izrādes, tad pēc uzaicinājuma ieej telpā, saņemot savu krēslu, lai apsēstos un vērotu, taču tās izrādās tikai ieraduma noteiktas ekspektācijas. Apsēsties šajā telpā un sēdēt ir uzdevums un izaicinājums, un tā kļūst par nemitīgu domu spēli un jautājumu uzdošanu sev: kurš un vai vispār kāds no visiem atnākušajiem ir “spēlētājs” un kurš tikai “skatītājs”, un kur slēpjas izrādes atslēga, lai vismaz saprastu vai ideālā gadījumā – izlauztos no šī “kvesta”? “Mans līgums ar krēslu” kļūst par sēdēšanas kā fiziskā un mentālā stāvokļa pieredzēšanas, klātbūtnes un attieksmes definēšanas iespēju, no kuras ik pa laikam īsi izrauj skaņas, gaismas, teksta, kustības un pieskārienu pieredze. Telpā ir apmēram 50 cilvēku, 50 krēslu un ir klātesoša krēsla – latviešu valodā šiem vārdiem ir viena sakne, un tas liek domāt par to etimoloģisko saikni un apsvērumu, ka krēsla, iespējams, ir krēslā apsēdusies gaisma, kas ļauj tumsai to apņemt. Šajā brīdī aptveru, ka krēsls, iespējams, ir tāda kā cilvēka apziņas “apsēšanās” vai apziņas krēslas zona, kas ļauj uz brīdi notvert sevi un visu apkārtējo izkliedēt pustumsā. Mans līgums ar krēslu kļūst par līgumu ar apziņas krēslu, kas spēj pārsteigt un provocēt klātbūtnes prieka ekvilibristiku.

“Mans līgums ar krēslu” ļauj vērot krēslu kā sociālu fenomenu, kas nosaka mūsu ķermeņu vienatnīgo (bet ne vientulīgo!) būšanas veidu pasaulē, kurā lielākoties domājam, rakstām, diskutējam, vērtējam un vērojam, sēžot krēslā, un kustība vai piecelšanās no krēsla jau ir mazs, bet simbolisks sākums kaut kam jaunam – citu ķermeņu satikšanai, pieskārieniem un apkārtnes apgūšanai. Šajā kontekstā simboliska “Manā līgumā ar krēslu” ir krēsla “novilkšanas” horeogrāfija, kas atveido personisko metamorfozi, ko pavada piecelšanās, un atklāj visu cilvēka skeleta kaulu novietojumu, kas kā sabiedrotie nekustīgi piedalās sēdēšanas akcijā un gaida iespēju izkustēties, lai pārvarētu sastingumu un kļūtu par ķermeņa iespēju satikties, sajust vienam otru un apkārtējo. Šajā brīdī “Mans līgums ar krēslu” kļūst par kustību, kas ļauj sastapties un sajust citus. Pieskārienu horeogrāfija kļūst par dziedinošu katra atsevišķā ķermeņa izraušanu no  statiskuma un noslēgtās pašrefleksijas telpas, kurā apmēram 50 ķermeņu ir vairāk vai mazāk gatavi ļauties kustināšanai, kustībai un rosinājumam kustēties vai pat piecelties, uz brīdi aizmirstot fizisko un apziņas krēslu.

“Mans līgums ar krēslu” noslēdzas ar aplausiem un ir īstenots līgumā noteiktajā apjomā un laikā, un tam atvēlētais valsts fondu un privātais finansējums ir apgūts atbilstoši līguma mērķim. Ķermeņi ar krēsliem krēslā pamet telpu un ir gatavi atkal pasēdēt citā vietā, lai savus līgumā paredzētos krēslus atdotu citiem – Ģertrūdes ielas teātra telpās noteiktajā kārtībā 2023. gada 10. un 11. februārī plkst.19.00.

Foto: www.git.lv, Aivars Ivbulis