Inta Balode

14. decembrī starpdisciplinārais projekts „Kompass” ar tēmu laikmetīgā deja un dzeja viesojās Siguldā. Dejas kritiķe Inta Balode nevarēja piedalīties izbraukumā, tādēļ savas domas par horeogrāfiem Santu Grīnfeldi un Leldi Feldmani deva līdzi rakstveidā. Tagad Siguldā nolasīto vēstījumu varat izlasīt arī DANCE.LV žurnālā.

Tas, ka jūs mani neredzat, nenozīmē, ka manis te nav,

Tas, ka manis te nav, nenozīmē, ka man nerūp dejas un dzejas liktenis,

Tas, ka man nerūp dejas un dzejas liktenis, nenozīmē, ka es nedejoju un nedzejoju,

Tas, ka es nedejoju un nedzejoju, nenozīmē, ka man, ko teikt,

Tas, ka man ko teikt, nenozīmē, ka neteikšu,

Tas, ka neteikšu, nenozīmē, ka šī nav amatierdzeja,

Tas, ka šī nav amatierdzeja, nenozīmē, ka necenšos būt asprātīga,

Tas, ka es necenšos būt asprātīga, nenozīmē, ka es neesmu,

Tas, ka neesmu, nenozīmē, ka mani nedzirdat,

Tas, ka mani nedzirdat, nenozīmē, ka man nav mutes,

Tas, ka man nav mutes, nenozīmē, ka es nevaru rakstīt dzeju,

Tas, ka es nevaru rakstīt dzeju, nozīmē, ka es esmu šeit aicināta runāt par deju…

Ļoti atvainojos dzejniekiem un dzejas pazinējiem, man paspruka…

Tātad par deju.

Par laikmetīgo deju, to neredzot, var stāstīt daudz un apmērām tādā pašā garā kā manā augstākminētajā dzejoli. Var izteikt daudz vārdu, bet tā arī īsti neko nepateikt. Jo – tagad sekos banālā frāze – deja ir ārpus un pāri vārdiem. Protams, kāda daļa ir ieģērbjama vārdos. Vislabāk īsta dzejnieka vārdos. Bet vienmēr ļoti daudz paliks tikai katra individuālajai pieredzei, sajūtai, izjūtai, elpai, garšai, kauliem un dvēselei. Un nav labāka ceļa kā uzzināt, kas ir deja, kā skatīties un dejot pašam, skatītes daudz. Un, ja jūt, ka sāk patikt (pat, ja nevar saprast – kāpēc?), tad ir skaidrs, ka dejas māksla jums der.

Šovakar ir ļoti rets un īpašs gadījums – laikmetīgās dejas horeogrāfes nevis dejos un/vai sacerēs kustības, bet arī runās. Un runās, nevis kā TV raidījumā, lai pamudinātu jūs aiziet uz pirmizrādi, bet gan kā starp savējiem. Starp tādiem savējiem, kas idejas neaizņemsies un talantu nenoskaudīs. Viņas pastāstīs, kā ir…kā ir būt daļai no jaunās un vēl mazās, bet jau gana spriganās Latvijas laikmetīgās dejas nozares. Kā ir domāt un just dejā, kā ir redzēt pasauli dejojam, kā ir savu deju izdejot caur citiem…. Patiesībā man nav ne jausmas, ko viņas pastāstīs. Varbūt tikai dejos un tad jūs jautāsiet, ko tas nozīmē, ko nozīmē, vai es pareizi nolasīju vēstījumu? Un viņas teiks, tā kā nolasīji, tā arī ir pareizi! Nu, jā, bet ko mākslinieks gribēja pateikt! Varbūt tikai to, ka katram ir iespēja izvēlēties. Varbūt to, ka pasaule iet uz galu. Varbūt to, ka mūsu ķermenis pavisam noteikti nav tikai čaula. Ķermenis ir vienīgā reālā realitāte. Par to mēs vēl varam būt daudzmaz droši, ka tas jūt un domā savas lietas, ka tas vēl nav nozombēts no tās tiešās un netiešās propagandas, kas gāžas mums virsū un cauri.

Šis bija teksts, ko varēja arī izlaist. Tagad par lietu.

Santa Grīnfelde kustību mākslu iemīļoja Anša Rūtentāla Kustību teātrī, kurā tagad pati ir arī galvenā horeogrāfe un izrāžu autore. Santa ir īpaša, jo ir tilts starp kustību teātri, kurš bija gandrīz vienīgā citādas dejas forma Padomju Latvijā, un laikmetīgo deju, kas padomju laikos Latvijā nebija. Oficiālajai varai jau derēja tikai balets un skatuviskā tautas deja. Profesionālā deja skaitījās tikai balets. Tikmēr amatieru teritorijā kustību teātris ķermeņa valodā runāja gana atklāti. Santa ar Anša Rūtentāla Kustību teātrī gūto pieredzi iestājās Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammā. Tas bija 1999. gadā – pats pirmais kurss. Kur reti kurš maz zina, kas ir laikmetīgā deja. Reti kurš Latvijā ir ko tādu redzējis. Olgas Žitluhinas dejas kompānija darbojas kopš 1996. gada, bet vairāk dejo ārzemju festivālos. Tā nu Santa 2003. gadā kļūst par pirmo no 18 kvalificētajiem laikmetīgās dejas horeogrāfiem. Pirmais kurss ir visraibākais, jo atnāca cilvēki ar ļoti dažādām pieredzēm. Bet, atceroties diplomdarbus, var jau būt, ka jaunības nostalģijas dēļ, bet tomēr liekas, ka ideju blīvums bija lielāks nekā tagad. Paņēmieni kā idejas iemiesot, dejas tehnika vēl buksēja, bet par ko dejot gan bija.

Santa ar jauno diplomu kabatā savējos rūtentāliešus jeb, kā paši sevi mīļi dēvē, „kustoņus” nepamet. Gluži otrādi – viņi dejo gan diplomdarbā „Bendes meitiņa”, gan arī vēl līdz šai dienai turpina tapt izrādes Anša Rūtentāla Kustību teātrī. Tas ir mazliet savrupi no citām laikmetīgās dejas izrādēm, jo dejotāji jeb aktieri nav ar dejotāja diplomiem, nav no dejas skolām. Santa sakausē kustību teātra principus ar laikmetīgas dejas tehniku un paņēmieniem. Rezultāts ir individuāls, savdabīgs, īpašs. „Cilvēciskāka” kustības izjūta nekā „īstam” dejotājam. Daudz niansētāka kustības izpratne nekā aktierim.

Un tad vēl – pirms gada Santa ieguva maģistra grādu dejas un kustību terapijā. Ko cita starpā iesaku visiem izmēģināt, jo tas tiešām labi darbojas. Arī šīs zināšanas nepaliek aiz borta domājot par cilvēku, kas kustas.

Un vēl Santa ir viena no Olgas Žitluhinas dejas kompānijas dejotājām. Un piektdien, 16. decembrī Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē būs pirmizrāde. Jā, šī ir reklāma! Brauciet skatīties! Būs labi!

Santa, izlabo, lūdzu, mani, ja es kaut ko par Tevi sameloju..

Par Leldi Feldmani runāšu daudz mazāk. Jo Santa ir no 2003. gada izlaiduma, bet Lelde no 2011. gada. No trešajiem Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfiem (studentus uzņem reizi četros gados). Ļoti labi, ka jau trešie. Ticu, ka tieši šie horeogrāfi tā kārtīgi uzliks laikmetīgo deju uz Latvijas kultūras kartes. Tēlaini izsakoties, līdums ir nolīsts, zeme ir uzarta, sēkla ir iesēta, pirmās eksperimentālās ražas jau redzētas – dažas dzīvotspējīgas, citas cīnās. Tagad laiks nostiprināties. Trešajam izlaidumam ir iekšā. Jau no pirmā kursa viņi aktīvi rosījās, sadarbojās, iesaistījās, dejoja pie vecākajiem kolēģiem un strādāja ar saviem kolektīviem. Leldes darbu saraksts patiesībā nav nemaz tiks īss – blakus studiju darbiem, kur viņu varēja labi pamanīt, gan kā dejotāju, gan horeogrāfi, Lelde bijusi horeogrāfe teātra izrādēm, bijusi dejotāja tāda interesantā projektā kā grupas Dzelzs Vilks uzvedums „Zoopera”. Un kur nu vēl viss tas, ko es nezinu, jo nu jau horeogrāfu ir tik daudz, ka, lai arī man acis ir visapkārt galvai, vienalga nespēju visam izsekot. Un tas ir ļoti labi. Leldes diplomdarbs gan palicis prātā – sen nebija nācies pieredzēt tādu spriedzi – boksa ringam līdzīgā telpā bieži ar acīm ciet dejotāji dzīvo, izdzīvo, konkurē, demonstrē savu varu un izgaršo risku. Ne mirki uzmanība neatslābst, ne mirkli nav iemesla kliegt: „Neticu!”

Un tagad Leldei programmā „Jaunie nāk!” ko producē Latvijas Jaunā teātra institūts, ir jauns solo, kuru es diemžēl neesmu vēl redzējusi, un par to ļoti bēdājos. Bet gan jau Lelde jums pastāstīs…

Tagad atkal vieta reklāmai – ja kaut ko no dejas izrādēm neesat redzējuši un gribat uzzināt, kur un kad to var noskatīties; ja esat redzējuši, un gribas uzzināt, ko par to domā citi; vai arī, ja gribas parunāties par deju, uzzināt kaut ko par vēsturi, par cilvēkiem, par dažādām problēmām, tad lasiet DANCE.LV žurnālu.

Mīļš paldies par pacietību, paldies, ka uzklausījāt un galvenais paldies, ka jums rūp deja un dzeja, dzeja un deja….Kamēr mums rūp, tikmēr mēs nepazudīsim!