Ance Vesingi*

Jau trešo gadu manā kalendārā augustā trekniem burtiem stāv rakstīts “uz Raunu”, jau trešo gadu Ilze Zīriņa un Evija Bišere kā biedrība “Vitamīns K – kustība” mūs aicina un viesmīlīgi uzņem dejas improvizācijas un kontaktimprovizācijas minifestivālā “Kontakts Raunā”.

Kāpēc jau trešo gadu šis ir viens no galvenajiem manas vasaras notikumiem?

Jau gadiem esmu kontaktimprovizācijas (KI) entuziaste. Mans ceļš uz šo deju un kustību praksi bija lēns, un tikai soli pa solim izkāpu no savas komforta zonas, lai ļautos brīvībai un spontanitātei kontakta dejā. Tagad, kad jau esmu “ContactimprovisationLatvia” komandā, tā ir mans prieka hormons – radošums, rotaļīgums, ieklausīšanās, patiesa saikne ar citiem un kopienas sajūta. Jā, un arī kārtīga izkustēšanās. Man arī ir svarīgi, ka kontaktimprovizācija ir tik iekļaujoša – vai dejoju ar iesācēju, vai pieredzējušo, vienmēr būs atklājumu pilns un radošs kustību piedzīvojums.   

Kur gan vēl vairāk baudīt kustību un kontaktu, ja ne četru dienu festivālā Raunā! Atklāšanas jam sesijā, kurā brīvi sadejojām dzīvās mūzikas pavadījumā (tā bija kokle, jā, tieši kokle, kuru virtuozi spēlēja Ieva Veide), piedzīvojām ierašanās un iepazīšanās prieku caur kustību “come as you are” noskaņā. Nodarbībās, kuras vadīja Ilze Zīriņa un Mārtiņš Emīls Aržanovskis, izmēģinājām un izpētījām tādus KI būtiskus pamatelementus kā virzība no centra un centra virzība sadarbībā ar partneri, svara uzņemšana un atdošana, kā arī lēcienu dinamika – īstajā vietā un īstajā laikā! Jāsmaida, atceroties, kā, pētot lēcienu iespējas trio, aizrautīgi lēcām apkārt zālei.

Šogad man festivālā ir īpaša reize, jo man – neprofesionālim – tika dota iespēja vadīt nodarbību lielākai cilvēku grupai. Kad izteicu bažas, ka man nav pietiekami daudz pieredzes, Ilze skaidroja, ka šis ir pieredzes apmaiņas pasākums, nevis skola, tas ir rīkots tieši ar domu apmainīties ar idejām, pieredzi, nevis kādu mācīt. Tad nu izmantoju iespēju, kā arī doto brīvību un kopā ar atsaucīgo grupu izpētīju, kā kontaktimprovizācija var mijiedarboties ar teātra improvizāciju. Citus gadus atkal kādam būs iespēja izmēģināt savus spēkus un realizēt idejas!

Kustību prieki ar šo vēl nebeidzās. Agrajiem putniņiem bija iespēja baudīt Kristapa Diktes pasniegtās jogas nodarbības, bet otrās dienas vakarā – īpašais jam, kuru ievadīja Agate Bankava un Agnese Bordjukova sociālo deju iedvesmā, visus kārtīgi iekustinot, bet noslēdza īpašā  improvizācijas spēle “Uzmirdzi vai nirsti tumsā” (“Spark or Dive”), kad nakts melnumā Raunas estrādē spēlējāmies un sadejojām ar mirgojošām gaismiņām rokās. Lietusgāze uznāca pašās beigās, un no drošā patvēruma bija tik skaisti vērot, kā viens drosmīgais pāris izdejo gaismu, tumsu un lietu.

Īpaši jāpiemin Ilzes un Evijas vadītā laboratorija, kurā, ar sarkaniem, trausliem diedziņiem saistīti, aizvērtām acīm mēģinājām apjaust mijiedarbības saiknes (kā teica Evija: “Es esmu dzīva būtne, kas ir nepārtrauktā saiknē ar citām dzīvām būtnēm”), uzticēties, atvērties sadarbībai, bet laboratorijas turpinājumā pievērsāmies katrs savam autentiskajam “es”, jo tieši no manis paša nāk mijiedarbība, kuru veidoju. Katram no mums bija iespēja vienam pašam dejot savu deju pārējo dalībnieku priekšā un saņemt atgriezenisko saiti no skatītājiem, kas izbrīnīja, pārsteidza, lika aizdomāties un arī ļoti iepriecināja, raisot pārdomas par to, kā mēs redzam sevi un kā mūs redz citi. 

Laboratorijas tēmas turpinājās arī vakarā, kad mājīgā kopābūšanā un neformālā gaisotnē kāpām uz skatuves ar turpat uz vietas veidotām vai pilnībā improvizētām performancēm. Bijām mēs paši un nebaidījāmies būt tālu no perfekcijas, nebaidījāmies būt muļķīgi, kā rezultātā radās brīnišķīgi, sirsnīguma un humora pilni kustību stāsti par ananasu, par to, kā radās Raunas pilsdrupas, par bērnības atmiņām un citi.  

Bez kustības mani uz Raunu vilina šī īpašā kopības sajūta, kas rodas, līdzīgi domājošiem darot kopīgas lietas. Pārgājieni, kopīga vakariņu gatavošana, dzīve hostelī, kas man tik ļoti atgādināja studiju laiku kopmītnes, kur kopā apguvām dzīvi un kļuvām par labiem draugiem. Arī pati ēst gatavošana hostelī bija kā kontaktimprovizācija – gan ierobežotās telpas dēļ, gan arī daloties un atbalstot citam citu un kopā radot īstu gardēžu cienīgu maltīti.

Pa šo laiku esmu arī paspējusi iemīļot Raunu un tās cilvēkus. Katru gadu programmā ir pārgājiens – pastaiga pa un ap Raunu (pērn tas bija pārgājiens pa Raunas upi, šogad devāmies uz Raunas Staburagu), tāpat neatņemama festivāla noslēguma aktivitāte ir iepirkšanās krāšņajā “otro roku” veikalā “Cilvēks Cilvēkam”, komunicējot ar vietējiem, jo sevišķi – veikaliņa atraktīvajām saimniecēm.

Noslēdzot šo īpašo pieredzi, ir skaidrs, ka “Kontakts Raunā” ir daudz vairāk nekā tikai izdejošanās – tā ir vieta, kur mēs iedvesmojamies, radām, dalāmies un veidojam dziļas saiknes ar citiem. Paldies Ilzei, Evijai un Raunai! Uz tikšanos Raunā nākamgad, jo “Kontaktam Raunā ‘25” būs būt!*

Par nākamā gada festivālu sekojiet informācijai sociālajos tīklos @Vitamīns K – kustība. Par kontaktimprovizācijas pasākumiem Latvijā var uzzināt, sekojot @ContactimprovisationLatvia.

Foto autore: Kristīne Brīniņa

*Ance Vesingi ir kontaktimprovizācijas, deju un kustības entuziaste, kura aktīvi darbojas @ContactImprovisationLatvia pasākumu organizēšanas komandā. Ikdienā dabojas personāla vadībā, bet brīvajā laikā apmeklē laikmetīgās dejas un kontaktimprovizācijas meistarklases, piedalās deju festivālos un performancēs