Didzis Ruicēns

Plūsma, aplis, rotācija, jēga, nozīme, vide, mūsdienas, kopība, atmiņa, izpratne – šīs ir dažas no asociācijām, kas nāk prātā, domājot par laikmetīgās dejas apvienības “SIXTH” veidoto izrāžu vakaru “Uztaisi jēgu ar mani”, ko bija iespēja piedzīvot decembra sākumā “Dirty Deal Teatro”. Izrāžu vakaru veidoja trīs satura un formas ziņā dažādi darbi: Darjas Turčenko “Visam ir jēga”, Ramonas Levanes un Edvarda Kurmiņa “Uztaisi man kompāniju”, Marijas Saveiko un Robertas Gailītes “Tējo ar mani”. Izrādes nosaukums formulēts, apvienojot vārdus no visu trīs izrāžu nosaukumiem. Lai gan visi trīs darbi ir dažādi, tiem ir kopīgs motīvs, kā norāda Darja Turčenko: ““Uztaisi jēgu ar mani” ir vairāk par ļaušanos tādai instinktīvai reakcijai, un nav jāsaprot, kas notiek ar prātu. Skatītājiem var rasties dusmas, var kļūt garlaicīgi, var būt ļoti interesanti, tāpēc vienkārši vajag ļauties tādam organiskam reakcijas ciklam.”

Darbs “Visam ir jēga” sākas ar Darjas uznākšanu uz skatuves, viņai turot piecus dažādus priekšmetus: plastmasas plēvi, piepūšamu flamingo, kartona cauruli, kažokādu un vāzi. Izrāde balstās uz apļveida kustību un zināmu rotāciju. Aplis kā noslēgta ģeometriska forma, no vienas puses, ļoti ierobežo, bet, no otras puses, tas nekādā gadījumā nav vienveidīgs. Tas var paplašināties un sašaurināties, tam nav nedz konkrēts sākums, nedz konkrētas beigas. Līdzīgi ir ar horeogrāfes izvēlētajiem priekšmetiem un to izmantojumu. Šajā darbā Darja atsakās no šo priekšmetu sākotnējās jēgas, cenšoties saprast, kā kaut kas konkrēts var kļūt par jebko abstraktu. Šī izrāde atbrīvo skatītāju, jo piedāvā brīvu priekšmetu un horeogrāfes izpildījuma interpretāciju. Piemēram, fināla aina, kad Darja ietin sevi plēvē un rotē kopā ar priekšmetiem, varētu būt lasāma kā patērētājsabiedrības apsēstība ar mantām, pirkšanu un pārdošanu. Tajā pašā laikā spēle un deja ar kartona cauruli spilgti kontrastē ar lielo plastmasas priekšmetu daudzumu, kas varētu būt komentārs par ekoloģiju un to, kā koks (daba) tiek aizvietots ar plastmasu (kaut ko cilvēka veidotu, pārņemtu un dabai uzspiestu). Interpretācijas ir neskaitāmas, un tas rada brīvības sajūtu. Darja nevienā brīdī neuzspiež kādu vienu konkrētu izskaidrojumu vai bināru “šis ir pareizi/nepareizi” interpretāciju. Mums pašiem atliek rast jēgu un domāt.

Ramonas Levanes un Edvarda Kurmiņa darbs “Uztaisi man kompāniju” ir stāsts par perfektajiem izpildītājiem. Viņi ir pieprasīti ikvienā valstī, ikviena skatuve, pat lielākā, viņiem būs par mazu. Abi izpildītāji visu izrādes laiku atrodas starmešu gaismās. Tomēr pat perfektajā pasaulē, kurā iespējams viss, pastāv gaidas – ko skatītājs vēlas redzēt? Kādi ir trendi? Kādā mērā māksliniekiem jāseko šiem trendiem, lai lielās skatuves viņus pieņemtu? Izrādes pirmo pusi mākslinieku veidotā horeogrāfija ir savā ziņā mehāniska, tas ir, viņi skatītāju priekšā zināmā mērā kļūst par biorobotiem – cilvēkiem, kuri spēj domāt un rīkoties, tomēr kuri tiek ieprogrammēti konkrētas funkcijas veikšanai. Jākustas perfekti, jāizskatās nevainojami. Ar laiku šī ilūzija lūst un gan Ramonas, gan Edvarda veidotie tēli apzinās brīvību, ko spēj sniegt deja un skatuve. Visspilgtāk tas izpaužas izrādes otrajā pusē Edvarda improvizētajā monologā un Ramonas solo dejā. You name it – we can do it. No vienas puses, skatuve viņiem uzliek spiedienu un atbildību, bet, no otras puses, tā atbrīvo, jo tiek konstanti performēts. Uz skatuves tu vari būt brīvs, runāt bez robežām, būt patiesais “tu”. Kā intervijā portālam LSM.lv uzsver Ramona un Edvards – caur šo izrādi viņi meklē jēgu laikmetīgās dejas profesijā, aplūkojot gan tās loģisko, gan absurdo pusi. Tiek meklēts balanss starp perfekciju un brīvību, izpausmi dejā un izpausmi vārdā, izpratni, kas nepieciešama skatītājam, lai saprastu kādu mākslas darbu, un ļaušanos brīvam domu lidojumam un sajūtām. Zīmīgs šķiet izrādes sākums, kurā abi horeogrāfi, ar pirkstiem atdarinot pistoli, veic šāvienus tumsā. No vienas puses, tas varētu būt kā viņu iekšējais monologs, kas reprezentē bailes no publikas gaidām. No otras puses, šāviens tumsā simbolizē ļaušanos un atļaušanos būt sev pašiem un veidot savu stāstu, caur to cenšoties rast saikni ar skatītājiem un savu iekšējo “es”.

Robertas Gailītes un Marijas Saveiko darbs “Tējo ar mani”, kas veidots, konsultējoties ar horeogrāfiem un dramaturgiem Modri Opeltu un Sāru Kolučovu, ir kā meditācija laikā, kad apkārt virmo karš, nāve, ārprāts, kolektīva un savstarpēja neizpratne un briesmas. Darbs sākas ar publikas iesaisti – ikvienam no skatītājiem mazā krūzē tiek ielieta tēja. Šis ir lēns, mierīgs process, kura laikā mēs, skatītāji, tiekam aicināti piedalīties kopīgā darbībā. Kontrastu Robertas un Marijas veidotajai situācijai sniedz paralēli atskaņotā “Latvijas Radio 1” ziņu tiešraide, kurā dzirdam par jaunākajiem notikumiem Ukrainā, Gazā un mūsu Saeimā. Trauksme spēj ielauzties jebkur. “Tējo ar mani” nav darbs, kurš aicinātu aizmirst par to, kas notiek pasaulē. Izpildītājas drīzāk akcentē to, ka šis ir laiks, kurā mums jārod savstarpējs atbalsts, jācenšas dzirdēt un ieklausīties citam citā. Horeogrāfija veidota, izpildītājām burtiski balstoties vienai uz otru, izjūtot vienai otras ritmu, kustību un elpu. Šī izrāde parāda, ka, lai vai kāda būtu situācija, cilvēks nav vientuļa sala. Mēs esam cits citam nepieciešami. Zīmīgi ir tas, ka izrādes laikā ir momenti, kur Marija un Roberta vēro viena otru. Piemēram, viena no viņām dzer tēju, kamēr otra dejo. Šī ir savstarpēja izpratne. Un kolektīvajā tējas dzeršanā, it kā vienkāršā darbībā, rodas sajūta, ka mēs visi cits citu pazīstam. Un finālā ļaujamies kopīgam klusumam.

Izrāžu vakara “Uztaisi jēgu ar mani” iestudējumi ir manāmi atšķirīgi no citiem apvienības “SIXTH” darbiem. Tie ir formas ziņā mazāki un daudz koncentrētāki. Šajās trīs izrādēs precīzāk varam ieraudzīt horeogrāfu un izpildītāju rokrakstu un pieeju laikmetīgajai dejai (improvizācijas izmantojums, atsevišķu kombināciju būvēšana, stāsta strukturēšana). Tomēr šajās izrādēs joprojām tiek attīstītas tēmas, kuras apvienība pieteikusi un aktualizējusi citos darbos. No darba “Atceries mani” (horeogrāfe Elīna Gediņa, “Dirty Deal Teatro”, 2023) šeit parādās pašrefleksija kā viņiem aktuāla tēma. Tomēr, ja “Atceries mani” vairāk bija vērsta uz profesiju, dzīvi pēc studijām, tad “Uztaisi jēgu ar mani” iet vēl dziļāk, lūkojoties, kā caur laikmetīgo deju reflektēt par aktuāliem pasaules notikumiem kopā ar skatītāju. No “Odas vasarai” (Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus”, 2023) varam nolasīt apvienības mēģinājumu eksperimentēt ar dažādām radošām metodēm un telpu sev apkārt. Ikvienā no darbiem precīzi izvēlēta mūzika un gaismu partitūra. Runātais teksts un šķietama autoru pieredzes izmantošana tiek pārmantota no citiem apvienības darbiem. Tomēr pāri visam stāv Darjas, Edvarda, Ramonas, Robertas, Marijas un kopumā visas apvienības “SIXTH” paustā cilvēcība, mīlestība citam pret citu un rūpes par savu skatītāju.

Titulfoto autore: Alla Zenčenkova