Laura Lapiņa*

Šīgada Dejas diena ikvienu aicināja piedalīties darbnīcās, kur tika rekonstruēti fragmenti no trim jau iepriekš iestudētām laikmetīgās dejas izrādēm – Agates Bankavas “Fafabulala”, Ramonas Levanes “Glitch” un Ilzes Zīriņas “Kapeņu stāstiņiem”. Katras izrādes autore un horeogrāfe arī pati darbnīcu vadīja. Dalībniekiem bija iespēja izmēģināt laikmetīgo deju no iesildīšanās līdz pat skatuvei jeb skatei 28. aprīlī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur ikviens varēja redzēt visu trīs darbnīcu galaveikumu. 

Šāds formāts – darbnīcas, kurās tiek rekonstruētas izrādes, – Dejas dienā ir atjaunots pēc ilgākas pauzes, un es ceru, ka tas ir atgriezies uz palikšanu, jo, jau piedaloties vienā no “Fafabulala” mēģinājumiem, es izjutu, cik cieši dažu satikšanās reižu laikā ir satuvinājušies to dalībnieki. Un ārkārtīgi aizkustinoši bija vērot darbnīcu dalībniekus gan mēģinājumos, gan skatē un atkal apjaust un atgādināt sev vēlreiz, kādu sapratni un vienotību starp cilvēkiem spēj radīt kustība, kad tai ļaujamies apzināti – tad mēs radām pavisam citu laika plūdumu, kurā arī skatītājs no malas var iekāpt gluži kā atsvaidzinošā, kontrastējošā upes ūdenī vasarā. Un tas mums ir vajadzīgs, lai mēs neaizietu garām paši sev, savai būtībai un mūsu dzīves jēgpilnākajiem brīžiem. Es un, domāju, arī daudzi citi ir izsalkuši pēc tāda ritma, kurā nav steigas, kurā ļaujam skanēt savu ķermeņu kustību balsīm. Un ieklausāmies tajās kā dziedējošos čukstos, kas attīra mūsu iekšējo telpu no laikmeta trokšņiem un trauksmes.

Sapratu, ka šo rakstu vēlos veidot, pamatā izpētot tuvāk divu dalībnieku pieredzi, aicinot viņus izteikties, fiksēt viņu sajūtas un domas un varbūt vēl kādu tādā veidā uzrunājot un rosinot izmēģināt laikmetīgo deju. Noslēgumā pievienoju arī īsu sarunu, kura izvērtās man ar meitu pēc visu izrāžu noskatīšanās skatē mākslas muzejā.

Kad viesojos “Fafabulala” komandas mēģinājumā, mani ļoti uzrunāja un ieintriģēja Katrīnes izzinošā un rūpīgā attieksme – viņa, šķiet, precizēja visu, ko viņai bija svarīgi noskaidrot, un neatlaidīgi centās pieradināt tās kustības, kas vēl tik labi nepadevās. Tāpēc aicināju viņu uz sarunu. Man gribējās arī izzināt, kā cilvēks, kas nav bijis saistīts ar laikmetīgo deju, jūtas, to piedzīvojot pirmo reizi, turklāt šādā intensīvā procesā ar izrādes mēģinājumiem un publisku parādīšanu.

Laura: Kas tas bija par impulsu pieteikties darbnīcām?

Katrīne Embure: Impulss bija Valmieras teātra izrāde “Valmieras puikas”, kur Agate veidoja horeogrāfiju. Es ieinteresējos apjautāties, kas to veidoja. Un pēkšņi, pilnīgi neticamā kārtā bija informācija, ka notiek Dejas diena un ka Agate veidos grupu, un es vienkārši izmantoju iespēju. Aizpildīju anketu un ļoti veiksmīgi saņēmu arī uzaicinājumu.

Laura: Kāda izvērtās sadarbība ar kolēģiem Dejas dienas darbnīcā? Vai ātri atradāt kopīgu valodu, saikni? 

Katrīne: Es vienkārši ļoti atvērti darīju visu, ko man sacīja, cik nu es varēju atvērties, ņemot vērā manu vecumu un, visticamāk, zināmu konservatīvismu. Tas nav tik viegli, it īpaši laikmetīgajā dejā, kur tev jāatveras pēc iespējas vairāk un tikai tad tu vari būt pēc iespējas drošāks. Bet tas ir vairāk sarežģījums ar mani, nevis ar kādu apkārt esošo. Es sev blakus redzēju ļoti labus piemērus , kur cilvēki jutās daudz atvērtāki un drošāki, pieņemot jaunas kustības vai idejas. Mans prāts mani ierobežoja.

Laura: Un kā tu raksturotu Agati kā darbnīcas vadītāju, viņas pieeju?

Katrīne: Pieeja bija ļoti laba. Man šķita interesanti, ka es diezgan ilgi nevarēju saprast, kā tas viss savienosies. Mēs izgājām cauri – tāda detaļa, tāda detaļa –, bet pēc tam tu saproti, ka iesildošajā daļā tu jau esi uzvedināts uz kustībām, kas patiesībā pēc tam tiek lietotas dejā. Agate mūs ļoti labi iesildīja, kas man patika, jo es esmu saskārusies ar sporta veidiem vai treneriem, kas nevelta tam pietiekami lielu uzmanību.

Laura: Darbnīcu laikā jūs izmēģinājāt un iestudējāt gan introverta, gan ekstraverta kustību partitūru. Kura no tām likās vairāk tavējā?

Katrīne: Mēs jau arī darbnīcā to pārrunājām – vai vispār ir tāds cilvēks, kurš ir pilnībā introverts vai pilnībā ekstraverts? Jo vismaz es sevī varu nolasīt gan vienu, gan otru. Un, ja mēs runājam par kustībām, tad introverta kustības man pat padevās grūtāk nekā ekstraverta, bet es pilnīgi noteikti nevienā neizdarīju maksimālo, ko es varētu, ja spētu vēl labāk atvērties. Agate arī mums prasīja, ko mēs katrs gribētu vairāk. Bet, re, kā sanāca, ka mums bija jāpilda gan viens, gan otrs, kas beigās ir tāds pozitīvs iznākums. Varējām izjust abus.

Laura: Atceros, ka tu mēģinājuma laikā teici, ka tev darbnīcā bija daudz sevi jālauž . Kāpēc vispār cilvēkam būtu sevi jālauž arī šādā kustību pieredzē? Varbūt jāpaliek labsajūtas teritorijā un jādara tikai tas, kas ir ērti?

Katrīne: Es nezinu, kā ir citiem. Bet mani visu dzīvi daudzējādā ziņā komforta zona nav apmierinājusi, neesmu mēģinājusi tajā sēdēt nekādā jomā. Jo vairāk tu izmēģini kaut ko citu, jo vairāk tu paplašini komforta zonu. Un – kas to būtu iedomājies, ka var uzstāties mākslas muzejā, kas ir kā celle, kā brīnišķīga vieta! Man tas bija muzejs, es tur eju uz izstādēm, pāris nodarbībām, bet, redzi, beigās es tur pat dejoju skaistā, gaišā zālē. 

Laura: Ko, tavuprāt, dod tas, ka ir skatītājiem jāatrāda galarezultāts? Jo varētu jau piedāvāt tikai darbnīcu?

Katrīne: Tur apkārt visi bija laikmetīgās dejas entuziasti, cienītāji vai radinieki kādam. Man liekas, ka no zāles bija ļoti labvēlīga gaisotne. Tāds pozitīvisms plūda. Tad tā noteikti ir tā pievienotā vērtība, ko es pat iedomāties nevarēju. Es patiešām sajutu, ka tur neviens tevi nevērtē, ja tu kustību neveic tik labi . Tā sajūta bija patiešām laba. Un mums tik jauki pasniedza beigās tos izdīgušos zirnīšus. Tas man likās simboliski, jo es noteikti kaut kādā ziņā izdīgu. Vienkārši skaista pieredze. 

Laura: Darbnīcas mēģinājumā, kur es arī biju klāt, tu teici, ka negribēji oriģinālo izrādi videoierakstā redzēt, pirms esat uzstājušies ar savu versiju. Vai tagad tu domā citādāk? Un varbūt pēc noskatīšanās tomēr paņēmi kādas kustības no izrādes māksliniekiem?

Katrīne: Es domāju, kā jebkuram man bija bail, ka es ieraudzīšu, cik labi viņi to dara. Ka man varētu iestāties tā salīdzināšanas nelaime, ka tādiem neprofesionāļiem vispār nevajadzētu kustēties vai vajadzētu darīt to individuāli tiešām priekš sevis. Bet, nē, nebija tik traki. Jo es tiešām apzinos, ka jebkurā sportā vai dejā tas ir milzīgs darbs – atstrādāt jebkuru kustību. To dara ilgi. To vispār nevar izdarīt, ja ķermenis nav fiziski spēcīgs. Un tas tikai no malas izskatās viegli. Tāpēc man tā salīdzināšana nemaz neuznāca, jo ir skaidrs, ka to vispār nevar salīdzināt. Drīzāk noskatīšanās iedeva kontekstu pašam stāstam. Redzot izrādi plašāk, tas bija labāk izprotams.

Laura: Kuras vietas izrādē tev patika visvairāk, un vai tās sakrīt, salīdzinot jūsu versiju ar pirmo izrādes versiju?

Katrīne: Oriģināldarbā man patika tas, ko mēs nemaz nepildījām. Jo tur bija tiešām labi redzams, cik puiši (izrādes dejotāji Jānis Putniņš un Rūdolfs Gediņš – red.) ir spēcīgi, cik viņi fiziski ir spējīgi. Tās daļas man visvairāk patika. Plus viņu plasticitāte, apgūta ilgstošā darbā. Tas uzrunāja. Savukārt mūsu daļā man patika, kur mēs visi reizē ejam ar mazajiem tipinošajiem solīšiem. Tas bija tāds iedvesmojošs mirklis. Bija atļauts arī skaļi skaitīt, lai mēs tiešām visi vienādi aizejam. Video skatījos, ka es tāpat tur mazliet iekavējos. Bet, jā, tas bija tāds labs brīdis.

Laura: Kādas sajūtas, domas bija izrādes laikā? Un kādas – pēc tam, kad izrāde bija beigusies?

Katrīne: Uzstājoties es koncentrējos tikai uz mūziku, uz savu vietu, uz kolēģiem, lai es nepatraucētu viņiem, lai es nebūtu savu vietu sajaukusi, un tāpēc, piemēram, viņiem nav vietas. Ne es skatītājus jutu, ne man viņi traucēja. Mūziku, es, piemēram, ļoti labi dzirdēju. Es domāju, ka varbūt kādā brīdī pazūd skaņa. Bet, nē, mūzika bija ļoti laba, un tā burtiskā nozīmē bija ļoti iedvesmojoša, palīdzoša. Uzreiz pēc izrādes bija mazliet atvieglojums, bet ļoti pozitīvas emocijas. Un, kā jau es teicu, apkārt bija cilvēki, kas pilnīgi visi, man šķiet, bija ļoti pozitīvi noskaņoti. Mēs tomēr ikdienā mēdzam sastapties ar situāciju, ka tevi ne tikai nenovērtē, bet arī mēdz nokritizēt. Šeit vispār nekā tāda. Tikai pozitīvs vilnis no visām pusēm.

Laura: Bija arī divi citi darbi, kas tapa darbnīcās. Vai pēc savas izrādes izdevās pieslēgties un tos noskatīties?

Katrīne: Jā, jā, es noskatījos. Tie “Kapeņu stāstiņi” bija brīnišķīgi. Bija ļoti labi, ka stāsts lasījās. Bērni bija fenomenāli. Tur bija tāds dzīvīgums, tāda enerģija! Es arī ļoti centos uz katru atsevišķi paskatīties. Un pamanīju, ka viņi arī atkārto vienas un tās pašas kustības, bet katrs tik atšķirīgi. Tas bija ļoti skaisti. Un arī otru (“Glitch” – red.)  es noskatījos – man atmiņā ir iespiedušies tieši baltie tērpi. Bet tur jau bija vecāki bērni, un man liekas, ka mazie bija visatvērtākie – viņos vispār bija tāds enerģijas un dzīvības gars. Un tas bija ļoti dabīgi.

Laura: Varbūt vari sniegt tādu kā kopsavilkumu – ko tev pašai deva piedalīšanās šajā kustību pieredzē, šādā jaunā notikumā?

Katrīne: Es ļoti cenšos kustēties, bet tomēr, vidēji ņemot, ir arvien grūtāk vai es varu mazāk, vai ne tik plaši. Nu tad šis apliecināja, ka vairāk vai mazāk, bet es tomēr vēl varu arī apgūt jaunas kustības, ka ķermenis strādā.

Laura: Kā tev šķiet, vai pēc šīm darbnīcām tu laikmetīgo deju saproti labāk vai redzi no citas puses?

Katrīne: Manī vairāk nostiprinājās pārliecība, ka tas primāri ir katram kolektīvam pašam. Viņi to primāri dara sev, jo tas viņus burtiski iedvesmo, ceļ. Un tajā sadarbībā un dažādībā ir tiešām liels spēks. Vai es kā skatītājs esmu piemērota laikmetīgajai dejai? Tas man vēl jāsaprot. Piemēram, es noskatījos video (izrādes “Fafabulala” ierakstu – red.) un domāju – es esmu bijusi “Zirgu pastā”, kad jaunie aktieri tur ir uzveduši izrādes. Bet šāds pasākums man ir paslīdējis garām. Tātad, pirmkārt, es neesmu tajā vidē. Otrkārt – vai es ietu? Un tad es arī saprotu, ka kaut kādā ziņā šī deju vide ir diezgan noslēgta. Es to arī norādīju gan Agatei, gan saviem kolēģiem un citiem, ko satiku, – vispār jūs neesat zināmi. Īstenībā jūs turaties savā mazā kodoliņā – visi tā kā cits citu zina un zina, kas notiek un kad būs. Bet no malas tas nav tik plaši redzams un zināms. Es teiktu, ka tas būtu jāpopularizē.

Laura: Vai nākamajā Dejas dienā arī būtu vērtīgi veidot kaut ko līdzīgu šīm darbnīcām? 

Katrīne: Es domāju, ka jā. Bet tiešām būtu vērtīgi paplašināt šo informācijas loku, iesaistot tādus kā es, kas nepavisam nav bijuši tam tuvumā. Lai dažādotu pieredzes, lai nav tikai savā sulā. Jo es ļoti izjutu, ka daudzi jau ir pazīstami, daudzi jau cits citu zina. Un es biju ienākusi tā kā pilnīgi citā pasaulē – it kā būtu kaut kur paralēli dzīvojusi. Es arī domāju, ka būtu labi, ja varētu vairāk iesaistīt bērnus, pusaudžus. Pirmkārt, lai viņi kustas, otrkārt, lai viņi var sevi attīstīt, atvērt, izdarīt to ātrāk. Jo atvērtāki viņi būs, jo plašāk viņi skatīsies un domās, jo labāk.

Laura: Kā tu raksturotu laikmetīgo deju, tā kā ar to esi tagad satikusies praksē? Kā tā atšķiras no citiem dejas veidiem?

Katrīne: Tā ir tava individualitāte. Pat tajos deju posmos, kur ir vienādās kustības un vienā ritmā, vienā skaitā, tomēr ir ļoti izteikta individualitāte. Tas nekādā veidā nav sinhronais dejojums. Un tāda nav arī ne vēlme, ne prasība. Sajūtas varbūt pat ir svarīgākas par fizisko izpildījumu.

Mārtiņu es izrādes “Fafabulala” mēģinājumā nesatiku, jo viņš tajā reizē, kad es viesojos, nevarēja tikt, bet viņš mani pārsteidza izrādes laikā mākslas muzejā ar savu brīvību, atvērtību un prieku. Šķita, ka viņš ar savām kustībām runāja par to, cik ļoti viņam patīk būt šeit, piedalīties, uzstāties, dejot. Un šāds vēstījums, manuprāt, ir gluži vai esence tam, ko patiesībā Dejas diena grib dot katram no tās dalībniekiem – sajūtu, ka deja ir arī viņu valoda. Turklāt tas, manuprāt, parāda, ka nozīmi laikmetīgās dejas izrādei pievieno arī katrs no izpildītājiem ar savu personību un tikai viņam vai viņai raksturīgo enerģiju un kustībām.

Laura: Kāpēc tu pieteicies darbnīcai?

Mārtiņš Rodke: Es sākumā redzēju piedāvājumu internetā. Un man arī viens draugs pastāstīja, ka viņš arī ir piedalījies iepriekšējo gadu Dejas dienas darbnīcās. Viņa pieredze mani ieinteresēja. Tāpat tas, ka var piedalīties ikviens bez iepriekšējas pieredzes. Es par iepriekšējiem gadiem nezinu, jo dejas pasaulē esmu ienācis salīdzinoši nesen, bet šīgada piedāvājumā mani uzrunāja tieši tas, ka bija iespēja iemācīties fragmentus no jau esošām laikmetīgās dejas izrādēm. Un mani arvien vairāk interesē tieši laikmetīgā deja. Mani uzrunāja Agates Bankavas darbnīca, jo viņa arī veidoja horeogrāfiju Rīgas Danču klubam, kurā es arī esmu. Man jau bija saskarsme ar viņu, un arī viņas izrādes ideja mani uzrunāja. Lai gan vēlamais vecums dalībniekiem bija 40+, es tāpat mēģināju pieteikties, un mani arī pieņēma. Likās, ka tā būs fantastiska iespēja paplašināt savas zināšanas par deju, dejas procesu, kā top izrādes, jo man tas viss ir ļoti jauns.

Laura: Kā tu raksturotu Agates kā darbnīcas vadītājas pieeju? 

Mārtiņš: Viņas pieeja mani ļoti iedvesmoja, tas, kā viņa vadīja katru mūsu nodarbību, bija ļoti meistarīgi. Viņa visu darīja ļoti mierīgi, raiti, bez nekādas aizķeršanās. Ievēroja arī katra īpatnības un tām visām labi pielāgojās. Visās nodarbībās līdz pat pēdējām mēs mācījāmies tikai atsevišķas daļas no galapriekšnesuma. Agate mums sākumā nemaz nestāstīja, kā tas viss kopā būs. Es nezinu, kā bija pārējiem dalībniekiem, bet man personīgi tas radīja intrigu, jo es līdz pat pašām beigām to visu savā galvā nevarēju salikt kopā. Un, kad viņa beigās visu salika secībā, tad bija tāds “ahā!” moments. Tajā brīdī es īstenībā sapratu viņas pieejas vērtību. Viņa nevis jau sākumā mums izstāsta visu stāstu, un tas aizpilda mūsu galvas, un mums ir grūtāk pievērsties atsevišķajām daļām, bet gan mēs sākumā kartīgi iemācāmies atsevišķās daļas – izpildām, atkārtojam. Un tikai beigās saliekam kopā, un tur vairs nav nekādas piepūles, jo mēs jau visas daļas esam izņēmuši.

Laura: Jūs iestudējāt introverta un ekstraverta kustību partitūru, kas abas bija daļa no izrādes. Kura tev likās vairāk tavējā? Vai varbūt abas?

Mārtiņš: Es laikam ērtāk jutos ekstraverta daļā. Es esmu diezgan ekspresīvs cilvēks. Ekstraverta daļā es patiešām varēju iemiesot un izrādīt to tēlu. Es to varēju darīt ar lielu prieku, un tas man dabiski padevās. Bet jau no paša sākuma es visam piegāju vairāk kā izaicinājumam. Tāpēc gribēju dejot arī introverta daļu. Mums sākumā bija izvēle, vai gribam tikai introverta, tikai ekstraverta daļu vai abas. Beigās dejojām visi kopā. Tomēr sākumā es izvēlējos introverta daļu, jo man tas tik dabiski nepadevās un tur sanāca vairāk piedomāt pie kustībām, pievērst vairāk uzmanības, pieiet rūpīgi. Man patīk abas daļas, tikai dažādu iemeslu dēļ. Ekstraverta daļā varēju brīvi justies un izpausties arī ar šova elementiem. Bet introverta daļā man patika tieši izaicinājumi.

Laura: Ko dod izaicinājums pret to, kas jau dabiski padodas? Varētu taču darīt tikai to, kas padodas?

Mārtiņš: Es ļoti ērti jūtos, piemēram, tur, kur varu brīvi plūst, bez nekādas struktūras, tā ūdeņaini. Bet tur arī kāds elements pazūd. Un tad, piemēram, tieši ieviest struktūru, pievērst uzmanību un izdomāt deju – tas uzreiz ir izaicinoši. Tas nenāk dabiski. Bet tas ievieš lielāku līdzsvaru dejā un arī dzīvē. Ja piestrādā pie tām daļām, kuras nepadodas tik labi, atnāk līdzsvars. Un kaut kādā paradoksālā veidā tad arī tās daļas, kuras padodas dabiski, padodas vēl labāk. 

Laura: Vai tev kādos momentos izdevās sevi pārsteigt šajā procesā? Vai būt pārsteigtam par pašu procesu?

Mārtiņš: Kas varbūt bija mazliet pārsteidzoši – cik labi mums, dejotājiem, visiem kopā sanāca sadejoties un sadarboties. Mēs visi bijām diezgan dažādi, katrs sava ceļa gājējs. Es arī biju krietni jaunāks par visiem pārējiem dalībniekiem. Pat nešaubījos, ka mums nebūtu viegli. Bet beigās viss tik labi izdevās, ka man tas bija kā maziņš, patīkams pārsteigums. 

Laura: Varbūt bija vēl kāda izrādes daļa, kas tevi īpaši uzrunāja ārpus šīm divām – ekstraverta un introverta – kustībām? Kuru daļu tu pats īpaši izbaudīji?

Mārtiņš: Man ļoti patika uz izrādes beigām, kad mēs pie Bēthovena mūzikas dejojām kā kaut kādā klubā. Ka ir tādas grūva (no angļu valodas vārda “groove” – red.) kustības. Tas man padevās ļoti dabiski un viegli. Arī viss koncepts – Nacionālajā mākslas muzejā mēs šādi dejojam pie tādas mūzikas –, tas vienkārši likās ļoti jautri un kaut kā pat ļoti abilstoši. No tām kustībām mēs arī pārejam uz savām iestudētajām pozām, un tas ir labs kontrasta brīdis, bet pēc tam atpakaļ uz brīvo dejošanu. Tā daļa man ļoti patika, jo es tajā varēju pilnīgi brīvi izpausties un to deju piepildīt ar sevi.

Laura: Ko tas dod vai atņem, tavuprāt, ka ir ne tikai darbnīca, kur cilvēki sanāk un izmēģina kādas jau iestudētas izrādes daļas, bet arī tomēr top galadarbs, kas tiek parādīts publikai?

Mārtiņš: Man liekas, tas ir tāds noslēgums visam ciklam, ka ir tas viens priekšnesums, ko mēs parādam publikai. Darbnīcās laiks liekas parasts – jā, mēs aizejam, mēs izmēģinām, tas ir kaut kas jauns, bet laika plūsma ir tāda kā ikdienā. Bet, kad ir priekšnesums, izrāde, tad laiks šķiet ļoti citādāks – ka laika nemaz īsti nav, ka tu esi kaut kādā telpā ārpus laika. Es esmu piedalījies arī citās performancēs, un šī ir sajūta, kas caurvijas visur – ka laika izjūta pazūd. Tā ir tāda unikāla pieredze un arī ļoti skaistas atmiņas, kas vienmēr paliks ar mums. Ir šīs pieredzes, kas ir kaut kādā ziņā maģiskas. Un arī no skatītāja puses – šis priekšnesums iedod arī tādu kā spoguli. Mēs, dejotāji, nevis vienkārši savā nodabā, savās telpās kaut ko paši ar sevi dejojam, bet arī atnākam un parādām cilvēkiem. Mēs iedodam publikai spoguli, caur kuru skatītāji var ieraudzīt sevi tajā visā, gūt atziņas. Tas ir tāds spoguļošanās process, kas, manuprāt, sabiedrībai nāk par labu.

Laura: Ko tev pašam visvairāk deva šī darbnīca, ko tu no tās paņemsi līdzi?

Mārtiņš: Divas lietas. Bija ļoti, ļoti izglītojoši pavadīt laiku kopā ar mūsu vadītāju, jo viņa ir profesionāla dejotāja, horeogrāfe un viņa šajā jomā ir ilgi strādājusi. Vienkārši būt viņas klātbūtnē, vērot viņu un izpildīt viņas uzdevumus – tas bija ļoti, ļoti izglītojoši. Un otrs – bija liels izaicinājums nevis vienkārši brīvi plūst dejā un ķermenī, tīri pēc intuīcijas un sajūtām, bet tiešām katrai kustībai pievērsties apzināti, pievērst uzmanību un fokusēties. Man tas tik viegli nenāca, un tas bija mans lielais izaicinājums. Tagad, kad es dejoju, lai vai kur tas būtu, es tam pievēršos daudz apzinātāk.

Laura: Kura no pārējām darbnīcu izrādēm tevi vairāk uzrunāja? Varbūt abas? Kādi ir iespaidi par pārējiem diviem priekšnesumiem?

Mārtiņš: “Glitch” izrādē man ļoti patika kontrasts starp pašiem dejotājiem – bija redzams, ka ir dejotāji, kuri jau ir ilgi dejojuši, un ir cilvēki, kuri ir pienākuši no malas. Personīgi man tas likās visforšākais elements. Man tas bagātināja skatīšanās pieredzi un pašu izrādi. Bija ļoti interesanti vērot, kā viņi visi kopā sadarbojās. Arī “Kapeņu stāstiņi” bija ļoti iespaidīgi, es biju pārsteigts, cik labi bērni iejutās tēlos un kā viņi kustējās, tiešām iemiesoja tos tēlus. Tas bija ļoti iespaidīgi, varēja skatīties ar baudu. Viņi iepina skatītājus savā priekšnesumā, un tas man arī likās ļoti labs elements, kuru arī pats vēlētos turpmāk izmantot savās performancēs. 

Laura: Cik daudz tu pats esi saistīts ar mākslu ikdienā? Es saprotu, ka tu arī pats veido performances? Vai tu arī ko studē vai strādā saistībā ar mākslu?

Mārtiņš: Man šobrīd tas ir tādā brīvā plūsmā. Es to nemācos, es īsti to nestrādāju. Tas vairāk ir tā –  uzrodas iespēja no malas, vai ir kāds pasākums, kur es pats vēlos piedalīties, tad es eju un iesaistos. Bet kopumā man māksla ir katru dienu. Es eju, piemēram, pa ielu un dejoju, un tas ir ļoti cieši saistīts ar ikdienu, kā es dzīvoju. Man liekas, ka visa dzīve ir māksla.

Laura: Kā tu iedrošinātu cilvēkus būt atvērtākiem un iesaistīties? Mēdz būt priekšstats, ka laikmetīgā deja ir pārmērīga kāpšana ārpus ierastā, un cilvēki varbūt baidās piedalīties?

Mārtiņš: Es teiktu, ka tas nav tik traki, kā šķiet. Dejas izrāde un laikmetīgā deja ir tādi lieli, spēcīgi vārdi, kas var izraisīt visādas bailes, jo mums ir priekšstats, ka mēs ejam uz teātri un skatāmies, kā tur dejo profesionāli dejotāji. Man liekas, tas ir vairāk par katra cilvēka individuālo procesu, un šī ir iespēja izzināt sevi labāk. Daudzi cilvēki pat neapzinās, cik viegli atnāk šādas kustības. Un daudziem arī tas ļoti dabiski padodas, pat ja viņi to nezina. Man liekas, ir ļoti vērtīgi izmēģināt, ko mēs vēl varam darīt ar saviem ķermeņiem.

Uz darbnīcu skati devos kopā ar meitu Zīli. Uzreiz pēc izrāžu noskatīšanās iemūžinājām viņas pieredzi nelielā sarunā, jo gribējās piefiksēt, kā darbnīcās tapušās izrādes redzēja bērna acis, kas turklāt bija skatījušās uzmanīgi, bez garlaikošanās.

Laura: Kura izrāde tev vislabāk patika?

Zīle Zvirbule: Trešā. (“Kapeņu stāstiņi” – red.)

Laura: Kāpēc?

Zīle: Man viņa likās visinteresantākā.

Laura: Un kas tur bija interesants – tērpi, kustības?

Zīle: Kustības un arī tērpi.

Laura: Vai tu atceries kādu daļu, kas tev īpaši patika?

Zīle: Tad, kad visas viņas gulēja uz zemes.

Laura: Un kad pamazām sāka celties?

Zīle: Jā.

Laura: Vai tevi pārsteidza tas, ka viņas iekliedzās?

Zīle: Jā, bet man drusku arī sāpēja ausis.

Laura: Un kā ar pārējām izrādēm?

Zīle: Man arī viņas likās diezgan interesantas. Viņām visām bija kaut kas citādāks. Bet arī kaut kas līdzīgs.

Laura: Un kas bija tas līdzīgais?

Zīle: Visas likās bišķīt smieklīgas kādās daļās un kādās – bišķīt nopietnas.

Laura: Kas tev patika otrajā izrādē “Glitch”, kur dejotāji uzstājās baltajos tērpos?

Zīle: Skaņas dīvainas. Un tādas raustīgas kustības.

Laura: Un kas tev palicis atmiņā no pirmās izrādes “Fafabulala”?

Zīle: Man liekas, ka pirmā bija vissmieklīgākā. 

Laura: Kas tur bija tāds smieklīgs?

Zīle: Kustības un cilvēki kā uzvedās. Un viņiem viskautkādas puķītes bija virsū uz krekliem.

Laura: Kurā izrādē tu gribētu pamēģināt dejot?

Zīle: Trešajā.

Laura: Tātad “Kapeņu stāstiņos”. Kas tur bija tā visinteresantākā vieta, ko tev ļoti gribētos darīt?

Zīle: Nu, tur viņas beigās dejoja ar citiem cilvēkiem. Citām izrādēm tā nebija, ka varēja dejot ar tiem cilvēkiem, kuri skatījās.

Laura: Tu bieži sestdienās esi nākusi uz zīmēšanas nodarbībām muzeja otrajā stāvā, turpat, kur notika izrādes. Kā tev tas likās – ka tagad tur nevis ej zīmēt, bet ir dejas izrāde?

Zīle: Man tas likās interesanti, tāpēc ka tur parasti zīmēju. Bet liekas, ka dejošanai tā ir laba vieta, jo tā ir liela vieta. Man arī patika, kā gaisma nāca pa lielajiem logiem iekšā.

Laura: Tev būtu interesanti piedalīties tādā darbnīcā, kur beigās izveidotu dejas izrādi?

Zīle: Protams! Korī jau no tās sēdēšanas dibens sāp!

Foto autors: Aleksejs Beļeckis

*Laura ir piedalījusies kā dramaturģe laikmetīgās dejas projektos, kā arī rakstījusi par dejas izrādēm portālam dance.lv. Satapšanās ar laikmetīgo deju un filozofiju tās pamatā ir spēcīgi ietekmējusi Lauras pasaules uztveri.Par to viņa grib runāt ar pasauli sev apkārt.