Annija Broniča

Ikgadējais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens” ir noslēdzies. Festivāla ietvaros 2. oktobrī LKA Teātra mājā “Zirgu pasts” tika prezentēts Latvijas laikmetīgās dejas jaunākās paaudzes horeogrāfu Gundegas Rēderes un Ramonas Levānes kopdarbs “Tiekties satikties”.

Vēl pirms esmu redzējusi dejas izrādi, abu mākslinieču izvēle strādāt kopā šķiet daudzsološa. Atļaujos tā domāt tādēļ, ka jau 2021. gadā abas sevi spēcīgi pieteikušas ne tikai “Ģertrūdes ielas teātra” projektā “Jaunie nāk” (Gundega ar savu solo darbu “Viens”, Ramona – kā viena no dejotājām Ģirta Dubulta darbā “Mums”), bet arī SIXTH kompānijas darbā Glitch, kur Ramona bija viena no darba horeogrāfiem (pārī ar Marģeru Vanagu), bet Gundega iejutās dejotājas ampluā. Jaunās dejas mākslinieces es raksturotu kā spēcīgas individualitātes dejā. Abas ir diezgan atšķirīgas pēc izpildījuma enerģijas: Ramona asociējas ar kustības spēku, robustumu, bet Gundega – ar trauslumu un plastiku. Tāpat viņu izpildījumā jūtama bagātīgā pieredze un ilgais ceļš dejā, kas neaprobežojas tikai ar trīs gadiem, studējot LKA laikmetīgās dejas programmā. Izrādes aprakstā minēts, ka mākslinieces šajā mākslā ir vairāk nekā 10 gadu. Ramonas kustību vārdnīcā jūtama hip-hop deju stilu ietekme, savukārt Gundegas rokrakstā nojaušama baleta un laikmetīgās dejas harmoniska saplūsme. Viss šis uzskaitījums tādēļ, lai uzsvērtu, cik, manuprāt, pateicīga kombinācija ir abu horeogrāfu sadarbība, jo tieši pretstatu mijiedarbībā var rasties kas neparasts.

Skatoties izrādi, jau pirmajās minūtēs gūstu apliecinājumu tam, ka šis vairs nav no studentu kurpēm tikko izkāpušu dejotāju darbs. Ramona un Gundega ir pārliecinošas savā skatuves klātbūtnē, un jau darba ievads apliecina, ka abām horeogrāfēm ir, KO teikt, un arī skaidra vīzija, KĀ. Izrādes apraksts vēsta: “Šī izrāde ir meklējums tam, cik dziļš un vizuāli dažāds var būt kontakts.” Ja uz šo palūkojas plašāk, arī izrādes komanda apliecina šo meklējumu veiksmīgu rezultātu – baudāmā kontaktā ar Ramonas un Gundegas horeogrāfiju un izpildījumu savijas Jēkaba Rēdera mūzika, Elīnas Šteinbergas vizuālais koncepts un Nika Ciprusa gaismu partitūras. Tāpat meitenes atradušas veiksmīgu kontaktu ar LKA Teātra mājas “Zirgu pasts” Karamazovu zāli – gan izmantojot blackbox gaismu spēlēm, gan horeogrāfijā iekļaujot telpā jau esošo scenogrāfiju jeb pirmā stāva trīs durvis (divas telpas labajā pusē un atveramo sienu telpas aizmugurē), kas rada papildu telpiskumu, kā arī iespaidu, ka meitenes klīst pa labirintu vai dažādām, iespējams, paralēlām dimensijām: meklē vai seko viena otrai, tiecas pēc otra cilvēka, līdz beidzot vienlaicīgi ierodas kopīgā telpā, satiekas vienā plaknē.

Izrādes ievaddaļā ir daudz spēles/saspēles elementu, tādējādi es saņemu vēstījumu, ka cilvēks ir ne tikai sociāla būtne (kā uzsvērts izrādes anotācijā), bet arī homo ludens  jeb “spēlējošais cilvēks”. Spēle ir ne tikai būtisks cilvēka attīstības elements visa mūža garumā, bet arī svarīgs aspekts improvizācijā (neatkarīgi no mākslas veida), izrādes kontekstā – arī kontaktimprovizācijā.Dejotājas katra savā laikā ienāk tumšajā, dūmakainajā telpā, ienesot pa gaismas staram. Līdzko abas telpu atstāj, aiz sevis aizverot durvis, pazūd gaisma un ieskanas mūzika (dažādu skaņu un ritmu sajaukums; ieklausoties var sajust, kā katrs no tiem atbalsojas dažādās mana ķermeņa daļās). Kādai no viņām atkal strauji ienākot telpā, mūzika noklust. Straujais uznāciens ir arī izaicinājums/spēles moments skaņotājam un gaismotājam pie pults – precīzi reaģēt, ievērot šīs spēles noteikumus. Savukārt man kā skatītājai kļūst interesanti minēt – no kurām durvīm šoreiz meitenes parādīsies? Kura ienāks telpā pirmā? Cik strauji? Cik ilgu laiku viņa pavadīs telpā? Vai kaut ko darīs, pirms dosies no tās laukā? Pa kurām durvīm viņas izies? Vai abas meitenes šajā reizē satiksies?

Kad pieteiktās struktūras noteikumi – dejotāju spēle ar taimingu un intensitāti – kļūst paredzami, darbā notiek pavērsiens: katra no dejotājām nostājas ar skatu pret skatītāju gaismas kūlī un bez skaņas norunā īsus monologus. Pēc lūpu kustībām, sejas izteiksmēm un žestiem nojaušu, ka viņas iepazīstina ar sevi, vienlaicīgi caur ķermeni pavēstot mums, kādas viņas ir kā cilvēki, nevis tikai dejotājas. Ramona pēc nodejotās kombinācijas ir mazliet aizelsusies, un viņa to apzināti izmanto savā monologā kā kustību materiālu, savukārt Gundega ir satraukusies, pat sakautrējusies un to neslēpj. Tieši šie personiskie elementi abus fragmentus padara dzīvus, teiktu pat – garšīgus. Izrādē iekļautā spēlēšanās veiksmīgi iedarbojas uz publiku. Negaidītie uztveres impulsi, ko izpildītājas līdz šim ienesušas spēles laukumā, tiek dinamiski kāpināti un monologu ainā rezultējas skatītāju atbildes reakcijā – vieglos, sākumā mazliet kautrīgos, neviendabīgos, izkaisītu impulsu smieklos. Pieļauju, ka pēc dzirdētā dažiem smiekli paliek iekšēji, dažiem smiekli nenāk, bet daži sasmejas, jo blakussēdētājs netīšām “parauj otru līdzi”. Mūsu kopīgais pirmais kontakts bez kontakta ir īstenojies. Katrs skatītājs ir izdarījis savu izvēli, kā uz meiteņu piedāvājumu reaģēt. Ledus siena starp skatītājiem un dejotājām ir izkausēta, un izrāde sāk savu iztirzājuma daļu.

Tā kā pirms izrādes anotācijā esmu izlasījusi, ka “izrādes radošo komandu interesē meklēt un pētīt, kā notiek divu ķermeņu satikšanās un savienošanās dejā un kontaktimprovizācijā”, tad ir skaidrs, ka šajā daļā viņas nonāks līdz pirmajam fiziskajam kontaktam. Man atliek tikai sekot līdzi, lai uzzinātu, KĀ tas notiks. Pakāpeniski tiek attīstīta tuvināšanās telpā. Lai gan starp dejotājām joprojām ir attālums, tas dod impulsu, caur kuru ietekmēt vienai otras kustības. Ievadā pieteiktā straujā durvju atvēršana un aizvēršana, kur galvenokārt Ramona atvēra durvis, bet Gundega tās aizvēra, atbalsojas kustību materiālā. Ramona iesāk kustību frāzi, bet Gundega to pabeidz. Pārejas no vienas kustību sekvences citā ir tikpat straujas kā iepriekš ienākšana un iziešana no telpas. Nostājoties pavisam tuvu, bet vēl nesaskaroties, dejotājas ilgi viļņojas kā divas paralēlas čūskas – it kā vienai izaicinot uz tuvumu, no kura otra izvairās, lai pēc mirkļa pati jau tiektos pretī, bet izvairītos otra. Viļņošanās ir tik meditatīva, pat intīma, ka palaižu garām mirkli, kā un kāpēc abas piepeši ir apstājušās.

Kontaktpunkta atrašana ir kā strauji atrautas durvis – Ramona saķer Gundegu aiz plaukstas locītavas un novelk zemē, piedāvājot savu ķermeni kā platformu saskares punktam. Es apzinos, ka kontakts var būt dažāds, un nav labu vai sliktu izvēļu, kā iziet uz kontaktu. Daudz svarīgāk ir tas, kas ar šo izvēli tiek darīts. Tomēr mans ilgi gaidītais KĀ (turklāt pēc tik radoša un spēles pilna izrādes ievada) ir tik spēcīgs, ka parāviens aiz rokas kā pirmā impulsa izvēle, mani mazliet sarūgtina. Bet, iespējams, man traucē manas ekspektācijas un zināšanas par kontaktimprovizāciju, kā arī pašas uzliktie “standarti”. Drīkst jau arī pavisam vienkārši un tieši. Visticamāk, šī ir apzināta izvēle – sākt ļoti skaidri, pavēstot: “Viss, pietiek ieturēt distanci! Mani sauc Ramona, un es tagad ar tevi dejošu.” Gundegai atliek tikai ļauties šim piedāvājumam. Es savukārt tieku pāri savai iekšējai pretestībai pret šo izvēli un vēroju, kā piedāvājums tiks risināts tālāk.

Līdz šim aprēķinātais un precīzais zīmējums, kas pieteikts izrādes sākumā, izjūk, un tā ir patīkama pārmaiņa. Rodas sajūta, ka dejotājas nonāk tumšā mežā bez takām, un nu jāatrod ceļš no tā laukā – pretim izrādes beigām. Tādā ziņā kontaktimprovizācijas tehnikas izmantošana tās “klasiskajā” formā (šeit es domāju kustību ar vienu vai vairākiem fiziskiem saskares punktiem ar otru) ir pateicīga izvēle, lai izceltu izrādes tēmu – divu cilvēku komunikāciju. Brīdī, kad kontaktpunkts vairs nav tikai attālums, bet gan tiešs, fizisks pieskāriens, var notikt jebkas. Tā potenciāls var kļūt aizraujošs ne tikai dejotājiem, bet arī skatītājiem (pat ja viņi par šo tehniku neko daudz nezina), jo sākas dinamisks process – mainās vadītāja/sekotāja lomas, notiekošo nevar kontrolēt ar redzi, bet ir jāieslēdz jušana, ķermeniska klausīšanās. Sākot kontaktēt, abas dejotājas saplūst it kā vienā, un par nožēlu zaudē savas personības. Līdz ar personību diemžēl izgaist arī skaidrā pārliecība par to, KO un KĀ izteikt brīdī, kad kustība ir atkarīga no otras un ir jāsāk uzņemties atbildību ne tikai par savu, bet arī par otra ķermeni un savām izvēlēm tajā laukā, kas rodas no šīs mijiedarbības. Tas, kādas abas dejotājas kļūst, sākot kontaktimprovizāciju, man vēsta, ka viņas tomēr nejūtas līdz galam komfortabli un pārliecinātas izvēlētajā kustību tehnikā. To nodod, piemēram, kolēģes pieturēšana aiz drēbēm (principā tas ir “aizliegtais paņēmiens”, pirmkārt jau drošības apsvērumu dēļ), ķeksēšanās ar rokām tur, kur balansu varētu atrast, pilnvērtīgi atdodot svaru, kā arī forsēta mēģināšana pretoties fizikai, saspringti cenšoties noturēties pozīcijās, kur balanss netika dabīgi atrasts. Ja es pieļauju, ka arī šīs tomēr bija apzinātas izvēles (par ko ļoti šaubos), tad to sekas īsti neattaisnojās – kustību sekvences no tā neieguva, drīzāk zaudēja. Tika bloķēta partnere, mēģinot būt pārāk uzmanīgām, par daudz atbildot par izvēlēm otras vietā, tā cenšoties kontrolēt to, ko labāk būtu bijis laist pašplūsmā.

Kopumā šķiet, ka kontakta daļā abas dejotājas aizmirst un līdz galam neattīsta veiksmīgi pieteikto spēles elementu un savas personības krāsas izrādes ievadā. Iespējams, neatmetot spēles principu (un prieku), tas sniegtu pašām dejotājām ne tikai telpu vieglumam un atvērtību pret neparedzamo izrādes daļu, bet arī ienestu darbā vairāk aktīvas dinamikas, līmeņu daudzveidību un plašāku telpas izmantošanu, kā arī pavērtu telpu kustībai starp abu dejotāju ķermeņiem. Tāpat pietrūkst mazliet brīvākas attieksmes pret potenciālo “nepareizību”, “kļūdām” un “neizdošanos”. Skatoties izrādi, rodas sajūta, ka no fiziskā kontakta brīža Ramona un Gundega cenšas panākt un parādīt mums lielisku, perfektu sarunu, mēģinot neapzināti slēpt no sevis un skatītājiem to, ka, sākot sarunāties, komunikācija mēdz ritēt kā pa kalniem. Kaut arī tiek dots laiks, lai it kā saklausītu vienai otru, tomēr liekas, ka līdz pat izrādes noslēgumam dejotājas apstājas un paliek pie uzmanīgas klausīšanās rādīšanas (nevis tiešām saklausa viena otru). Rezultātā netiek pilnvērtīgi izmantots kontaktimprovizācijas potenciāls (lai gan darbs tiek pieteikts kā meklējums caur šo tehniku), piemēram, kaut vai partneres un sevis fiziska izaicināšana, tā pārliecinoties, vai tiešām viņas sadzird viena otru, kā arī ienesot vēl krāsas, satiekoties divām dažādām personībām kustībā. Tomēr, neskatoties uz šo izrādes vājo punktu, esmu pārliecināta, ka tas nav nekas tāds, ko nevarētu labot ar pāris mēģinājumiem nākotnes izrāžu vārdā.

Lai arī medus podā ir pāris rūgti pilieni un, šķiet, šovakar Ramonai ar Gundegu tā arī neizdevās līdz galam satikties, tas nemaina faktu, ka izvēlētā tēma un iesāktie meklējumi ir vērtīgi. Kā īpaši nozīmīgu aspektu vēlos atzīmēt to, ka abām horeogrāfēm ir izdevies radīt darbu, kurā veiksmīgi izveidots kontakts ar skatītājiem. Darba noslēgumā izrādes vēstījums pieklusinātā gaismā laiskā grīdas līmeņa kontaktimprovizācijā “uzdejo” ar grupas “Instrumenti” dziesmu “Zemeslodes” kodiem Gundegas a capella izpildījumā. Tas vēlreiz skatītāju rindās izraisa smieklu viļņus. Sasmīdināt publiku ir sarežģīts uzdevums pat klasiskās teātra izrādēs. Smiekli laikmetīgās dejas izrādēs nav pārāk bieža, bet ļoti patīkama parādība. Bija patīkami būt mākslinieču radītajā atmosfērā, kurā it kā starp citu tika pozitīvi iekustinātas skatītāju rindas, atstājot ļoti siltu pēcgaršu drēgnajā rudens vakarā.

Attēls: skats no izrādes, fotogrāfs Uldis Bārdiņš.