Laima Jaunzema*

Ikdienā parasti pārvietojos ar velosipēdu. Īpaši šajā sezonā. Lai vai kā, dažreiz pieņemu lēmumu izmantot sabiedrisko transportu. Varu teikt, ka tāds lēmums man ir kā speciāli sarīkotas viesības. Man ļoti patīk redzēt dažādus cilvēkus vienkopus, novērot. Uzskatu, ka izmantot sabiedrisko transportu ir svarīgi, lai telpiskā šaurībā pavadītu kaut vai nedaudz laika ar svešiniekiem, dažādiem cilvēkiem, kurus citādi diez vai satiktu.

Tā daru arī 5. septembrī, kad no Teikas ar 1. tramvaju dodos uz Pārdaugavu, lai redzētu izrādi “Brīnumi” festivāla “Homo Novus” ietvaros Rīgas Apkaimju iedzīvotāju centrā E. Smiļģa ielā.

“’Izglītojošā dejas izrāde “Brīnumi” caur kustību aplūko dabas objektu pārvērtības. Bērni kopā ar profesionāliem dejotājiem improvizācijas izrādē pēta, kā sēklas pārtop ziedos, kāpuri – tauriņos, ikri – vardēs, olas – putnos, cilvēka šūnas – cilvēkos.

Šī radošā izglītības deju projekta ideja un metode, ko izstrādājusi horeogrāfe un profesore Birute Banevičūte, sniedz lielisku iespēju bērniem bez iepriekšējas deju pieredzes uzstāties kopā ar profesionāļiem. Projekts “Brīnumi” tika iesākts Viļņā 2021. gadā kopā ar bērniem ar neirodažādību (ar Dauna sindromu, autismu u.c.) un dažādiem funkcionāliem traucējumiem.” (Izrādes apraksts no “Homo Novus” programmas.)

Tramvajā iekāpj divi cilvēki, ko atpazīstu, – bērns kopā ar vecāku. Viņus zinu no kustību nodarbībām, ko agrāk fasilitēju Latvijas Autisma apvienībā. Pie sevis nodomāju – varbūt viņi arī dodas uz “Brīnumiem”, varbūt satikšu tur vēl citus pazīstamus bērnus. Viņi uz turieni nedodas, bet notikuma vietā tiešām sastopu vairākas pazīstamas sejas…

“Brīnumos” transformācija nav tikai dabas naratīvu tēma, bet process, kas veidojas un atklājas telpā. Brīnumi nav iestudēti, un katram ir tiesības tos izdejot pēc savas kapacitātes un nostājas pret to, ko nozīmē dejot, būt kopā ar citiem dejojošajiem. Viens no izrādes nozīmīgākajiem panākumiem ir tas, ka klātesošo dalībnieku piederības sajūta procesam nebalstās prasībās būt spējīgiem izdarīt vienādi, labi vai aizraujoši, bet gan tajā, ka katrs uzņemas atbildību par savu izvēli un nostāju, nekontrolējot, ko tas nozīmē citiem. Tas veido uzticību brīvībai – telpu, kur brīnumiem tiešām notikt. Man šķiet, labākais, kas ar cilvēku kā sociālu būtni var notikt, ir iespēja veidot patiesu, atvērtu saskarsmi ar otru, citiem cilvēkiem, dzīvniekiem, būtnēm. Šīs “Brīnumu” dejas laikā to varēja novērot neskaitāmas reizes – vairākus mīlestības stāstus. Mīlestība kā spēle ar apkārtējo — nevis lai uzvarētu vai lai gūtu slavu, bet lai satiktos. Mīlestība kā zinātkāre par otru, prieks būt blakus un ļaušanās tam, kopā pavadīts laiks.

Izrādes zāle ar akurātu parketa grīdu, pat diezgan mājīga koka apdares un nepiespiestās gaisotnes, kā arī sagaidītāju laipnības dēļ, citādi ir tipiska padomju laiku funkcionalitātē balstīta telpa ar raksturīgu svaiga gaisa cirkulācijas trūkumu. Gribot vai negribot šī telpa iezīmē laikmeta mantojuma nozīmi, laikmeta, kuram īpaši neinteresēja iekļaušana, gluži pretēji – tas bija prasmīgs radīt institūcijas, kur cilvēki tika atdalīti un novirzīti prom un malā no “īstās” publiskās telpas. Šis vēsturiskais periods, protams, var tikt aplūkots arī kā iespējamais iemesls, kāpēc publiskajā telpā (ieskaitot skatuves mākslas) mums joprojām neizdodas apvienot visu atšķirīgo spēju  spektru un tas aizvien nonāk pie cilvēkiem, galvenokārt tikai pateicoties un caur īpašiem projektiem, fondiem, kā atsevišķa tēma festivālos, institūcijās (ja vispār). Pūļus šis it kā “neskar”, un diez vai “Brīnumus” tik drīz redzēsim Dailes teātrī… 

Protams, katrai kopienai ir nepieciešams savs īpašais konteksts, par to nav šaubu. Šaubas ir par ko citu.  Statistika rāda, ka cilvēki ar invaliditāti^[1] veido 15 – 20% no pasaules iedzīvotājiem (pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem). Cilvēki ar invaliditāti ir lielākā minoritāte pasaulē. Atšķirībā no daudzām citām minoritāšu grupām cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem (izaicinājumiem) ir bijis mazāk iespēju veidot kolektīvu apziņu, kultūras identitāti. Lai gan cilvēki ar atšķirīgām spējām ir visur, mēs bieži esam izolēti cits no cita un nesatiekamies savā starpā, radot iespaidu, ka invaliditāte ir reta parādība — individuāls izaicinājums, kas jāspēj pārvarēt vienatnē vai ar šauru, visbiežāk ģimenes locekļu atbalstu. Pat tad, ja invaliditāte ietekmē kopienu, tā joprojām pārāk bieži tiek skatīta kā atsevišķa cilvēka medicīniska problēma. Sociālpolitiski izaicinājumi, ar kuriem saskaras cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, tādējādi nereti tiek pārvērsti par individuāliem stāstiem, par likteņa nedienām un grūtībām.

Sunaura Teilore^[2] savā grāmatā “Beasts of Burden. Animal and Disability Liberation” sniedz piemēru tam, kā sociāli konstruēti skaidrojumi var būt maldinoši — kā tie ļauj mums izvairīties domāt par invaliditāti kā ikdienas daļu un vienlaikus izsauc bezjēdzīgu žēlumu pret tiem, kuru dažādības izaicinājumi ir uzreiz pamanāmi: “Patiesībā mēs ikdienā mijiedarbojamies ar daudz vairāk cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, nekā paši domājam; mēs vienkārši viņus neuzskatām par invalīdiem (un viņi paši sevi par tādiem varbūt arī neuzskata). Būt “cilvēkam ar invaliditāti” bieži nozīmē dziļu stigmatizāciju. Tādēļ nav brīnums, ka daudzi izvēlas nekādā veidā neasociēties kā nespējīgi, nevēlas identificēt sevi ar iedzīvotāju grupu, kas sabiedrībā lielākoties tiek uzskatīta par neveiksmīgu, salauztu un apgrūtinošu. Bet kā ir ar cilvēkiem, kuri dzīvo ar hronisku slimību vai kuriem ir grūtības noiet garākus attālumus? Kā ar tiem, kuri tiek diskriminēti un atzīti par “nepiemērotiem” sava svara dēļ utt.?”

Sabiedrība invaliditāti parasti sasaista ar redzamiem marķieriem – piemēram, ratiņkrēsliem, kruķiem vai suņiem-pavadoņiem –, ignorējot neredzamus izaicinājumus, hroniskas sāpes, kā arī noreducējot tos nepiemērotos un liekos salīdzinājumos par to, kurš cieš vairāk. Arī psihiskie traucējumi bieži paliek ēnā. Šāda skatījuma rezultātā invaliditāte tiek uztverta kā individuāls izaicinājums vai “medicīniska problēma”, nevis kā plašs sociāls un politisks jautājums.

Līdzīgu skatījumu pauž arī invaliditātes studiju profesors Maikls Berubē^[3]: “Ikvienam no mums, kas sevi identificē kā veselu, būtu labi zināt, ka šī pašidentitāte, ļoti iespējams, ir tikai pagaidu. Autoavārija, vīruss vai ģenētiska slimība, pat juridisks lēmums var jebkurā brīdī mainīt mūsu statusu tādā veidā, kas ir pilnībā ārpus mūsu kontroles.” 

Tas atgādina, ka invaliditāte nav margināla parādība, bet gan kopīga cilvēces pieredzes daļa, kurā visi esam iesaistīti. No šīs perspektīvas raugoties, “Brīnumu” nozīmīgums slēpjas arī tajā, ka darbs rada telpu, kurā atšķirības nav stigmatizētas, bet gan piedzīvotas kā kopradei svarīga daļa. It kā vienkāršs, tomēr politiski spēcīgs žests – dejot kopā, neskatoties uz atšķirībām.

Invaliditāte kā atšķirības kategorija Rietumu kultūrā sāka spēcīgi kristalizēties 19. gadsimtā, industrializācijas un modernizācijas laikmetā. Ar pieaugošo vajadzību pēc “produktīviem ķermeņiem” radās mehānismi, kā “tikt galā” ar tiem, kuri neatbilda noteiktajām normām – kategorizējot un nereti izolējot darbnespējīgos. Šajā laikā parādījās arī dažādas labdarības organizācijas, labklājības regulējumi, kā arī eigēnikas prakses^[4], kas nostiprināja priekšstatu par to, kuri ir “spējīgi” un kuri – “nepiemēroti” ķermeņi. Tieši šajā laikmetā populāra kļuva arī jēdziena “normāls” lietošana, kas radīja stingras robežas starp akceptēto un atstumto.

Šīs prakses nav atdalāmas no kristīgās tradīcijas un tās vēsturiskajām pretrunām. Kristietības vēsture nav tikai par žēlsirdību un garīgumu, bet arī par vardarbīgu koloniālismu, vergturību un kultūru iznīcināšanu. Šī ideoloģija, kas leģitimēja pakļaušanu “augstāka mērķa” vārdā, vēlāk pārtapa nacionālisma un fašisma ideoloģiju loģikā — šķirojot, kurš ir “piederīgs” un kurš “izslēdzams”. Vēsturiski tās ir viena un tā paša varas mehānisma sejas, kas turpina pavadīt kapitālisma un neoliberālisma ekonomikas izaugsmi. Tādējādi invaliditātes kategorija nekad nav bijusi tikai bioloģiska vai medicīniska, bet vienlaikus arī sociāli un politiski konstruēta, savijoties ar dzimuma, rases un šķiras definīcijām.

Ideoloģijas par fizisko un garīgo spējīgumu, piemērotības un nepiemērotības koncepcijas, kā arī pieņēmumi par ķermeņu, kurus diskriminējoši definēja kā kroplus, aklus, kurlus, mēmus, trakus, tizlus un vārgus, ievainojamību un atkarību no citiem ir sastopami dažādos vēsturiskos kontekstos. Funkcionālo traucējumu diskriminējošas definīcijas ir arī saistītas ar rases, dzimuma, seksualitātes un šķiras nozīmēm, savstarpēji tās pastiprinot. Šīs definīcijas un uzskati mainās atkarībā no tādiem faktoriem kā politiskās un ekonomiskās pārliecības, reliģija, radniecības struktūras un citi varas faktori.

Daudzas neredzamas vai mazāk redzamas atšķirīgas spējas cilvēku ikdienas mijiedarbībās paliek nepamanītas, jo lielākā daļa cilvēku vienkārši pieņem, ka citi ir spējīgi^[5] vai ka tiem tādiem ir jābūt. Fakts, ka funkcionālos traucējumus patiesībā ir grūti definēt, ir daļa no tā, kas ļāvis spēlēt nozīmīgu lomu Rietumu visvarēšanas ideoloģijas veidošanā. Citiem vārdiem sakot, invaliditāte ir gan dzīves realitāte, gan ideoloģisks ietvars, kas nosaka spējīguma trauslās nozīmes kontūras.

Manuprāt, tas ir lieliski, ka izrādes nosaukuma izvēle “Brīnumi” patiesībā norāda uz to, ka brīnumi nav grandiozi, mistiski-maģiski, lielformāta žesti laikā un telpā, bet gan elementārs akts — sanākt kopā, dejot kopā. Taču vai šis akts, pat ja kā koncepts tas šķiet tik vienkāršs, realitātē arī ir tik vienkāršs? Jo kopumā Latvijas sabiedrībā var novērot, ka kritiski trūkst tā, ko varētu dēvēt par starpprasmēm un sociāli emocionālo inteliģenci. Prasmes, kas nav tieši saistītas ar tehniskām, praktiskām zināšanām, bet ar cilvēka spēju sadarboties, sazināties (komunicēt dažādos veidos, ne tikai sev ierasti ērtā formā), risināt konfliktus, būt empātiskam (spēt ieraudzīt un pieņemt otra cilvēka pieredzi arī tad, ja tā ir neērta vai izaicinoša, nevis tikai izrādīt līdzjūtību vai pieklājīgu sapratni pret sev līdzīgiem). Spēja pielāgoties dažādām situācijām un reflektēt par savu statusu un privilēģiju esamību plašākā kontekstā. Tās ir prasmes, kas ļauj attiecībās un procesos radīt uzticēšanos,  vienlīdzīgu sadarbību, atvērtību un radošumu, pēctecīgi veicinot zinātkāri un tās patiesu izpausmi.

Man tas ir brīnums — atbrīvot kultūras, mākslas, sociālo telpu no elitārā statusa un eiblisma estētikas satura, dodot iespēju izcelt arī to, kas ir svarīgi vēl bez tā, kā “talantīgi” cilvēki cits citu apbrīno, slavina vai kritizē un aprunā. Ka māksla, tās izpausmes potenciāls ir drīzāk  rīks, lai iestātos par cilvēktiesībām, nevis nacionālo identitāti.

Klātesot “Brīnumiem”, aizdomājos arī par sabiedrībā dziļi iesakņotajām tendencēm turēties pie absurdām hierarhijām. Diskusijā pēc prezentācijas Birutes Banevičūtes izceltais jēdziens “cieņa kā beznosacījuma mīlestības patiesā un vienīgā forma” bija īpaši nozīmīgs. Tas lika domāt par to, cik grūti patiesībā ir praktizēt cieņu ikdienā, ja sabiedrības struktūras — izglītība, veselības aprūpe, māksla utt. — joprojām balstās uz šķeltniecisku pieeju, kur cieņa tiek selektīvi sadalīta.

Tādējādi “Brīnumi” nav tikai izglītojoša dejas izrāde bērniem, bet arī kritisks komentārs par sabiedrības spēju/nespēju būt iekļaujošai. Izrāde atgādina, ka iekļaušana nav papildu elements, bet gan pamata prasība, kas ļauj kultūrai būt dzīvai un daudzveidīgai. Un īstais brīnums ir mūsu vēlme mācīties būt kopā — vienkāršajā, bet reizē grūtajā aktā dalīties telpā, kustībā un cieņā.

*Laima Jaunzema ir māksliniece, horeogrāfe, ķermeņa politikas pētniece. Sieviete ķirzaka, kurai patīk rakstīt un skatīties apkārt.

Titulfoto autors: Andrejs Strokins

^[1] Šajā tekstā apzināti tiek lietoti dažādi apzīmējumi — “cilvēki ar invaliditāti”, “cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem”, “cilvēki ar atšķirīgām spējām”. Tie nav savstarpēji pretrunīgi, bet gan atspoguļo dažādos kontekstus, kuros šie jēdzieni pastāv: juridiskajā, politikas/NVO valodā un kultūras iekļaujošā skatījumā. Svarīgi pieminēt, ka Latvijas un citu valstu juridiskajā sistēmā jēdziens “invaliditāte” ir noteicošs, jo tas ir tieši saistīts ar atbalsta un pakalpojumu pieejamību. Lai tos saņemtu, cilvēkam ir jāiegūst “invaliditātes” statuss, un speciālisti lemj, vai tas tiek piešķirts. Tāpēc tas ir formālais apzīmējums. Savukārt citās situācijās lietoti termini, kas palīdz izvairīties no stigmatizācijas.

^[2] Sunaura Teilore (Sunaura Taylor) – akadēmiķe, gleznotāja, rakstniece, invaliditātes un dzīvnieku tiesību aktīviste.

^[3] Maikls Berubē (Michael Bérubé) – rakstnieks, akadēmiķis invaliditātes un kultūras studijās.

^[4] Ar eigēnikas praksēm saprot ideoloģijas un pasākumus, kuru mērķis bija “uzlabot” cilvēku populāciju, ierobežojot vai izslēdzot tos, kurus uzskatīja par “nepiemērotiem” vai “mazvērtīgiem”. Vēsturē tas nozīmēja gan piespiedu sterilizāciju, gan institucionālu atšķiršanu, gan citu veidu diskrimināciju pret cilvēkiem ar invaliditāti, atšķirīgu izcelsmi vai citiem “neatbilstības” kritērijiem.

^[5] Eiblisms (ableism) — diskriminācija, aizspriedumi vai sistēmiskas barjeras pret cilvēkiem ar invaliditāti vai atšķirīgām spējām, pieņemot, ka “normālākas” vai “spējīgākas” ķermeņa/prāta formas ir vērtīgākas.