Atrast vietu “Kvadrifrona” trupas teātra zālē nav nemaz tik viegli, telpa ir pārpildīta. Zāles pārzines steidzīgi meklē papildvietas. Viens noteikti ir skaidrs – skatītāji ir gatavi iegrimt sēri krācošos ūdens viļņos.

Sākumā šķiet, ka šī būs divu nedaudz paģirainu vai iereibušu kungu fiziska saruna agrā rīta dūmakā pēc ballītes. Tomēr izrādes gaitā mēs kopā ar diviem profesionāliem “sitējiem”izceļojam cauri vairākām sadzīviskām un sirreālām kautiņu ainavām.

Kā tas jau ierasts mazajos spēles laukumos, darbības skatuves priekšplānā “līdz saknei” var izjust pirmajās rindās sēdošie, un šajā izrādē tas iederas. Brīžiem jūtos kā Deivida Finčera filmā “Cīņas klubs”, kurā kautiņam tuvāk esošie aktīvi iesaistās, elpo, reizumis malko sitēju sviedrus, kamēr attālākie skatītāji kļūst par ziņkārīgi pasīviem novērotājiem.

To, ka Rūdolfs Gediņš savu ķermeni skatuves telpā pārvalda meistarīgi, zinu jau sen. Nekas nav mainījies. Gediņš joprojām ir labā formā, un jāsaka, ka arī briedums piešķir savu šarmu ne tikai izskatam, bet arī kustību kvalitātēm. Šajos aspektos no kolēģa neatpaliek Āris Matesovičs – viņa pārsteidzoši labā fiziskā forma, kā arī publikā vērstie skatieni pasaka daudz vairāk, nekā to spētu vārdi.

Cīņas un kautiņu tematika pēdējos gados kļuvusi aktuāla vairākiem laikmetīgās dejas horeogrāfiem pasaulē. Piemēram, apvienības “Yotam Peled & the Free Radicals” darbs “Where the Boys Are”, kas 2024. gadā iekļuva lielākajā Eiropas laikmetīgās dejas platformā “Aerowaves”, un horeogrāfa Israīla Aloni izrāde “Boys Just Want To Have Fun”. Tiesa, šie darbi veidoti no “Sēri krāca ūdens viļņi” atšķirīgā manierē: “Where the Boys Are”, kas veidots jauniešu auditorijai un tiek izpildīts sporta zālē, rotaļīgā veidā meklē punktu starp cīņas mākslām, deju un prieku. Savukārt “Boys Just Want To Have Fun” ir astoņu stundu ilgs imersīvs darbs, kurā fiziska cīņa kļūst par sākumpunktu izaicinājumam pārskatīt sabiedrībā un publiskajā telpā – ziņās un medijos – normalizēto vīriešu saskarsmes tēlu, vienlaikus izvairoties no viņu savstarpējas tuvības rādīšanas.

Izrāde “Sēri krāca ūdens viļņi” nepārskata vai neizaicina kaušanās tēlu, bet drīzāk izspēlē kaušanās variācijas līdzīgi kā Mocarts meistarīgi spēlējas ar fūgām. Viss ir “jaukās” robežās un līdz īstam kautiņam neaiziet. Tas kļūst par meditatīvu, ritmizētu parādību – kautiņu kā deju, kautiņu kā sitienu šajā bezjēdzīgajā pasaulē. Zaļais asiņu tonis[1] raisa asociācijas ar zombijiem, kuri, iegūstot papildu dzīvības, atkal, atkal un atkal atgriežas datorspēlē.

Nika Ciprusa veidotā gaismu partitūra lielā mērā nosaka izrādes montāžu. Katrs jaunais gaismas mirklis ļauj aizceļot citā cīņas teritorijā: agrs rīts pēc ballītes, karalauks, reslinga mačs, gladiatoru arēna, pasīva cīņa uz dīvāna pie televizora, radioaktīvu žurku un prusaku uzbrukums. Protams, šim ceļojumam palīdz arī komponista Kārļa Tones radītā mūzika, īpaši mirklis ar smalki ievītām atsaucēm uz Pētera Čaikovska klasisko baletu “Gulbju ezers”, un vizuālās mākslinieces Ingas Siliņas veidotais skatuviskais ietvars ar laikmetīgās dejas māksliniekiem ierastā “Adidas” zīmola apaviem, gāzmaskām, kovbojisko džinsu auduma apģērbu un purvaini skumīgo dīvānu telpas stūrī, kurš ik pa laikam aprij kādu no izrādes tēliem.

Mani mazliet samulsināja izģērbšanās. Vai apakšveļā ir vieglāk kauties? Turpinoties “Sēri krāca ūdens viļņi” par to gan vairs nedomāju, jo tādējādi izrāde kļūst arī par kopošanās kautiņu – divu miklu miesu satuvināšanos un attālināšanos dažādās visnotaļ piņķerīgi savītās pozīcijās, piemēram, uzlabotā “69” pozā (bez speciālas sagatavošanās mājās to nemēģināt).

Pateicoties atkārtojumam un ritmam, kā arī abu sāncenšu līdzvērtīgam sniegumam, šie kautiņi izrādes laikā kļūst jauki un miermīlīgi. Diemžēl īstajā dzīvē pretinieks ne vienmēr ir līdzvērtīgs, un kautiņu iznākumi mēdz būt arī traģiski, tāpēc to laikā nav iespējams “noķert” hipnotisko deju, kuru var baudīt “Sēri krāca ūdens viļņos”. Noteikti būs skatītāji, kuriem šis būs par daudz, un citi, kuriem – par maz, bet man šoreiz bija tieši laikā. Nebaidieties, izrāde nav ne pārāk drūma vai nopietna, ne pārāk seksīga vai smieklīga. Tajā ir pa lāsei visa augstāk minētā – simts grami dažādu kautiņu un emociju variācijas skaistā “snifter” veida konjaka glāzē.

Jaunais gads ierasti ir jaunu apņemšanos laiks, tāpēc visiem iesaku apņemties reizi mēnesī apmeklēt vienu laikmetīgās dejas izrādi un sākt ar “Sēri krāca ūdens viļņi”!

*Agate Bankava ir laikmetīgās dejas māksliniece. Dejojusi TDA “Uguntiņa”, absolvējusi Rīgas Baleta skolu un Latvijas Kultūras akadēmiju ar bakalaura un maģistra grādu laikmetīgajā dejā pie profesores Olgas Žitluhinas. Ir “Horeogrāfu asociācijas” un “LAUKKU” biedre.

Foto: Agnese Zeltiņa

[1]Lai gan citās recenzijās minētas asinis zilā krāsā, tomēr no mana skatpunkta tās šķita briljantzaļā šķīduma tonī.