Agate CUKURA

(raksts rubrikā No iekšpuses)

Kad aizejot no Grobiņas dzīvot uz Rīgu, radās iespēja apmeklēt kontaktimprovizācijas meistarklases un JAM vakarus, sajutos kā jaunu pasauli sev atklājusi. Nespēju aptvert, kā tas ir, ka mana pilsētiņa ko tādu palaiž garām. Tad nu soli pa solim sāku šķetināt, kā realizēt ko tādu Grobiņā.

Te nu arī, ar mīļas ģimenes un citu radošu cilvēku atbalstu pasākums izdevās – pavisam nesen, laikā no 27. – 30. maijam, Grobiņā norisinājās nedēļas nogale, kas tika veltīta kontaktimprovizācijai. Nedēļas nogale bija siltu emociju un radošuma pilna, kas atstāja iespaidu gan uz cilvēkiem, kas ar kontaktimprovizāciju saskārās pirmo reizi, gan uz tiem, kam kontakts ir jau dzīves veids.

Katru rītu sākām ar sveicienu saulei, ko vadīja Ingrīda Lūre. Lai arī rīti bija pārāk dzestri, šo daļu neatlikām un visi, kuri varējām piecelties, sveicām saulīti atmosfērā ar svecēm, tur pat mūsdienīgajās un gaišajās sporta centra telpās.

Darbojāmies meistarklasēs pie Ilzes Zīriņas un Olgas Žitluhinas. “Meistarklasēs ieguvu pieredzi kā ļaut ķermenim sadarboties  ar citiem, just otra ķermeni bez kontakta, atbrīvot ķermeņa daļas un beigās es sāku iegūt pārliecību, ka arī man sanāk-pārvarēju nezināmu baiļu slieksni,” stāsta Kitija Dzērve. Meistarklasēs darba nopietnība mijās ar humoru un smiekliem, kas ļāva atvērties un būt vēl radošaākiem. “Ļoti augsti vērēju inovatīvās lietas, ko piedzīvoju  Ilzes Zīriņas un Olgas Žiltuhinas klasēs – kas man kā dejotājai un pasniedzējai īpaši svarīgi, lai gūtu jaunas idejas un iespēju virzienus savā dejā un nodarbību vadīšanā. Jūtos patiesi iedvesmota!” priecājas Gunta Zaļaiskalna.

Dienas vidus tika pavadīts radošajās darbnīcās, kurās dejotāji iesaistījās procesā dejojot ap cilvēkiem, pļavās, pie kokiem, pie ūdens, uz tiltiņa. Bija aizraujoši kāpelēt, lekt, skriet un dejot visur, kur vien ķermenis veda. Arī Gunta, kura piebiedrojās Ilze Zīriņas grupai “deja pilsētvidē” piebilst: “Kārtējo reizi ar pārsteigumu konstatēju, cik liela nozīme ir videi, kurā dzimst deja – nevilšie garāmgājēji – cilvēki, priekšmeti, celtnes deva pilnīgi jaunu iespēju gūzmu, ko ievīt kustībā un saspēlē – it īpaši bagātīga izvērtās performanču dzimšana Grobiņas pilsdrupās – likās, ka patiešām tur kādas īpašas enerģijas apkopojums – atklāsmes par kustību, saspēli un vienkārši dejas baudīšanu, nāca viena pēc otras.”

“Gājām uz tuvo upi, tur novērojām un izdomājām, ko ūdens dara un kāds tas var būt. Kad noslēguma dienā, svētdien rādījām pārējiem un arī Grobiņas iedzīvotājiem savu veikumu, no jauna sajutu šo ūdens spēku un stihiju.“ atceras Kitija Dzērve. “Guvu jaunu pieredzi saistībā ar plūsmu, daudz vairāk izjutu kustības kā tāda,” skaidro Linda Alksne, kura tāpat kā Kitija darbojās Santas Grīnfeldes labaratorijā “Deja un ūdens”.

Savukārt Elga Uzare, kura ar savu klātbūtni priecēja Pāvela Jegorova vadīto grupu “Deja un elpa”, stāsta: ”Radošajā darbnīcā „Deja un elpa” abu dienu garumā pētījām dejas, kustības un elpošanas savienību, eksperimentējām ar elpu, elpošanas ātrumu, ritmu, dziļumu, tās ietekmi uz kustībām, domām, prātu, saskarsmi un ļoti daudz ko citu. Savā grupas skicē svētdienas vakarā mēģinājām parādīt elpas ritmu, elpas plūdumu un to, kas notiek, ja elpu aptur.“

Taču mēs elpu apturēt nespējām. Katru vakaru noslēdzām ar JAM sesijām. To vietas bija atšķirīgas – varējām izdejot gan Grobiņas pļavas, gan Liepājas jūras krastus, kā arī izmantot Sporta centra zāli. Nebeidzama un tur pat vēl esoša sajūta ir arī Kitijai: “Ir pagājušas jau vairākas dienas, bet iekšēji sevī vēl ir plūsmas sajūta un no iegūtās enerģijas vai tās atmosfēras, kas valdīja Grobiņā, liekas, ka esmu kā ziepju burbulī, kas lido un lido pa gaisu. Un varbūt tā ir sadebesošanās sajūta!?”…Nevienu brīdi mūs nepameta šī kopības sajūta. Arī Guntai, tāpat kā visiem citiem gribējās radīt vēl un vēl no jauna: “Jutos gluži kā dāvanu saņēmusi! Kārtējo reizi konstatēju – man ļoti patīk dzīvot, it īpaši – dzīvot – dejojot!”

Vēl par nedēļas nogali Grobiņā lasi šeit.